Biodegviela pagaidām ir vāja alternatīva

Cerīgi nākotnē raugās biodegvielas ražotāji, kas apgalvo, ka litram biodegvielas esot jābūt vidēji par desmit santīmiem lētākam nekā parastajai degvielai, tādēļ tā kļūšot aizvien populārāka. Tiesa, īsta pamata tam nav – šobrīd nav pat īsti zināms, cik vietās biodegviela tiek tirgota, tās cenas ir dažādas, bet cilvēku uzticība – tāda, ko varētu vēlēties augstāku.

Latvijas Biodegvielas asociācijas vadītājs Daumants Znatnajs stāsta, ka Latvijā ir pieci uzņēmumi, kuri var ražot biodegvielu, tiesa, lielākoties visa saražotā degviela tiek eksportēta. «Es zinu, ka Latvijā ir viena degvielas uzpildes stacija, kas tirgo bioetanolu, bet mašīnas, kurās to drīkstētu liet, Latvijā nav pat desmit. Šī uzpildes stacija darbojas Rīgā, un ne tuvu nevar apgalvot, ka biodegviela būtu ļoti pieprasīta prece. Ņemot vērā faktu, ka bioetanola lietošana pieļaujama vien automašīnām ar speciāli pielāgotiem dzinējiem, saprotams, ka ceļš līdz brīdim, kad tā kļūs par ikdienas patēriņa preci, vēl tāls ejams. Savukārt par to, cik daudzās vietās Latvijā iespējams iegādāties biodīzeļdegvielu, kas teorētiski ir lejama katrā mašīnā ar dīzeļa dzinēju, nav nekādas informācijas. Ir uzpildes stacijas, kas to it kā tirgo, bet nepietiekamā biodegvielas daudzuma dēļ, kā arī tādēļ, ka nav iespējams normāli plānot nākamās piegādes un to apjomus, dara to neregulāri. Tiesa, ceram, ka perspektīvā šī situācija mainīsies. Pagaidām tas, ko Latvijā saražojam, lielākoties tiek eksportēts,» situāciju ar biodegvielas pieejamību un popularitāti Latvijā raksturo D.Znatnajs. Viņš gan arī apstiprina, ka pašlaik biodegvielai nav arī noteikta vienota cena – brīvā tirgus apstākļos katrs tirgotājs nosaka tādu cenu, kādu uzskata par nepieciešamu, un, lai arī tai vidēji vajadzētu maksāt par santīmiem septiņiem līdz deviņiem lētāk nekā fosilajai degvielai, biodegviela mēdz būt arī krietni dārgāka. 
D.Znatnajs informē, ka saskaņā ar Eiropas Savienības normatīviem nākamo gadu laikā biodegvielas patēriņam valsts tirgū būs jāveido 4,25 procenti no degvielas kopējā patēriņa. Tiesa, zinot, ka pērn Latvijā biodegvielas patēriņš esot veidojis tikai 0,14 procentus no kopapjoma, noteiktie mērķi šķiet sarežģīti sasniedzami.
Vienlaikus gan D.Znatnijs piebilst, ka tie nav arī gluži bez pamata. Pat Latvijas Biodegvielas asociācija neiesaka biodīzeļdegvielu liet jaunām automašīnām ar dīzeļdzinēju, kam ir garantija: «Garantijas automašīnām biodīzeļdegvielu neiesakām liet nevis tāpēc, ka domātu, ka tā var kaitēt dzinējam, bet gan tāpēc, ka garantijas remonts vairākkārt nepamatoti atteikts tikai tādēļ, ka lietota biodegviela, kaut reāli tai ar bojājumu nav saistības. Tiesa, fakts ir arī tas, ka biodegviela no bākas attīra iepriekš radušos nosēdumus, attīra arī dzinēju un degvielas padeves sistēmu. Protams, šiem noņemtajiem netīrumiem kaut kur jāpaliek, un parasti gadās, ka dīzeļdzinēja automašīnām, kas iepriekš brauktas ar fosilo degvielu, bet vēlāk – ar biodegvielu, ir jāmaina degvielas sūknis – tas vienkārši aizsērējis ar netīrumiem. Remonts ir pietiekami dārgs un autoīpašniekam nepatīkams, taču, vienu reizi degvielas padeves sistēmu šādi attīrījis, vēlāk cilvēks var aizmirst par nebūšanām, tādēļ ceru, ka aizspriedumi tiks kliedēti un arī latvieši aizvien vairāk izmantos gan lētāko, gan arī tīrāko biodegvielu.»