Ar minimumu vairs nesamierinās
24.04.2008.
«Jelgava ir pietiekami zaļa,» saka apzaļumošanas firmas «Aleja D» direktors Andris Drēska. Viņš neslēpj, ka vēl pirms gadiem desmit tikai retais domāja, kā savu dārziņu un uzņēmuma teritoriju vērst patiesi pievilcīgāku – daudzi izlīdzējās vien ar minimumu: kāds stādiņš, zāliens, un viss, bet tagad situācija ir krasi mainījusies – labiekārtota zaļā zona kļūst arvien nozīmīgāka. «Tam nav tikai estētiska nozīme – tas būtiski paaugstina arī īpašuma vērtību,» piebilst A.Drēska.
Kristīne Langenfelde
«Jelgava ir pietiekami zaļa,» saka apzaļumošanas firmas «Aleja D» direktors Andris Drēska. Viņš neslēpj, ka vēl pirms gadiem desmit tikai retais domāja, kā savu dārziņu un uzņēmuma teritoriju vērst patiesi pievilcīgāku – daudzi izlīdzējās vien ar minimumu: kāds stādiņš, zāliens, un viss, bet tagad situācija ir krasi mainījusies – labiekārtota zaļā zona kļūst arvien nozīmīgāka. «Tam nav tikai estētiska nozīme – tas būtiski paaugstina arī īpašuma vērtību,» piebilst A.Drēska.
Spodrības mēnesī, kad apkārtējās teritorijas uzkopšana kļūst īpaši aktuāla, «Jelgavas Vēstnesis» uz sarunu aicina apzaļumošanas firmas «Aleja D» direktoru A.Drēsku, lai kaut nedaudz ieskicētu jaunākās tendences dārzu iekārtošanā un ar profesionāļa acīm paskatītos uz pilsētas parkiem, dārziem, pagalmiem, ražošanas un pašvaldības teritorijām.
Jūs sakāt, ka tendence mainās – cilvēki arvien vairāk domā par labiekārtotu vidi.
Jā, man šķiet, ka ļoti spilgti tas vērojams tieši jaunceļamajos objektos. Normatīvie akti visu laiku ir paredzējuši, ka, nododot objektu ekspluatācijā, apkārtējai teritorijai ir jābūt labiekārtotai, taču vēl pirms gadiem īpašnieki tam nepiešķīra lielu nozīmi – tādu pašu mazāko stādiņu ķeksīša pēc iestādīja, un viss. Bet nu jau situācija ir pavisam cita – daudzdzīvokļu mājas, biroju ēkas, tirdzniecības centri un arī ražošanas objekti top kopā ar izstrādātiem apzaļumošanas projektiem. Un mēs tiešām varam redzēt, ka katra šāda vieta zaļāku dara pilsētu.
Arī privātmājas?
Neapšaubāmi – arī tās kļūst sakoptākas. Praksē pat ir bijuši atsevišķi gadījumi, kad cilvēks, ceļot māju, vispirms izvēlas ierīkot dārzu un tikai tad pabeidz būvniecību – tas par kaut ko liecina.
Bet būtiskākā loma jau tomēr visbiežāk nav gribēšanai, bet gan varēšanai. Tā tikai šķiet – kas tur ko puķītes neiestādīt vai zālienu neiesēt.
Protams. Ja šo darbu uztic profesionāļiem, tad jārēķinās, ka izmaksas būs aptuveni 10 – 15 procenti no mājas vērtības. Par šādu summu jau var ne tikai veikt apzaļumošanas darbus, bet arī celiņus izbūvēt. Tas nav lēts prieks, bet jāatzīst, ka cilvēku rocība kļūst lielāka, tāpēc arī arvien vairāki to var atļauties. Lai gan, runājot par privātmājām, bieži vien tomēr dārzs paliek otrajā plānā – vispirms uzceļ māju un, ja kredīta līdzekļi paliek pāri, tad top arī dārzs, ja ne, tad to iekārto pakāpeniski gadu gaitā. Taču arī tas ir tikai normāli.
Bet tomēr, ja cilvēka rocība neļauj – ir taču lietas, ko var izdarīt pašu spēkiem?
Var gan. Un ir piemēri, kur tas tiešām lieliski arī tiek paveikts, taču zināšanas tomēr nepieciešamas. Jelgavā ir ne viens vien Latvijas labākā dārza paraugs, un cepuri nost šo cilvēku priekšā, kas tiešām cenšas no visas sirds. Ne velti saka: ja kaut ko dara ar lielu mīlestību, tas uzreiz ir manāms. Esot pat pierādīts, ka augi jūt, ar kādu attieksmi pie viņiem pienāk saimnieks – šādos mīlētos dārzos viss šķiet dzīvīgāks, krāšņāks, sulīgāks. Bet, ja iemaņu nav, tad gan es labāk ieteiktu to lietu uzticēt profesionāļiem. Nu, piemēram, jūs sakāt, zālīti iesēt, bet patiesībā tas ir viens no grūtākajiem uzdevumiem – pašam to darot, var pat paiet divi mēneši, katru vakaru strādājot. Pirmkārt, Jelgavā zeme visbiežāk jāuzved, jo melnzemes te nav, un tie ir 10 – 15 centimetri. Jau uzvešana un nolīdzināšana vien prasīs milzu laiku. Tad vēl jāiesēj. Protams, ir redzēts, ka arī celtnieks gar objektu zālīti izkaisa, taču – kur garantija, ka tā ieaugs?! Manuprāt, tas nav tik lēts prieks, lai atļautos visu pārstrādāt. Tāpat ir ar bruģēšanu – to nu es noteikti neieteiktu darīt pašiem. Jā, varbūt tur nav vajadzīgs gluži apzaļumošanas firmas speciālists un var izlīdzēties ar celtniekiem, bet tik un tā labāk pašiem nedarīt.
Kādas vēl jūs varat minēt tās tradicionālākās kļūdas, ko pieļauj cilvēki, kas paši ķeras pie dārzu ierīkošanas?
Tas trakākais ir tad, kad cilvēks salasās dažādus žurnālus un bez projekta sāk apzaļumot teritoriju. Ja tas viss nav uzlikts uz papīra, zūd kopaina, un cilvēks nespēj saskatīt, kā tas viss izskatīsies rīt, pēc gada un desmit. Piemēram, augus pa vienam sastāda zālienā – sākumā varbūt glīti, bet vēlāk tas tikai apgrūtina mauriņa kopšanu. Ja vēl neuztaisa apdobīti ap šo stādu, tad pavisam švaki, jo zāle augam noņem barības vielas un mitrumu.
Tāpat arī nepaskatās, kuram augam saules vairāk vajag, kam ēna labāk patīk, bet pēc tam nesaprot, kāpēc augs nīkuļo. Paliek jau arī tās mūžam tradicionālās kļūdiņas, kad cilvēks nepadomā, ka krūms vai koks augs, un sastāda tos pārāk cieši vai tuvu ēkām – daudz šādu piemēru ir mūsu daudzdzīvokļu māju pagalmos.
Jūs pieminējāt daudzdzīvokļu māju pagalmus.
Diemžēl tie mūsu pilsētā no apzaļumošanas viedokļa ir visbriesmīgākie. Tas patiesībā ir paradokss, jo iedzīvotāji vēl nav sapratuši, cik milzīga vērtība ir šiem iekšpagalmiem. Paskatieties, kas tagad notiek – ceļ jaunas daudzdzīvokļu mājas, bet teritorija ap tām ir tik, cik mašīnas nolikt un pāris koku iestādīt, bet vecajos pagalmos, kur patiesi varētu izvērsties, nekas nenotiek. Saprotu, ka pārliecināt cilvēkus par labu skaistam pagalmam tad, kad efektīvāk apsaimniekošanas naudu būtu ieguldīt siltināšanā, ir gaužām grūti.
Bet ar kaut ko taču ir jāsāk!?
No vienas puses, it kā jau es to saprotu, bet, no otras puses, arī pats pagaidām vēl dzīvoju šādā mājā, taču nezinu, vai sasparošos un aktivizēšu pārējos iedzīvotājus tam, lai kaut ko beidzot mainītu. Man šķiet, ka katrs jau apzinās, ka tas nav viegli, tur ir vajadzīgs tāds kā grūdiens. Un šajā gadījumā būtu lieliski, ja tas nāktu no pašvaldības puses. Viens vai divi šādi pilotprojekti, kas parādītu, ka var arī citādāk – var taču beidzot gribēt dzīvot sakārtotā vidē, pagalmā, kur droši bērnu palaist rotaļāties un pašam patīkami pasēdēt. Man jau šķiet, ka šoreiz bez pašvaldības palīdzības neiztikt. Un, ja tas aizietu, tad mēs tiešām redzētu pilsētu pārvēršamies. Nenoliedzami – Jelgavas pašvaldība daudz domā par zaļu pilsētu. Paskatieties – pagājušajā gadā vien mēs esam ieguvuši brīnišķīgu Uzvaras parku, Ozolskvēru, arī citviet pilsētā apstādījumi kļūst plašāki. Tas ir patīkami.
Bet, no otras puses, ir cilvēki, kam tas šķiet par traku – ne viens vien pārmetums dzirdēts par pārāk dārgiem labiekārtošanas darbiem.
Ir jau arī tādi, kas bļauj, ka veikalā piens par dārgu. Tie, kas savā mazdārziņā puķi iestāda, varbūt tiešām šausminās, kur tās izmaksas rodas, bet mums ir jārēķinās ne tikai ar stādu iegādi, bet algām, tehniku un citiem izdevumiem. Es gribētu teikt: izmaksas nav dārgas – tā ir adekvāta maksa par pakalpojumu.
Nonācām līdz darbiniekiem – jūs vidēji sezonā nodarbināt ap 100 cilvēku.
Jā, tas ir sezonā. Ainavu arhitekti gan mums ir trīs, un ar to pilnīgi pietiek. Tieši tāpēc brīžiem brīnos – LLU katru gadu absolvē ap 30 ainavu arhitektu, bet Latvijā apzaļumošanas firmas ir tikai ap 30, katrā no tām nenodarbina vairāk kā piecus arhitektus. Kur paliek pārējie? Skaidrs, ka drīz jau parādīsies šo speciālistu pārprodukcija. Citādāk tas ir ar vidējā līmeņa speciālistiem, ko sagatavo Bulduros, viņu gan trūkst.
Pieminējāt, ka arī darbinieku tirgus būtiski ir mainījies.
Kardināli mainījies. Ja vēl pirms gada bija grūti atrast vienkāršus strādniekus sezonas laikā, tad tagad dienā pat pieci cilvēki ienāk pie mums darba meklējumos, bet mums jāatsaka, jo visas vietas jau pilnas. Te mēs atkal labi varam redzēt, ka būvniecības bums ir beidzies – tie paši celtnieciņi tagad jau darbu meklē apzaļumošanas firmās. Mūs, protams, tas iepriecina, jo ir no kā izvēlēties.
Nobeigumā labprāt dzirdētu par to aktuālo un jauno, kas tagad ienāk apzaļumošanas jomā.
Neapšaubāmi – arī mūsu jomā ir savas modes tendences. Spilgtākais noteikti varētu būt dažādu dekoratīvu formu veidošana augiem, jo daba mums piedāvā tikai lokveida, piramīdas vai kolonveida formas – pārējais jau ir speciālistu darbs. Tāpat ļoti moderni kļūst dažādi potējumi – piemēram, to, ko mēs agrāk bijām pieraduši redzēt kā pa zemi ložņājošu krūmu, tagad uzpotē uz stumbra. Un tas rada šo pārsteiguma momentu. Līdzīgi ar selekcionētiem stādiem – koka vai krūma miza nav vis ierastajā krāsā, bet kļūst tumši sarkana, dzeltena, arī ziedi kļūst lielāki, kuplāki. Tas atkal ir tāds pārsteiguma moments – it kā pazīstams, ierasts augs, bet nianses citas. Savas nianses ir arī celiņu ierīkošanā – Eiropā jau ierasts šim nolūkam pārsvarā izmantot plēstos laukakmeņus vai klinkerus (no māla karstā temperatūrā apdedzinātas flīzes), bet pie mums gan vēl priekšroka ir vecajam labajam betona bruģim. Lai gan ir tikai laika jautājums, līdz tas atnāks pie mums – akmens salīdzinājumā ar bruģi ir daudz ilgmūžīgāks, praktiskāks.
«Jelgava ir pietiekami zaļa,» saka apzaļumošanas firmas «Aleja D» direktors Andris Drēska. Viņš neslēpj, ka vēl pirms gadiem desmit tikai retais domāja, kā savu dārziņu un uzņēmuma teritoriju vērst patiesi pievilcīgāku – daudzi izlīdzējās vien ar minimumu: kāds stādiņš, zāliens, un viss, bet tagad situācija ir krasi mainījusies – labiekārtota zaļā zona kļūst arvien nozīmīgāka. «Tam nav tikai estētiska nozīme – tas būtiski paaugstina arī īpašuma vērtību,» piebilst A.Drēska.
Spodrības mēnesī, kad apkārtējās teritorijas uzkopšana kļūst īpaši aktuāla, «Jelgavas Vēstnesis» uz sarunu aicina apzaļumošanas firmas «Aleja D» direktoru A.Drēsku, lai kaut nedaudz ieskicētu jaunākās tendences dārzu iekārtošanā un ar profesionāļa acīm paskatītos uz pilsētas parkiem, dārziem, pagalmiem, ražošanas un pašvaldības teritorijām.
Jūs sakāt, ka tendence mainās – cilvēki arvien vairāk domā par labiekārtotu vidi.
Jā, man šķiet, ka ļoti spilgti tas vērojams tieši jaunceļamajos objektos. Normatīvie akti visu laiku ir paredzējuši, ka, nododot objektu ekspluatācijā, apkārtējai teritorijai ir jābūt labiekārtotai, taču vēl pirms gadiem īpašnieki tam nepiešķīra lielu nozīmi – tādu pašu mazāko stādiņu ķeksīša pēc iestādīja, un viss. Bet nu jau situācija ir pavisam cita – daudzdzīvokļu mājas, biroju ēkas, tirdzniecības centri un arī ražošanas objekti top kopā ar izstrādātiem apzaļumošanas projektiem. Un mēs tiešām varam redzēt, ka katra šāda vieta zaļāku dara pilsētu.
Arī privātmājas?
Neapšaubāmi – arī tās kļūst sakoptākas. Praksē pat ir bijuši atsevišķi gadījumi, kad cilvēks, ceļot māju, vispirms izvēlas ierīkot dārzu un tikai tad pabeidz būvniecību – tas par kaut ko liecina.
Bet būtiskākā loma jau tomēr visbiežāk nav gribēšanai, bet gan varēšanai. Tā tikai šķiet – kas tur ko puķītes neiestādīt vai zālienu neiesēt.
Protams. Ja šo darbu uztic profesionāļiem, tad jārēķinās, ka izmaksas būs aptuveni 10 – 15 procenti no mājas vērtības. Par šādu summu jau var ne tikai veikt apzaļumošanas darbus, bet arī celiņus izbūvēt. Tas nav lēts prieks, bet jāatzīst, ka cilvēku rocība kļūst lielāka, tāpēc arī arvien vairāki to var atļauties. Lai gan, runājot par privātmājām, bieži vien tomēr dārzs paliek otrajā plānā – vispirms uzceļ māju un, ja kredīta līdzekļi paliek pāri, tad top arī dārzs, ja ne, tad to iekārto pakāpeniski gadu gaitā. Taču arī tas ir tikai normāli.
Bet tomēr, ja cilvēka rocība neļauj – ir taču lietas, ko var izdarīt pašu spēkiem?
Var gan. Un ir piemēri, kur tas tiešām lieliski arī tiek paveikts, taču zināšanas tomēr nepieciešamas. Jelgavā ir ne viens vien Latvijas labākā dārza paraugs, un cepuri nost šo cilvēku priekšā, kas tiešām cenšas no visas sirds. Ne velti saka: ja kaut ko dara ar lielu mīlestību, tas uzreiz ir manāms. Esot pat pierādīts, ka augi jūt, ar kādu attieksmi pie viņiem pienāk saimnieks – šādos mīlētos dārzos viss šķiet dzīvīgāks, krāšņāks, sulīgāks. Bet, ja iemaņu nav, tad gan es labāk ieteiktu to lietu uzticēt profesionāļiem. Nu, piemēram, jūs sakāt, zālīti iesēt, bet patiesībā tas ir viens no grūtākajiem uzdevumiem – pašam to darot, var pat paiet divi mēneši, katru vakaru strādājot. Pirmkārt, Jelgavā zeme visbiežāk jāuzved, jo melnzemes te nav, un tie ir 10 – 15 centimetri. Jau uzvešana un nolīdzināšana vien prasīs milzu laiku. Tad vēl jāiesēj. Protams, ir redzēts, ka arī celtnieks gar objektu zālīti izkaisa, taču – kur garantija, ka tā ieaugs?! Manuprāt, tas nav tik lēts prieks, lai atļautos visu pārstrādāt. Tāpat ir ar bruģēšanu – to nu es noteikti neieteiktu darīt pašiem. Jā, varbūt tur nav vajadzīgs gluži apzaļumošanas firmas speciālists un var izlīdzēties ar celtniekiem, bet tik un tā labāk pašiem nedarīt.
Kādas vēl jūs varat minēt tās tradicionālākās kļūdas, ko pieļauj cilvēki, kas paši ķeras pie dārzu ierīkošanas?
Tas trakākais ir tad, kad cilvēks salasās dažādus žurnālus un bez projekta sāk apzaļumot teritoriju. Ja tas viss nav uzlikts uz papīra, zūd kopaina, un cilvēks nespēj saskatīt, kā tas viss izskatīsies rīt, pēc gada un desmit. Piemēram, augus pa vienam sastāda zālienā – sākumā varbūt glīti, bet vēlāk tas tikai apgrūtina mauriņa kopšanu. Ja vēl neuztaisa apdobīti ap šo stādu, tad pavisam švaki, jo zāle augam noņem barības vielas un mitrumu.
Tāpat arī nepaskatās, kuram augam saules vairāk vajag, kam ēna labāk patīk, bet pēc tam nesaprot, kāpēc augs nīkuļo. Paliek jau arī tās mūžam tradicionālās kļūdiņas, kad cilvēks nepadomā, ka krūms vai koks augs, un sastāda tos pārāk cieši vai tuvu ēkām – daudz šādu piemēru ir mūsu daudzdzīvokļu māju pagalmos.
Jūs pieminējāt daudzdzīvokļu māju pagalmus.
Diemžēl tie mūsu pilsētā no apzaļumošanas viedokļa ir visbriesmīgākie. Tas patiesībā ir paradokss, jo iedzīvotāji vēl nav sapratuši, cik milzīga vērtība ir šiem iekšpagalmiem. Paskatieties, kas tagad notiek – ceļ jaunas daudzdzīvokļu mājas, bet teritorija ap tām ir tik, cik mašīnas nolikt un pāris koku iestādīt, bet vecajos pagalmos, kur patiesi varētu izvērsties, nekas nenotiek. Saprotu, ka pārliecināt cilvēkus par labu skaistam pagalmam tad, kad efektīvāk apsaimniekošanas naudu būtu ieguldīt siltināšanā, ir gaužām grūti.
Bet ar kaut ko taču ir jāsāk!?
No vienas puses, it kā jau es to saprotu, bet, no otras puses, arī pats pagaidām vēl dzīvoju šādā mājā, taču nezinu, vai sasparošos un aktivizēšu pārējos iedzīvotājus tam, lai kaut ko beidzot mainītu. Man šķiet, ka katrs jau apzinās, ka tas nav viegli, tur ir vajadzīgs tāds kā grūdiens. Un šajā gadījumā būtu lieliski, ja tas nāktu no pašvaldības puses. Viens vai divi šādi pilotprojekti, kas parādītu, ka var arī citādāk – var taču beidzot gribēt dzīvot sakārtotā vidē, pagalmā, kur droši bērnu palaist rotaļāties un pašam patīkami pasēdēt. Man jau šķiet, ka šoreiz bez pašvaldības palīdzības neiztikt. Un, ja tas aizietu, tad mēs tiešām redzētu pilsētu pārvēršamies. Nenoliedzami – Jelgavas pašvaldība daudz domā par zaļu pilsētu. Paskatieties – pagājušajā gadā vien mēs esam ieguvuši brīnišķīgu Uzvaras parku, Ozolskvēru, arī citviet pilsētā apstādījumi kļūst plašāki. Tas ir patīkami.
Bet, no otras puses, ir cilvēki, kam tas šķiet par traku – ne viens vien pārmetums dzirdēts par pārāk dārgiem labiekārtošanas darbiem.
Ir jau arī tādi, kas bļauj, ka veikalā piens par dārgu. Tie, kas savā mazdārziņā puķi iestāda, varbūt tiešām šausminās, kur tās izmaksas rodas, bet mums ir jārēķinās ne tikai ar stādu iegādi, bet algām, tehniku un citiem izdevumiem. Es gribētu teikt: izmaksas nav dārgas – tā ir adekvāta maksa par pakalpojumu.
Nonācām līdz darbiniekiem – jūs vidēji sezonā nodarbināt ap 100 cilvēku.
Jā, tas ir sezonā. Ainavu arhitekti gan mums ir trīs, un ar to pilnīgi pietiek. Tieši tāpēc brīžiem brīnos – LLU katru gadu absolvē ap 30 ainavu arhitektu, bet Latvijā apzaļumošanas firmas ir tikai ap 30, katrā no tām nenodarbina vairāk kā piecus arhitektus. Kur paliek pārējie? Skaidrs, ka drīz jau parādīsies šo speciālistu pārprodukcija. Citādāk tas ir ar vidējā līmeņa speciālistiem, ko sagatavo Bulduros, viņu gan trūkst.
Pieminējāt, ka arī darbinieku tirgus būtiski ir mainījies.
Kardināli mainījies. Ja vēl pirms gada bija grūti atrast vienkāršus strādniekus sezonas laikā, tad tagad dienā pat pieci cilvēki ienāk pie mums darba meklējumos, bet mums jāatsaka, jo visas vietas jau pilnas. Te mēs atkal labi varam redzēt, ka būvniecības bums ir beidzies – tie paši celtnieciņi tagad jau darbu meklē apzaļumošanas firmās. Mūs, protams, tas iepriecina, jo ir no kā izvēlēties.
Nobeigumā labprāt dzirdētu par to aktuālo un jauno, kas tagad ienāk apzaļumošanas jomā.
Neapšaubāmi – arī mūsu jomā ir savas modes tendences. Spilgtākais noteikti varētu būt dažādu dekoratīvu formu veidošana augiem, jo daba mums piedāvā tikai lokveida, piramīdas vai kolonveida formas – pārējais jau ir speciālistu darbs. Tāpat ļoti moderni kļūst dažādi potējumi – piemēram, to, ko mēs agrāk bijām pieraduši redzēt kā pa zemi ložņājošu krūmu, tagad uzpotē uz stumbra. Un tas rada šo pārsteiguma momentu. Līdzīgi ar selekcionētiem stādiem – koka vai krūma miza nav vis ierastajā krāsā, bet kļūst tumši sarkana, dzeltena, arī ziedi kļūst lielāki, kuplāki. Tas atkal ir tāds pārsteiguma moments – it kā pazīstams, ierasts augs, bet nianses citas. Savas nianses ir arī celiņu ierīkošanā – Eiropā jau ierasts šim nolūkam pārsvarā izmantot plēstos laukakmeņus vai klinkerus (no māla karstā temperatūrā apdedzinātas flīzes), bet pie mums gan vēl priekšroka ir vecajam labajam betona bruģim. Lai gan ir tikai laika jautājums, līdz tas atnāks pie mums – akmens salīdzinājumā ar bruģi ir daudz ilgmūžīgāks, praktiskāks.