Integrācija un baznīca

Tālis Rēdmanis, Jelgavas Sv.Annas katedrāles mācītājs:
«Jau pēc savas būtības baznīcas funkcija ir vienot dažādus cilvēkus, un man šķiet: ja runājam par integrāciju, mums tas arī izdodas. Kas tad ir integrācija – tā nav cilvēku pārveidošana vai vienādošana, bet gan prasme vērst viņus atvērtākus pret citiem, prast līdzās pastāvēt. Arī mūsu baznīcu apmeklē dažādu tautību un sociālās piederības cilvēki – daudziem no viņiem baznīca ir ļoti nozīmīga vieta tieši sociālo kontaktu veidošanā.
Bet šāda saprašanās arvien biežāk notiek ne tikai vienas konfesijas robežās: arvien vieglāk kopīgu valodu rod arī dažādu ticību un draudžu pārstāvji. Spilgts piemērs tam ir mūsu Adventes laika pasākums «Gaismai pretim», kurā vienkopus pulcējas gan luterāņi, gan baptisti, gan vasarsvētku draudžu cilvēki un citi – tā mēs cenšamies cits citu labāk izprast, sajust, un tas tikai veicina mūsu kopīgo darbu. Iespējams, ka Annas baznīca ar savām aktivitātēm ir pazīstamāka plašākai sabiedrības daļai, bet citām mazākām draudzēm šāds labdarības koncerts ir teju vienīgā reize gadā, kad tās kļūst redzamākas pilsētā. Un arī tas ir zināms ieguvums, jo tā ir iespēja iedzīvotājiem kaut nedaudz iepazīt viņu darbu.  
Tāpat arī ikdienas darbs draudzē lielā mērā saistīts ar integrācijas procesiem. Piemēram, šonedēļ pie mums notiek vasaras studija bērniem, kurā piedalās jaunieši no Jelgavas, taču par pedagogu palīgiem te strādā arī mūsu sadraudzības pilsētas Nakas (Zviedrija) jaunieši. Tātad tā ir baznīcas iekļaušanās pilsētas apritē, jo, redz, sadraudzība sākās pilsētu vadības līmenī, bet vēlāk tā turpinās jau arī draudžu starpā. Tāpat tā ir lieliska iespēja mūsu jauniešiem iepazīt citu kultūru, citas tradīcijas – seši zviedru pedagogu palīgi ne tikai palīdz vadīt vasaras studijas nodarbības, bet arī visu nedēļu dzīvo kopā ar mūsu vasaras studijas dalībniekiem.
Manuprāt, ļoti svarīgi, lai integrācija nebūtu tikai tukšs vārds, teorētiskas frāzes, bet reāls darbs, tad mums visiem kopā būs daudz vieglāk kļūt iecietīgākiem, saprotošākiem un pieņemt tos, kuri domā, spriež, izskatās vai citādi atšķiras no mums pašiem.»

Antons Justs, Jelgavas Romas katoļu katedrāles bīskaps:
«Baznīca lieliski saprot, ka cilvēks ir ne tikai garīga, bet arī sociāla būtne – mēs nedzīvojam vientuļnieka dzīvi, tāpēc ar mīlestību pret Dievu vien nepietiek: mums ir jāmīl arī vienam otrs, jāsaprot vienam otrs. Un te arī parādās tas, ko mēs dēvējam par integrāciju – baznīcas uzdevums ir sniegt atbalstu ikvienam, lai veidotu savstarpēji iecietīgāku sabiedrību. Mēs kā baznīca šo uzdevumu cenšamies īstenot ne tikai savā draudzē, bet arī pilsētā un sabiedrībā kopumā – nav svarīga konfesija, tautība vai sociālā piederība. Mēs gribam panākt, lai neviens vecais cilvēks nejūtas vientuļš, lai katras māmiņas un tēta rokas būtu atvērtas savam bērnam, lai ikviens – vai viņš būtu skolotājs, ārsts, jurists, vai biznesmenis – domātu ne tikai par savu ieguvumu, bet arī par to, ko viņš var sniegt sabiedrībai.
Manuprāt, tas, kas šodien cilvēkiem trūkst visvairāk, ir mīlestība un piederības sajūta – to var saukt arī par nespēju integrēties sabiedrībā, atrast savu jomu, vietu. Nu, piemēram, pavisam drīz sāksies mūsu svētceļojums uz Aglonu, un tajā dodas ne tikai katoļi, bet arī citu ticību cilvēki un tie, kas vispār nav kristīti. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi vēlas izjust piederību, viņi grib būt saprasti, un to viņi te arī gūst – svētceļojumā neviens tev nejautās ticību, tevi pieņems kā savējo. 
Taču ikdienā mūsu draudze veic virkni darbu, kas patiesi diendienā cilvēkiem palīdz integrēties sabiedrībā – piemēram, mūsu Marijas leģions regulāri apmeklē vecus cilvēkus mājās un sniedz viņiem nepieciešamo atbalstu, pie mums darbojas Māmiņu klubs, kas vieno mammas ar maziem bērniņiem, mūsu klostera māsas savu mīlestību un zināšanas sniedz bērniem, tāpat mums notiek nometnes un citi pasākumi, kuros pulcējam dažādus cilvēkus ar vienu vienīgu mērķi: ne tikai palīdzēt viņiem, bet mācīt arī šiem cilvēkiem prast savu cieņu un mīlestību izrādīt citiem.»