«Atsakos no skaistām dekorācijām par labu dzīvei»
12.07.2008.
«Kultūršoks man būšot nevis tad, kad ieradīšos Āfrikā, bet gan atbraucot atpakaļ. Tā vismaz man teikuši cilvēki, kas tur bijuši brīvprātīgajā darbā. Tikai tad es sapratīšot, ka te, Latvijā, un citās attīstītajās valstīs visapkārt ir vien skaistas dekorācijas, bet tur, Āfrikā, īstā dzīve, kurā jācīnās, lai izdzīvotu,» teic teju divdesmit gadus vecā Līva Levica.
Sintija Čepanone
«Kultūršoks man būšot nevis tad, kad ieradīšos Āfrikā, bet gan atbraucot atpakaļ. Tā vismaz man teikuši cilvēki, kas tur bijuši brīvprātīgajā darbā. Tikai tad es sapratīšot, ka te, Latvijā, un citās attīstītajās valstīs visapkārt ir vien skaistas dekorācijas, bet tur, Āfrikā, īstā dzīve, kurā jācīnās, lai izdzīvotu,» teic teju divdesmit gadus vecā Līva Levica.
Jau pašlaik Līva ir Dānijā, bet augustā no turienes dosies uz Beiru Mozambikā, lai pusgadu kā brīvprātīgā strādātu ar HIV pozitīviem cilvēkiem un ielu bērniem. Līva gaidāmo uztver kā kārtējo izaicinājumu, dzīves «piespēlētu» iespēju vēl labāk izzināt sevi, garīgi izaugt. Un viņa ir pārliecināta, kas tas iespējams, vien daloties ar citiem: pieredzē, zināšanās, mīlestībā, savā laikā un pat smaidā. «Hei, lielā dzīve, es nāku!» apņēmīgi uzsauc Līva un «Jelgavas Vēstnesim» atklāj savu dzīves redzējumu.
«Svētelis» iemāca
patstāvību
Pagājušajā gadā Līva absolvēja vidusskolu un nolēma, ka tikai papīra dēļ studēt augstskolā nevēlas. Arī tas, ar ko vēlas saistīt savu nākotni, viņai vēl īsti skaidrs nebija, tādēļ, ilgi nedomājot, viņa piekrita Ingrīdas (Ingrīda Lisovska, radošo domu un darbu centra «Svētelis» vadītāja – red.) piedāvājumam pamēģināt sevi realizēt brīvprātīgajā darbā. «No Ingrīdas uzzināju, ka ir iespēja strādāt Āfrikā. Aizpildīju pieteikuma anketu. Mazliet jau baidījos, ka saņemšu atteikumu, jo tādas nopietnas pieredzes šajā jomā man nebija, taču mēģināju: būs – būs, nebūs – nebūs!» stāsta Līva. Un pieredze izrādījās krietni mazsvarīgāka par meitenes lielo apņemšanos sevi realizēt, palīdzot citiem, un viņa saņēma «ceļazīmi» uz Āfriku. «Apzinos, ka tas būs ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski grūti, bet es esmu tam gatava,» saka Līva.
Izrādās, gluži svešs brīvprātīgais darbs Līvai nebija – Ingrīdas mudināta, viņa aktīvi iesaistījās «Svēteļa» ikdienā, tostarp tīrīja telpas, mazgāja traukus, pieskatīja mazākos centra dalībniekus, vasarā palīdzēja organizēt nometnes. «Sākumā bija grūti. Vēl jo vairāk tādēļ, ka nebiju komunikabla, drīzāk gan – sevī noslēgusies. Taču ar katru vasaras nometni es «atvēros», iepazinos ar bērniem un apjautu, ka es viņiem varu dot savu laiku, enerģiju, pieķeršanos un viņi to novērtē daudz vairāk nekā materiālās vērtības,» Līva prāto, ka tieši šī pieredze viņai ļaus sastrādāties arī ar ielu bērniem Āfrikā.
Pelna naudu Āfrikai
Šīs nedēļas sākumā Līva devās uz Dāniju, kur vēl mēnesi kopā ar citiem brīvprātīgajiem pelnīs naudu braucienam uz Āfriku. Summa, kāda nepieciešama, ir visai iespaidīga – vairāk nekā seši tūkstoši latu, un to organizācija, kas rīko šo braucienu, lika pašiem arī nopelnīt, piedāvājot vien iespēju, kur to izdarīt. Un vispirms Līva devās uz Angliju, kur strādāja piecus mēnešus, piemēram, tirgoja avīzes, labdarībai vāca un pakoja drēbes. Tagad, atskatoties uz tur pavadīto laiku, Līva smaida. Taču tas bija pirmais lielais pārbaudījums – tik ilgi prom no saviem mīļajiem, turklāt svešā valstī. «Patiesībā tas bija ļoti, ļoti grūti. Īpaši sākumā, kad vienā mājā vajadzēja dzīvot kopā ar pilnīgi svešiem cilvēkiem no visas Eiropas. Pirmajā nedēļā es tikai vēroju, pat īpaši nesarunājos, jo nebiju pārliecināta par savām angļu valodas prasmēm,» atceras jauniete. Viņa neslēpj, ka vēlāk situācija būtiski mainījās, turklāt augusi arī viņas pašapziņa.
Uzreiz pēc tam Līva devās strādāt uz Dāniju, kur vairāk bija iesaistīta saimnieciskajos darbos. «Tur es mazgāju grīdas, gatavoju ēst, un pārņēma tāda dīvaina sajūta – es taču reiz to visu jau esmu darījusi «Svētelī». Tātad – mainās dekorācijas, cilvēki visapkārt, taču ir vērtības, kas paliek nemainīgas,» prāto jauniete.
Pašas rūgtā pieredze
dod rūdījumu
Kaut arī dienas ritms bija ļoti spraigs, līdztekus naudas pelnīšanai vajadzēja arī atlicināt laiku mācībām un citām aktivitātēm, kas lieti varētu noderēt, strādājot Āfrikā. Līva atklāj, ka tagad viņa daudz labāk pazīst ne tikai sevi, bet arī cilvēkus. «Mēs visi bijām viena komanda. Kā paši smējāmies – kopā savākušies trakie, izstumtie, dzīves pazudušie. Taču, kaut arī ļoti līdzīgi, mēs bijām atšķirīgas personības,» Līva stāsta, ka vieni, tostarp viņa, ikvienu pārbaudījumu uztvēra kā izaicinājumu un pielika visas pūles, lai nepadotos pirmo grūtību priekšā, turpretim citi tikai gaudās, gaidīja, kad viņa vietā strādās kāds cits. «No kopumā 15 cilvēkiem, kas strādājām Dānijā, izturēja seši, un tie tad arī dosies uz Āfriku. Pārējie salūza,» nosaka Līva.
Līva prāto, ka līdz galam viņai palīdzēja izturēt «rūdījums», kas gūts ne būt ne vienkāršajā pašas dzīves pieredzē. «Tur jau mēs bijām ne tikai tādēļ, lai nopelnītu naudu. Nepārtraukti tika pārbaudīta arī mūsu psiholoģiskā izturība – vai garīgi nesalūzīsim Āfrikā. Piemēram, visu dienu tu to vien tik esi darījis kā strādājis, lasījis pie mājām izliktos lietoto drēbju maisus. Dienas beigās ir pilnīgs spēku izsīkums un vienīgā vēlēšanās ir atvilkt elpu. Taču, tiklīdz esi noskaņojies atpūtai, tā izdzirdi: «Un tagad jums ir jāizdara vēl tas un tas...» Tajos brīžos tiešām gribējās padoties, taču, kaut sakostiem zobiem, es izturēju,» gandarīta ir Līva.
Pēc nepilna mēneša pārbaudījumu laiks būs garām, un Līva lēš, ka ap 15. augustu viņa jau būs Āfrikā – Mozambikas pilsētā Beirā.
Nevis dot, bet palīdzēt
Līva visas pūles veltījusi tam, lai Āfrikā varētu strādāt ar HIV pozitīviem cilvēkiem un ielu bērniem. «Ikdienā man būs jātiekas ar HIV pozitīvajiem un jāmotivē nepadoties, jāatbalsta, jāmāca sadzīvot ar šo situāciju. Jācenšas mainīt šo cilvēku domāšana, mudinot viņus ārstēties, pašiem justies atbildīgiem,» Līva atklāj savu redzējumu par gaidāmajiem pienākumiem. Vai tie viņu nebiedē? Līva noliedzoši pamāj ar galvu. Tāpat kā nebiedē tikšanās ar ielu bērniem – viņa ir gatava strādāt, lai mazajiem ikdienu padarītu krāsaināku. «Taču es noteikti nenodarbošos ar labdarību – nevienam no mums, brīvprātīgajiem, nav jāpienes viss uz paplātes, citādi cilvēki var arī nenovērtēt viņu labā paveikto. Protams, Eiropas standartus tur neieviesīsim, bet to, ka var dzīvot arī citādāk, parādīsim gan,» Līva atklāj brīvprātīgā darba filosofiju: ja gribi bērnu rotaļu laukumu – lūdzu! Mēs palīdzēsim sagādāt materiālus tā būvniecībai, bet jāceļ būs pašiem. «Domāju, ka kopā ar bērniem mums izdosies uzcelt kādu rotaļu laukumu, varbūt pat ne vienu vien, iemācīt viņiem rēķināt, nodziedāt kādu dziesmu,» prāto Līva, uzsverot, ka viņa ir gatava iesaistīties ikvienā aktivitātē, kas vietējiem dzīvi ļautu skatīt citās krāsās. Protams, viņa ir gatava arī tam, ka priekšstats, kā visam Āfrikā būtu jānotiek, var tikt sagrauts, jo realitātē vienmēr jāraugās no konkrētas situācijas.
«Mazliet jau žēl, ka pavisam noteikti nezinu, kā būs, un, kravājot ceļa somu, nevaru paredzēt, kas man būs nepieciešams,» Līva atklāj, ka jau pašlaik visvairāk vietas somā aizņem nevis personīgās mantas, bet papīrs, zīmuļi un citas lietas, kas mums liekas pašsaprotamas, bet turienes bērniem ne.
Žirafes pa ielām neskraida
Apcerējumos par to, kāda ir Āfrika, Līva daudz neiegrimst. «Mēs dzīvosim Mozambikas pilsētā Beirā, un tā, kā jau pilsēta, ir salīdzinoši attīstīta – žirafes pa ielām neskraida, ir lielveikali, bagātnieku kvartāli. Mums tur būs nodrošināts viss dzīvei un darbam nepieciešamais, tostarp interneta pieslēgums,» atklāj meitene. Taču viņa ir gatava strādāt arī laukos. «Tieši tur esot tā īstā dzīve – cilvēki mitinās māla būdās, valda nabadzība, netīrība. Tieši tur mūsu atbalsts būs nepieciešams visvairāk – nevis iztīrīt viņiem māju, bet izdarīt tā, lai viņi paši saprastu, ka nabadzība un netīrība nav viens un tas pats,» prāto Līva, apliecinot gatavību cilvēkiem iemācīt noticēt saviem spēkiem. Turklāt tam viņa pati ir gājusi cauri.
Taujāta par valodas barjeru un mentalitātes atšķirību, Līva pasmaida: «Es vairs nebaidos komunicēties, turklāt valoda ir tikai neliela daļa no plašajām sazināšanās iespējām. Galu galā – mēs visi esam cilvēki, tādēļ esmu pārliecināta, ka mēs sapratīsimies.» Viņa arī neslēpj, ka tur baltie cilvēki spējot iedvest daudz lielāku uzticību nekā tumšādainie, tādēļ pieļauj – tas varētu būt viens no faktoriem, kas sadarbību veicina. «Es ļoti gribētu redzēt, kā mani pūliņi attaisnojas, taču, visticamāk, tas tik ātri nenotiks. Sarunā ar kādu izbijušu būvnieku, kurš izšķīrās par labu brīvprātīgajam darbam, nonācām pie secinājuma, ka būvēt māju ir krietni vienkāršāk nekā «būvēt» cilvēku, jo pirmajā gadījumā tu ātri vien redzi rezultātu, savukārt, lai redzētu, kā izaug cilvēks, var būt nepieciešami pat vairāki gadi,» tā Līva.
Uz jautājumu, kas pašlaik Līvai sniedz vislielāko gandarījumu, viņa atbild neminstinoties: «Apziņa, ka es ar visu galā varu tikt pati. Jā, jā, tā patstāvība jau arī sniedz vislielāko gandarījumu. Turklāt es vairs nebaidos kļūdīties: ja vienreiz dabūšu pa spurslām, līdīšu atkal, ja vien būšu pārliecināta par to, ka tādējādi kādam varu palīdzēt.»
«Kultūršoks man būšot nevis tad, kad ieradīšos Āfrikā, bet gan atbraucot atpakaļ. Tā vismaz man teikuši cilvēki, kas tur bijuši brīvprātīgajā darbā. Tikai tad es sapratīšot, ka te, Latvijā, un citās attīstītajās valstīs visapkārt ir vien skaistas dekorācijas, bet tur, Āfrikā, īstā dzīve, kurā jācīnās, lai izdzīvotu,» teic teju divdesmit gadus vecā Līva Levica.
Jau pašlaik Līva ir Dānijā, bet augustā no turienes dosies uz Beiru Mozambikā, lai pusgadu kā brīvprātīgā strādātu ar HIV pozitīviem cilvēkiem un ielu bērniem. Līva gaidāmo uztver kā kārtējo izaicinājumu, dzīves «piespēlētu» iespēju vēl labāk izzināt sevi, garīgi izaugt. Un viņa ir pārliecināta, kas tas iespējams, vien daloties ar citiem: pieredzē, zināšanās, mīlestībā, savā laikā un pat smaidā. «Hei, lielā dzīve, es nāku!» apņēmīgi uzsauc Līva un «Jelgavas Vēstnesim» atklāj savu dzīves redzējumu.
«Svētelis» iemāca
patstāvību
Pagājušajā gadā Līva absolvēja vidusskolu un nolēma, ka tikai papīra dēļ studēt augstskolā nevēlas. Arī tas, ar ko vēlas saistīt savu nākotni, viņai vēl īsti skaidrs nebija, tādēļ, ilgi nedomājot, viņa piekrita Ingrīdas (Ingrīda Lisovska, radošo domu un darbu centra «Svētelis» vadītāja – red.) piedāvājumam pamēģināt sevi realizēt brīvprātīgajā darbā. «No Ingrīdas uzzināju, ka ir iespēja strādāt Āfrikā. Aizpildīju pieteikuma anketu. Mazliet jau baidījos, ka saņemšu atteikumu, jo tādas nopietnas pieredzes šajā jomā man nebija, taču mēģināju: būs – būs, nebūs – nebūs!» stāsta Līva. Un pieredze izrādījās krietni mazsvarīgāka par meitenes lielo apņemšanos sevi realizēt, palīdzot citiem, un viņa saņēma «ceļazīmi» uz Āfriku. «Apzinos, ka tas būs ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski grūti, bet es esmu tam gatava,» saka Līva.
Izrādās, gluži svešs brīvprātīgais darbs Līvai nebija – Ingrīdas mudināta, viņa aktīvi iesaistījās «Svēteļa» ikdienā, tostarp tīrīja telpas, mazgāja traukus, pieskatīja mazākos centra dalībniekus, vasarā palīdzēja organizēt nometnes. «Sākumā bija grūti. Vēl jo vairāk tādēļ, ka nebiju komunikabla, drīzāk gan – sevī noslēgusies. Taču ar katru vasaras nometni es «atvēros», iepazinos ar bērniem un apjautu, ka es viņiem varu dot savu laiku, enerģiju, pieķeršanos un viņi to novērtē daudz vairāk nekā materiālās vērtības,» Līva prāto, ka tieši šī pieredze viņai ļaus sastrādāties arī ar ielu bērniem Āfrikā.
Pelna naudu Āfrikai
Šīs nedēļas sākumā Līva devās uz Dāniju, kur vēl mēnesi kopā ar citiem brīvprātīgajiem pelnīs naudu braucienam uz Āfriku. Summa, kāda nepieciešama, ir visai iespaidīga – vairāk nekā seši tūkstoši latu, un to organizācija, kas rīko šo braucienu, lika pašiem arī nopelnīt, piedāvājot vien iespēju, kur to izdarīt. Un vispirms Līva devās uz Angliju, kur strādāja piecus mēnešus, piemēram, tirgoja avīzes, labdarībai vāca un pakoja drēbes. Tagad, atskatoties uz tur pavadīto laiku, Līva smaida. Taču tas bija pirmais lielais pārbaudījums – tik ilgi prom no saviem mīļajiem, turklāt svešā valstī. «Patiesībā tas bija ļoti, ļoti grūti. Īpaši sākumā, kad vienā mājā vajadzēja dzīvot kopā ar pilnīgi svešiem cilvēkiem no visas Eiropas. Pirmajā nedēļā es tikai vēroju, pat īpaši nesarunājos, jo nebiju pārliecināta par savām angļu valodas prasmēm,» atceras jauniete. Viņa neslēpj, ka vēlāk situācija būtiski mainījās, turklāt augusi arī viņas pašapziņa.
Uzreiz pēc tam Līva devās strādāt uz Dāniju, kur vairāk bija iesaistīta saimnieciskajos darbos. «Tur es mazgāju grīdas, gatavoju ēst, un pārņēma tāda dīvaina sajūta – es taču reiz to visu jau esmu darījusi «Svētelī». Tātad – mainās dekorācijas, cilvēki visapkārt, taču ir vērtības, kas paliek nemainīgas,» prāto jauniete.
Pašas rūgtā pieredze
dod rūdījumu
Kaut arī dienas ritms bija ļoti spraigs, līdztekus naudas pelnīšanai vajadzēja arī atlicināt laiku mācībām un citām aktivitātēm, kas lieti varētu noderēt, strādājot Āfrikā. Līva atklāj, ka tagad viņa daudz labāk pazīst ne tikai sevi, bet arī cilvēkus. «Mēs visi bijām viena komanda. Kā paši smējāmies – kopā savākušies trakie, izstumtie, dzīves pazudušie. Taču, kaut arī ļoti līdzīgi, mēs bijām atšķirīgas personības,» Līva stāsta, ka vieni, tostarp viņa, ikvienu pārbaudījumu uztvēra kā izaicinājumu un pielika visas pūles, lai nepadotos pirmo grūtību priekšā, turpretim citi tikai gaudās, gaidīja, kad viņa vietā strādās kāds cits. «No kopumā 15 cilvēkiem, kas strādājām Dānijā, izturēja seši, un tie tad arī dosies uz Āfriku. Pārējie salūza,» nosaka Līva.
Līva prāto, ka līdz galam viņai palīdzēja izturēt «rūdījums», kas gūts ne būt ne vienkāršajā pašas dzīves pieredzē. «Tur jau mēs bijām ne tikai tādēļ, lai nopelnītu naudu. Nepārtraukti tika pārbaudīta arī mūsu psiholoģiskā izturība – vai garīgi nesalūzīsim Āfrikā. Piemēram, visu dienu tu to vien tik esi darījis kā strādājis, lasījis pie mājām izliktos lietoto drēbju maisus. Dienas beigās ir pilnīgs spēku izsīkums un vienīgā vēlēšanās ir atvilkt elpu. Taču, tiklīdz esi noskaņojies atpūtai, tā izdzirdi: «Un tagad jums ir jāizdara vēl tas un tas...» Tajos brīžos tiešām gribējās padoties, taču, kaut sakostiem zobiem, es izturēju,» gandarīta ir Līva.
Pēc nepilna mēneša pārbaudījumu laiks būs garām, un Līva lēš, ka ap 15. augustu viņa jau būs Āfrikā – Mozambikas pilsētā Beirā.
Nevis dot, bet palīdzēt
Līva visas pūles veltījusi tam, lai Āfrikā varētu strādāt ar HIV pozitīviem cilvēkiem un ielu bērniem. «Ikdienā man būs jātiekas ar HIV pozitīvajiem un jāmotivē nepadoties, jāatbalsta, jāmāca sadzīvot ar šo situāciju. Jācenšas mainīt šo cilvēku domāšana, mudinot viņus ārstēties, pašiem justies atbildīgiem,» Līva atklāj savu redzējumu par gaidāmajiem pienākumiem. Vai tie viņu nebiedē? Līva noliedzoši pamāj ar galvu. Tāpat kā nebiedē tikšanās ar ielu bērniem – viņa ir gatava strādāt, lai mazajiem ikdienu padarītu krāsaināku. «Taču es noteikti nenodarbošos ar labdarību – nevienam no mums, brīvprātīgajiem, nav jāpienes viss uz paplātes, citādi cilvēki var arī nenovērtēt viņu labā paveikto. Protams, Eiropas standartus tur neieviesīsim, bet to, ka var dzīvot arī citādāk, parādīsim gan,» Līva atklāj brīvprātīgā darba filosofiju: ja gribi bērnu rotaļu laukumu – lūdzu! Mēs palīdzēsim sagādāt materiālus tā būvniecībai, bet jāceļ būs pašiem. «Domāju, ka kopā ar bērniem mums izdosies uzcelt kādu rotaļu laukumu, varbūt pat ne vienu vien, iemācīt viņiem rēķināt, nodziedāt kādu dziesmu,» prāto Līva, uzsverot, ka viņa ir gatava iesaistīties ikvienā aktivitātē, kas vietējiem dzīvi ļautu skatīt citās krāsās. Protams, viņa ir gatava arī tam, ka priekšstats, kā visam Āfrikā būtu jānotiek, var tikt sagrauts, jo realitātē vienmēr jāraugās no konkrētas situācijas.
«Mazliet jau žēl, ka pavisam noteikti nezinu, kā būs, un, kravājot ceļa somu, nevaru paredzēt, kas man būs nepieciešams,» Līva atklāj, ka jau pašlaik visvairāk vietas somā aizņem nevis personīgās mantas, bet papīrs, zīmuļi un citas lietas, kas mums liekas pašsaprotamas, bet turienes bērniem ne.
Žirafes pa ielām neskraida
Apcerējumos par to, kāda ir Āfrika, Līva daudz neiegrimst. «Mēs dzīvosim Mozambikas pilsētā Beirā, un tā, kā jau pilsēta, ir salīdzinoši attīstīta – žirafes pa ielām neskraida, ir lielveikali, bagātnieku kvartāli. Mums tur būs nodrošināts viss dzīvei un darbam nepieciešamais, tostarp interneta pieslēgums,» atklāj meitene. Taču viņa ir gatava strādāt arī laukos. «Tieši tur esot tā īstā dzīve – cilvēki mitinās māla būdās, valda nabadzība, netīrība. Tieši tur mūsu atbalsts būs nepieciešams visvairāk – nevis iztīrīt viņiem māju, bet izdarīt tā, lai viņi paši saprastu, ka nabadzība un netīrība nav viens un tas pats,» prāto Līva, apliecinot gatavību cilvēkiem iemācīt noticēt saviem spēkiem. Turklāt tam viņa pati ir gājusi cauri.
Taujāta par valodas barjeru un mentalitātes atšķirību, Līva pasmaida: «Es vairs nebaidos komunicēties, turklāt valoda ir tikai neliela daļa no plašajām sazināšanās iespējām. Galu galā – mēs visi esam cilvēki, tādēļ esmu pārliecināta, ka mēs sapratīsimies.» Viņa arī neslēpj, ka tur baltie cilvēki spējot iedvest daudz lielāku uzticību nekā tumšādainie, tādēļ pieļauj – tas varētu būt viens no faktoriem, kas sadarbību veicina. «Es ļoti gribētu redzēt, kā mani pūliņi attaisnojas, taču, visticamāk, tas tik ātri nenotiks. Sarunā ar kādu izbijušu būvnieku, kurš izšķīrās par labu brīvprātīgajam darbam, nonācām pie secinājuma, ka būvēt māju ir krietni vienkāršāk nekā «būvēt» cilvēku, jo pirmajā gadījumā tu ātri vien redzi rezultātu, savukārt, lai redzētu, kā izaug cilvēks, var būt nepieciešami pat vairāki gadi,» tā Līva.
Uz jautājumu, kas pašlaik Līvai sniedz vislielāko gandarījumu, viņa atbild neminstinoties: «Apziņa, ka es ar visu galā varu tikt pati. Jā, jā, tā patstāvība jau arī sniedz vislielāko gandarījumu. Turklāt es vairs nebaidos kļūdīties: ja vienreiz dabūšu pa spurslām, līdīšu atkal, ja vien būšu pārliecināta par to, ka tādējādi kādam varu palīdzēt.»