«Braukt uz 100 ar moci – tas pats, kas uz 50 ar mašīnu»

Kristīne Langenfelde

«Mūsu motociklistu sezona ir tik īsa, tāpēc ikviens īstens moču fans jau berzē rokas, sākoties siltākam laikam, un likumsakarīgi, ka vismaz sākumā grib sevi izrādīt, mazliet norauties,» spriež motosportists Ivo Šteinbergs, kurš ātrumu mīl izjust kā trasē, tā uz ielas, taču ar piebildi, ka ikviena situācija jākontrolē un neapdomīgs risks neattaisnojas.

Šogad pirmo reizi Ceļu satiksmes drošības direkcija ar kampaņu «Skaties divreiz! Divreiz!!» pievērsa lielāku uzmanību motociklistu sezonas sākumam.
Tā vien šķiet, ka tās ir divas pasaules – motociklisti un autovadītāji: vieni uz ceļa vaino otros, otrie pirmos, bet tas kopā nu nekādi nevairo drošību. I.Šteinbergs, lai arī par savu dzīvi sauc moci, šobrīd pa ielām biežāk pārvietojas mašīnā un savus spriedumus par drošu braukšanu spēj izteikt kā no viena, tā otra skatu punkta.

Nu saka taču: re, atkal viens donors aiznesās. Tā moču braukšana ļoti bieži šķiet tik pārgalvīga, ka pat nepamani, ka tev aiznesas garām.
Jā, cilvēks, kam nav saskare ar močiem, noteikti padomā: donors aizbrauca. Un, no vienas puses, tā tas arī ir, jo cilvēks uz moča ir neaizsargāts, bet mašīnā tomēr pasargā dzelzs kaste. Tieši tāpēc motociklists vienkārši nedrīkst pieļaut kļūdas.
Taču, no otras puses, no malas jau izskatās, ka tas ātrums ir milzīgs, bet tas taču ir mocis! Nu nevar ar to braukt tāpat kā ar mašīnu. Lai gan, par tiem donoriem runājot, man jau šķiet, ka tas ir tāds noiets etaps – tagad biežāk dzirdu apzīmējumu žiletes.
Viens ir skaidrs – tas, kurš nav braucis ar moci, nekad nesapratīs cilvēkus, kas to dara, un te arī veidojas tās divas pasaules.
Bet tu taču nenoliegsi, ka tā motociklistu pārgalvība tomēr uz ielas ir jūtama?
Man jau šķiet, ka tas izteiktāk ir jauniņajiem – pieredzes nav, bet drosmes netrūkst. Kāpēc notiek ķibeles? Pārgalvība, neuzmanība, nespēja paredzēt situāciju. Bet situācija ir jāparedz – arī neparedzama. Kad es braucu pa šoseju, domāju par katru varbūtību, kas var notikt, par katru mašīnu un tās iespējamo manevru. Tas ir normāli! Tev jākontrolē situācija. Es negribētu teikt, ka moču vadītāji ir tie trakie – grēko kā šoferi, tā motociklisti. Atšķirība tikai tā, ka sadursmē mašīna varbūt mazliet cietīs, bet motociklistam tas var beigties daudz bēdīgāk. Tāpēc jābrauc ar saprātu.
Kur lai katrs, kas pirmo reizi uzkāpj uz moča, iegūst to saprātu?
Tas ir tāpat kā autovadītājiem – tikai ar pieredzi. Parādiet man kādu, kurš uzreiz pēc kursiem un tiesību iegūšanas ir profesionāls šoferis?! Nevienu tādu neesmu redzējis, un jūs man nepierādīsiet pretējo. Pirmās moča tiesības var dabūt no 16 gadiem, bet tās ir tikai līdz 125 kubikmetriem – ar to jau nekādu ātrumu neuzrausi. Tā pamazām var arī sākt, un īstās moča tiesības iegūt 21 gada vecumā. Tie, kas brauc jau gadus piecus un desmit, vairs netrako – viņi bauda sajūtas, brīvību, ko var sniegt tikai motocikls.
Vai tad var nociesties līdz tiem 16 vai 21 gadam? Kad pats pirmo reizi uzkāpi uz moča?
Nevar jau nociesties, nevar! Es pats ar drauga moci pirmo reizi izbraucu kādos desmit vienpadsmit gados. Sapratu, ka aizrauj, un, tā kā tiesības dabūt un oficiāli braukt nevar, pievērsos sportam.
Tas noteikti dod citu rūdījumu.
Tas disciplinē, audzina raksturu, dod tehniku, pieredzi, pārliecību par sevi. To ātrumu izjūti trasē, treniņos, bet uz ielas vienkārši baudi.
Kas ir tās kļūdas, ko, tavuprāt, visbiežāk pieļauj jaunie motociklisti?     
Bremze un sajūgs – abiem pirkstiem uz to visu laiku jāstrādā. Jaunie to vēl nav iemanījušies darīt. Otrs – liekie manevri – no tiem maksimāli jāizvairās. Saprotu, gribas pazīmēties, bet jārēķinās, kad tad arī sākas problēmas. Vēl jau arī pašā sākumā varbūt divus mēnešus uzmanās, bet tad pierod pie ātruma un sākas cita braukšana – pie ātruma ātri var pierast, bet pieredze gan tik ātri neuzkrājas, tāpēc atkal droši var rēķināties ar problēmām.
Kā pašam ar braukšanu pa ielu?
Divas sezonas nobraucu ar moci. Pagaidām – bez problēmām. Varbūt pāris reižu kāds ir centies priekšā ne tā izgriezt, bet es vienmēr esmu spējis to paredzēt.
Tu saki, ka ar moci nevar braukt uz 100 kilometriem stundā – tas esot tas pats, kas ar mašīnu uz 50, bet, cik zināms, motocikliem nav īpaši atļautie braukšanas ātrumi: tāpat kā mašīnām pilsētā tie ir 50 kilometri stundā, bet ārpus apdzīvotām vietām 90 kilometri stundā.  
Nu jā, bet, piemēram, Rīgā jau nepaskriesi – skaidrs, ka tur nekāda pārkāpšana nesanāk, bet uz lielajām šosejām...
Vai tev šķiet, ka policija motociklus tikpat bieži ķer «uz ātrumu» kā mašīnas? Nu, piemēram, cik reižu divu sezonu laikā tevi policija apstādināja pie moča stūres?
Mani laikam vienreiz apturēja. Bet tas ir normāli – ja neesi pārgalvīgs un brauc normāli, tad tāda lieka stādināšana nav vajadzīga. Man jau šķiet, ka biežāk ir tā: policists ierauga moci, un uzreiz spriedums – noteikti pārgalvīgais un bez tiesībām. Tas nav pareizi. Piemēram, citur pasaulē bez iemesla nevienu nestādina.
Bet ja esi pārgalvīgs?
Nu labi, ir šur tur, ka krustojumos lien priekšā, spraucas štoperos garām – rodas jau tās bīstamās situācijas. Ne velti rīko kampaņas, aicina būt uzmanīgākiem. Tajā pašā laikā – vai tad nav arī agresīvo šoferu, kas tieši tāpat spraucas garām? Katram ir savi agresīvie braucēji. Protams, pret tādiem ir jācīnās.

SPORTS

Motosportists Ivo Šteinbergs prognozē, ka šī būs viena no garākajām sezonām viņa karjerā.
• Visu ziemas sezonu viņš pavadījis, startējot ASV arēnu krosā. Šogad kopvērtējumā 8. vieta, tagad starti pasaules čempionātā, kā arī Latvijas čempionātā, kur 1. posmā bijis trešais.
• Kopumā viņš jau trīs ziemas piedalījies arēnu krosā ASV – Amerikā ārkārtīgi populārajās sacensības, kur motosportisti startē slēgtās telpās, vairākos posmos piecu mēnešu garumā. Ivo tur ir vienīgais sportists no Eiropas. Viņš spriež, ka tas ir tikai laika jautājums, līdz šādas sacensības ienāks arī Eiropā un Latvijā. «Tas pagarina motosportistu sezonu un vienlaicīgi piesaista arī vairāk līdzjutēju, sponsoru. Iedomājieties: ja Latvijā taptu arēna, kur ziemā var baudīt šādas motosporta sacensības! Tu atnāc ar ģimeni, paņem savu kolu, čipsus un jūti līdzi savam favorītam. Tehniskajiem sporta veidiem jau tā ir ļoti grūti konkurēt ar olimpiskajiem, tāpēc arvien jāmeklē jaunas iespējas,» tā Ivo.
• Motosports nav tikai baiks un ātrums. Ivo neslēpj, ka tam pamatā ir nopietns darbs. «Mana dzīve ir skriešana, un var teikt, ka praktiski dzīvoju sporta zālē – uz moča strādā visas muskuļu grupas, tāpēc fiziskajai sagatavotībai ir jābūt ļoti augstā līmenī. Tev jāiegūst ne tikai spēks, bet arī veiklība – nedrīksti būt švaks: tikai tā veidojas tas ātrums un skaistums, ko līdzjutēji redz sacensībās,» uzsver Ivo.
• Mocis noteikti ir un arī paliks Ivo dzīve, taču profesionāli viņš plāno braukt vēl gadus piecus (šobrīd Ivo ir 22 gadi). Kas būs pēc tam? «Ar mani noteikti nebūs tā, ka vienā dienā pamodīšos un sapratīšu: man dzīve beigusies, jo bez motobraukšanas neko citu neprotu. Ir plāni, idejas, kas jau tagad pamazām sāk realizēties un dos man drošības sajūtu tad, kad sportista karjera būs aiz muguras,» tā Ivo.