Cenšas pelnīt, kamēr tas iespējams
29.05.2008.
«Tirgus ekonomikas apstākļos ierobežot uzcenojumu nedrīkst. Vairāk vai mazāk situācijas noteicējs ir pircējs. Tā kā inflācija turpinās un arī tirgotāji nezina, vai nākotnē varēs savilkt galus, daudzi cenšas nopelnīt, kamēr tas iespējams,» domā Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Ekonomikas fakultātes Ekonomikas katedras lektore Baiba Kizika.
Anna Afanasjeva
«Tirgus ekonomikas apstākļos ierobežot uzcenojumu nedrīkst. Vairāk vai mazāk situācijas noteicējs ir pircējs. Tā kā inflācija turpinās un arī tirgotāji nezina, vai nākotnē varēs savilkt galus, daudzi cenšas nopelnīt, kamēr tas iespējams,» domā Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Ekonomikas fakultātes Ekonomikas katedras lektore Baiba Kizika.
Jautāta par cenu atšķirībām, LLU lektore norāda uz atšķirīgajām uzturēšanas izmaksām tirgū un veikalā (telpu īre, elektroenerģija, uzkopšana, pārdevēju algošana), kas ietekmē cenu. Tāpat veikali variē, vienai precei uzliekot lielāku, otrai mazāku uzcenojumu, lai kompensētu kopējos izdevumus. Patērētājiem nav sveši arī tādi paņēmieni kā konkrētu preču sadārdzināšanās noteiktos svētkos u.tml. Tādējādi pašlaik, tuvojoties izlaidumu laikam, kļuvuši dārgāki jauniešiem domātie izstrādājumi, par ko cilvēki ir gatavi maksāt vairāk.
Tā kā tirgus ekonomikā regulēt cenas nav pieņemts, vairāk vai mazāk situācijas noteicējs ir pircējs. Ja neadekvātas vērtības preces nepirktu, iedarbotos tirgus regulēšanas reakcija, kad kaut ko mēģina pārdot lētāk. «Kamēr pērk, pārdevējs ieinteresēts cenu turēt. Ja pircējs sāks buntoties, kaut ko nepirks, no kaut kā atteikties, pārdevējam būs jāsāk domāt, ko darīt. Vai nu jāpārkārtojas uz citām preču grupām, vai jāsāk mainīt cenas,» B.Kizika atgādina ekonomikas pamatprincipus, norādot, ka mūsu iedzīvotāju situāciju pasliktina ļoti zemās pensijas un nepietiekama līmeņa algas.
Pasniedzēja piekrīt, ka mūsu cilvēki ir bezgala pacietīgi. Kad Vācijā vai citās rietumvalstīs cenas pieaug par pieciem procentiem, sākas šūmēšanās. Pie mums pieaug par veseliem 20 procentiem un... nekā. Pēc B.Kizikas domām, tas savā ziņā saistīts ar to, ka rietumos ekonomika ir daudz stabilāka. Tur ilgus gadus inflācija bijusi divi trīs procenti gadā, kad pēkšņi tā ir lielāka, tam uzreiz pievērš uzmanību. Arī protesta aktivitātes ir redzamākas, Eiropā izgāž arī mēslus. Savukārt mūs ilgstoši «baro» ar solījumiem: tūlīt viss mainīsies, esam iestājušies Eiropā, tā jānotiek.
Daudzi ārzemju speciālisti apgalvo, ka cenas un inflācija pie mums kāpj gan tirgotāju alkatības dēļ, gan tāpēc, ka pircēji joprojām ir gatavi pirkt ar domu, ka pēc mēnešiem viss atkal būs dārgāks, tāpēc jāpērk tagad, kamēr vēl var kaut ko atļauties... «Kad pagājušā gada beigās un šā gada sākumā parādījās prognozes par inflācijas pieaugumu, palielinājās sadzīves un citu preču pirkšanas apjomi,» konstatējuši LLU pasniedzēji.
Uz jautājumu, vai tirgotāji tomēr nemainīsies, jo šī nozare atšķirībā no ražošanas neprasa tādus ieguldījumus, tāpēc tā noturīgi ir attīstījusies un, sasniedzot zināmu līmeni, uzcenojums varētu ieiet arī attīstītās pasaules sliedēs, B.Kizika atbild noraidoši, jo cilvēks savās vajadzībās neapstājas. Viņa piekrīt, ka pie mums daudzi ļoti īsā laikā grib tikt pie lielas peļņas un viņiem ir vienalga, kas būs pēc tam.
Tāpat preces cenu ietekmē starpnieku īpatsvars – jo vairāk ceļā no ražotāja līdz veikalam ir starpnieku, jo vairāk izstrādājums sadārdzinās. Tas raksturīgs vieglajā rūpniecībā, kur ļoti niecīgu daļu preču saražo valstī uz vietas. «Igaunijā un Lietuvā apģērbus joprojām ražo, tur šūto apģērbu zīmoli ir diezgan populāri arī Latvijā. Arī pie mums bija gan apģērbu, gan trikotāžas, gan veļas ražotāji, bet mēs nepacīnījāmies, neaizsargājām vietējo ražotāju un pazaudējām. Izgājām uz to, ka visu varam ievest, tāpēc palikām atkarīgi no tā, kas ir ārpusē,» spriež ekonomiste.
Pēc B.Kizikas domām, valstī svarīgi kaut nedaudz piebremzēt inflāciju. Valdībai vajadzētu godīgi pateikt, kas ar to notiks, lai visi zina, par cik procentiem tā pieaugs līdz gada beigām. Neziņa izraisa vēlmi pelnīt par katru cenu. Arī tirgotāji baidās, kas notiks vēlāk – vai gada beigās, vai jaunā gada sākumā varēs savilkt galus elektroenerģijas, degvielas un citu resursu cenu kāpuma dēļ. Parādās zināms stress, un daudzi mēģina nopelnīt, kamēr tas iespējams.
«Pasaulē inflāciju piecu līdz desmit procentu robežās uzskata par krīzes pazīmi, mums tā sen ir pāri. Tāpēc nevar izlikties, ka viss notiks pats no sevis. Nevar novelt vienīgi uz administratīvi regulējamām un resursu cenām, ir tomēr jāmēģina ekonomika plānot. Esam piemirsuši plānošanu, kas padomju laikā bija pārpārēm,» pauž lektore, piebilstot, ka uz Eiropas cenu fona, piemēram, gāzei, degvielai, ir aizmirsts par algu un pensiju reformu, kas bija jāieplāno. Līdz ar to pie mums vieni ir ļoti turīgi, bet laba daļa tādu, kas knapi galus var savilkt kopā. Vidusslānis ir pazudis. Pašreizējai situācijai par labu nav nācis operatīvas valsts reakcijas trūkums, piemēram, laikā, kad sākās spekulatīvo darījumu bums nekustamā īpašuma jomā.
Aicināta izteikt ierosinājumus, B.Kizika norāda, ka situācija ir jāredz kompleksā, mainot kaut ko vienā atsevišķā sektorā, piemēram, ierobežojot kredītus vai valdības izdevumus, situācija neatrisināsies.
«Tirgus ekonomikas apstākļos ierobežot uzcenojumu nedrīkst. Vairāk vai mazāk situācijas noteicējs ir pircējs. Tā kā inflācija turpinās un arī tirgotāji nezina, vai nākotnē varēs savilkt galus, daudzi cenšas nopelnīt, kamēr tas iespējams,» domā Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Ekonomikas fakultātes Ekonomikas katedras lektore Baiba Kizika.
Jautāta par cenu atšķirībām, LLU lektore norāda uz atšķirīgajām uzturēšanas izmaksām tirgū un veikalā (telpu īre, elektroenerģija, uzkopšana, pārdevēju algošana), kas ietekmē cenu. Tāpat veikali variē, vienai precei uzliekot lielāku, otrai mazāku uzcenojumu, lai kompensētu kopējos izdevumus. Patērētājiem nav sveši arī tādi paņēmieni kā konkrētu preču sadārdzināšanās noteiktos svētkos u.tml. Tādējādi pašlaik, tuvojoties izlaidumu laikam, kļuvuši dārgāki jauniešiem domātie izstrādājumi, par ko cilvēki ir gatavi maksāt vairāk.
Tā kā tirgus ekonomikā regulēt cenas nav pieņemts, vairāk vai mazāk situācijas noteicējs ir pircējs. Ja neadekvātas vērtības preces nepirktu, iedarbotos tirgus regulēšanas reakcija, kad kaut ko mēģina pārdot lētāk. «Kamēr pērk, pārdevējs ieinteresēts cenu turēt. Ja pircējs sāks buntoties, kaut ko nepirks, no kaut kā atteikties, pārdevējam būs jāsāk domāt, ko darīt. Vai nu jāpārkārtojas uz citām preču grupām, vai jāsāk mainīt cenas,» B.Kizika atgādina ekonomikas pamatprincipus, norādot, ka mūsu iedzīvotāju situāciju pasliktina ļoti zemās pensijas un nepietiekama līmeņa algas.
Pasniedzēja piekrīt, ka mūsu cilvēki ir bezgala pacietīgi. Kad Vācijā vai citās rietumvalstīs cenas pieaug par pieciem procentiem, sākas šūmēšanās. Pie mums pieaug par veseliem 20 procentiem un... nekā. Pēc B.Kizikas domām, tas savā ziņā saistīts ar to, ka rietumos ekonomika ir daudz stabilāka. Tur ilgus gadus inflācija bijusi divi trīs procenti gadā, kad pēkšņi tā ir lielāka, tam uzreiz pievērš uzmanību. Arī protesta aktivitātes ir redzamākas, Eiropā izgāž arī mēslus. Savukārt mūs ilgstoši «baro» ar solījumiem: tūlīt viss mainīsies, esam iestājušies Eiropā, tā jānotiek.
Daudzi ārzemju speciālisti apgalvo, ka cenas un inflācija pie mums kāpj gan tirgotāju alkatības dēļ, gan tāpēc, ka pircēji joprojām ir gatavi pirkt ar domu, ka pēc mēnešiem viss atkal būs dārgāks, tāpēc jāpērk tagad, kamēr vēl var kaut ko atļauties... «Kad pagājušā gada beigās un šā gada sākumā parādījās prognozes par inflācijas pieaugumu, palielinājās sadzīves un citu preču pirkšanas apjomi,» konstatējuši LLU pasniedzēji.
Uz jautājumu, vai tirgotāji tomēr nemainīsies, jo šī nozare atšķirībā no ražošanas neprasa tādus ieguldījumus, tāpēc tā noturīgi ir attīstījusies un, sasniedzot zināmu līmeni, uzcenojums varētu ieiet arī attīstītās pasaules sliedēs, B.Kizika atbild noraidoši, jo cilvēks savās vajadzībās neapstājas. Viņa piekrīt, ka pie mums daudzi ļoti īsā laikā grib tikt pie lielas peļņas un viņiem ir vienalga, kas būs pēc tam.
Tāpat preces cenu ietekmē starpnieku īpatsvars – jo vairāk ceļā no ražotāja līdz veikalam ir starpnieku, jo vairāk izstrādājums sadārdzinās. Tas raksturīgs vieglajā rūpniecībā, kur ļoti niecīgu daļu preču saražo valstī uz vietas. «Igaunijā un Lietuvā apģērbus joprojām ražo, tur šūto apģērbu zīmoli ir diezgan populāri arī Latvijā. Arī pie mums bija gan apģērbu, gan trikotāžas, gan veļas ražotāji, bet mēs nepacīnījāmies, neaizsargājām vietējo ražotāju un pazaudējām. Izgājām uz to, ka visu varam ievest, tāpēc palikām atkarīgi no tā, kas ir ārpusē,» spriež ekonomiste.
Pēc B.Kizikas domām, valstī svarīgi kaut nedaudz piebremzēt inflāciju. Valdībai vajadzētu godīgi pateikt, kas ar to notiks, lai visi zina, par cik procentiem tā pieaugs līdz gada beigām. Neziņa izraisa vēlmi pelnīt par katru cenu. Arī tirgotāji baidās, kas notiks vēlāk – vai gada beigās, vai jaunā gada sākumā varēs savilkt galus elektroenerģijas, degvielas un citu resursu cenu kāpuma dēļ. Parādās zināms stress, un daudzi mēģina nopelnīt, kamēr tas iespējams.
«Pasaulē inflāciju piecu līdz desmit procentu robežās uzskata par krīzes pazīmi, mums tā sen ir pāri. Tāpēc nevar izlikties, ka viss notiks pats no sevis. Nevar novelt vienīgi uz administratīvi regulējamām un resursu cenām, ir tomēr jāmēģina ekonomika plānot. Esam piemirsuši plānošanu, kas padomju laikā bija pārpārēm,» pauž lektore, piebilstot, ka uz Eiropas cenu fona, piemēram, gāzei, degvielai, ir aizmirsts par algu un pensiju reformu, kas bija jāieplāno. Līdz ar to pie mums vieni ir ļoti turīgi, bet laba daļa tādu, kas knapi galus var savilkt kopā. Vidusslānis ir pazudis. Pašreizējai situācijai par labu nav nācis operatīvas valsts reakcijas trūkums, piemēram, laikā, kad sākās spekulatīvo darījumu bums nekustamā īpašuma jomā.
Aicināta izteikt ierosinājumus, B.Kizika norāda, ka situācija ir jāredz kompleksā, mainot kaut ko vienā atsevišķā sektorā, piemēram, ierobežojot kredītus vai valdības izdevumus, situācija neatrisināsies.