Ārpus Rīgas nedrīkst valdīt tuksnesis

Anna Afanasjeva

Sabiedrības līdzdalības projekta «Latvija 2030. Tava izvēle» Zemgales foruma dalībnieki Jelgavā pagājušajā nedēļā izteica savas domas par diviem Latvijas attīstības jautājumiem. Proti, vai labāk koncentrēt resursus visdinamiskākajā vietā - Rīgā -, vai arī jānodrošina daudzu attīstības centru veidošana. Otra joma - vai valsts un valdība aktīvi veicina vēlamo dzīves veida attīstību un ierobežo nevēlamo, vai arī jāievēro individuālā brīvība un privātās sfēras neaizskaramība.

Eksperti atzīst, ka Rīgā koncentrēta vismaz puse valsts ekonomiskās aktivitātes un, ieskaitot apkaimes teritorijas, arī puse iedzīvotāju. Nacionālais attīstības plāns (NAP) paredz policentrisku jeb līdzsvarotu valsts teritorijas attīstību un pakalpojumu pieejamību. Tomēr lielā daļā no 77 pilsētām resursu koncentrācija un izaugsmes tempi ir nelieli. Lai nodrošinātu ekonomisko konkurētspēju un attīstību, nepieciešami nopietni ieguldījumi ceļu, komunikāciju un pakalpojumu infrastruktūras uzlabošanā.

Izmaksu ziņā izdevīgāk būtu attīstīt tikai Rīgu. Debašu dalībnieki - plānošanas reģiona, pašvaldību, uzņēmēju un citu institūciju pārstāvji - atbalstīja vienmērīgu attīstības centru nostiprināšanos, uzsverot, ka pārējo Latviju nedrīkst padarīt par tuksnesi.

Jelgavu nevēlas redzēt kā Rīgas priekšpilsētu

Jelgavnieki apšaubīja, vai viņi nākotnē savu pilsētu gribētu redzēt kā Rīgas priekšpilsētu ar visām no tā izrietošajām problēmām: zemāku dzīves līmeni, lielāku bezdarbu, veselības aprūpes un citu pakalpojumu kvalitātes problēmām. Iedzīvotājiem dzīvesvieta nebūtu jāmaina tikai tāpēc, ka Rīgā var labāk nopelnīt vai labāk dzīvot. Cilvēkiem jāpaliek tur, kur viņi ir, uz lielpilsētu var raudzīties kā uz darba vietu, bet veselīgāka un dabīgāka dzīves vide ir ārpus Rīgas.

Šāds variants it kā neatbilst ilgtspējīgas attīstības principiem, jo transports kā pārvietošanās risinājums prasa līdzekļus, lielāku enerģijas patēriņu un piesārņo vidi. No otras puses, domājot par iespēju veicināt digitālā attāluma samazināšanos, kas arī ir viena no stratēģijas piedāvātajām izvēlēm, tas varētu būt pieņemams, - norādīja Zemgales plānošanas reģiona direktors Raitis Vītoliņš. Tam piekrita virkne diskutētāju, tostarp jaunieši.

Arta Kronberga, Zemgales ES struktūrfondu informācijas centra vadītāja, un citi akcentēja, ka attīstības centri dažādās jomās reģionā jau ir izveidojušies. Lai nodrošinātu mērķtiecīgu to attīstību, valstī ir svarīgi pareizi plānot publiskās investīcijas. Katram centram, sākot ar vietējo un turpinot ar reģiona līmeni, jānodrošina iedzīvotājiem noteikts pakalpojumu grozs. Skaidrs, ka sociālā sfēra jāattīsta vienmērīgi, savukārt zinātnes centri - tur, kur tiem jau radīta bāze. Operu katrā centrā nevajag, bet bērnudārzi gan jāceļ.

Jāuzticas tiem, kas pārzina situāciju

Debatētāji uzsvēra, ka ekspertiem divritenis nav jāizgudro no jauna, bet jāuzticas plānošanas reģionu un citiem speciālistiem, kas pārzina faktisko situāciju. Izskanēja apņemšanās sekot, lai tā pasākums neizvērstos tikai tukšā parunāšanā, lai tiktu ņemta vērā pašreizējā situācija, nevis vienkārši pieņemts politisks lēmums. Tā kā jebkurš šodien spertais solis var nopietni ietekmēt nākotni, visiem, pieņemot stratēģiju, jābūt atbildīgiem.

Arī reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns atbalstīja vienmērīgu attīstības centru nostiprināšanos. «Svarīgi panākt, lai katram cilvēkam būtu pieejami kvalitatīvi pakalpojumi 20 - 30 kilometru attālumā. Jāapzinās, ka tie, piemēram, veselības aprūpē nav iespējami bez attīstītas pilsētas, kurā strādā kvalificēti ārsti. Tātad - jāpalīdz centriem veidoties un nostiprināties.»

Kuluāros netrūka neticības, ka stratēģija neizvērsīsies par kārtējo naudas notērēšanas un papīra tonnu saražošanas pasākumu, jo sevišķi tāpēc, ka daudzi stratēģijas izstrādātāji runā no Rīgas pozīcijām. Projekta eksperts Viesturs Celmiņš pauž, ka valstī līdz šim nav bijis ilgtermiņa dokumenta par ilgtspējīgu attīstību. Tas, kā to iemiesos dzīvē, atkarīgs nevis no projekta īstenotājiem, bet politiķiem un valdības.

E.Zalāns nepiekrīt liekai naudas tērēšanai, norādot, ka pirmo reizi kāds dokuments tiek veidots kā kopdarbs ar sabiedrību. Stratēģija būs kā ietvars, kam sekos citas aktivitātes, kurām būs paredzēts arī finansējums. Līdz šim valsts investīciju politikā pietrūcis konsekvences - valsts budžeta nauda nav sekojusi attīstības prioritātēm. Tikai pēc NAP pieņemšanas valdībā parādījusies cita virzība. Ne E.Zalāns, ne ministrijas valsts sekretāre Laimdota Straujuma nezināja nosaukt stratēģijas izstrādes izmaksas. Ministrija esot tikai uzdevuma devējs, izmaksas sedz Hipotēku un zemes banka.

Ar aizliegumiem nevar sākt

Runājot par ilgtspējīga dzīves veida izvēli, diskusijas dalībniekus mudināja atbildēt uz jautājumiem, kādās jomās valsts iejaukšanās būtu attaisnojama kopējā labuma panākšanai; vai vēlams, lai valsts norāda cilvēkiem, kas ir labi un kas kaitīgi, varbūt jāizmanto arī citi līdzekļi (likumi, noteikumi, sodi), lai panāktu vēlamo rīcību. Zemgaliešu viedokļi dalījās. Tomēr, domājot ilgtermiņā, labāk ieguldīt līdzekļus ilgtspējīga dzīvesveida popularizēšanā un priekšnosacījumu radīšanā, nevis sākt ar aizliegumiem. Izskanēja arī, ka jānomainās vairākām paaudzēm, kamēr cilvēki iemācīsies rīkoties ilgtspējīgi, tātad nevar paļauties tikai uz iedzīvotāju gribu. Pašlaik ir nepieciešama valsts iejaukšanās, tomēr tai jābūt nevis represīvai, bet «pareizās izvēles» atbalstošai rīcībai.

Aplausus izpelnījās viedoklis, ka valstij šajā gadījumā jābūt kā gudrai sievai, kas panāk to, ka vīrs domā - pats pieņēmis lēmumus. Arī ilgtspējīgas attīstības ziņā cilvēki ir jāizglīto, jāmāca, nevis jāpiespiež kaut ko darīt. Ir jāatrod atbilstoši veidi, kā uzrunāt katru auditoriju, lai noticētu. Attīstot domu, tika norādīts, ka cilvēki jāuzrunā ne tikai valstij. Tas jādara arī nevalstiskajām organizācijām, uzņēmējiem un katram individuāli. Valsts institūcijas varētu rādīt priekšzīmi, izvēloties ilgtspējīgus risinājumus savā darbībā.