Kad bīstamākais vējš ir ceļavējš
25.07.2008.
Vārda došana jahtai esot visnotaļ kutelīga lieta. Kad jelgavniekam Aivaram Āboliņam pirms gandrīz divdesmit gadiem vārds bija jāizvēlas nupat «uzķīlētajai» švertjahtai, tas esot bijis vēl grūtāk nekā savulaik bērniem. Taču tagad Lielupes ūdeņus šķeļ «Pingvīns»: pēc formas ne pārāk ātrgaitīgs, uz sauszemes – neveikls gluži kā pingvīns, bet ūdenī – īsta torpēda.
Sintija Čepanone
Vārda došana jahtai esot visnotaļ kutelīga lieta. Kad jelgavniekam Aivaram Āboliņam pirms gandrīz divdesmit gadiem vārds bija jāizvēlas nupat «uzķīlētajai» švertjahtai, tas esot bijis vēl grūtāk nekā savulaik bērniem. Taču tagad Lielupes ūdeņus šķeļ «Pingvīns»: pēc formas ne pārāk ātrgaitīgs, uz sauszemes – neveikls gluži kā pingvīns, bet ūdenī – īsta torpēda.
«Kaut tas bija sen – vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem –, ļoti labi atceros pirmās izjūtas, uzkāpjot uz jahtas. Tā bija vairāku apstākļu sakritība, izjūtu buķete: spēcīgs vējš, ātrums, adrenalīns, klusums un dabas tuvums. Brīvība, lidojums...» atceras A.Āboliņš, atklājot, ka lielos vilcienos šajā ziņā nekas nav mainījies, un viņš vēl aizvien turpina burāt.
Burāšana – komandas spēle
Aivars prāto, ka agrāk sākt burāt bija lielākas iespējas – teju katram uzņēmumam bija sporta sekcijas, tostarp burāšanas, nodrošināta materiālā bāze, un vienīgais, kas nepieciešams, bija entuziasms. «Sākt bija viegli, taču attīstīties – grūtāk, jo laivas vecas. Lai ar tām varētu sākt burāt, vajadzēja ieguldīt milzīgu darbu. Pats burāšanas process bija kā balva par to, ka pietikusi pacietība,» teic Aivars, atklājot, ka savulaik arī «Pingvīns» bijis vien tāds «pusfabrikāts», kas prasījis ne mazums pūļu.
Viņu burāšanā «ievilcis» brālis Alfrēds – piedāvāja pamēģināt, un Aivaram tā lieta aizgāja. Tagad viņš prāto, ka savu hobiju, dzīves aicinājumu atradis salīdzinoši ātri un palicis tam uzticīgs vēl šodien. Turklāt nu šī nodarbe aizrāvusi arī sievu Viju, un kopā aizvadīti ne tikai atpūtas braucieni, bet arī neskaitāmas sacensības.
Aivars stāsta, ka burāšana neapšaubāmi ir komandas, visbiežāk trīs cilvēku darbs. Uz jautājumu, kādai jābūt šai komandai, viņš atbild: «Tādai, kurā katrs zina savu funkciju. Redzot, ko daru es, pats saprot, kas jādara viņam. Piedaloties sacensībās, svarīga ir katra sekunde – norādījumiem nav laika. Neapšaubāmi, jābūt arī tīri cilvēciskai saderībai – laiva tomēr ir ierobežota telpa, kurā kopā nākas pavadīt vairākas stundas. Tikai likumsakarīgi, ka šādos apstākļos neiztikt bez asāku vārdu apmaiņas, tāpēc būtiski, lai pēc šādiem strīdiem nepaliktu aizvainojums. Iespējams, no malas nav redzamas tās emocijas, kas valda uz klāja, taču patiesībā dinamika ir milzīga,» Aivars stāsta, ka «Pingvīna» komandas rūdījums pārbaudīts arī Usmas piecdesmit jūdžu regatē, kad plecu pie pleca kopā ar brāli pavadījuši desmit stundas.
Taujāts par sacensībām, Aivars stāsta, ka vidēji sezonā «Pingvīns» startē sešpadsmit, un pašlaik aiz muguras jau vairāk nekā trīssimt sacensību. «Agrāk man bija ļoti svarīgi tajās uzvarēt, taču tagad tas palicis otrajā plānā – nu galvenais ir piedalīties,» viņš gan neslēpj, ka sacensību azarts tomēr nav mazinājies.
Vietējo ūdeņu «patriots»
Burāšanas sezona sākas līdz ar pirmajiem saules stariem – laiva ūdenī tiek ielaista maijā –, savukārt sezona noslēdzas septembrī oktobrī. «Burāšana vislielāko baudu sniedz, kad ir silts laiks, spīd saule. Tikai tad tā pa īstam var izjust dabas tuvumu,» tā Aivars.
Tagad «Pingvīns» biežāk tiek izmantots atpūtai. «Viss atkarīgs no ģimenes vēlmēm,» Aivars teic, ka vienreiz nedēļā ar jahtu izbrauc noteikti. Taču nereti ir tā, ka pietiek vien «pagrozīties» pie laivas, paraustīt striķus, un gandarījums ir tieši tāds pats, it kā būtu burājis.
Ja nav jāpiedalās sacensībās, uz kurām jahta visbiežāk tiek nogādāta piekabē, «Pingvīna» maršruts ved pāris kilometru pa Lielupes straumi uz leju un tad atpakaļ. «Esam gājuši arī līcī, taču tagad tur nokļūt ir grūtāk – Lielupes izteka jūrā ir mākslīgi veidota un jau kuro gadu gultne nav tīrīta. Tikt uz jūru nav nemaz tik viegli,» atklāj Aivars, taču, kā izrādās, tas arī nav viņa mērķis, jo burātāja pieredze ļāvusi pārliecināties, ka visneatkārtojamākās emocijas gūstamas tepat Lielupē. «Man ir svarīgs tas mainīgais faktors – kad burājot var redzēt kustību, to, kā mainās ainava, dzīvība upes krastos. Jūrā viss ir vienveidīgāks. Protams, ja neņem vērā viļņus, kas dažkārt laivu spēcīgāk sašūpo,» viņš spriež, akcentējot, ka ir vietējo ūdeņu burātājs un ārpus Latvijas nav burājis. «Negribas pārāk riskēt – pavisam noteikti zinu, ka ar gumijas laivu pāri okeānam nebraukšu. Tas ir tāds pašsaglabāšanās instinkts, kurš pietiekami izteikts ir vienkārši spēcīgā vējā, kad tu saproti: cilvēks dabas priekšā ir bezspēcīgs.»
Ne tikai skaisti, bet arī droši
«Esmu pārāk pragmatisks. Protams, arī burāšana sevī ietver zināmu spēles elementu, taču līdz māņticībai parasti neaizspēlējos,» atbild Aivars, taujāts par burātāju tradīcijām, māņticību. Viņš pārliecināts – ja nebūsi kārtīgi sagatavojies, tad nekāds talismans neglābs. Protams, arī «Pingvīns» savulaik iesvētīts, apslakot ar šampanieti, mastā uzvilkts karodziņš un noskandināts zvans, taču tas arī viss. Aivars paļaujas vien uz savu un savas komandas pieredzi. Arī uz septiņām pēdām zem ķīļa, ko pamatoti uzskata par drošāko dziļumu kuģošanai.
Viņš ar gandarījumu atzīst, ka nu kuģošana Lielupē kļuvusi krietni patīkamāka un drošāka. «Lai cik skarbi tas izklausītos cilvēkiem, kas ar to bija saistīti, cukurfabrika Lielupi pamatīgi piedraņķēja. Rudenī, kad ūdenim bija jākļūst dzidrākam, tas bija necaurredzams, un vēl tā smaka... Tagad situācija neapšaubāmi uzlabojusies,» novērojis Aivars. Situācija būtiski mainījusies arī tad, kad pirmajās patruļās izbrauca Ūdenspolicijas inspektori. «Sākumā jau daudzi bija neizpratnē – kāpēc tas vajadzīgs un kāpēc šitas vajadzīgs, bet tagad ūdenssporta cienītāju kultūras līmenis ir krietni audzis,» Aivars atzinīgi vērtē arī nesen Lielupes krastos izvietotās navigācijas zīmes. Viņš apzinās, ka paredzētie ierobežojumi ne vienam vien nav pa prātam, taču, kas attiecas uz jahtām, – viss ir vislabākajā kārtībā. «Agrāk bija skaista vide, nu arī droša,» viņš nosaka, atspēkojot arī mītu par to, ka Lielupes ūdeņos netrūkst tādu, kuriem burāšana ir nevis hobijs, bet vēl viena iespēja «pazīmēties», apliecināt savu labklājību. «Cilvēks nevar burāt, ja viņam par to nav saprašanas. Ir nepieciešamas pamatīgas zināšanas un pieredze. Turklāt uz ūdens daudz «nepazīmēsies» – tevi neviens tur neredzēs. Cita lieta ir automašīna,» spriež Aivars, akcentējot, ka Jahtkluba biedri lielākoties ir ar vērā ņemamu burāšanas pieredzi, ar jahtu stūrmaņa kvalifikāciju, tādēļ apzinās savu atbildību.
Koleģiālisms it visā
Aivars prāto, ka burāšana nav nekas īpaši ekskluzīvs. «Manuprāt, ikvienu sporta veidu, kas līdztekus fiziskām spējām prasa arī aprīkojumu, var uzskatīt par elitāru. Ja laiva nopirkta, uzturēt to nav dārgi. Protams, tam nepieciešams laiks un darbs,» viņš teic, gan piebilstot, ka būtisks atspaids ir Jelgavas Jahtklubs. «Lai varētu nodarboties ar burāšanu, nepieciešama atbilstoša infrastruktūra. Vieta, kur atstāt laivu jau vien ko nozīmē! Tieši tādēļ mēs nežēlojam laiku, lai bāzi uzturētu kārtībā un šo to arī nopelnītu, izīrējot laivas un ūdens velosipēdus. Šis process nedod finansiālu labumu individuāli kādam Jahtkluba biedram, taču mums visiem sniedz iespēju sakārtotā vidē nodarboties ar burāšanu,» saka Aivars un stāsta par koleģiālajām attiecībām, kas izveidojušās burātāju starpā. Tas ir nesavtīgs atbalsts, palīdzība kā ūdenī, tā arī krastā. «Es jebkurā laikā palīdzēšu kolēģim, jo zinu, ka nepieciešamības gadījumā viņš palīdzību neatteiks man ne ikdienā, ne sacensību laikā,» piebilsts burātājs, gan paskaidrojot – ja sacensību laikā viņš pamanīs, ka kolēģa jahtai ir kas tāds, kas bremzē ātrumu, viņš noteikti to darīs zināmu konkurentam, lai ķibeli novērstu, taču tas nemazināšot sacensību azartu. «Sacensībās ir svarīgas divas lietas: laivas spēja attīstīt ātrumu, kā arī stūrmaņa stratēģija – nevis ļaunprātīgi, bet, izmantojot taktiku, piespiest otru kļūdīties, mainīt kursu. Tā ir spēles sastāvdaļa, gluži tāpat kā pirmsstarta cīņa par startam izdevīgāko stāvokli, vietu, pareizo leņķi attiecībā pret vēju,» nosaka Aivars.
Izrādās, «Pingvīns» var sasniegt 10 – 12 kilometrus stundā. Protams, ja ir labvēlīgs vējš. «Visdrošākais ir slīdēt zināmā leņķī pret vēju, bet visbīstamākais burātājam ir ceļavējš, kad tas no aizmugures pūš tieši burās,» paskaidro Aivars, neslēpjot, ka arī «Pingvīnu» ceļavējš ir pamatīgi sapurinājis un līdz apgāšanai bijis vien solis...
Aivars ar gandarījumu atzīst, ka burātāju kļūst aizvien vairāk – tas manāms arī Jahtkluba piestātnē, kur buru laivu skaits ar katru gadu aug. «Parasti jau ir tā, ka šajā procesā «ievelk» draugi, paziņas – vienreiz izbrauc, un tu saproti, ka tieši burāšanā iespējams rast emocionālu piepildījumu,» viņš pēc pieredzes zina teikt, ka salīdzinoši maz ir tādu gadījumu, kad burāšana no paaudzes paaudzē «ir asinīs». «Mēs katrs laimes sajūtu iegūstam atšķirīgi. Arī manām meitām ir citi hobiji un viņas labprātāk uz jahtas atpūšas, nevis burā pašas. Es viņām devu iespēju izvēlēties, nevis uzspiedu savu hobiju,» nosaka Aivars.
Vārda došana jahtai esot visnotaļ kutelīga lieta. Kad jelgavniekam Aivaram Āboliņam pirms gandrīz divdesmit gadiem vārds bija jāizvēlas nupat «uzķīlētajai» švertjahtai, tas esot bijis vēl grūtāk nekā savulaik bērniem. Taču tagad Lielupes ūdeņus šķeļ «Pingvīns»: pēc formas ne pārāk ātrgaitīgs, uz sauszemes – neveikls gluži kā pingvīns, bet ūdenī – īsta torpēda.
«Kaut tas bija sen – vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem –, ļoti labi atceros pirmās izjūtas, uzkāpjot uz jahtas. Tā bija vairāku apstākļu sakritība, izjūtu buķete: spēcīgs vējš, ātrums, adrenalīns, klusums un dabas tuvums. Brīvība, lidojums...» atceras A.Āboliņš, atklājot, ka lielos vilcienos šajā ziņā nekas nav mainījies, un viņš vēl aizvien turpina burāt.
Burāšana – komandas spēle
Aivars prāto, ka agrāk sākt burāt bija lielākas iespējas – teju katram uzņēmumam bija sporta sekcijas, tostarp burāšanas, nodrošināta materiālā bāze, un vienīgais, kas nepieciešams, bija entuziasms. «Sākt bija viegli, taču attīstīties – grūtāk, jo laivas vecas. Lai ar tām varētu sākt burāt, vajadzēja ieguldīt milzīgu darbu. Pats burāšanas process bija kā balva par to, ka pietikusi pacietība,» teic Aivars, atklājot, ka savulaik arī «Pingvīns» bijis vien tāds «pusfabrikāts», kas prasījis ne mazums pūļu.
Viņu burāšanā «ievilcis» brālis Alfrēds – piedāvāja pamēģināt, un Aivaram tā lieta aizgāja. Tagad viņš prāto, ka savu hobiju, dzīves aicinājumu atradis salīdzinoši ātri un palicis tam uzticīgs vēl šodien. Turklāt nu šī nodarbe aizrāvusi arī sievu Viju, un kopā aizvadīti ne tikai atpūtas braucieni, bet arī neskaitāmas sacensības.
Aivars stāsta, ka burāšana neapšaubāmi ir komandas, visbiežāk trīs cilvēku darbs. Uz jautājumu, kādai jābūt šai komandai, viņš atbild: «Tādai, kurā katrs zina savu funkciju. Redzot, ko daru es, pats saprot, kas jādara viņam. Piedaloties sacensībās, svarīga ir katra sekunde – norādījumiem nav laika. Neapšaubāmi, jābūt arī tīri cilvēciskai saderībai – laiva tomēr ir ierobežota telpa, kurā kopā nākas pavadīt vairākas stundas. Tikai likumsakarīgi, ka šādos apstākļos neiztikt bez asāku vārdu apmaiņas, tāpēc būtiski, lai pēc šādiem strīdiem nepaliktu aizvainojums. Iespējams, no malas nav redzamas tās emocijas, kas valda uz klāja, taču patiesībā dinamika ir milzīga,» Aivars stāsta, ka «Pingvīna» komandas rūdījums pārbaudīts arī Usmas piecdesmit jūdžu regatē, kad plecu pie pleca kopā ar brāli pavadījuši desmit stundas.
Taujāts par sacensībām, Aivars stāsta, ka vidēji sezonā «Pingvīns» startē sešpadsmit, un pašlaik aiz muguras jau vairāk nekā trīssimt sacensību. «Agrāk man bija ļoti svarīgi tajās uzvarēt, taču tagad tas palicis otrajā plānā – nu galvenais ir piedalīties,» viņš gan neslēpj, ka sacensību azarts tomēr nav mazinājies.
Vietējo ūdeņu «patriots»
Burāšanas sezona sākas līdz ar pirmajiem saules stariem – laiva ūdenī tiek ielaista maijā –, savukārt sezona noslēdzas septembrī oktobrī. «Burāšana vislielāko baudu sniedz, kad ir silts laiks, spīd saule. Tikai tad tā pa īstam var izjust dabas tuvumu,» tā Aivars.
Tagad «Pingvīns» biežāk tiek izmantots atpūtai. «Viss atkarīgs no ģimenes vēlmēm,» Aivars teic, ka vienreiz nedēļā ar jahtu izbrauc noteikti. Taču nereti ir tā, ka pietiek vien «pagrozīties» pie laivas, paraustīt striķus, un gandarījums ir tieši tāds pats, it kā būtu burājis.
Ja nav jāpiedalās sacensībās, uz kurām jahta visbiežāk tiek nogādāta piekabē, «Pingvīna» maršruts ved pāris kilometru pa Lielupes straumi uz leju un tad atpakaļ. «Esam gājuši arī līcī, taču tagad tur nokļūt ir grūtāk – Lielupes izteka jūrā ir mākslīgi veidota un jau kuro gadu gultne nav tīrīta. Tikt uz jūru nav nemaz tik viegli,» atklāj Aivars, taču, kā izrādās, tas arī nav viņa mērķis, jo burātāja pieredze ļāvusi pārliecināties, ka visneatkārtojamākās emocijas gūstamas tepat Lielupē. «Man ir svarīgs tas mainīgais faktors – kad burājot var redzēt kustību, to, kā mainās ainava, dzīvība upes krastos. Jūrā viss ir vienveidīgāks. Protams, ja neņem vērā viļņus, kas dažkārt laivu spēcīgāk sašūpo,» viņš spriež, akcentējot, ka ir vietējo ūdeņu burātājs un ārpus Latvijas nav burājis. «Negribas pārāk riskēt – pavisam noteikti zinu, ka ar gumijas laivu pāri okeānam nebraukšu. Tas ir tāds pašsaglabāšanās instinkts, kurš pietiekami izteikts ir vienkārši spēcīgā vējā, kad tu saproti: cilvēks dabas priekšā ir bezspēcīgs.»
Ne tikai skaisti, bet arī droši
«Esmu pārāk pragmatisks. Protams, arī burāšana sevī ietver zināmu spēles elementu, taču līdz māņticībai parasti neaizspēlējos,» atbild Aivars, taujāts par burātāju tradīcijām, māņticību. Viņš pārliecināts – ja nebūsi kārtīgi sagatavojies, tad nekāds talismans neglābs. Protams, arī «Pingvīns» savulaik iesvētīts, apslakot ar šampanieti, mastā uzvilkts karodziņš un noskandināts zvans, taču tas arī viss. Aivars paļaujas vien uz savu un savas komandas pieredzi. Arī uz septiņām pēdām zem ķīļa, ko pamatoti uzskata par drošāko dziļumu kuģošanai.
Viņš ar gandarījumu atzīst, ka nu kuģošana Lielupē kļuvusi krietni patīkamāka un drošāka. «Lai cik skarbi tas izklausītos cilvēkiem, kas ar to bija saistīti, cukurfabrika Lielupi pamatīgi piedraņķēja. Rudenī, kad ūdenim bija jākļūst dzidrākam, tas bija necaurredzams, un vēl tā smaka... Tagad situācija neapšaubāmi uzlabojusies,» novērojis Aivars. Situācija būtiski mainījusies arī tad, kad pirmajās patruļās izbrauca Ūdenspolicijas inspektori. «Sākumā jau daudzi bija neizpratnē – kāpēc tas vajadzīgs un kāpēc šitas vajadzīgs, bet tagad ūdenssporta cienītāju kultūras līmenis ir krietni audzis,» Aivars atzinīgi vērtē arī nesen Lielupes krastos izvietotās navigācijas zīmes. Viņš apzinās, ka paredzētie ierobežojumi ne vienam vien nav pa prātam, taču, kas attiecas uz jahtām, – viss ir vislabākajā kārtībā. «Agrāk bija skaista vide, nu arī droša,» viņš nosaka, atspēkojot arī mītu par to, ka Lielupes ūdeņos netrūkst tādu, kuriem burāšana ir nevis hobijs, bet vēl viena iespēja «pazīmēties», apliecināt savu labklājību. «Cilvēks nevar burāt, ja viņam par to nav saprašanas. Ir nepieciešamas pamatīgas zināšanas un pieredze. Turklāt uz ūdens daudz «nepazīmēsies» – tevi neviens tur neredzēs. Cita lieta ir automašīna,» spriež Aivars, akcentējot, ka Jahtkluba biedri lielākoties ir ar vērā ņemamu burāšanas pieredzi, ar jahtu stūrmaņa kvalifikāciju, tādēļ apzinās savu atbildību.
Koleģiālisms it visā
Aivars prāto, ka burāšana nav nekas īpaši ekskluzīvs. «Manuprāt, ikvienu sporta veidu, kas līdztekus fiziskām spējām prasa arī aprīkojumu, var uzskatīt par elitāru. Ja laiva nopirkta, uzturēt to nav dārgi. Protams, tam nepieciešams laiks un darbs,» viņš teic, gan piebilstot, ka būtisks atspaids ir Jelgavas Jahtklubs. «Lai varētu nodarboties ar burāšanu, nepieciešama atbilstoša infrastruktūra. Vieta, kur atstāt laivu jau vien ko nozīmē! Tieši tādēļ mēs nežēlojam laiku, lai bāzi uzturētu kārtībā un šo to arī nopelnītu, izīrējot laivas un ūdens velosipēdus. Šis process nedod finansiālu labumu individuāli kādam Jahtkluba biedram, taču mums visiem sniedz iespēju sakārtotā vidē nodarboties ar burāšanu,» saka Aivars un stāsta par koleģiālajām attiecībām, kas izveidojušās burātāju starpā. Tas ir nesavtīgs atbalsts, palīdzība kā ūdenī, tā arī krastā. «Es jebkurā laikā palīdzēšu kolēģim, jo zinu, ka nepieciešamības gadījumā viņš palīdzību neatteiks man ne ikdienā, ne sacensību laikā,» piebilsts burātājs, gan paskaidrojot – ja sacensību laikā viņš pamanīs, ka kolēģa jahtai ir kas tāds, kas bremzē ātrumu, viņš noteikti to darīs zināmu konkurentam, lai ķibeli novērstu, taču tas nemazināšot sacensību azartu. «Sacensībās ir svarīgas divas lietas: laivas spēja attīstīt ātrumu, kā arī stūrmaņa stratēģija – nevis ļaunprātīgi, bet, izmantojot taktiku, piespiest otru kļūdīties, mainīt kursu. Tā ir spēles sastāvdaļa, gluži tāpat kā pirmsstarta cīņa par startam izdevīgāko stāvokli, vietu, pareizo leņķi attiecībā pret vēju,» nosaka Aivars.
Izrādās, «Pingvīns» var sasniegt 10 – 12 kilometrus stundā. Protams, ja ir labvēlīgs vējš. «Visdrošākais ir slīdēt zināmā leņķī pret vēju, bet visbīstamākais burātājam ir ceļavējš, kad tas no aizmugures pūš tieši burās,» paskaidro Aivars, neslēpjot, ka arī «Pingvīnu» ceļavējš ir pamatīgi sapurinājis un līdz apgāšanai bijis vien solis...
Aivars ar gandarījumu atzīst, ka burātāju kļūst aizvien vairāk – tas manāms arī Jahtkluba piestātnē, kur buru laivu skaits ar katru gadu aug. «Parasti jau ir tā, ka šajā procesā «ievelk» draugi, paziņas – vienreiz izbrauc, un tu saproti, ka tieši burāšanā iespējams rast emocionālu piepildījumu,» viņš pēc pieredzes zina teikt, ka salīdzinoši maz ir tādu gadījumu, kad burāšana no paaudzes paaudzē «ir asinīs». «Mēs katrs laimes sajūtu iegūstam atšķirīgi. Arī manām meitām ir citi hobiji un viņas labprātāk uz jahtas atpūšas, nevis burā pašas. Es viņām devu iespēju izvēlēties, nevis uzspiedu savu hobiju,» nosaka Aivars.