Jānis, Jānis, Jānis un Jānis Veidliņi
23.06.2008.
10. maijā jelgavnieku Jāņa un Rutas Veidliņu ģimene sagaidīja savu pirmdzimto. Jaunie savējiem strikti apgalvoja – lai nu kas, bet Jānis jau nu dēls nebūs noteikti, taču pēc pāris dienām viņi paziņoja: vārdiņš puikam izvēlēts. Jānis!
10. maijā jelgavnieku Jāņa un Rutas Veidliņu ģimene
sagaidīja savu pirmdzimto. Jaunie savējiem strikti apgalvoja – lai
nu kas, bet Jānis jau nu dēls nebūs noteikti, taču pēc pāris dienām
viņi paziņoja: vārdiņš puikam izvēlēts. Jānis!
Un kā gan citādi, ja mazā tētis ir Jānis, viņa vectēvs ir Jānis un arī vecvectēvs ir Jānis, turklāt viņš pasauli ieraudzīja tieši sava vecvectēva dzimšanas dienā. Un tā nu tagad kopā saimnieko četri Jāņi Veidliņi. «Tā ir tradīcija, un nav divu domu – ja Jānim piedzimst dēls, tad jāliek vārds Jānis,» teic Ginta Lemkina Veidliņa, kas sevi dēvē par visu Jāņu vecomāti. Viņa smej, ka tikt galā ar tik daudz Jāņiem ikdienā neesot grūti: «Parādu ar pirkstu, kuru Jāni man vajag! Arī pasaukt kādu no viņiem var itin viegli – man ir vecais, Jaņķelis, Jaņus un Jānītis. Un galu galā var taču arī tā – pirmais, otrais, trešais un ceturtais Jānis. Visi manējie!» smejoties klāsta Gintas kundze. Viņas vedekla Vera atzīst, ka izšķirties, kādu vārdu dēlam likt, bijis grūti. «Nu negribēju es to Jāni, bet mani vīrs piespieda. Tieši tā – piespieda!» saka Vera, tomēr viņas acīs, par spīti tai «piespiešanai», iemirdzas lepnums. «Galu galā mēs taču esam īsti latvieši, tāpēc tas Jāņa vārds ir godā celts.»
Un tāds īstens latviešu sīkstums un pamatīgums Veidliņu ģimenē manāms it visā – vecākie laulībā nodzīvojuši 52 gadus, viņu bērni – jau 28, bet viņu bērnu bērni precējušies ir divus gadus. No paaudzes paaudzē visi Jāņi arī radināti pie darba, un jaunākā Jāņa tētis atzīst, ka lauksaimniecība ir viņa sirdslieta. «Man patīk tas, ko es daru. Esmu mēģinājis strādāt arī citā jomā, bet ilgāk par pāris stundām uz vietas nevaru nosēdēt. Bet te – katra diena ir citādāka,» teic Jānis, kurš ik rītu no Jelgavas dodas strādāt ģimenes saimniecībā Glūdas pagastā. Darbs nav no vieglajiem – ap pulksten četriem visi Veidliņi jau rosās fermā, bet darba diena beidzas ap deviņiem vakarā, dažkārt pat krietni vēlāk. «Bet es tikmēr audzinu Jancīti – mūsu mantinieku,» lepna, ka arī dēls būs īsts saimnieks, saka Jāņa sieva Ruta.
Veidliņu ģimenes sievietes apgalvo, ka labākus vīrus par Jāņiem nevar vēlēties – niķu viņiem neesot. Pat Jāņos alu nedzerot – lai gan, kā pieklājas, tas galdā kopā ar sieru allaž tiek celts, un svētki pie liela ugunskura tiek atzīmēti godam. Parasti svinēšana notiek ģimenes lokā – jāņuzāles tiek lasītas turpat «Putriņu» pļavās, vainagi Jāņiem pīti no netālu augošā ozola zariem, siers siets no «Putriņu» govju piena...
Un kā gan citādi, ja mazā tētis ir Jānis, viņa vectēvs ir Jānis un arī vecvectēvs ir Jānis, turklāt viņš pasauli ieraudzīja tieši sava vecvectēva dzimšanas dienā. Un tā nu tagad kopā saimnieko četri Jāņi Veidliņi. «Tā ir tradīcija, un nav divu domu – ja Jānim piedzimst dēls, tad jāliek vārds Jānis,» teic Ginta Lemkina Veidliņa, kas sevi dēvē par visu Jāņu vecomāti. Viņa smej, ka tikt galā ar tik daudz Jāņiem ikdienā neesot grūti: «Parādu ar pirkstu, kuru Jāni man vajag! Arī pasaukt kādu no viņiem var itin viegli – man ir vecais, Jaņķelis, Jaņus un Jānītis. Un galu galā var taču arī tā – pirmais, otrais, trešais un ceturtais Jānis. Visi manējie!» smejoties klāsta Gintas kundze. Viņas vedekla Vera atzīst, ka izšķirties, kādu vārdu dēlam likt, bijis grūti. «Nu negribēju es to Jāni, bet mani vīrs piespieda. Tieši tā – piespieda!» saka Vera, tomēr viņas acīs, par spīti tai «piespiešanai», iemirdzas lepnums. «Galu galā mēs taču esam īsti latvieši, tāpēc tas Jāņa vārds ir godā celts.»
Un tāds īstens latviešu sīkstums un pamatīgums Veidliņu ģimenē manāms it visā – vecākie laulībā nodzīvojuši 52 gadus, viņu bērni – jau 28, bet viņu bērnu bērni precējušies ir divus gadus. No paaudzes paaudzē visi Jāņi arī radināti pie darba, un jaunākā Jāņa tētis atzīst, ka lauksaimniecība ir viņa sirdslieta. «Man patīk tas, ko es daru. Esmu mēģinājis strādāt arī citā jomā, bet ilgāk par pāris stundām uz vietas nevaru nosēdēt. Bet te – katra diena ir citādāka,» teic Jānis, kurš ik rītu no Jelgavas dodas strādāt ģimenes saimniecībā Glūdas pagastā. Darbs nav no vieglajiem – ap pulksten četriem visi Veidliņi jau rosās fermā, bet darba diena beidzas ap deviņiem vakarā, dažkārt pat krietni vēlāk. «Bet es tikmēr audzinu Jancīti – mūsu mantinieku,» lepna, ka arī dēls būs īsts saimnieks, saka Jāņa sieva Ruta.
Veidliņu ģimenes sievietes apgalvo, ka labākus vīrus par Jāņiem nevar vēlēties – niķu viņiem neesot. Pat Jāņos alu nedzerot – lai gan, kā pieklājas, tas galdā kopā ar sieru allaž tiek celts, un svētki pie liela ugunskura tiek atzīmēti godam. Parasti svinēšana notiek ģimenes lokā – jāņuzāles tiek lasītas turpat «Putriņu» pļavās, vainagi Jāņiem pīti no netālu augošā ozola zariem, siers siets no «Putriņu» govju piena...