Burtu salikums LLU ne visiem ir pašsaprotams

Kristīne Langenfelde

Tas, ka Jelgava ir studentu pilsēta un te mājvieta ir Latvijas labākajai augstskolai – Latvijas Lauksaimniecības universitātei (LLU) –, mums, jelgavniekiem, šķiet pašsaprotami, taču LLU jaunā Sabiedrisko attiecību daļas vadītāja Inta Āne domā citādi – tas, kas mums ir pašsaprotami, citiem varbūt raisa ne vienu vien jautājumu.

LLU jaunā štata vieta ir pavisam neilgu laiku, un arī tās vadītāja Jelgavā ir ienācēja – līdz šim viņa par savām mājām saukusi Liepāju un Rīgu, tāpēc uz norisēm universitātē un Jelgavā Inta Āne skatās it kā no citas prizmas. Un varbūt tieši tas, veidojot LLU tēlu un universitātes sabiedriskās attiecības, būs viņas ieguvums.

Kāds ir ar Jelgavu nesaistītam cilvēkam priekšstats par mūsu universitāti?
Ja tā godīgi, tad Jelgava man vairāk saistījās ar aktīvu studentu dzīvi, tostarp rudenī notiekošajām Studentu dienām, bet mazāk ar augstskolas aktivitātēm, par kurām man kā cilvēkam no malas zināšanas bija visai niecīgas. Tāpēc tā noteikti ir viena no jomām, kam pievērsties – sabiedrībā valdošais uzskats par augstskolas dzīvi tomēr nevar būt tikai studentu izpriecas vien.
Kas tad būtu tas, ko jūs ieteiktu mainīt, veidojot LLU sabiedriskās attiecības?
Man šķiet, ka latviešu cilvēkiem vispār ir tāda zināma iezīme – ko tad es iešu visiem stāstīt par to, kas man labi sokas! Un otra lieta – ko tad tur stāstīt, tas taču visiem zināms! Es gribu teikt – nav gan visiem zināms. Nu kaut vai izstādē «Skola», kur piedalās neskaitāmas izglītības iestādes, nevajag cerēt, ka tajā jūklī burtu salikums LLU visiem uzreiz būs atšifrējams.
Tāpat mūsu Lauksaimniecības fakultāte. Kāds jums rodas pirmais iespaids, dzirdot fakultātes nosaukumu? Visticamāk, kaut kas pagājis, vecmodīgs. Gribi būt lauksaimnieks – ej uz lauka un roc, kāpēc vēl studēt! Bet priekšstats mainās, kad uzzinu – šajā fakultātē ir modernas studiju programmas, kur apgūst nevis to, kā ar dakšu un lāpstu strādāt, bet jaunākās tehnoloģijas. Lauksaimnieks jau sen vairs nestrādā ar rokām, bet gan ar galvu. Lūk, ko jāprot sabiedrībai pateikt! Arī mūsu augstskola mainās, taču tas viss kaut kā līdz šim ir pazudis tajā informācijas plūsmā. Var jau būt, ka tā ir bijusi zināma pašpietiekamība – LLU kā tāds fundaments ar stabilām vērtībām, kas labi zināmas. Taču šis fundaments mainās, un daudzi diemžēl to nezina.
Jums šobrīd noteikti ir daudz «kāpēc»?
Jā, brīžiem tiešām staigāju pa universitāti un nemitīgi jautāju – kas te notiek, kāpēc tā un ne citādi. Es pagaidām tikai iepazīstos, mēģinu izprast lietu kārtību un dot savu redzējumu.
Nu, piemēram, vai jums ir priekšstats par to, ko tik izgudro LLU zinātnieki un kādi patenti šeit aizstāvēti, kur pēc tam ražošanā tie tiek izmantoti? Daudziem noteikti nav ne jausmas, bet kāpēc to vienkārši nevarētu sabiedrībai saprotami izskaidrot? Tad varbūt daudzi saprastu, ka tās nav mistiskas laboratorijas, kur strādā sirmi vīri – tas ir nopietns ieguldījums Latvijas zinātnē, ražošanā.
Es tepat augstskolā uz sienas stendiem lasu doktorantu tēmas – ko tik tur var uzzināt! Bet mūsu žurnālā «Plēsums» par to tiek pārāk maz rakstīts.
Jā, līdz ar jauno nodaļu arī «Plēsums» nu nonācis jūsu pakļautībā. Jāatzīst gan, ka vēl nesen žurnālists Kārlis Streips, analizējot Latvijas augstskolu izdevumus, «Plēsumu» nešaubīgi nodēvēja par profesionālāko savā jomā.
Profesionalitāti nevar apšaubīt – «Plēsuma» darbinieku veikumu tiešām vērtēju pozitīvi, taču arī te es redzu lietas, ko varētu pilnveidot. Šobrīd tas ir žurnāls pārsvarā studējošajiem un mazliet arī akadēmiskajam personālam. Taču es gribētu redzēt satura maiņu, lai šis žurnāls būtu vērsts arī uz nākamajiem studentiem, sabiedrību kopumā – vairāk akcentētu studijas un ar tām saistītās novitātes, kā arī problēmas, ja tādas ir.
Bet žurnāla auditorija tomēr ir esošie studenti un mācībspēki.
Tā nevar teikt – «Plēsums» vismaz vienā eksemplārā nonāk bibliotēkās gan Latvijas arodskolās, gan tehnikumos, gan citās izglītības iestādēs. Tātad – tas tomēr ir solis pie topošajiem studentiem, kas pagaidām netiek izmantots. Tāpat tas varētu būt arī labs mērķis, kā sasniegt plašāku auditoriju – sabiedrību, kas varētu iegūt informāciju par universitātē notiekošo.
Vai tomēr vienam augstskolas žurnālam tas nebūtu par daudz?
Ja mēs runājam par sabiedrību kopumā, tad, iespējams, interneta portāls, kas arī tagad ir manā pakļautībā, tam būtu piemērotāks.
Šobrīd gan LLU portāls vairāk atgādina tādu akadēmisku interneta resursu, kur labi orientēties, šķiet, var tikai tie, kas pārzina augstskolas lietas.
Un tas arī būtu jāmaina – portālam, manuprāt, būtu jākļūst dzīvākam, vieglākam, atvērtākam katram cilvēkam: tā, lai tas veidotu dialogu starp LLU un sabiedrību.
Tāpat jūsu pārziņā tagad ir arī Informācijas centrs, muzeji un Studentu klubs.
Arī Informācijas centrā un muzejā ar laiku varētu kaut ko uzlabot. Taču īpaši man gribas uzteikt Studentu klubu, jo šķiet, ka tieši tas ar saviem lielajiem pasākumiem, teātri, deju kolektīvu un kori pēdējos gados visvairāk ir veicinājis LLU atpazīstamību. Tur tiešām dzīve kūsāt kūsā. 
Brīžiem gan jelgavniekiem var rasties jautājums – LLU ir pilsētas daļa vai tomēr tās ir divas atsevišķas pasaules, kuru ceļi dažreiz krustojas.
Diemžēl man arī šobrīd ir tāds redzējums – tās vairāk izskatās pēc divām pasaulēm. Kad pilsēta rīko kādu pasākumu, LLU piedalās, kad LLU rīko – pilsēta piedalās, bet gribētos tomēr, lai tas biežāk notiktu, izmantojot vārdu «kopā»: kopīgi rīkoti pasākumi, kopīgi projekti, kopīgas aktivitātes, tā, lai šīs pasaules tiešām saplūstu. Manuprāt, gan pilsēta, gan augstskola var būt tikai ieguvējas. Es gribētu, lai mums visiem labi zināmais sauklis «Jelgava – studentu pilsēta» īstenotos par visiem simts procentiem.
Vai ir jau kāds piedāvājums, kur izmantot vārdu «kopā»?
Ir gan – izteicu ideju, ka augstskolā jāaktivizē darbs, lai tā kļūtu par videi draudzīgas iestādes paraugu, kam piekrita arī rektors. Jau pēc tam, skaidrojot tehniskās iespējas, tapa zināms, ka pilsētā top atkritumu šķirošanas laukumi, un man uzreiz radās jautājums, kāpēc LLU nevar rādīt piemēru šajā ziņā. Sākt varētu ar makulatūras vākšanu. Tikai žēl, ka tas notiek tikai šobrīd – patiesībā šāds pilsētas projekts LLU bija jāprezentē jau agrāk. Man šķiet, ka šis atkal ir viens tāds piemērs, kas atspoguļo, ka vārds «kopā» tomēr ir par maz lietots.
Vēl jau, ja mēs runājam par tādām divām pasaulēm, LLU un pils arī tomēr ir divas dažādas lietas, ko gan mēs bieži nemēdzam dalīt.
Jā, pils ir mūsu ēka, kur īstenojam savus mērķus, bet ēka ir īpaša. Pils gluži kā veca dāma prasa zināmu pietāti, arī daudz laika, uzmanības un līdzekļu. Tāpēc mums ir jābūt lielā mijiedarbībā. Šobrīd aktīvi notiek gatavošanās pils 270 gadu jubilejas svinībām, un te nu ir tā reize, kad tas ir jānošķir: tie nebūs augstskolas svētki, bet gan pils jubileja. Mēs tos organizējam, bet organizējam pilij – tāpēc svētki būs katram jelgavniekam, katram viesim, nevis bijušiem, esošiem studentiem un mācībspēkiem.

Inta Āne, LLU Sabiedrisko attiecību daļas vadītāja
• Dzimusi, augusi un skolojusies Liepājā;
• Augstākā izglītība – LU Fizikas un matemātikas fakultāte;
• Darba pieredze:
– Rīgas Industriālais politehnikums (13 gadus matemātikas priekšmetu pasniedzēja);
– no 1991. gada Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) atbildīgā par vidējām speciālajām mācību iestādēm;
– pēc tam piecus gadus vadījusi IZM pakļautības iestādi Profesionālās izglītības centru (tagadējo Profesionālās izglītības aģentūru);
– Zemkopības ministra Pētera Salkazanova laikā vadījusi viņa biroju ministrijā;
– pēc valdības krišanas pusgadu studējusi Vācijā personāla vadību un strādājusi personāla konsultāciju firmā;
– atgriežoties Latvijā, strādājusi par pasniedzēju Banku augstskolā;
– šobrīd LLU Sabiedrisko attiecību daļas vadītāja.