Kad par melošanu tiesai nekas nedraud

Kristīne Langenfelde

Kas ir tas, ko sabiedrība visbiežāk dzird, runājot par tiesu sistēmu? Pārslogota, lietu izskatīšana vilcinās, tiesu gaiteņos valda korumpētība, tiesnešu lēmumi mēdz pārsteigt ar visai maigiem spriedumiem – tās ir spilgtākās medijos paustās ziņas par tiesu darbu. Jelgavas tiesas priekšsēdētājs Alberts Kokins daļu no tām atspēko, bet citām nevar nepiekrist.

Jau pirms kāda laika neslēpāt, ka Jelgavas tiesā valda savdabīgs paradokss – tiesa pārslogota, trūkst normālu darba telpu, bet tajā pašā laikā tiesas mājā ir neizremontētas telpas, kas nebūt neprasa grandiozus ieguldījumus, lai situāciju atrisinātu. Vai kaut kas ir mainījies? 
Diemžēl ne. Es varu tikai uzstāt, bet no tiesu administrācijas rīcību sagaidīt grūti. Arī pretargumentu viņiem nav. Saprotu, daudz kur varbūt situācija ir vēl sliktāka, bet šeit taču nevajag jaunu māju celt – tikai pielāgot telpas. Piemēram, izmeklēšanas tiesneši telpu remontu solīšanas līmenī gaida jau no 2005. gada, kad tika ieviests šis institūts. Pirms diviem gadiem tapa telpu pārbūves projekts, vēl pirms gada tika sists pie krūts un apgalvots, ka būs, bet tagad tiktāl esam tikuši, ka jāpārtaisa tāme – viss taču kļuvis dārgāks. Un atkal tiesu administrācija jau mēnešiem cenšas pārskatīt tāmi – tā vien šķiet, ka ciparu nomaiņa tāmē ir ļoti apjomīgs darbs, jo galarezultātu joprojām neredzam. Pēdējā mūsu sarunā jau piedāvāju pats tāmi pārskatīt, ja reiz tas ir vienīgais šķērslis.
Vai šāda tiesu sistēmas administratīva neizdarība iespaido lietu izskatīšanas ātrumu?
Es jau gribētu teikt, ka uz lietu izskatīšanu tempu tas iespaidu neatstāj – vienkārši tiesnešiem jāstrādā neērtos un nepiemērotos apstākļos. Tomēr ir virkne noteikumu, kas jāievēro, bet diemžēl mūsu tiesā tas tieši nepiemēroto telpu dēļ dažkārt nenotiek. Jebkuram taču skaidrs, ka pie tiesnešiem apmeklētājam ieeja ir liegta, lai izslēgtu jebkādu, iespējams, nevajadzīgu kontaktu. Tieši tāpēc tiesnesim vajadzīga sava tiesas zāle, kurā viņš ieiet nevis caur gaiteni, bet no sava kabineta. Kā ir pie mums – tiesneša kabinets vienā gaiteņa galā, viņa palīga un sekretāres – otrā, un tad nu vēl meklē, kura zāle ir brīva. Nu, protams, ejot jau pa to gaiteni uz zāli, tiesnesis neizpleš savu kabatu tā, lai kāds, tā teikt, pa gaisu tajā viegli ieslidinātu kukuli, taču normāls telpu izkārtojums pat šādu iedomātu varbūtību izslēgtu.
Kas tad tur īsti ir vainojams?
Tiesu nostāja nav noslēpums – kamēr nebija izveidota tiesu administratīvā pārvalde Rīgā, bet mēs bijām tieši pakļauti ministrijai, daudz lielākas saimnieciskās pilnvaras bija pašai tiesai. Tad tiesu labiekārtošanā daudz varēja darīt tiesu priekšsēdētāji, un ministrijas ierēdņu reakcija, lai arī piešķirto budžeta līdzekļu apjomā, noteikti bija ātrāka. Šogad gan kārtējo reizi esam saņēmuši solījumu – Jelgavas tiesai nauda žēlota netikšot. Iespējams, ka netiks ar’, jo drīzumā šeit būs nepieciešams iekārtot darba vietas četriem Zemgales reģiona administratīvajiem tiesnešiem, kam darba vieta paredzēta reģiona centrā, tas ir, Jelgavā.  Zemgales apgabaltiesā vietu nav, bet četriem tiesu sastāviem jaunu ēku necels. Tad nu mēs ceram.
Tiesas statistika rāda, ka pēdējos gados būtiski izskatīto lietu apjoms nepieaug.
Jā, skaits mūsu darbu būtiski neietekmē, bet brīžiem haosu rada kas cits. Proti, cilvēks laikam tā iekārtots, ka visu cenšas darīt pēdējā brīdī. Un te nu ir akmens prokuratūras dārziņā, kas arī bieži vien novilcina lietu iesniegšanu uz mēneša pēdējām dienām, un tad nu mūsu darbinieki to vien spēj, kā pieņemt jaunas lietas – pat rindas stāv. It kā jau tam nav nekādas nozīmes – 31. vai 1. datumā, bet laikam jau viņiem tur arī savi plāni. Tad nu divas nedēļas paslinko, lai mēneša beigās sarautu. Protams, prokuratūra visus apvainojumus noveļ uz policiju, kas arī strādā pēc līdzīga principa, bet mēs, ķēdes pēdējais posms, to ļoti stipri izjūtam. Brīžiem pat tādi paradoksi – saskaņā ar pavadrakstu no prokuratūras lieta «iznesta» 31. datumā, bet līdz mums tā atnāk 2. vai 3. Interesanti, vai tas prokuratūras darbinieks pāris dienu maldījās pa Jelgavu, kamēr tiesas namu atrada?
Bet kā ir tiesā ar to laiku no lietas pieņemšanas līdz izskatīšanai sākumam?
Protams, ideāli būtu, ja, piemēram, krimināllietām šis termiņš būtu no divām nedēļām līdz mēnesim. Mums tas ir līdz trīs mēnešiem – sīkās lietas, protams, ātrāk, bet apjomīgās, kamēr pilnā apmērā tiek izstudētas, ātrāk nesanāk.
Vai jūs spējat tā paanalizēt, kā gadu gaitā ir mainījušās izskatāmās lietas?
Es neredzu nekādas būtiskas izmaiņas – cilvēku smadzenes nav mainījušās. Tāpat cilvēki dzer, notiek kautiņi, miesas bojājumu nodarīšana iereibušo kompānijās, slepkavības. Joprojām lielāko daļu no lietām neapšaubāmi aizņem noziedzīgi nodarījumi tieši sadzīves apstākļos.
Cilvēku nevar tik ātri mainīt. To jau ideāli pierāda tie paši dzērājšoferi. Ko likumdevējs domāja? Piespriedīsim bargākus sodus, dzērājus pie stūres izskaudīsim. Muļķības. Cilvēki ir labi situēti, it kā loģiski domājoši, bet cer, ka viņus nepieķers. Nedomāju, ka kāds no viņiem, sēžoties pie stūres dzērumā, domā par to, ka ir gatavs atsēdēt. Kas tur nostrādā? Tas, ka joprojām policistus mēs uz ielas redzam maz. Ja vienu nepieķer, kāpēc gan man neizdosies?! Un tad vēl tie brīnumi, ko mēs šajās lietās saklausāmies – šoferis uz to ātrāko lec blakus pasažiera krēslā un bezmaz vai cenšas pierādīt, ka pie stūres bijis Svētais gars; vai arī – tests uztaisīts, cilvēks visu atzīst, bet pēc nedēļas tiesā saka, ka nekad pie tās stūres nav sēdējis.
Un no kā viņi to mācās? Ja tā godīgi, tad tas pat šķiet pašsaprotami – ko mēs redzam Latvijas skaļākajās lietās?! Aizdomās turamie savas liecības maina ne pa dienām, bet pa stundām. Lieli meli vai mazi meli, bet nevienam vien tā izdodas izkulties.
Pilnīgi piekrītu. Tas ir kārtējais paradokss – mūsu valsts Krimināllikumā nekur nav paredzēta kriminālatbildība par to, ka aizdomās turamais, vēlāk apsūdzētais pauž pirmstiesas procesā un tiesai nepatiesas ziņas. Kad gatavoja jauno Kriminālprocesa likumu, bija doma, ka tajā un arī Krimināllikumā jāiekļauj norma, ka apzināti nepatiesas liecības arī no šo personu puses gan nebūtu pieļaujamas un par tām būtu jāsaņem sods. Bet patreiz likums to pieļauj – apsūdzētais var aizstāvēties visiem līdzekļiem, te viss balstās tikai uz cilvēka godaprātu.
Cik daudz tiesu praksē tiek izmantotas tā sauktās vienošanās? Prokurors ar aizdomās turamo vienojas par vienu vai otru soda apmēru un tiesa dod piekrišanu?
Tāda prakse ir, taču mūsu tiesa visai kritiski uz to skatās. It sevišķi gadījumos, kad it kā nav iespējams savākt pietiekami daudz pierādījumu un, izejot no situācijas, prokurors gatavs piekrist mazam soda apmēram, kas noteikti nav adekvāts nodarījumam. Mēs uzskatām, ka tad labāk lietu sūtīt atpakaļ trūkumu novēršanai, nevis noteikt smieklīgu sodiņu, un visi apmierināti. Bija gadījums, kad prokurors pat ar pilnīgi pietiekamiem pierādījumiem vienojās par absolūti neadekvātu sodu, sešas reizes sūtīja šo lietu uz tiesu un pārsūdzēja tiesas lēmumus un pēc tam arī spriedumu visās iespējamās instancēs, lai panāktu niecīga soda piespriešanu vainīgajam. Mēs uz tādu kompromisu neejam – nekad nevari būt drošs, kas slēpjas zem šādas vienošanās. Iespēja slēgt vienošanos pirmstiesas procesā likumā paredzēta procesa ekonomijas nolūkā, nevis lai ar vienošanos slēptu procesa virzītāja nespēju savākt pietiekamus pierādījumus. Tomēr jāatzīmē, ka šādu vienošanos nav daudz, turklāt pēdējā laikā tās slēgtas pārsvarā pamatoti.
Jūs pieminējāt smieklīgus sodiņus. Runājot par tiesu praksi, šo vārdu salikumu gribas piesaukt visai bieži. Kāpēc, jūsuprāt, tiesneši tik reti izvēlas piemērot augstāko noteikto sodu konkrētā nozieguma gadījumā?
Tiesnesis arī ir tikai cilvēks, un pirmkārt cilvēks. Un otra lieta, kam es noteikti piekrītu, ilgie cietumsodi cilvēku sabojā praktiski neatgriezeniski. Situācijas var būt dažādas, tāpat argumenti, bet nenoliedzami, ka dažkārt tiesnesim vienkārši paliek žēl.
Vai tiesnesim var palikt žēl?
Zemapziņa tomēr strādā – to izslēgt nav iespējams, lai cik ļoti tiesnesim arī vajadzētu emocijas atstāt ārpus tiesas zāles. Kāds mums ir tiesnešu korpuss? – nospiedošā vairākumā maigais dzimums, un kas var būt maigāks par sievieti? Taču es gribētu uzsvērt, ka mēs Jelgavā nemaz tik žēlsirdīgi neesam. Varbūt neesam paši bargākie, bet noteikti no bargā gala. To apliecina Augstākā tiesa, kas regulāri pēta tiesu praksi valstī un savā apkopojumā mūs atzīmēja pozitīvi, Jelgavas tiesas spriedumus nodēvējot kā objektīvus un pat bargus.
Viens no jaunākajiem soda mēriem – piespiedu darbs. Cik bieži Jelgavā to piemēro?
Es teiktu, ka šis skaits ar katru gadu pieaug. Es piespiedu darbu kā soda mēru vērtēju visnotaļ pozitīvi. It sevišķi, ja to varam tā salīdzināt ar nosacītu sodu. Kas ir nosacīts sods? Vainīgajam pat varbūt ģimenes locekļi nemaz nezina, ka viņam tāds piespriests – tas jau nekur neparādās. Manuprāt, vislabākais audzinātājs ir sabiedrības nosodījums. Sabiedrībai ir jāzina. Piespiedu darbs «strādā» ne tikai uz turīgajiem, kam šis sabiedrības nosodījums, redzot viņus krūmus cērtam vai ielu tīram, labi nostrādā, bet arī uz tiem, kam ikdienā vispār nav nodarbošanās. Ja, piemēram, jaunietis nestrādā, nemācās un par pārkāpumu saņem nosacītu sodu, kas viņu var atturēt pārkāpumu atkārtot? Piespiedu darbs vismaz aizpilda viņa dienu – novērš domas.
Nevaru nepajautāt – vai arī jūs izlasījāt grāmatu «Tiesāšanās kā ķēķis»?
Atzīšos – nopirkt nopirku, bet tā arī līdz galam neizlasīju. Es piedalījos darba grupā, kas rīkoja tiesnešu ārkārtas konferenci, grāmatu, protams, apspriedām, bet izlasīt to piespiesties nevarēju – sāku, bet sapratu, kas sekos, un kļuva neinteresanti.
Nu jā, jums tas «ķēķis» jau noteikti labi zināms?
Jā, protams, ir zināmas priekšnojautas, priekšstati. Zini, ko no viena otra var sagaidīt. Dažās tiesās ir tāda slikta prakse – ir atsevišķi tiesneši, kas specializējas konkrētu lietu izskatīšanai. Piemēram, par narkotikām. Un tad tu brīnies – mēs savā tiesā par grama desmitdaļām piespriežam reālu cietumsodu, bet tur par 5 kilogramiem nav nekā. Vai arī – sabrauc cilvēku, un atkal nekā.
Nenoliegšu, arī Jelgavas tiesā ir bijuši spriedumiņi, kas liek aizdomāties, bet tā noteikti nav tendence. Tā krīze varbūt bija pirms vairākiem gadiem, rezultātā kādam no tiesnešiem no darba Jelgavas tiesā bija jāaiziet. Bija signāli, un mēs rīkojāmies. Šīs lietas, šie spriedumi, konkrēta tiesneša rīcība ir izanalizēti, tiesnešu kolektīvā pārrunāti. Pēdējos gados neko tādu neesmu novērojis, tāpēc apgalvošu, ka mūsu tiesā no «ķēķa» smaciņas nav.

Jelgavas tiesā pieņemtas un izskatītas krimināllietas
• 2006. gads – 545 pieņemtas lietas; 530 izskatītas;
• 2007. gads – 588 pieņemtas lietas; 570 izskatītas;
• 2008. gads – 115 pieņemtas lietas; 96 izskatītas.

Jelgavas tiesā saņemtie administratīvo pārkāpumu materiāli
• 2006. gads – 957;
• 2007. gads – 1415;
• 2008. gads – 293.

Jelgavas tiesā pieņemtas un izskatītas civillietas
• 2006. gads – 1547 pieņemtas lietas; 1422 izskatītas;
• 2007. gads – 1403 pieņemtas lietas; 1464 izskatītas.

Piespiedu darbs kā soda mērs piespriests
• 2006. gadā – 126 personām; vēlāk probācijas dienests 19 personām lūdzis piespiedu darbu aizstāt ar cietumsodu;
• 2007. gadā – 188 personām; vēlāk probācijas dienests 21 personai lūdzis piespiedu darbu aizstāt ar cietumsodu;
• 2008. gadā – 36 personām.