«Alga pēc definīcijas nevar būt motivācija»
07.02.2008.
Kāpēc no Latvijas aizplūst darbaspēks? Uz šo jautājumu centies atbildēt ne viens vien politiķis, analītiķis un uzņēmējs, bet komunikāciju eksperts Rolands Bārenis uz to paraudzījies no cita skatu punkta – viņš jautā nevis valstij, vai tā nodrošina labvēlīgu ekonomisko un sociālo vidi, bet gan darba devējam, vai tas darījis visu, lai «aizdegtu» darbinieku.
Kristīne Langenfelde
Kāpēc no Latvijas aizplūst darbaspēks? Uz šo jautājumu centies atbildēt ne viens vien politiķis, analītiķis un uzņēmējs, bet komunikāciju eksperts Rolands Bārenis uz to paraudzījies no cita skatu punkta – viņš jautā nevis valstij, vai tā nodrošina labvēlīgu ekonomisko un sociālo vidi, bet gan darba devējam, vai tas darījis visu, lai «aizdegtu» darbinieku.
Pagājušajā nedēļā Jelgavas reģionālajā Pieaugušo izglītības centrā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera sadarbībā ar kompāniju «TOC Solutions» rīkoja semināru «Kā motivēt un noturēt darbiniekus mūsdienu globalizācijas apstākļos?». Semināra lektors Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas maģistru programmas «Integrēto sabiedrisko attiecību komunikācijas» direktors un, izrādās, bijušais jelgavnieks R.Bārenis arī «Jelgavas Vēstnesim» atklāja dažus pamatfaktus, kas darba devējam palīdzētu ieinteresēt darbinieku palikt savā amatā un netiekties pēc peļņas ārzemēs.
Ja runājam par tūkstošu tūkstošiem, kas devušies darbā uz Īriju, Angliju vai citu valsti, visbiežāk to sasaistām tieši ar mazām algām, niecīgām sociālajām garantijām, bet jūs spriežat citādi.
Nenoliedzami, sava daļa tajā visā ir gan ekonomiskajai situācijai valstī, gan sociālajai politikai, taču es gribu teikt, ka tikpat daudz var darīt arī uzņēmuma vadība. Ir kāds mīts, kuru es noteikti gribētu gāzt. Proti, atalgojums jau pēc definīcijas nekad un nekādi nevar būt galvenais motivējošais apstāklis izvēlēties vienu vai otru darbu. Tā nu tas ir, ka cilvēka alkatība ir bezgalīga – jūs varat maksāt, cik vēlaties, motivējoši tas tik un tā būs tikai uz laiku. Līdz tas pārvērtīsies par stimulu no viena algas pieauguma līdz otram. Realitāte ir tāda: ja atalgojums jūsu uzņēmumā ir vienīgais motivējošais faktors, tad patiesībā jūsu uzņēmumā strādā nemotivēts darbinieks. Tāpēc jāmeklē citi veidi, kā «aizdegt» strādājošo.
Manuprāt, galvenā būtība slēpjas tajā, ka mēs esam izkropļojuši vēl kādu pieņēmumu – klientam vienmēr ir taisnība. Taču ieklausieties – vai nešķiet dīvaini, ka klients ir Dievs, bet darba ņēmējs nekas?!
Tātad jūs kā galveno motivējošo apstākli uzsverat attieksmi pret darbinieku.
Neapšaubāmi – tieši tas nereti spēj noturēt darbinieku arī tad, ja uzņēmumā nav tās lielākās algas. Tāpēc es cieši turos pie tā, ka katram uzņēmumam attiecības starp darbiniekiem būtu jāveido tikpat rūpīgi kā attiecības starp darbinieku un klientu. Tas ir iekšējais mārketings. Šobrīd mums visvairāk pietrūkst cilvēcīgas attieksmes – darbiniekam jājūt, ka ar viņu rēķinās, viņš uzņēmumam ir vajadzīgs, viņa viedoklī ieklausās. Te katrs darbinieks jau var uztaisīt sev tādu kā analīzi un parēķināt, kad viņš pēdējo reizi personīgi tikās ar uzņēmuma pirmo personu un viņam bija iespēja uzdot savam priekšniekam jautājumu. Tas jau atspoguļo, cik svarīgs jūs esat savam priekšniekam.
Jūs minējāt arī patriotismu – darbinieka uzticību savam darba devējam.
Jā, bet kas tad ir patriotisms? Šajā gadījumā tā ir informētība. Darbinieks nevar būt lojāls uzņēmumam, ja viņš nezina, kas tajā notiek. Cilvēks grib būt cilvēks, nevis skrūvīte vai kloķītis kaut kādā mehānismā – viņš grib zināt, būt informēts.
Kāda mums būtu daļa par to, vai uz Marsa ir cilvēce? Bet mums gribas zināt – tāda nu reiz ir cilvēka daba. Ja mēs to pašu pārnesam uz organizāciju, tad cilvēks tāpat vēlas uzzināt to, kas notiek ārpus viņa tiešās darba vietas, taču, ja viņš uz savu jautājumu saņem atbildi, ka tas uz viņu neattiecas, viņš viļas.
Ja nu uzņēmuma vadība tam nepievērš uzmanību, vai arī pats darbinieks var kaut ko ietekmēt?
Viena no teorijām gan vēsta, ka nevienas pārmaiņas uzņēmumā nevar notikt bez pirmās personas akcepta, taču tajā pašā laikā neviens priekšnieks nav pašnāvnieks – ja viņš jūt un sadzird no padotajiem konstruktīvus priekšlikumus, viņš tos noteikti ņems vērā. Nu nevar jau uzņēmums pastāvēt tikai ar direktoru, ja nav darbinieku atbalsta. Agri vai vēlu, bet tā potences izsīkst.
Uzņēmumu iekšējais mārketings pagaidām Latvijā vēl ir salīdzinoši jauna lieta. Cik daudz mūsu uzņēmumu sāk tam pievērst uzmanību, novērtē un ieinteresē darbinieku?
Protams, šādas statistikas nav, taču pēdējā laika notikumi, kad arvien vairāk mūsu valstī trūkst strādājošo, ir mainījuši organizāciju attieksmi pret saviem darbiniekiem.
Aizplūst jau tā aktīvākā daļa, un tas liek aizdomāties.
Neviens vairs neuzdrošinās mētāties ar cilvēkresursiem. Tomēr uzņēmējs vēl joprojām visbiežāk ir biznesmenis, kuram svarīga peļņas un ienākumu bilance. Uzņēmējs labprāt varbūt arī mainītu savu attieksmi un pat būtu gatavs ieguldīt tajā gan laiku, gan līdzekļus, taču tad es saņemu jautājumu – cik daudz no manis tas prasīs un cik ātrā laikā es to atgūšu? Jā, tā nav cenu atlaide vai pārdošanas pieaugums, nu nevar objektīvi izmērīt, cik ātrā laikā uzņēmumam atmaksāsies tas, ka viņa padotie uz darbu nāk ar prieku, ir lojāli savam uzņēmumam. Ieguvums noteikti nav tūlītējs, taču tas neapšaubāmi ir. Uzņēmēji pamazām to sāk saprast.
Jūs esat ne tikai lektors, bet ikdienā arī cilvēks, kurš tāpat kā ikviens no mums kļūst par klientu. Kā jūs vērtējat šā brīža apkalpojošo sfēru?
Savu daļu šajā procesā tomēr nosaka manas zināšanas – es noteikti neesmu parasts pircējs, jo vienu vai otru lietu vairs nespēju uztvert tikai emocionāli, bet gan vērtēju, analizēju situācijas. Protams, ir patīkami, kad ieeju kādā veikalā vai firmā un redzu šo korporatīvo pieklājību – man uzsmaida laipna un pieklājīga meitene, un gribas ticēt, ka tā ir attieksme, kas veltīta tieši man, taču, kad redzu, ka otrais, trešais un ceturtais saņem tieši šo pašu smaidu, tad sāku vēlēties kaut ko patiesu, īstu. Arī tad, kad es ar savu jautājumu neapšaubāmi esmu viņu aizkaitinājis, viņa smaida, bet es taču jūtu, ka tas ir mākslīgs smaids, vadības uzspiests apkalpošanas stils.
Manuprāt, tieši tas ir trumpis mazo veikaliņu un salonu rokās – lielās veikalu ķēdes nevarēs viņus iznīdēt, jo vienmēr būs cilvēki, kas gribēs saņemt īsti patiesu un personīgu attieksmi, nevis tikai iemācītu smaidu. Mēs esam individuālisti, tāpēc ikviens vēlas saņemt arī individuālu attieksmi – pieļauju, ka nāks laiks un mēs no masu produkcijas atgriezīsimies pie oriģinālām lietām un individuālas apkalpošanas.
Vai arī cilvēks «bez bruņotas acs» spēj ieiet uzņēmumā un pateikt – jā, šeit darbinieks ir ieinteresēts strādāt?
To var pateikt pat ļoti viegli – visu nosaka tas pats acu skats un patiess smaids. Tie, kas slēpjas aiz lietišķības maskas, noteikti nav patiesi «aizdegti» darbinieki – tā tikai tiek radīta ilūzija, ka cilvēks ir apmierināts ar savu darbu. Taču, ja cilvēks jūs sagaida ar patiesu smaidu, starp kolēģiem valda laba gaisotne un arī uz ielas satiekoties viņi spēj pārmīt vairāk nekā tikai pieklājības frāzes, tas jau varētu būt pirmais signāls, ka cilvēks savu darbu mīl.
Kāpēc no Latvijas aizplūst darbaspēks? Uz šo jautājumu centies atbildēt ne viens vien politiķis, analītiķis un uzņēmējs, bet komunikāciju eksperts Rolands Bārenis uz to paraudzījies no cita skatu punkta – viņš jautā nevis valstij, vai tā nodrošina labvēlīgu ekonomisko un sociālo vidi, bet gan darba devējam, vai tas darījis visu, lai «aizdegtu» darbinieku.
Pagājušajā nedēļā Jelgavas reģionālajā Pieaugušo izglītības centrā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera sadarbībā ar kompāniju «TOC Solutions» rīkoja semināru «Kā motivēt un noturēt darbiniekus mūsdienu globalizācijas apstākļos?». Semināra lektors Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas maģistru programmas «Integrēto sabiedrisko attiecību komunikācijas» direktors un, izrādās, bijušais jelgavnieks R.Bārenis arī «Jelgavas Vēstnesim» atklāja dažus pamatfaktus, kas darba devējam palīdzētu ieinteresēt darbinieku palikt savā amatā un netiekties pēc peļņas ārzemēs.
Ja runājam par tūkstošu tūkstošiem, kas devušies darbā uz Īriju, Angliju vai citu valsti, visbiežāk to sasaistām tieši ar mazām algām, niecīgām sociālajām garantijām, bet jūs spriežat citādi.
Nenoliedzami, sava daļa tajā visā ir gan ekonomiskajai situācijai valstī, gan sociālajai politikai, taču es gribu teikt, ka tikpat daudz var darīt arī uzņēmuma vadība. Ir kāds mīts, kuru es noteikti gribētu gāzt. Proti, atalgojums jau pēc definīcijas nekad un nekādi nevar būt galvenais motivējošais apstāklis izvēlēties vienu vai otru darbu. Tā nu tas ir, ka cilvēka alkatība ir bezgalīga – jūs varat maksāt, cik vēlaties, motivējoši tas tik un tā būs tikai uz laiku. Līdz tas pārvērtīsies par stimulu no viena algas pieauguma līdz otram. Realitāte ir tāda: ja atalgojums jūsu uzņēmumā ir vienīgais motivējošais faktors, tad patiesībā jūsu uzņēmumā strādā nemotivēts darbinieks. Tāpēc jāmeklē citi veidi, kā «aizdegt» strādājošo.
Manuprāt, galvenā būtība slēpjas tajā, ka mēs esam izkropļojuši vēl kādu pieņēmumu – klientam vienmēr ir taisnība. Taču ieklausieties – vai nešķiet dīvaini, ka klients ir Dievs, bet darba ņēmējs nekas?!
Tātad jūs kā galveno motivējošo apstākli uzsverat attieksmi pret darbinieku.
Neapšaubāmi – tieši tas nereti spēj noturēt darbinieku arī tad, ja uzņēmumā nav tās lielākās algas. Tāpēc es cieši turos pie tā, ka katram uzņēmumam attiecības starp darbiniekiem būtu jāveido tikpat rūpīgi kā attiecības starp darbinieku un klientu. Tas ir iekšējais mārketings. Šobrīd mums visvairāk pietrūkst cilvēcīgas attieksmes – darbiniekam jājūt, ka ar viņu rēķinās, viņš uzņēmumam ir vajadzīgs, viņa viedoklī ieklausās. Te katrs darbinieks jau var uztaisīt sev tādu kā analīzi un parēķināt, kad viņš pēdējo reizi personīgi tikās ar uzņēmuma pirmo personu un viņam bija iespēja uzdot savam priekšniekam jautājumu. Tas jau atspoguļo, cik svarīgs jūs esat savam priekšniekam.
Jūs minējāt arī patriotismu – darbinieka uzticību savam darba devējam.
Jā, bet kas tad ir patriotisms? Šajā gadījumā tā ir informētība. Darbinieks nevar būt lojāls uzņēmumam, ja viņš nezina, kas tajā notiek. Cilvēks grib būt cilvēks, nevis skrūvīte vai kloķītis kaut kādā mehānismā – viņš grib zināt, būt informēts.
Kāda mums būtu daļa par to, vai uz Marsa ir cilvēce? Bet mums gribas zināt – tāda nu reiz ir cilvēka daba. Ja mēs to pašu pārnesam uz organizāciju, tad cilvēks tāpat vēlas uzzināt to, kas notiek ārpus viņa tiešās darba vietas, taču, ja viņš uz savu jautājumu saņem atbildi, ka tas uz viņu neattiecas, viņš viļas.
Ja nu uzņēmuma vadība tam nepievērš uzmanību, vai arī pats darbinieks var kaut ko ietekmēt?
Viena no teorijām gan vēsta, ka nevienas pārmaiņas uzņēmumā nevar notikt bez pirmās personas akcepta, taču tajā pašā laikā neviens priekšnieks nav pašnāvnieks – ja viņš jūt un sadzird no padotajiem konstruktīvus priekšlikumus, viņš tos noteikti ņems vērā. Nu nevar jau uzņēmums pastāvēt tikai ar direktoru, ja nav darbinieku atbalsta. Agri vai vēlu, bet tā potences izsīkst.
Uzņēmumu iekšējais mārketings pagaidām Latvijā vēl ir salīdzinoši jauna lieta. Cik daudz mūsu uzņēmumu sāk tam pievērst uzmanību, novērtē un ieinteresē darbinieku?
Protams, šādas statistikas nav, taču pēdējā laika notikumi, kad arvien vairāk mūsu valstī trūkst strādājošo, ir mainījuši organizāciju attieksmi pret saviem darbiniekiem.
Aizplūst jau tā aktīvākā daļa, un tas liek aizdomāties.
Neviens vairs neuzdrošinās mētāties ar cilvēkresursiem. Tomēr uzņēmējs vēl joprojām visbiežāk ir biznesmenis, kuram svarīga peļņas un ienākumu bilance. Uzņēmējs labprāt varbūt arī mainītu savu attieksmi un pat būtu gatavs ieguldīt tajā gan laiku, gan līdzekļus, taču tad es saņemu jautājumu – cik daudz no manis tas prasīs un cik ātrā laikā es to atgūšu? Jā, tā nav cenu atlaide vai pārdošanas pieaugums, nu nevar objektīvi izmērīt, cik ātrā laikā uzņēmumam atmaksāsies tas, ka viņa padotie uz darbu nāk ar prieku, ir lojāli savam uzņēmumam. Ieguvums noteikti nav tūlītējs, taču tas neapšaubāmi ir. Uzņēmēji pamazām to sāk saprast.
Jūs esat ne tikai lektors, bet ikdienā arī cilvēks, kurš tāpat kā ikviens no mums kļūst par klientu. Kā jūs vērtējat šā brīža apkalpojošo sfēru?
Savu daļu šajā procesā tomēr nosaka manas zināšanas – es noteikti neesmu parasts pircējs, jo vienu vai otru lietu vairs nespēju uztvert tikai emocionāli, bet gan vērtēju, analizēju situācijas. Protams, ir patīkami, kad ieeju kādā veikalā vai firmā un redzu šo korporatīvo pieklājību – man uzsmaida laipna un pieklājīga meitene, un gribas ticēt, ka tā ir attieksme, kas veltīta tieši man, taču, kad redzu, ka otrais, trešais un ceturtais saņem tieši šo pašu smaidu, tad sāku vēlēties kaut ko patiesu, īstu. Arī tad, kad es ar savu jautājumu neapšaubāmi esmu viņu aizkaitinājis, viņa smaida, bet es taču jūtu, ka tas ir mākslīgs smaids, vadības uzspiests apkalpošanas stils.
Manuprāt, tieši tas ir trumpis mazo veikaliņu un salonu rokās – lielās veikalu ķēdes nevarēs viņus iznīdēt, jo vienmēr būs cilvēki, kas gribēs saņemt īsti patiesu un personīgu attieksmi, nevis tikai iemācītu smaidu. Mēs esam individuālisti, tāpēc ikviens vēlas saņemt arī individuālu attieksmi – pieļauju, ka nāks laiks un mēs no masu produkcijas atgriezīsimies pie oriģinālām lietām un individuālas apkalpošanas.
Vai arī cilvēks «bez bruņotas acs» spēj ieiet uzņēmumā un pateikt – jā, šeit darbinieks ir ieinteresēts strādāt?
To var pateikt pat ļoti viegli – visu nosaka tas pats acu skats un patiess smaids. Tie, kas slēpjas aiz lietišķības maskas, noteikti nav patiesi «aizdegti» darbinieki – tā tikai tiek radīta ilūzija, ka cilvēks ir apmierināts ar savu darbu. Taču, ja cilvēks jūs sagaida ar patiesu smaidu, starp kolēģiem valda laba gaisotne un arī uz ielas satiekoties viņi spēj pārmīt vairāk nekā tikai pieklājības frāzes, tas jau varētu būt pirmais signāls, ka cilvēks savu darbu mīl.