“Jundas” jaunieši neformālā un starptautiskā vidē gūst pieredzi Slovākijā, Turcijā un tepat Jelgavā

Viena no jauniešu grupām piedalījās projektā “YOUropean” Košices pilsētā Slovākijā, kur apguva zināšanas par demokrātijas procesiem, Eiropas Parlamenta vēlēšanām un Eiropas Savienību, otra grupa viesojās Turcijas pilsētā Sarikamis, kur mācījās veidot rotas no obsidiāna akmens, kas vietējā reģionā ir viens no pamata izejmateriāliem dārglietu veidošanā, kā arī tepat Jelgavā tika uzņemti 30 dalībnieki, kas piedalījās jauniešu apmaiņas projektā “Together Forever”, iepazīstot vietējo tradicionālo kultūru un mācoties par citu valstu jauniešu pieredzi neformālā veidā. Visos trīs projektos Jelgavas bērnu un jauniešu centru “Junda” pārstāvēja 24 dalībnieki – jaunieši vecumā no 13 līdz 25 gadiem.

Pieredzes stāsts no Slovākijas projekta “YOUropean”, kas norisinājās no 2014. gada 10. līdz 21. jūnijam Košices pilsētā

“Vasaras sākumā mēs - septiņi Jundas tautas deju dejotāji no “Jundaru” grupas un mūsu skolotāja Madlēna - devāmies apmaiņas projektā uz Slovākiju. Ceļu mērojot ar busiņu un pavadot tajā 15 stundas vienā virzienā, paguvām vērot dabas ainavas gan Lietuvā, gan Polijā, gan Slovākijā. Viskalnainākais apvidus, protams, bija, iebraucot Slovākijā.
Dzīvojām nelielā ciematā netālu no otras lielākās pilsētas Košices, viesnīcā. Projektā piedalījās apmēram 40 dalībnieki no 5 valstīm - Latvijas, Slovākijas, Spānijas, Turcijas, Grieķijas. Projekta tēma bija demokrātija. Šo dienu laikā strādājām grupās, prezentējām sevi, grupas paveikto un uzzinājām daudz jauna par Eiropas Savienību un ar tēmu saistīto.
Katras dienas noslēgumā bija kultūras vakari, kuros katrai valstij bija jāprezentē sava valsts, tās tradīcijas un nacionālie ēdieni. Mums bija liels prieks, ka latviešu vakarā dalībnieki bija sevišķi aktīvi un ieinteresēti. Tās bija kā mazas Jāņu svinības - ar sieru, rupjmaizi un alu galdā, īstu ziedu vainadziņiem galvā, rotaļām un dejām vijoles un ģitāras pavadībā. Jautrība tik tiešām sita augstu vilni, nācās domāt papildus spēles, jo ārzemnieki vēlējās spēlēt vēl un vēl. Tobrīd Latvijā bija aukstas un slapjas vasaras dienas, taču Slovākijā bija diezgan saulains un mēreni silts laiks, par ko mums, protams, bija liels prieks.
Vienu dienu visi projekta dalībnieki bijām Košicē, kur spēlējām orientēšanās spēli, tādējādi vēl vairāk iepazīstot gan pilsētu, gan grupas biedrus no citām valstīm. Jāatzīst, ka liels ieguvums bija tas, ka mums – latviešiem - bija savs transportlīdzeklis, tāpēc izmantojām izdevību aplūkot tuvumā esošos objektus katru brīvu brīdi. Pabijām Popradas termālajos baseinos uz vērienīgu strūklaku un gaismu šovu, kā arī no 13. gs. saglabājušos pili augsta kalna galā. Mājupceļā piestājām pie augstajiem Tatriem, kuros, spītējot sliktajiem laikapstākļiem, tomēr izdevās uzbraukt ar pacēlāju gandrīz līdz pašai virsotnei, apmēram 2,5 km augstumā. Sajūtas bija brīnišķīgas, tur sastapām arī citus latviešu tūristus.
Kopumā ceļojums bija ļoti noderīgs un lielisks, jo iemācījāmies daudz jauna neformālā gaisotnē, komunicējam ar ārzemniekiem svešvalodā, ieguvām jaunus draugus un paziņas, ar kuriem pavadījām brīnišķīgu laiku. Pats jaukākais, ka grieķi un spāņi mums piedāvāja braukt ciemos jebkurā laikā un apsolīja nodrošināt guļvietas, parādīt skaistākās vietas savā valstī. Šis projekts vēl ilgi paliks jaukās atmiņās un apziņā, ka nu mums ir draugi arī ārpus Latvijas robežām” tā projekta grupas no Latvijas dalībniece Laura Pizāne.

Pieredzes stāsts no Turcijas projekta “The Journey of Stone”, kas norisinājās no 2014. gada 14. līdz 24. jūnijam pilsētā Sarikamis

“Desmit dienas Turcijā norisinājās kultūras apmaiņas projekts „The Journey of Stone” jeb „Akmens ceļojums”. Tajā piedalījās piecu valstu dalībnieki (Turcija, Grieķija, Itālija, Latvija, Rumānija), no Latvijas mēs bijām 6 dalībnieki un viens līderis. Kopumā bija 31 projekta dalībnieks. Projekts norisinājās Turcijas pašā austrumu daļā, nelielā pilsētā ar nosaukumu Sarikamis. Tā atrodas pilsētas Kars novadā, aptuveni 50 km attālumā no tās. Sarikamis atrodas kalnainā vietā, piecus mēnešu gadā tur ir sniegs, tādēļ tajā ir labi attīstīts slēpošanas centrs. Sarikamis kalnos tiek uzņemtas National geographic dokumentālās filmas par savvaļas dzīvniekiem, piemēram, lāčiem, vilkiem, u.c., kā arī šī vieta ir slavena ar rotu gatavošanu no vulkāniskā akmens.
Projekta uzdevums bija iepazīstināt dalībniekus ar vietējām kultūras tradīcijām, galvenokārt, ar rotaslietu gatavošanu, izmantojot vulkānisko akmeni jeb obsidiānu. Projekta sākumā tikām iepazīstināti ar Sarikamis vēsturi un pieminekļiem. Šajā pilsētā atrodamas vairākas piemiņas vietas, kas veltītas kara laikā kritušajiem karavīriem, kā arī pilsētā ir militārās apmācības skola un militāristu mītnes vieta. Uzzinājām, ka daudzas gan dzīvojamās, gan kultūrai nozīmīgas ēkas (mošejas, muižas) ir cēluši krievi, jo šī pilsēta ir bijusi krievu pakļautībā pirms I pasaules kara. Apskatījām arī obsidiāna ieguves vietu – tādas ir vairākas. Interesanti bija redzēt, ka obsidiānu var iegūt jebkurš cilvēks pilnīgi brīvi, jo viena no ieguves vietām bija parasta klints šosejas malā. Neparasti bija tikai tas, ka tā bija veidota nevis no parastiem akmeņiem, bet gan pilnībā visa no vulkāniskā stikla. Varējām paši salasīt suvenīriem jebkādas formas, lieluma un daudzuma vulkāniskos akmeņus.
Apmeklējām arī iecienītas vietējo iedzīvotāju atpūtas vietas – bijām kalnā, no kura redzama kalnu upe, kuru izmanto zivju audzēšanai, bijām piknikā iežogotā un labiekārtotā teritorijā kalnu pakājē, kur nedēļas nogalē brauc atpūsties pilsētas iedzīvotāji, apskatījām slēpošanas centru kalnos, kur izmantojām iespēju ar pacēlāju uzbraukt augšā kalnā, kā arī tur nobaudījām tradicionālās turku desiņas sucuk (izrunā – „sudžuk”).
Turki radīja par sevi ļoti viesmīlīgas tautas iespaidu. Pilsētas mērs mūs visus uzaicināja pie sevis, iedeva dāvanas ar pilsētas tematiku. Ļoti patīkami bija, ka projekta organizatori ļoti centās mūs pēc iespējas vairāk iepazīstināt ar Turcijas kultūru. Vienu vakaru pavadījām vietējā kultūras mājā, kur mums demonstrēja tradicionālās rotaļas, dejas, dziesmas, mūziku. Pašā mājā bija izvietoti daudz vēsturisku un turku kultūrai raksturīgu priekšmetu – vecā valūta, naži, trauki, ūdenspīpes, rokdarbi, paklāji, utt. Šajā namiņā nobaudījām turku kafiju pēc visām tās dzeršanas tradīcijām, ieskaitot zīlēšanu kafijas biezumos. Pabijām arī vietējā siera ražotnē.
Pusdienas ēdām dažādos restorānos un ēstuvēs. Man visvairāk garšoja turku pica jeb pide. Brokastis mums pasniedza viesnīcā un arī tās bija tradicionālā stilā – baltmaize un piedevas pēc izvēles – gurķi, tomāti, siers, olīvas, desa, olas, ievārījums, medus utt. Arī vakariņas parasti ēdām viesnīcā, bet tās katru vakaru bija citādākas un par tām parūpējās viesnīcas pavārs. Visvairāk tieši par turku ēšanas kultūru atmiņā paliks tas, ka viņi ēd ļoti daudz gaļas un porcijas ir ļoti lielas. Šajā Turcijas kalnainajā austrumu daļā cilvēki vairāk nodarbojas ar lopkopību, tādēļ tur gaļas patēriņš ir lielāks kā valsts rietumu daļā. Ļoti nozīmīga ēšanas un atpūtas procesa daļa bija tējas dzeršana. To parasti dzēra pēc ēšanas, kā arī vairākas reizes dienā atpūtas brīžos.
Pati praktiskā projekta daļa notika darbnīcās vienā no pilsētas skolas teritorijām. Strādājām gan obsidiāna darbnīcā, kur meistars parādīja, kā darboties ar dažādām akmens apstrādes iekārtām un veikt apstrādes darbības (nogriezt, apzāģēt, izurbt caurumu, noslīpēt, nospodrināt utt.), gan sudraba darbnīcā, kur ar meistara palīdzību uztaisījām kuloniņu ar Turcijas simbolu – mēnesi un vienu zvaigzni. Paši varējām piedalīties sudraba rotaslietu apstrādes procesā, kā arī vērot, kā tiek kausēts sudrabs, ieliets formās, pēc tam apstrādāts. Ar meistaru palīdzību katrs sev uztaisījām sudraba kulonu ar Turcijas simbolu, iekarinātu sudraba ķēdītē, un obsidiāna rotaslietas – vai nu kulonu, auskarus, vai gredzenu. Savus veikumus atrādījām vietējiem iedzīvotājiem skatē, kurā prezentējām savu valsti ar raksturīgiem video, mūziku, dejām, ēdieniem, dzērieniem. Mēs, latviešu meitenes, uzstājāmies ar ziedu vainadziņiem galvā, pasniedzām Jāņu sieru, jo centāmies parādīt pārējo valstu pārstāvjiem latviešu saulgriežu svinēšanas tradīcijas. Arī Līgo vakarā pie viesnīcas uzrīkojām nelielu ugunskuru, nodziedājām Līgo dziesmu, lēcām pāri ugunskuram.
Par projektu kopumā - organizatori bija ļoti pacentušies, jo likās, ka esam apskatījuši un uzzinājuši visu, ko fiziski varējām šo dienu laikā. Vienu dienu pat pavadījām pilsētā Kars, kur apskatījām viduslaiku pilsētas Ani drupas, cietoksni, kā arī apskatījām pašreizējo pilsētu un izbaudījām tās kultūru. Pilsēta nav liela, bet ir interesanti pavērot, kādas ir atšķirības, salīdzinot ar Latviju.
Galvenie iespaidi par Turciju:

• ļoti viesmīlīga tauta,
• skaista daba, bet cilvēki visai nevērīgi pret to izturas, jo dabā ir daudz atkritumu,
• garšīgi ēdieni, kurus pasniedz ļoti lielām porcijām”

tā projekta dalībniece Baiba Skudra.

 

Video atskats uz projektu “Together Forever”, kas norisinājās no 2014. gada 16. līdz 25. jūnijam Jelgavā

 

Projektu dalībnieku fotogrāfijas no personīgā arhīva.

 

 

 

 

 

 

 

 

*Projekti tapuši ar Eiropas Komisijas finansiālo atbalstu. Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu