Iedzīvotāji savā mājā vainu neredz – uz kaimiņu gan ar pirkstu rāda

Zanne Auziņa 

Laba, klusa vieta, kur dzīvot kā laukos, bet tik un tā pilsētā – šādi savu dzīvesvietu raksturo tie iedzīvotāji, kas jau paguvuši pārcelties uz dzīvi augļudārza teritorijā vai māju tur ceļ šobrīd. Par būvniecības noteikumu ierobežojumiem daudz viņi nebēdā, rādot, ka kaimiņš «ceļas» vēl daudz vērienīgāk. 

Jāteic gan, ka ikviens «Jelgavas Vēstneša» sastaptais dārziņu apdzīvotājs pirmkārt pauda satraukumu par avīzes pēkšņo interesi un, kā likums, jautāja, vai tad būšot kādi sodi un vai tiešām viņi nopietni pārkāpjot kādus noteikumus. Tas vien apliecina, ka katrs, kurš pārcēlies uz dzīvi augļudārzā, vismaz pa ausu galam kaut ko ir dzirdējis, ka īsti pareizi tas nav. Taču, saņēmuši atbildi, ka mēs tikai interesējamies par to, kas augļudārzu teritorijās šobrīd notiek un kā tās nākotnē attīstāmies redz tie cilvēki, kas šeit dzīvo pašlaik, lielākoties viņi kļuva daudz atsaucīgāki.

Dzīve augļudārzā
daudz lētāka
Tā Jurijs Moisejevs stāsta, ka jau pirms vairāk nekā desmit gadiem tā saucamajā Siera muižā, kur izvietoti kādreiz Jelgavas Mašīnbūves rūpnīcas strādniekiem piešķirtie dārziņi, sācis būvēt vasarnīcu, kas nu pārtapusi par īstu dzīvojamo māju. «Savulaik mums bija dzīvoklis pilsētā un dārziņš šeit – Siera muižā. Taču dzīvokļa uzturēšanas izmaksas kļuva aizvien augstākas un augstākas, un vienubrīd mēs sapratām, ka vairs nespējam to pienācīgi uzturēt. Uz to laiku dārza māja jau bija krietni uzcelta, tādēļ vairāk laika sākām pavadīt vasarnīcā, līdz uz to pārcēlāmies pavisam,» stāsta Jurijs. Runājot par krietno divu stāvu ēku, Jurijs klāsta, ka, būdams celtnieks, arī šo namu uzcēlis pilnībā paša spēkiem, bet uz jautājumu, vai nezinot, ka augļudārzu teritorijās, kāda atrodas arī Siera muižā, ēkas nedrīkst celt augstākas par pusotru stāvu, vīrietis norausta vien plecus un atbild – viņš te nevienam netraucē un cenšas nejaukties citu lietās, lai arī pats nekļūtu par traucēkli. Turklāt tam tiek piebilsts, ka dziļāk kādreizējā dārzkopības sabiedrībā jau saceltas un vēl tikai tiek celtas ēkas, kas izmēros krietni pārspēj viņa māju. Tiesa, viņš arī neaizmirst pasūkstīties, ka pēdējā laikā pa kādreiz kluso, bet joprojām šauro ceļu aizvien vairāk braukājot mašīnas, kas gandējot mieru un saceļot putekļus. Taču citādi, viņaprāt, tas, ka cilvēki dzīvo kādreizējos dārziņos, ir tikai normāli: «Nav taču cilvēkiem naudas, lai uzturētu dzīvokli, turklāt viss kļūst dārgāks. Bet šeit, ja vien esi pieradis, ka ūdens jāsmeļ paša akā un regulāri jānodrošina kanalizācijas izvešana, dzīve ir daudz lētāka un arī vienkāršāka,» stāsta uz augļudārzu dzīvot pārcēlies jelgavnieks. Problēmas viņam nekad neesot bijušas nedz ar pašvaldību, nedz arī kādu no pašvaldības vai valsts dienestiem – vien līgums par sadzīves atkritumu izvešanu bijis jānoslēdz.

Labāk, lai ir kārtīga māja, nevis brūkoša dārza būda
Līdzīgu viedokli pauž arī Tatjana Stasenko, kas pirms vairākiem gadiem šeit pat Siera muižā speciāli mājas būvniecībai iegādājusies zemi. Nu jau vairākus gadus māja ir uzcelta un apdzīvota, un jelgavniece ne mirkli neapšauba sava agrākā lēmuma pareizību. Tiesa, arī viņa uz jautājumu, kādēļ celta pamatīga divstāvu māja, ja labi zināms, ka noteikumi neļauj būvēt vairāk kā pusotra stāva māju, tā īsti neatbild. «Mums bija projekts – pēc tā māja arī uzcelta. Neviens man nekad nav teicis, ka esmu ko pārkāpusi, tādēļ mierīgu sirdi šeit dzīvoju un domāju to darīt arī turpmāk,» tā Tatjana. Arī viņa uzsver, ka turpat līdzās esot augļudārzu teritorijas, kur tiek būvētas platības un augstuma ziņā daudz lielākas ēkas nekā viņai, tādēļ sieviete neuzskata, ka būtu ko izdarījusi nepareizi. «Turklāt šo zemesgabalu jau pirku nevis kā augļudārzu, bet kā apbūves gabalu. Ja reiz apbūves gabals, tātad uz tā drīkst būvēt...» loģiski spriež sieviete, ne mirkli nesamulstot par to, ka līdzās viņas mājai joprojām redzama daudz mazāka koka mājele, kas nepārprotami atgādina visparastāko dārza instrumentu novietni. Vēl vairāk – norādot uz šo pašu mājeli, Tatjana retoriski jautā: «Kas tad ir labāk – ļaut cilvēkiem šeit celt normālas, vizuāli pievilcīgas mājas un ļaut dzīvot vai turpināt saglabāt kaut kādus dīvainus mazdārziņus, kas tāpat lemti iznīcībai?»
Netrūkst arī to,
kam dārziņš joprojām
ir tikai dārziņš
Savukārt Tālivaldis un Genoveva Aperāni, kurus «Jelgavas Vēstnesis» sastop, uzkopjot savu dārziņu, jautāti par notiekošajām pārmaiņām, labsirdīgi noteic, ka nekā ļauna apbūvē nesaskata. «Te tomēr ir tīrs gaiss, klusums, no rīta iznāc ārā un dzirdi, kā putniņi čivina. Ko vēl skaistāku dzīvošanai iedomāties?! Un ļaudis, kas šeit būvē mājas, gluži labi saprotu, mēs ar viņiem labi sadzīvojam. Tikai žēl, ka ap katru nākamo māju tiek uzcelts tas milzīgais žogs, kas visu zaļumu «noēd». To gan nevajadzētu ļaut,» spriež Tālivaldis. Bet viņa kundze Genoveva piebilst, ka arī paši mīļuprāt augļudārzā, kam blakus piepirkti papildus gabaliņi ar siltumnīcām un dārziņiem, šeit uzbūvētu māju un pārceltos uz dzīvi. Taču agrākos laikos māju nav ļāvusi celt aizņemtība, bet tagad rocība nav tik liela, tādēļ viņi arī turpmāk dārzu izmantos saskaņā ar tā sākotnējiem mērķiem. «Bērni gan dikti vēlas te māju uzbūvēt. Dod dies’, ka viņiem tas izdotos, bet pagaidām viņi ir priecīgi arī par to vien, ka brīvdienā var šurp atbraukt un, klusu rušinoties dobēs, atpūsties no pilsētas dzīves steigas,» noteic Genoveva, bet Tālivaldis, piekrītoši mājot ar galvu, vien piebilst, ka viņu bērni, kad māju beidzot cels, apkārt tai neliks augstu žogu. «Šeit ir smuki, to smukumu vajag ļaut arī citiem redzēt,» beidzot sarunu, noteic Tālivaldis, kurš gan līdzīgi sievai negrib piekrist, ka Latvijā varētu pienākt diena, kad latvietim vairs nav vajadzīgs savs mazdārziņš: «Patīk mums priecāties par saviem kartupeļiem un ogām, tāpat kā tas patīk arī mūsu bērniem. Latvietis bez zemes iztikt nevar. Neticu, ka kādudien dārziņi izzudīs,» tā Genoveva.