Kad ticības satiekas
24.07.2008.
Aleksandrs Filatovs katru nedēļu apmeklē pareizticīgo dievnamu, taču nu jau pusotru gadu viņš diendienā strādā Jelgavas Sv.Annas katedrālē – tas ir tikai viens no piemēriem, kas spilgti parāda: baznīcai svarīgs katrs cilvēks. Nav būtiska viņa tautība, ticība vai sociālā piederība – atbalsts tiek sniegts tiem, kam tas patiesi nepieciešams.
Kristīne Langenfelde
Aleksandrs Filatovs katru nedēļu apmeklē pareizticīgo dievnamu, taču nu jau pusotru gadu viņš diendienā strādā Jelgavas Sv.Annas katedrālē – tas ir tikai viens no piemēriem, kas spilgti parāda: baznīcai svarīgs katrs cilvēks. Nav būtiska viņa tautība, ticība vai sociālā piederība – atbalsts tiek sniegts tiem, kam tas patiesi nepieciešams.
Šķiet, ka to droši var saukt par sociālo integrāciju, un patiesībā Aleksandra gadījums pierāda, ka baznīca ir gatava integrēt sabiedrībā gan dažādu tautību, gan ticību un sociālo slāņu cilvēkus. «Līdz šim esmu strādājis gan RAF, gan «Latvijas finierī», bet tad nāca slimība un visu izmainīja. Vismaz gadu pavadīju, ārstējoties slimnīcās, kļuvu par invalīdu un izkritu no darba tirgus... Izkrist ir viegli, taču atgriezties nebūt ne tik vienkārši, bet man paveicās. Nodarbinātības valsts aģentūrā tieši tolaik risinājās projekts, kur darba devējiem ar īpašiem nosacījumiem tika piedāvāts nodarbināt invalīdus. Varianti bija vairāki, bet es pamanīju, ka tostarp ir arī baznīca – man šķita saistošs Annas baznīcas piedāvājums. Tā nu es jau pusotru gadu strādāju šeit, veicot saimnieciskos darbus: kad vajag – zālīti nopļauju, kad vajag – šo to pieremontēju, piekrāsoju, telpas uzturu kārtībā...» ikdienu atklāj Aleksandrs.
Viņš atzīst, ka darbs šeit ir gluži kā rehabilitācija pirms atgriešanās ierastajā dzīves ritmā. «Pēc slimības un visa pārciestā es nespēju iedomāties labāku iespēju – šeit darba vadītājs ir tik saprotošs, atsaucīgs, viņš apzinās manas spējas un varēšanu. Pats jau jūtu, ka maz pamazām atgūstos gan fiziski, gan garīgi, lai atkal varētu sākt strādāt pilnvērtīgi,» spriež Aleksandrs.
Viņa nodarbinātības projekts beigsies decembrī. «Pamazām meklēju citas darba iespējas – mans pārejas posms būs beidzies,» nosaka Aleksandrs.
Taču viņa gadījumā notikusi ne tikai integrācija darba tirgū, bet izjusta arī dažādu tautību un ticību sakļaušanās. Aleksandrs ir krievu tautības cilvēks, pareizticīgais. Jautāts, kā jūtas, strādājot starp latviešiem, luterāņu baznīcā, Aleksandrs smaida. «Tikai tagad es saprotu, kā mainās mūsu sabiedrība un arī cilvēki. Jā, iespējams, pirms gadiem diviem es nespētu iedomāties sevi šādā situācijā, jo man šķita – ja reiz pareizticīgais, tad pareizticīgais; ja katolis, tad katolis, bet tagad izprotu – nav jau svarīga ēka: tie visi ir Dieva nami. Svarīgi ir tas, kas tavā sirdī. Tas, ko man šī iespēja devusi, ir izpratne – es spēju saglabāt savu ticību, bet vienlaikus labāk izprotu citus. Un redzu, ka tas notiek ne tikai manī, bet visā sabiedrībā. Paskatieties – dažādas konfesijas arvien biežāk atrod kopīgu valodu, veido kopīgus projektus, rīko kopīgus pasākumus. Tā jau arī ir tā integrācija – mēs nevis liekam mainīties cilvēkam, bet ļaujam viņam kļūt iecietīgākam, saprotošākam pret citiem. Es droši varu teikt, ka savu identitāti mainījis neesmu – joprojām esmu pareizticīgs cilvēks, kurš katru nedēļu apmeklē savu pareizticīgo baznīcu, bet tagad caur šo darbu es vienkārši labāk izprotu citu draudžu cilvēkus, un tas ir lieliski,» atzīst Aleksandrs.
Aleksandrs Filatovs katru nedēļu apmeklē pareizticīgo dievnamu, taču nu jau pusotru gadu viņš diendienā strādā Jelgavas Sv.Annas katedrālē – tas ir tikai viens no piemēriem, kas spilgti parāda: baznīcai svarīgs katrs cilvēks. Nav būtiska viņa tautība, ticība vai sociālā piederība – atbalsts tiek sniegts tiem, kam tas patiesi nepieciešams.
Šķiet, ka to droši var saukt par sociālo integrāciju, un patiesībā Aleksandra gadījums pierāda, ka baznīca ir gatava integrēt sabiedrībā gan dažādu tautību, gan ticību un sociālo slāņu cilvēkus. «Līdz šim esmu strādājis gan RAF, gan «Latvijas finierī», bet tad nāca slimība un visu izmainīja. Vismaz gadu pavadīju, ārstējoties slimnīcās, kļuvu par invalīdu un izkritu no darba tirgus... Izkrist ir viegli, taču atgriezties nebūt ne tik vienkārši, bet man paveicās. Nodarbinātības valsts aģentūrā tieši tolaik risinājās projekts, kur darba devējiem ar īpašiem nosacījumiem tika piedāvāts nodarbināt invalīdus. Varianti bija vairāki, bet es pamanīju, ka tostarp ir arī baznīca – man šķita saistošs Annas baznīcas piedāvājums. Tā nu es jau pusotru gadu strādāju šeit, veicot saimnieciskos darbus: kad vajag – zālīti nopļauju, kad vajag – šo to pieremontēju, piekrāsoju, telpas uzturu kārtībā...» ikdienu atklāj Aleksandrs.
Viņš atzīst, ka darbs šeit ir gluži kā rehabilitācija pirms atgriešanās ierastajā dzīves ritmā. «Pēc slimības un visa pārciestā es nespēju iedomāties labāku iespēju – šeit darba vadītājs ir tik saprotošs, atsaucīgs, viņš apzinās manas spējas un varēšanu. Pats jau jūtu, ka maz pamazām atgūstos gan fiziski, gan garīgi, lai atkal varētu sākt strādāt pilnvērtīgi,» spriež Aleksandrs.
Viņa nodarbinātības projekts beigsies decembrī. «Pamazām meklēju citas darba iespējas – mans pārejas posms būs beidzies,» nosaka Aleksandrs.
Taču viņa gadījumā notikusi ne tikai integrācija darba tirgū, bet izjusta arī dažādu tautību un ticību sakļaušanās. Aleksandrs ir krievu tautības cilvēks, pareizticīgais. Jautāts, kā jūtas, strādājot starp latviešiem, luterāņu baznīcā, Aleksandrs smaida. «Tikai tagad es saprotu, kā mainās mūsu sabiedrība un arī cilvēki. Jā, iespējams, pirms gadiem diviem es nespētu iedomāties sevi šādā situācijā, jo man šķita – ja reiz pareizticīgais, tad pareizticīgais; ja katolis, tad katolis, bet tagad izprotu – nav jau svarīga ēka: tie visi ir Dieva nami. Svarīgi ir tas, kas tavā sirdī. Tas, ko man šī iespēja devusi, ir izpratne – es spēju saglabāt savu ticību, bet vienlaikus labāk izprotu citus. Un redzu, ka tas notiek ne tikai manī, bet visā sabiedrībā. Paskatieties – dažādas konfesijas arvien biežāk atrod kopīgu valodu, veido kopīgus projektus, rīko kopīgus pasākumus. Tā jau arī ir tā integrācija – mēs nevis liekam mainīties cilvēkam, bet ļaujam viņam kļūt iecietīgākam, saprotošākam pret citiem. Es droši varu teikt, ka savu identitāti mainījis neesmu – joprojām esmu pareizticīgs cilvēks, kurš katru nedēļu apmeklē savu pareizticīgo baznīcu, bet tagad caur šo darbu es vienkārši labāk izprotu citu draudžu cilvēkus, un tas ir lieliski,» atzīst Aleksandrs.