«Zemgale» atklāj savus Dziesmu svētku piedzīvojumus

Zane Auziņa

Nākamajā nedēļā sākas Latvijas lielie dziedāšanas svētki, kas, pulcējot tūkstošiem cilvēku no visas valsts, sola sniegt daudz vienojošu un pacilājošu emociju gan tiem, kuri stāvēs uz skatuves, gan tiem, kuri līdzi dziedās no skatītāju rindām. Dziesmu svētkos Jelgavu kopumā pārstāvēs 31 kolektīvs ar 1088 dalībniekiem. Visu šo kolektīvu sniegums skatēs bija pārliecinošs – tam pierādījums ir to dalība finālskatēs. Viņu vidū arī pašvaldības aģentūras «Kultūra» koris «Zemgale» diriģenta Aigara Meri vadībā, kas ar jaukto koru skatēs izcīnītiem 44,58 punktiem 8. jūlijā piedalīsies koru karos. Koris pastāv jau teju pusgadsimtu, piedalījies daudzos Dziesmu svētkos, tādēļ šajā reizē, gatavojoties XXIV Vispārējiem latviešu Dziesmu un XIV Deju svētkiem, veidojam kora «Zemgale» Dziesmu svētku stāstu, lai izzinātu, kā tam 47 gados gājis. 

Jelgavnieks Nikolajs Isačenkovs korī «Zemgale» aizvadījis vairāk nekā 40 gadus. Arī šodien viņš teic, ka paliks tajā tik ilgi, cik vien spēs vārdus izdziedāt. «Korī iestājos 1967. gadā, un, šķiet, tad arī «iekūlos» lielākajās ar kori saistītajās ziepēs. Gatavojāmies koncertam, un mums visiem – arī man, jaunajam, – iedalīja parādes tērpus. Tolaik lielākoties pārvietojos ar divriteni, bet nu, saņēmis jauno uzvalku, izturējos pret to ar lielu bijību un visādi uzpasēju, lai kaut kur nenošmucētu. Tad arī, gatavojoties koncertam, nolēmu braukt ar autobusu, bet jauno uzvalku, glīti iepakotu, vedu līdzi. Brīdi pēc izkāpšanas no autobusa pēkšņi attapos, ka rokas tukšas un uzvalka nav! Satraucies biju ļoti – nu ko lai vadītājs padomā par jauniņo, kas pirmajā dienā jauno uzvalku aizvizina autobusā. Taču, lai arī ne bez brāziena, tomēr visu nokārtoju un kā toreiz sāku dziedāt, tā to arī neesmu pārtraucis,» stāsta Nikolajs. Kopš 1967. gada viņš piedalījies visos Dziesmu svētkos un atzīst – lai arī kādreiz virs Dziesmu svētku estrādes plīvojis padomju, nevis brīvās Latvijas karogs, toreiz patriotisku emociju virmojis vairāk. «Tagad daudzas dziesmas ir sarežģītas un no jauniem laikiem nākušas, tāpēc skatītājs, ja arī priecājas par kora dziedājumu, līdzi dziedāt nevar. Par to man ir žēl. Var jau saprast, ka lielie mākslinieki un profesionālie kori, izdziedot sarežģītas dziesmas, grib parādīt savu varēšanu, bet mazliet vairāk par to skatītāja iespēju just līdzi būtu bijis labi padomāt,» spriež korists. Viņam šķiet, ka agrākos gados kori arī savā starpā Dziesmu svētku laikā vairāk draudzējušies, taisījuši sadziedāšanās un ciemos staigāšanu, bet šodien visi ātrāk steidz uz mājām. «Bet varbūt jaunajiem tas viss citādi rādās, es tomēr esmu jau vecs buks, bet tiem raksturīgi gremdēties pagātnes atmiņās un domāt, ka toreiz tā zāle bija zaļāka...» nosmej Nikolajs.

Dziedātājs iemācās arī šūt un no peļķēm nebaidās
Bet Ilze Strēle, kas kora «Zemgale» dziedātāju pulkam līdzās mammai un tētim pievienojās 1973. gadā, atzīst, ka visādi ir gājis un arī piedzīvojumu nav trūcis. Taču tik traki kā pirms XX Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem 1990. gadā, kad kora sievas kļuva par īstām rokdarbniecēm, nekad nav bijis. «Mums bija jauni tautastērpi, bet zemgaļu sieviešu tautiskās blūzes izšūt vajadzēja pašām. Protams, kā parasti, darbi tika atlikti un atlikti, līdz pēdējās dienās pirms svētkiem visas sēdējām un krustiņdūrienā izšuvām blūzēm apkaklītes, piedurknes un ornamentus uz rokām. Pēdējos darbus pabeidzām vien vēlu naktī pirms lielā gājiena, kad krekliem patiesi vajadzēja būt pabeigtiem,» stāsta Ilze, kas atzīst, ka šūšanas piedzīvojums joprojām daudziem ir spilgtā atmiņā, vēl jo vairāk tādēļ, ka daudzi dziedātāji šīs pašas blūzes joprojām velk mugurā. «Protams, arī ar laika apstākļiem ir gājis visādi – gadījies pat, nokāpjot no lielās skatuves, pilnīgi izlijušiem – tā, ka ūdens burtiski tek no cilvēkiem, – līdz ceļiem brist pa peļķēm. Taču tas ir dzīves sīkums, kas nekad nav bojājis noskaņojumu – katrā ziņā dziedātājiem lietus un peļķes neskādē,» teic Ilze ar pārliecību – lai ko arī teiktu pētnieki, kas draud ar Dziesmu svētku tradīciju izbeigšanos nākamo pārdesmit gadu laikā, latvietis ir dziedātājs un tāds arī paliks: «Hiphops, roks vai popmūzika var nomirt, bet ne Dziesmu svētki!»

Protesta dziedājums
palicis neaizmirstams
Savukārt Kaiva Medaine stāsta, ka nekad neaizmirsīs sajūtas, kas viņu pārņēma astoņdesmito gadu sākumā, kad virsdiriģents pretēji visiem noteikumiem un aizliegumiem aicināja kopkori dziedāt «Gaismas pili». «Visi skatītāji cēlās kājās, mums pašiem sirds strauji pukstēja no satraukuma. Tas bija dziesmā izteikts protests, kas mūs vienoja tā, kā pēc tam vairs nav vienojis vairs neviens pasākums,» emocijas, kas gan neesot vārdos ietveramas, cenšas raksturot koriste. Viņa atzīst, ka savulaik korī «Zemgale» iestājusies, jo tur kopš kora dibināšanas dienas dziedājusi viņas mamma. Salīdzinot dažādos Dziesmu svētkus, viņa atzīst, ka satraucoši bijuši arī pirmie tautas dziedāšanas svētki atjaunotajā Latvijā, toties vēlāk gadījies redzēt, ka organizatori ar savu punktualitāti pārcenšas. «Neatminos, precīzi kurā gadā, taču vienos Dziesmu svētkos iestudēts bija viss līdz pat sīkākajām detaļām. Pat laiki, kad skatītājiem jāaplaudē, korim jāuzgavilē un jāsmaida, bija rakstīti scenārijā. Te brīvais emociju plūdums bija izskausts. Drīzāk tā bija atdziedāšanās, nevis sadziedāšanās. Ceru, ka šajā reizē organizatori tomēr būs atstājuši vietu brīvām emocijām un tie patiesi būs tautas svētki, kā tas bija arī iepriekšējā reizē,» tā Kaiva.

Var gadīties, ka arī
koristam labāk ir paklusēt
Tiesa, viņas kolēģis korī Ervīns Koļas, kas «Zemgalē» dzied kopš 1972. gada, bet Dziesmu svētkos piedalījies gan ar kori, gan arī pūtēju orķestri, oponē, paziņojot, ka pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Dziesmu svētki kļuva vairāk patriotisma apvīti un šobrīd tiem sācies jauns pacēlums. «Padomju gados bija jāizdzied arī obligātā nodeva pastāvošajai iekārtai, tās varoņiem un līderiem, bet uz īsto latviešu dziesmu izpildīšanu skatījās «savilktām uzacīm». Protams, nu jau nelaiķim diriģentam Haraldam Mednim patika izstrādāt pekstiņus un novadīt tolaik aizliegto «Gaismas pili», bet kopumā svētki bija pareizāki, varai tīkamāki,» vērtē Ervīns, piebilstot, ka vēlākos gados Dziesmu svētki kļuvuši patiesi par latviešu tautas dziedāšanas svētkiem, kam pēdējos gados līdz ar jauno dalībnieku iesaistīšanos esot dota arī jauna elpa, jauns skanējums. Bet, kopš kori «Zemgale» vada A.Meri, kura prasīgums, māka iemācīt un māka sasniegt to rezultātu, ko viņš vēlas, koris ieguvis jaunu skanējumu un jaunu iekšējo patriotismu. Bet, tincināts par saviem piedzīvojumiem dažādos Dziesmu svētkos, Ervīns noteic, ka tās esot pārāk personiskas lietas, kas plašākai publikai neesot atklājamas. Tiesa, tas, ka dažkārt arī «zemgaliešiem» ir sanācis pārdziedāties un uz skatuves kāpt aizsmakušiem, esot taisnība. «Neesam profesionāļi un dažkārt balsij nodarām pāri. Tādēļ ir bijis tā, ka jākāpj uz lielās skatuves, lai dziedātu, bet saproti, ka labāk tomēr ir paklusēt. Taču nekad nav bijis tā, ka viss koris aizsmaktu un dziedāšanas vietā spētu vien rūkt,» piebilst Ervīns.

Melnā avs, kas gatavojas Dziesmu svētkiem
Tikmēr Artūrs Gaurilka, kas tikai šogad gatavojas saviem pirmajiem Dziesmu svētkiem, atzīst, ka pretēji daudziem citiem «zemgaliešiem» esot ģimenes «melnā avs», kas vienīgais dzied korī. «Agrāk dziedāju ansambļos, pāris grupās, arī korī skolā, bet tik nopietni, kā tagad, tai lietai nebiju pievērsies. Ko gaidu no Dziesmu svētkiem? Nezinu... Pamatīgu izdziedāšanos. Runā, ka arī emocijas, esot tajā tūkstoš cilvēku vidū, ir neaprakstāmas, tāpat kā aizraujoša esot arī koristu draudzēšanās pēc koncertiem. Kā būs, esot tur, nezinu, bet ceru, ka runātais piepildīsies,» tā 27 gadus jaunais būvinženieris. Viņš ir pārliecināts, ka kora «Zemgale» galvenais trumpis ir veco pieredze un jauno spēks – šobrīd tas esot īstajā līdzsvarā, kas profesionālā diriģenta vadībā korim arī ļaujot gūt tik labus panākumus.