Izrāda «barbaru» tautas smalko kultūru
Sākotnēji N.Beržinskis aizrāvās ar saktām, kas uzietas arheoloģiskajos atradumos, lielākoties tās iegādājoties krāmu tirdziņos un izsolēs, bet 2013. gadā valstī tika apstiprinātas izmaiņas likumdošanā, kas noteica: viss, kas datējams līdz 17. gadsimtam, pieder valstij un to glabā muzeji, izņemot Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā reģistrētos artefaktus. Eksemplārus, kas tobrīd bija kolekcionāra īpašumā, viņš reģistrēja, tomēr, tā kā vairs nebija iespējams šādus priekšmetus brīvi iegādāties, viņš sāka kolekcionēt Latvijas zemē gatavotas rotas – saktas –, kas ir izgatavotas pēc 17. gadsimta.
Kolekcijas autors atzīst, ka reizēm par kādu retāku saktu ir nopietna cīņa starp kolekcionāriem – naudas izteiksmēs, tomēr viņš teic, ka iztērēto naudu neskaitot, jo, viņaprāt, tas sabojātu visu krāšanas prieku. «Tas, ka neesmu vienīgais, kam saktas interesē, vairo cieņu pret šīm rotām un iedvesmoja mani uz kolekcijas noformēšanu, lai caur vēsturi un stāstiem celtu gaismā šo mūsu senču radošo potenciālu,» stāsta N.Beržinskis.
Viņš ne tikai iegādājās priekšmetus savai kolekcijai, bet arī daudz lasīja un meklēja informāciju par Latvijas vēsturi, latvju zīmēm, rotu izgatavošas tradīcijām, amatniecību. Savas zināšanas viņš izmanto, lai noformētu planšetes – sākumā pie katras saktas bija neliels apraksts par to, tomēr vēlāk kolekcionārs sāka veidot arī tematiskas planšetes, piemēram, par Dzintara ceļu, rotkaļiem, zeltkaļiem un citām tēmām. «Piemēram, vācu laikos latviešu amatniekiem bija aizliegts rotās izmantot dārgakmeņus – tādā veidā vācieši centās aizsargāt savas tiesības, virzīt tirgū savus izstrādājumus,» stāsta kolekcionārs. Viņa kolekcijā ir arī saktas no dzintara, kas savulaik bijis dārgāks nekā zelts. Tāpat viņš noskaidrojis, ka agrāk Kurzemē saktas tika izmantotas arī kā norēķinu līdzeklis, jo saskaņā ar esošajiem likumiem par virkni noziegumu tika piemērots sods – maksāt saktās. «Patiesībā saktu daudzums Latvijā nav nosakāms, turklāt tās ir ļoti dažādas, tomēr varu teikt, ka šāda tipa saktas, kādas ir manā kolekcijā, ir tikai latviešiem un lietuviešiem. Manuprāt, šīs rotas ir tik smalkas! Turklāt tādai barbaru tautai, par kādu latviešus uzskatīja vācieši, kuri mums centās nest apgaismību un kultūru,» ironizē kolekcionārs.
Pirmoreiz N.Beržinska izstāde plašākai publikai bija pieejama pērnā gada novembrī uz valsts simtgadi – tā pilnā apmērā bija izstādīta Rīgas centrālajā bibliotēkā, pēc tam tā ceļoja uz bibliotēku Ķengaragā, un Jelgava ir trešā vieta, kur izstāde ir apskatāma. «Visu, kas saistīts ar saktu eksponēšanu, es daru pats – domāju, rakstu un zīmēju. Reiz mans jaunākais dēls izteicās, ka galīgi nevarot salasīt manu rokrakstu, turklāt rakstīts ir ar spalvu. Tā nolēmu izveidot arī kolekcijas aprakstu datordrukā – uz planšetes ir numurs, un brošūrā var atrast attiecīgo aprakstu un izlasīt,» stāsta kolekcionārs. Materiāli pieejami latviešu un krievu valodā, un nākotnē ir ideja tos pārtulkot arī angļu un vācu valodā, lai izstāde varētu ceļot arī aiz mūsu valsts robežām, kā arī lai ar mūsu tautas vērtībām varētu iepazīties tūristi. N.Beržinskis piebilst, ka interese par izstādi ir izrādīta arī, piemēram, no Somijas.
N.Beržinska privātās saktu kolekcijas izstāde «Latvijas dārgumi» Sabiedrības integrācijas pārvaldē (Skolotāju ielā 8, 3. stāvā) apskatāma līdz 29. jūnijam iestādes darba laikā.
Foto: Ivars Veiliņš/«Jelgavas Vēstnesis» un Ilze Knusle