Ja vienīgais draugs pilsētā ir pašas vīrs
24.07.2008.
Anita kopā ar savu ģimeni pavisam nesen pārcēlusies no Rīgas uz Jelgavu. Nenoliedzami – iedzīvošanās jaunā pilsētā ir pārbaudījums. «Nav viegli, kad vienīgais draugs desmitu tūkstošu cilvēku pilsētā ir vīrs,» smaidot nosaka Anita, kura šobrīd, neraugoties uz to, ka ir luterāne, pirmo atbalstu guvusi mūsu katoļu baznīcā.
Kristīne Langenfelde
Anita kopā ar savu ģimeni pavisam nesen pārcēlusies no Rīgas uz Jelgavu. Nenoliedzami – iedzīvošanās jaunā pilsētā ir pārbaudījums. «Nav viegli, kad vienīgais draugs desmitu tūkstošu cilvēku pilsētā ir vīrs,» smaidot nosaka Anita, kura šobrīd, neraugoties uz to, ka ir luterāne, pirmo atbalstu guvusi mūsu katoļu baznīcā.
«Uzzināju, ka katoļu draudzē darbojas Māmiņu klubs. Tā kā pati šobrīd audzinu desmit mēnešus vecu dēliņu, tas mani ieinteresēja. Tā ir fantastiska iespēja – māmiņas ar mazajiem reizi nedēļā sanāk kopā, dalās savā pieredzē, pārrunā aktuālas lietas, kamēr mazos pieskata draudzes māsas. Jā, protams, arī mani sākumā mulsināja – kā es, luterāne, došos uz katoļu Māmiņu klubu. Bija, bija tādas sava veida pretrunas manī, jo es patiesi stingri turos pie luterāņu ticības. Bet izrādījās, ka var gan,» nosaka Anita.
Māmiņa saka, ka tas savā veidā ļauj viņai iepazīt līdz šim nezināmu vidi. «Es dažas lietas varu pieņemt vai nepieņemt – nekas netiek uzspiests, un es nekādā ziņā negrasos mainīt ticību, kļūt katoliete. Taču te es varu iepazīt katoļus, labāk izprast līdz šim man svešo, un tas tikai paplašina redzesloku,» spriež Anita.
Tomēr būtiski piebilst, ka Māmiņu klubā ticības lietas nebūt nav tās būtiskākās – te galvenais ir ļaut māmiņām ar mazuļiem kaut brīdi izrauties no ikdienas rutīnas un veltīt laiku sev. Katoļu draudzes māsa Deogrācija stāsta, ka ideja par šādu klubiņu radusies bīskapam Antonam Justam. «Viņš redzēja, ka māmiņas ar mazuļiem tā kā uz noteiktu laiku ir spiestas izkrist no sabiedrības aprites – viņu ikdiena paiet mājās, gādājot par bērniņu, un praktiski daudzām no viņām nav iespēju iziet sabiedrībā, kaut uz mirkli padomāt tikai par sevi, zinot, ka mazulis būs drošībā. Tā nu mēs radām šo iespēju,» stāsta māsa.
Tagad jau divus gadus katru ceturtdienu (izņemot vasaras brīvlaiku) mammas ar mazajiem sanāk kopā katoļu draudzē, lai vairākas stundas nesteidzīgi tērzētu, uzzinātu ko jaunu, kamēr mazos blakus istabā pieskata māsas.
«Mēs runājam par dažādām lietām, kas nu kuro reizi ir svarīgas mammām – par bērna audzināšanu, kulināriju, attiecībām ar vīru, svētku svinēšanu. Tāpat par tēmām, kurām nepieciešams zinātāja padoms, runāt aicinām speciālistus, piemēram, psihologus, kas vienu vai otru problēmu ļauj mammām saskatīt labāk,» stāsta māsa.
Nepieciešamības gadījumā mammas te uz kādu laiciņu bērniņu var atstāt, lai pašas nokārtotu neatliekamus darbus. «Ir jau grūti ar bērniņu uz rokām visas lietas nokārtot, tad nu mēs dodam to iespēju, ka mazulis uz kādu brītiņu var palikt pie mums. Taču, jāpiebilst, tas nav mūsu mērķis – mums vissvarīgākā ir bērna labsajūta. Ja mazais, sajutis mammas aiziešanu, kļūst neapmierināts, tad mēs labāk no tā izvairāmies,» piebilst māsa.
Uz Māmiņu klubu kā nu kuro reizi ierodas ap desmit mammām un ap 20 mazo vecumā no diviem mēnešiem līdz skolas gadiem. Un arī šajā gadījumā vārdu «integrācija» varam lietot ne tikai tajā aspektā, ka jaunajām māmiņām tā ir iespēja pēc noteikta posma savā dzīvē nepalikt vienām mājās, bet aktīvi uzturēties sabiedrībā. Šeit vārds «integrācija» ir vietā, arī runājot par dažādu ticību un sociālo piederību sakļaušanos – uz klubiņu nāk dažādu ticību un sociālo slāņu māmiņas ar mazajiem. Katra no viņām te atrod ko savu un vienlaikus iepazīst citus, kļūstot atvērtākas pret dažādību.
Anita kopā ar savu ģimeni pavisam nesen pārcēlusies no Rīgas uz Jelgavu. Nenoliedzami – iedzīvošanās jaunā pilsētā ir pārbaudījums. «Nav viegli, kad vienīgais draugs desmitu tūkstošu cilvēku pilsētā ir vīrs,» smaidot nosaka Anita, kura šobrīd, neraugoties uz to, ka ir luterāne, pirmo atbalstu guvusi mūsu katoļu baznīcā.
«Uzzināju, ka katoļu draudzē darbojas Māmiņu klubs. Tā kā pati šobrīd audzinu desmit mēnešus vecu dēliņu, tas mani ieinteresēja. Tā ir fantastiska iespēja – māmiņas ar mazajiem reizi nedēļā sanāk kopā, dalās savā pieredzē, pārrunā aktuālas lietas, kamēr mazos pieskata draudzes māsas. Jā, protams, arī mani sākumā mulsināja – kā es, luterāne, došos uz katoļu Māmiņu klubu. Bija, bija tādas sava veida pretrunas manī, jo es patiesi stingri turos pie luterāņu ticības. Bet izrādījās, ka var gan,» nosaka Anita.
Māmiņa saka, ka tas savā veidā ļauj viņai iepazīt līdz šim nezināmu vidi. «Es dažas lietas varu pieņemt vai nepieņemt – nekas netiek uzspiests, un es nekādā ziņā negrasos mainīt ticību, kļūt katoliete. Taču te es varu iepazīt katoļus, labāk izprast līdz šim man svešo, un tas tikai paplašina redzesloku,» spriež Anita.
Tomēr būtiski piebilst, ka Māmiņu klubā ticības lietas nebūt nav tās būtiskākās – te galvenais ir ļaut māmiņām ar mazuļiem kaut brīdi izrauties no ikdienas rutīnas un veltīt laiku sev. Katoļu draudzes māsa Deogrācija stāsta, ka ideja par šādu klubiņu radusies bīskapam Antonam Justam. «Viņš redzēja, ka māmiņas ar mazuļiem tā kā uz noteiktu laiku ir spiestas izkrist no sabiedrības aprites – viņu ikdiena paiet mājās, gādājot par bērniņu, un praktiski daudzām no viņām nav iespēju iziet sabiedrībā, kaut uz mirkli padomāt tikai par sevi, zinot, ka mazulis būs drošībā. Tā nu mēs radām šo iespēju,» stāsta māsa.
Tagad jau divus gadus katru ceturtdienu (izņemot vasaras brīvlaiku) mammas ar mazajiem sanāk kopā katoļu draudzē, lai vairākas stundas nesteidzīgi tērzētu, uzzinātu ko jaunu, kamēr mazos blakus istabā pieskata māsas.
«Mēs runājam par dažādām lietām, kas nu kuro reizi ir svarīgas mammām – par bērna audzināšanu, kulināriju, attiecībām ar vīru, svētku svinēšanu. Tāpat par tēmām, kurām nepieciešams zinātāja padoms, runāt aicinām speciālistus, piemēram, psihologus, kas vienu vai otru problēmu ļauj mammām saskatīt labāk,» stāsta māsa.
Nepieciešamības gadījumā mammas te uz kādu laiciņu bērniņu var atstāt, lai pašas nokārtotu neatliekamus darbus. «Ir jau grūti ar bērniņu uz rokām visas lietas nokārtot, tad nu mēs dodam to iespēju, ka mazulis uz kādu brītiņu var palikt pie mums. Taču, jāpiebilst, tas nav mūsu mērķis – mums vissvarīgākā ir bērna labsajūta. Ja mazais, sajutis mammas aiziešanu, kļūst neapmierināts, tad mēs labāk no tā izvairāmies,» piebilst māsa.
Uz Māmiņu klubu kā nu kuro reizi ierodas ap desmit mammām un ap 20 mazo vecumā no diviem mēnešiem līdz skolas gadiem. Un arī šajā gadījumā vārdu «integrācija» varam lietot ne tikai tajā aspektā, ka jaunajām māmiņām tā ir iespēja pēc noteikta posma savā dzīvē nepalikt vienām mājās, bet aktīvi uzturēties sabiedrībā. Šeit vārds «integrācija» ir vietā, arī runājot par dažādu ticību un sociālo piederību sakļaušanos – uz klubiņu nāk dažādu ticību un sociālo slāņu māmiņas ar mazajiem. Katra no viņām te atrod ko savu un vienlaikus iepazīst citus, kļūstot atvērtākas pret dažādību.