Īsti Jāņi un Līgas dejo
23.06.2008.
Tautas deju ansamblī «Diždancis» ir divi Jāņi un viena Līga. «Viņi man visi ir forši!» atzīst kolektīva vadītāja Ieva Karele, atklājot – tas garākais ir Jānis, savukārt tas mazākais – Jancis. Tā bijis vienmēr. «Bet Līga – viņa mums tāda ir vienīgā,» saka Ieva un savējos mudina iemēģināt deju soļus – jaunieši gatavojas svētkiem.
Tautas deju ansamblī «Diždancis» ir divi Jāņi un viena
Līga. «Viņi man visi ir forši!» atzīst kolektīva vadītāja Ieva
Karele, atklājot – tas garākais ir Jānis, savukārt tas mazākais –
Jancis. Tā bijis vienmēr. «Bet Līga – viņa mums tāda ir vienīgā,»
saka Ieva un savējos mudina iemēģināt deju soļus – jaunieši
gatavojas svētkiem.
«Visas Līgas ir trakas! Viņas ir dzīvespriecīgas, allaž smaidīgas – nu tādas tipiskas latviešu meitenes,» par savām vārdamāsām teic «Diždanča» dejotāja Līga Rube. Viņa ir lepna, ka vecāki izvēlējušies tieši šo vārdu – tas, viņasprāt, nu jau kļūst par retumu. «Man patīk – vārdadienu varu atzīmēt ar vērienu, kaut gan ne reizi vien ir gadījies, ka vecāku lauku mājās sabrauc radi un draugi līgot, bet par mani – Līgu – aizmirst,» meitene gan par to nebēdā, jo svētku noskaņa gada īsākajā naktī viņai ir vienmēr. Un vainadziņš galvā arī. Šogad Līgo svētki viņai būs īpaši, jo aizritēs, gatavojoties Dziesmu un deju svētkiem. «Mana mamma vienmēr ir dejojusi, un dejoju arī es. Šie man būs jau piektie Dziesmu svētki, kuros piedalīšos,» Līga pārliecināta, ka īstam latvietim vismaz reizi mūžā šajos svētkos ir jāpiedalās.
Līdzīgi uzskata arī «Diždanča» Jānis un Jancis. Jānis Zvērs, kuram māsa ir Līga, par sava vārda pamatīgumu nešaubās – tas ielikts par godu vectēvam. «Iespējams, kad man būs dēls, arī viņu saukšu par Jāni. Jānis – tas ir forši!» atzīst viņš un piebilst, ka savulaik klasē bijuši pat pieci vārdabrāļi. Viņam tīri labi patīk arī tas, ka viņa vārdadienu svin visa Latvija. «Un dzimšanas dienu arī. Tā man ir 1. janvārī,» piebilst dejotājs ar divpadsmit gadu «stāžu», kas ik gadu Līgo naktī sadedzina pērno ozolzaru vainagu un galvā liek jaunu – noteikti māsas pīto.
«Visu mūžu esmu bijis Jancis, nevis Jānis,» smej Jānis Samušs. Un teju visu mūžu viņš arī dejojis. «Tas man iedzimts no dejojošās ģimenes,» un viņš stāsta, ka teju vai dejojot parasti Jāņos lec arī pāri ugunskuram, tiesa gan – tādam mazākam, bet noteikti kopā ar meiteni. Par to, ka vārdadiena iekrīt tik vērienīgos svētkos, viņš nebēdā: «Tas pat ir labi – visi ir vienoti vienos svētkos, turklāt pasvinēt sanāk kā ar deju kolektīvu un kolēģiem, tā ar ģimeni, radiem un draugiem.» Un vismaz trīs vainagi svētkos viņam ir noteikti, tāpat kā sieriņš un alutiņš.
Puiši neslēpj, ka vēl aizvien ir tā noslēpumainā papardes zieda meklējumos. «Papardes jau esam atraduši, bet ziedu gan vēl ne,» abi Jāņi ir apņēmības pilni to atrast šogad.
«Visas Līgas ir trakas! Viņas ir dzīvespriecīgas, allaž smaidīgas – nu tādas tipiskas latviešu meitenes,» par savām vārdamāsām teic «Diždanča» dejotāja Līga Rube. Viņa ir lepna, ka vecāki izvēlējušies tieši šo vārdu – tas, viņasprāt, nu jau kļūst par retumu. «Man patīk – vārdadienu varu atzīmēt ar vērienu, kaut gan ne reizi vien ir gadījies, ka vecāku lauku mājās sabrauc radi un draugi līgot, bet par mani – Līgu – aizmirst,» meitene gan par to nebēdā, jo svētku noskaņa gada īsākajā naktī viņai ir vienmēr. Un vainadziņš galvā arī. Šogad Līgo svētki viņai būs īpaši, jo aizritēs, gatavojoties Dziesmu un deju svētkiem. «Mana mamma vienmēr ir dejojusi, un dejoju arī es. Šie man būs jau piektie Dziesmu svētki, kuros piedalīšos,» Līga pārliecināta, ka īstam latvietim vismaz reizi mūžā šajos svētkos ir jāpiedalās.
Līdzīgi uzskata arī «Diždanča» Jānis un Jancis. Jānis Zvērs, kuram māsa ir Līga, par sava vārda pamatīgumu nešaubās – tas ielikts par godu vectēvam. «Iespējams, kad man būs dēls, arī viņu saukšu par Jāni. Jānis – tas ir forši!» atzīst viņš un piebilst, ka savulaik klasē bijuši pat pieci vārdabrāļi. Viņam tīri labi patīk arī tas, ka viņa vārdadienu svin visa Latvija. «Un dzimšanas dienu arī. Tā man ir 1. janvārī,» piebilst dejotājs ar divpadsmit gadu «stāžu», kas ik gadu Līgo naktī sadedzina pērno ozolzaru vainagu un galvā liek jaunu – noteikti māsas pīto.
«Visu mūžu esmu bijis Jancis, nevis Jānis,» smej Jānis Samušs. Un teju visu mūžu viņš arī dejojis. «Tas man iedzimts no dejojošās ģimenes,» un viņš stāsta, ka teju vai dejojot parasti Jāņos lec arī pāri ugunskuram, tiesa gan – tādam mazākam, bet noteikti kopā ar meiteni. Par to, ka vārdadiena iekrīt tik vērienīgos svētkos, viņš nebēdā: «Tas pat ir labi – visi ir vienoti vienos svētkos, turklāt pasvinēt sanāk kā ar deju kolektīvu un kolēģiem, tā ar ģimeni, radiem un draugiem.» Un vismaz trīs vainagi svētkos viņam ir noteikti, tāpat kā sieriņš un alutiņš.
Puiši neslēpj, ka vēl aizvien ir tā noslēpumainā papardes zieda meklējumos. «Papardes jau esam atraduši, bet ziedu gan vēl ne,» abi Jāņi ir apņēmības pilni to atrast šogad.