Atbildes uz telefonakcijas laikā uzdotajiem jautājumiem

«Lūdzu, pastāstiet par iespēju vientuļajiem pensionāriem saņemt norīkojumu veselības uzlabošanai rehabilitācijas centros. Kur jāvēršas un kādi ir nosacījumi?» jautā lasītāja Lilita.
Rita Stūrāne: «Vispirms jau jāpaskaidro kāda būtiska atšķirība – ja cilvēks jautā par medicīnisku rehabilitāciju, tad šis jautājums noteikti nav Sociālo lietu pārvaldes kompetencē. Ja personai ir vajadzīga medicīniskā rehabilitācija, tad pareizākais ceļš būtu vērsties pie sava ģimenes ārsta un tad kopīgi izlemt, kur un kāda medicīniskā rehabilitācija ir iespējama. Savukārt, ja runājam par sociālo rehabilitāciju, tad tā ir tiešā Sociālo lietu pārvaldes pārziņā. Kas tad ir sociālā rehabilitācija un kas to var saņemt? Sociālā rehabilitācija ir iespēja cilvēkam uzlabot savu sociālo funkcionēšanu, taču to nevar uztvert kā ārstēšanas kompleksu. Šāda rehabilitācija pienākas trīs personu grupām – represētajiem (vienu reizi trīs gados); Černobiļas avāriju seku likvidatoriem (vienu reizi gadā); personām ar funkcionāliem traucējumiem (vienu reizi divos gados). Pirmām kārtām, lai pretendētu uz šo sociālo rehabilitāciju, kas notiek Sociālās integrācijas centrā Jaundubultos, personai nepieciešams nosūtījums no sava ģimenes ārsta, kurā apliecināts, ka nav kontrindikāciju, saņemot šo pakalpojumu, piemēram, tuberkuloze, smaga infekcija, ādas vai onkoloģiska saslimšana. Tad ar iesniegumu jāvēršas Sociālo lietu pārvaldē, kur, izmantojot īpašu izvērtēšanas metodi, nosaka personas funkcionālo traucējumu pakāpi, informāciju apkopo un nosūtīta Sociālo pakalpojumu pārvaldei, kas izvērtē saņemto dokumentu atbilstību noteiktām tiesību normām un uzņem konkrēto personu rindā uz sociālās rehabilitācijas centru. Šis pakalpojums pilnībā tiek finansēts no valsts budžeta līdzekļiem, tāpēc saprotams, ka pieprasījums pēc tā ir ļoti augsts. Cilvēkiem būtu jārēķinās, ka pēc dokumentu iesniegšanas var paiet pat pāris gadu, līdz pienāk viņa rinda doties uz rehabilitācijas centru. Paziņojums par iespēju doties uz centru tiek nosūtīts cilvēkam uz norādīto adresi, taču paralēli tam kopiju saņem arī Sociālo lietu pārvalde. Tas nozīmē: gadījumā, ja cilvēks savā adresē nesaņem šo paziņojumu, viņam ir iespēja vērsties Sociālo lietu pārvaldē un pārliecināties, vai viņa rinda jau nav pienākusi. Jāpiebilst, ka rehabilitācijas centrā kurss ilgst 21 dienu. Tas sākās ar vizīti pie speciālista, kurš vēlreiz izvērtē ģimenes ārsta rekomendācijas un nosaka piemērotāko rehabilitācijas kursu. Tajā ietilpst gan fizioterapija, ūdens procedūras, masāža, ārstnieciskā vingrošana un citas manipulācijas – kopumā ne vairāk kā trīs vienā dienā. Interesanti, ka vispieprasītākās bieži vien šajos centros ir deju nodarbības, kas arī ļauj uzlādēt emocijas un iekustināt ķermeni. Tāpat cilvēkam ir iespēja izvēlēties ne tikai viņam piedāvātās procedūras, bet arī tādas, kas nav iekļautas valsts apmaksātās programmas sarakstā un ir maksas pakalpojums, piemēram, zemūdens masāžas vai ārstnieciskais pedikīrs.»


«Vairākkārt esmu pildījusi maznodrošināto deklarācijas, bet sociālo palīdzību tā arī diemžēl nespēju saņemt. Strādāju pilsētas bērnudārza un arī dzīvoju faktiski pilsētā, lai gan mana deklarētā dzīves vieta ir Ozolniekos. Viena pašvaldība sūta pie otras, bet palīdzības kā nav, tā nav. Viena pati ar aukles algu «velku» divus bērnus. Mani nodokļi taču paliek pilsētā! Ko man darīt, kā saņemt palīdzību?» jautā lasītāja.
Rita Stūrāne: «Sievietes priekšstats par to, kur paliek viņas nomaksātie nodokļi, šajā gadījumā diemžēl ir maldīgs. Šeit svarīgi būtu paskaidrot, ka strādājoša cilvēka nodokļi nonāk tajā pašvaldībā, kur viņš ir deklarējis savu dzīves vietu. Tātad šajā gadījumā sievietes nomaksātie nodokļi nonāk Ozolnieku novada domes budžetā. Līdz ar to arī sociālā palīdzība viņai būtu jālūdz no Ozolnieku pašvaldības, jo katras pašvaldības sociālo budžetu veido tieši nodokļu maksātāju nauda, tā palīdzību sniedz tiem iedzīvotājiem, kas deklarēti konkrētajā pašvaldībā. Lai pretendētu uz sociālo palīdzību Jelgavā, sievietei jābūt deklarētai dzīves vietai pilsētā. Lai arī, kā pati saka, viņa faktiski dzīvo Jelgavā un šeit strādā, nenokārtojot to oficiāli, viņa ir Ozolnieku novada iedzīvotāja.»

«Esmu trešās grupas invalīde. Man ir 60 gadi, taču turpinu strādāt. Kāda būs mana pensija?» jautā lasītāja.
Rita Stūrāne: «Ar šo jautājumu kundzei vajadzētu vērsties Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Jelgavas filiālē, kuras kompetencē ir šis jautājums.»

«Es viena audzinu divus bērnus. Gaidu un gaidu, kad pašvaldība man beidzot piešķirs dzīvokli, bet palīdzības nekādas. Kur lai vēl vēršos? Ko lai daru? Maniem čigānu tautības audžubērniem jau ir 18 gadu,» norāda sieviete.
Rita Stūrāne: «Pirmkārt, šķiet, ka sieviete neprecīzi formulē savas uzņemtās rūpes par bērniem, jo Jelgavā šobrīd nav reģistrēta neviena audžuģimene, tāpēc oficiāli attiecības šajā ģimenē noteikti ir citas. Otrkārt, tas ir dzīvokļu jautājums, un to reglamentē pašvaldības saistošie noteikumi, tāpēc būtu jāpainteresējas par atbilstību kādai no personu grupām, kas tiek uzņemtas dzīvokļu rindas reģistrā. Taču vienlaikus šeit varētu būt arī jautājums par to, ka «bērni», kā saka sieviete, patiesībā jau ir pilngadīgi cilvēki, kuriem pašiem būtu jāgādā par sevi. Tāpēc šeit vairs nevarētu būt runa par māmiņu, kas viena audzina bērnus, bet gan par trīs pieaugušiem cilvēkiem. 18 gadu vecumā, ja cilvēks nemācās, viņam būtu jānonāk darba tirgū, bet, ja darbu atrast neizdodas, reģistrētam kā bezdarbniekam un jāpilda līdzdalības pasākumi – jāceļ kvalifikācija, jāapgūst kāda profesija, regulāri jāmeklē darbs.»

«Es ilgus gadus dzīvoju Jelgavā, tad uz kādu laiku pārcēlos dzīvot citur, bet nu jau septiņus gadus atkal esmu atpakaļ savā pilsētā. Esmu vientuļā pensionāre, man ir deformēta gūža, kas praktiski neļauj man pašai sevi apkopt. Divas reizes nedēļā pa vienai stundai pie manis ierodas aprūpētāja no Sociālo lietu pārvaldes, kas iespēju robežās palīdz. Bet ar to tiešām ir par maz. Tāpēc lūdzu arī savas draudzenes palīdzību, kas arī šad tad atnāk – piepalīdz. Saprotu, ka ir lietas, ko nevaru no viņām prasīt, tāpēc par to, ka tiek samaksāti mani rēķini pastā un vēl kāda lieta nokārtota, papildus piemaksāju. Taču viegli nav – es jau nevaru atļauties par visu maksāt, man taču arī bērēm naudiņa ir jāsataupa! Gribētu zināt, vai man nepienākas vēl kāda palīdzība, piemēram, pabalsts zāļu iegādei, jo tās tiešām ir dārgas. Vienai ar pensiju iztikt nav iespējams. Tagad jau domāju, ka varbūt jāmaina dzīvoklis – es jau tāpat pārsvarā esmu uz gultas, kāpēc man tik liels dzīvoklis vajadzīgs! Sakiet, vai es varu cerēt, uz kādu palīdzību?» jautā Silvija Amanda Koks.
Rita Stūrāne: «Te tiešām ir plašs jautājumu loks. Sākšu jau ar to, ka vientuļai pensionārei varbūt tiešām šobrīd nebūtu jādomā par to, ka jākrāj naudiņa bērēm – Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra šādos gadījumos izmaksā bēru pabalstu divu pensiju apmērā. Nākamais noteikti ir aprūpe mājās – Sociālo lietu pārvalde cilvēkiem, kas paši nevar sevi aprūpēt, piedāvā mājas aprūpi, kas aptver vismaz to minimumu, lai cilvēkam palīdzētu tikt ar sevi galā. Tās ir divas reizes nedēļā pa divām stundām. Ja cilvēkam ar to ir par maz un aprūpe jau patiesi nepieciešama katru dienu, tad varbūt jālūkojas uz kādu sociālās aprūpes iestādi. Diemžēl šajos gadījumos tas tomēr ir maksas pakalpojums, jo arī sociālās aprūpes centros cenas ir augušas. Taču, ja sieviete jau šobrīd domā par iespēju mainīt dzīvokli, kas viņai kļuvis gan par plašu, gan grūti uzturamu, varbūt ir vērts padomāt par iespēju dzīvokli izmantot kā materiālo nodrošinājumu tam, lai segtu izmaksas sociālajā aprūpes centrā, kur pensionāre būs aprūpēta un uzmanīta katru dienu. Pašvaldība izstrādājusi šādu praksi, kad dzīvokli kā dāvinājumu iespējams noformēt pašvaldībai, bet par tā vērtību visa mūža garumā cilvēkam ir apmaksāta uzturēšanās sociālajā aprūpes centrā.
Tas, protams, ir tikai viens no variantiem, ko izmantot tad, kad patiesi ir skaidrs – vienai tikt galā vairs nav iespējams un ar mūsu nodrošināto aprūpi divreiz nedēļā ir par maz. Taču šajā gadījumā ļoti gribas uzteikt risinājumu, kad palīdzīgu roku sniedz draugi – nereti tieši viņi ir tie, kas grūtā brīdī izrādās tuvāki par pašiem tuvākajiem radiem. Tas tikai lieku reizi pierāda, ka ne jau visu iespējams atrisināt ar naudu. Ja šādu cilvēku būtu vairāk, sabiedrība iesaistītos brīvprātīgo darbā un būtu gatava palīdzēt vientuļiem cilvēkiem, tas noteikti būtu liels ieguvums. Taču, protams, pašvaldība šajā gadījumā nevarētu uzņemties pilnu atbildību par šiem aprūpētājiem.
Tad vēl noteikti būtu jāpaskaidro par papildu maksāšanu sociālajiem aprūpētājiem. Saprotu, ka šajā gadījumā sieviete par palīdzību piemaksā savai draudzenei, taču šeit vietā būtu uzsvērt, ka mūsu sociālo aprūpētāju pakalpojums ir bezmaksas – par sniegto palīdzību viņas noteikti nedrīkst prasīt papildu samaksu. Arī gadījumā, ja gatavi darīt kaut ko tādu, kas varbūt viņu pienākumos neietilpst. Jo sociālo aprūpētāju darbs ir ļoti noslogots – katram no viņiem ir vidēji astoņi desmit aprūpējamie. Tas nozīmē, ka visa darba nedēļa ir patiesi noslogota.
Un visbeidzot par iespēju saņemt papildu pabalstus medikamentu iegādei. Šeit gan jāpiebilst, ka šāds jautājums mazliet izbrīna, jo, ja sievieti divreiz nedēļā aprūpē mūsu darbinieki, tad viņu pienākums būtu izklāstīt visu informāciju par iespējām pensionārei palīdzēt. Taču, ja tas kaut kādu iemeslu dēļ līdz šim nav izdarīts, tad jāuzsver, ka iespēja saņemt pabalstu medikamentu iegādei noteikti pastāv. Atsevišķi dzīvojošiem pensionāriem, ja viņu ienākumi mēnesī nepārsniedz 160 latus, ir iespēja reizi gadā saņemt pabalstu 110 latu apmērā slimnīcas izdevumu segšanai. Savukārt medikamentu iegādei paredzēti 80 lati gadā. Protams, lai saņemtu pabalstu, nepieciešams uzrādīt ārsta izziņu par to, vai saslimšana ir akūta vai tas ir hroniskas slimības paasinājums. Un tad, ja nepieciešamie medikamenti nav iekļauti valsts kompensējamo medikamentu sarakstā vai tie tiek kompensēti mazāk par 75 procentiem, lēmumu par pabalsta piešķiršanu pieņem Jelgavas domes Pabalstu piešķiršanas komisija.»

«Kas jādara, lai vientuļā māmiņa ar diviem bērniem saņemtu sociālo palīdzību,» jautā Aiga.
Rita Stūrāne: «Civillikums paredz, ka vecākiem ir jārūpējas par saviem bērniem. Tāpēc šeit būtu jāuzsver, ka tāda atsevišķa palīdzība vientuļajām māmiņām netiek izdalīta – jūs tāpat kā jebkurš maznodrošināts iedzīvotājs esat tiesīga pretendēt uz sociālo palīdzību. Jebkura materiāla pabalsta piešķiršana sākas ar situācijas novērtēšanu. Tātad kā galvenais nosacījums neapšaubāmi ir tas, vai jūs esat deklarēta Jelgavas pašvaldības teritorijā, kā arī nepieciešams aizpildīt iztikas līdzekļu deklarāciju, kur iespējams aprēķināt ienākumus uz vienu ģimenes locekli mēnesī. Ja tie ir mazāki par 50 procentiem no minimālās algas (šobrīd tas būtu 80 lati uz vienu ģimenes locekli mēnesī), jums ir iespēja pretendēt uz sociālo pabalstu. Tātad, ja ģimene ir atzīta par trūcīgu, tai ir iespēja pretendēt uz šādiem pabalstu veidiem:
– bērna ēdināšana skolā vai pirmsskolas izglītības iestādē;
– pabalstu mācību piederumu iegādei;
– zobārstniecības pakalpojumu apmaksu – līdz 40 latiem gadā;
– pabalstu briļļu iegādei bērniem;
– dzīvokļu pabalstu – 90 lati trīs mēnešu periodā vai, ja dzīvojamā platība nav apkurināma ar centrālapkuri, tad 100 lati vienreiz gadā kurināmā iegādei;
– pabalstu medicīnas pakalpojumiem;
– arī GMI – garantēto minimālo ienākumu, kas ir 27 lati uz vienu ģimenes locekli, ja ģimenes kopējie ieņēmumi ir mazāki.»


«Viena audzinu trīs bērnus. Situācija izvērtās tāda, ka pavisam nesen izšķīros ar vīru un paliku viena ar trīs bērniem. Līdz šim nekad nav bijusi nepieciešamība pēc citu palīdzības, bet tagad saprotu, ka viena, turklāt vēl ar mazu zīdaini izdzīvot nespēšu. Bērnu nauda mums tagad ir 60 lati mēnesī. Ko man darīt? Uz vīra palīdzību nav ko cerēt – viņam nekad nav tā īsti paticis strādāt, arī šobrīd viņš nestrādā,» klāsta Ilze.
Rita Stūrāne: «Šis ir ļoti līdzīgs jautājums kā tas, kurā arī vientuļa māmiņa lūdza izskaidrot iespēju saņemt pabalstus, tāpēc, lai nebūtu jāatkārtojas, uz šo gadījumu attiecas visi iepriekšminētie varianti. Taču šeit es gribētu uzsvērt ko citu – proti, vai tiešām ģimene ir bijusi atbildīga, plānojot laist pasaulē bērniņus. Iespējams, ka tiešām daudzi, pirms lūgt materiālu palīdzību, neaizdomājas par to, ka, laicīgi meklējot atbalstu, no šādām situācijām varētu arī izvairīties. Proti, mūsu pārvaldes paspārnē darbojas gan Bērnu un ģimenes atbalsta centrs Zirgu ielā, gan Sociālo lietu pārvaldē iespējams saņemt psihologa palīdzību. Laicīgi pamanot pirmās plaisas ģimenes saskaņā un tās uzsākot risināt, tagad mums nevajadzētu spriest par to, kādu materiālu pabalstu ģimenei piešķirt. Tas, protams, vairāk attiecas uz citām ģimenēm, kur situācija nav nonākusi tik tālu. Taču šajā gadījumā noteikti gribu uzsvērt, ka mammai, pirmkārt, vajadzētu vērsties tiesā par uzturlīdzekļu piedzīšanu no bērna tēva. Jā, viņa jau norādīja, ka tēvam ienākumu praktiski nav un viņa attieksme pret darbu, pieticīgi sakot, ir noraidoša. Taču arī šajā gadījumā, ja uzturlīdzekļus nevar piedzīt tiesas ceļā vai ar tiesu izpildītāju palīdzību, ir iespēja vērsties Uzturlīdzekļu garantijas fondā, kas katram bērnam izmaksā vismaz minimālo pabalstu, ja to nav spējīgs darīt tēvs. Protams, vēlāk šī summa no tēva tiek atgūta.»

«Esmu māmiņa meitai – otrās grupas invalīdei. Viņas valsts nodrošinātais sociālais pabalsts ir 45 lati mēnesī. Gribētu zināt, vai nav plānots to tuvākajā laikā paaugstināt. Es strādāju, un kopumā mēnesī mūsu ienākumi abām ar meitas pensiju ir 300 lati. Tas, protams, nav daudz, ja ņem vērā, ka maksājumi par dzīvokli vien ir 100 lati,» vaicā mamma.
Rita Stūrāne: «Jā, diemžēl šajā gadījumā ģimene nevar pretendēt uz trūcīgas ģimenes statusu, jo tās ienākumi ir lielāki nekā noteikts. Taču jautājums par valsts sociālā pabalsta apmēra palielināšanos tomēr būtu adresējams Labklājības ministrijai, kuras kompetencē tas ir. Taču esmu dzirdējusi, ka šobrīd valdībā tiek spriests par to, ka no 2009. gada šī pabalsta apmērs tomēr varētu pieaugt, taču, vai tas notiks, atkarīgs no valsts budžeta līdzekļu iespējām un Saeimas balsojuma.»