Kad uzņēmējiem izbeidzas uzaudzētā «tauciņu» kārta

Anna Afanasjeva

Situācija uzņēmējdarbībā šodien ir tikpat raiba kā dzeņa vēders. Kamēr vieni tirgū turas itin stabili un attīstās, citi produkcijas noieta vai pieprasījuma sarukšanas dēļ spiesti samazināt apjomus un atlaist strādājošos. Visvairāk tas attiecas uz būvniecību un ar to saistītām nozarēm. Vēl citi meklē tiesisko aizsardzību vai pārtrauc biznesu. Pēdējo Jelgavā pagaidām nav daudz. No lielākajiem darbību pārtraucis Īslandes pulverkrāsošanas uzņēmums «Baltic Coating», tirgu atstājis būvmateriālu veikals «Nelss». Tomēr problemātiska un smaga situācija ir daudziem, sevišķi ražotājiem, kam izbeigusies attīstībai labvēlīgajos laikos uzaudzētā «tauciņu» kārta. Tāpēc uzņēmēji uzsver: kamēr situācija nav pavisam kritiska, valdībai bez kavēšanās jāpieņem saprātīgi lēmumi.

Diskusijā par uzņēmējdarbības vidi Jelgavā un noskaņām piedalās industriālo parku, tostarp Jelgavas Biznesa parka attīstīšanas uzņēmuma «NP Properties» valdes locekle Elita Moiseja, Jelgavas Ražotāju un tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Imants Kanaška, SIA «Marko KEA» īpašnieks un SIA «CBS Igate» līdzīpašnieks un valdes priekšsēdētājs Māris Peilāns un SIA «Flora» valdes loceklis Māris Bušs.

No uzņēmējiem dzirdēts, ka viņi krīzes situācijā valsti sakārtotu daudz efektīvāk. Kādi būtu jūsu soļi uzņēmējdarbības vides uzlabošanā?
Elita Moiseja (E.M.): Pašlaik vajadzīgi īstermiņa, nevis ilgtermiņa lēmumi. Diemžēl joprojām no valdības dzirdam: kaut kad, varbūt... Ar šādu pieeju augļus varēs plūkt tikai uzņēmumi, kas līdz «kaut kad» laikam izdzīvos. Gausās rīcības dēļ būs zaudēta krietna daļa mazo un vidējo uzņēmumu, jo elektroenerģijas, gāzes un citu cenu kāpums vairāk ietekmēs tieši viņus. Valstī nekavējoties vajadzīgs radikāls rīcības plāns nākamajām valdības simts dienām. Jābūt eksporta kredīta garantijām, no ekonomikas ministra teiktā īsti nebija skaidrs, vai līdzekļu ir pietiekami, lai šo plānu ieviestu dzīvē, jāzina konkrēti, uz kurām valstīm atbalsts domāts. Joprojām nav pateikts, kas ir mūsu prioritārās nozares.
Māris Peilāns (M.P.): «Kocinieki» tiešām bijuši pabērna lomā. No ekonomikas ministra pirmajās nedēļās dzirdēju, ka kokapstrāde ir atbalstāma nozare. Taču tas, ka tevi nosauc, neko nenozīmē. Pērn skandināvi pie mums pirka izejmateriālu, kā minimums, par cenām, kā pērk pie sevis. Ja pieskaita uzkraušanas izdevumus uz kuģiem, transportēšanu, sanāk, ka tā bija speciāla izpirkšana.
Māris Bušs (M.B.): Ir vēl viens aspekts. Piemēram, somiem valsts dotē izejvielu iepirkšanu – piecus latus par kubikmetru. Pērn šeit veda iekšā baļķus no Krievijas par 40 latiem, te cenu «uzskrūvēja» līdz 90. Tikko noteica izvedmuitu, cenas sāka kristies. Tā bija mākslīgi «uzskrūvēta» ar mērķi īstenot sīkražotāju izzušanas projektu. Mazās zāģētavas jau pirms tam  iznīcinātas.
M.P.: Ja ne 100 dienās, tad vismaz līdz gada beigām tiešām jāīsteno īstermiņa plāni. Bet skeptiski raugos, ka tā arī notiks.
E.M.: Baidos, ka būs kā ar īpašuma nodokli. Sākumā to paaugstināja, tad sāka runāt par pārejas periodu, kurā procentu kaut kādām nozarēm samazinās. Taču no tā nekāda mācība nav gūta. Nupat ievērojami palielināja elektrības cenu. Kāpēc uzreiz neparedzēja, ka cenu kāpumu vajag diferencēt, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem to nevajag tik ļoti palielināt? Kad redzēs iznīkšanu, varbūt iedomāsies, ka noteiktām nozarēm sadārdzinājuma procents jāsamazina.
Imants Kanaška (I.K.): Pašlaik vairāk par inflācijas apkarošanu vajadzīgs reāls eksporta veicināšanas plāns. Krīzes situācijā laika ilgai domāšanai nav. Lai attīstītos ražošana, lielāki nodokļi jāliek patēriņam. Ražošanas uzņēmumi jāatbalsta, samazinot vai atbrīvojot tos no nekustamā īpašuma nodokļa. Labs ir Igaunijas piemērs. Turienes uzņēmēji maksā vairāk nekā 30 procentus lielu uzņēmuma ienākuma nodokli, ja vēlas izņemt dividendes. Savukārt, ja peļņu iegulda attīstībā, nodokļa likme ir nulle. Tādējādi kaimiņu ekonomika ir konkurētspējīgāka.
M.B.: Šajā situācijā eksporta veicināšanu uzskatu par nereālu – neviens nezina, kā to darīt. Arī mūsu preces Eiropā ir nekonkurētspējīgas, tāpēc ar nodokļu starpniecību pārtrauktu importēt to, ko jau ražojam, vai piešķirtu dotāciju precēm, ko varam ražot. Inkubatoros vajadzētu radīt uzņēmumus, kas var aizstāt importu. Jebkurai valstij eksports ir lielāks nekā imports, mums ir otrādi. Inovācijas Latvija nevar pavilkt, ir jāpērk patenti, tad var ražot.
Decembrī biju uzņēmēju vidū, kas tikās ar Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēvicu. ES padsmit procentu tekošā konta deficītu uzskata par traģisku, bet mums ir 24. Bankas vadītājs atzina, ka mēs mīksti «piezemēsimies». Pats tolaik teicu, ka jau sen esam ar «dibenu pret grīdu atsitušies», tikai «dibens» sāpēs aprīlī, maijā. Un tagad tiešām sāp. Darbiniekus atlaižam ne jau tāpēc, ka mums viņi nepatiktu, bet tāpēc, ka nevaram nodrošināt ar darbu.
Algas maksājam mazākas nekā Eiropā. Bet jāatgādina pamattēze: uzņēmējam nav jāmaksā darba alga, viņam ir jārada nosacījumi un apstākļi, lai darbinieks var nopelnīt. Uzņēmējiem periods, kad darbiniekiem bija izvēle, bija svētīgs tajā ziņā, ka bijām spiesti radīt darba apstākļus. Tagad ir dušas, garderobes, svaigi speciālie tērpi, atbilstoši sakārtotas darba telpas, pusdienu piegāde, atliek tikai strādāt.
Pašreizējā krīze ir traģiska, bet tā beidzot piespiedīs arī darbiniekus padomāt par savu darbu.
M.P.: Šajā ziņā iegūsim, tikai jāizdzīvo.
E.M.: Neesam tiešie ražotāji, to dara nomnieki. Redzu, ka daudzi ir ne tikai izdzīvojuši, bet arī attīstās. Pārsvarā tie, kas konsolidējušies lielu uzņēmumu pasūtījumiem. Piemēram, plastmasas izstrādājumu ražotājs, kam ir lieli «Ikea» pasūtījumi. Ir PET pudeļu ražotāji, kam ir lieli pasūtījumi gan ne no Latvijas, un iepakojuma ražotāji, kas preci piegādā visai Baltijai.
M.B.: Vai tie ir vietējie uzņēmēji?
E.M.: Tie ir ārzemju, bet kāpēc tie nevarētu būt Latvijas uzņēmēji?
M.B.: Nevar būt. Lūk, kāpēc – Latvijā var ienākt viens liels logu ražotājs, piemēram, Vācijas «Unilux». Tas ir cits biznesa lauks ar lieliem apjomiem Eiropā un Amerikā. Latvijā cenu ziņā tāda kompānija var darīt, ko grib, piecus gadus iztikt bez peļņas. Mūsu uzņēmumi ar savu apjomu nespēj konkurēt, mums vajadzīgs periods ieiešanai citos tirgos. To var izdarīt ar zemāku cenu vai augstāku kvalitāti. Tā kā ir pasaules krīze, kvalitāte vairs nevienam neinteresē.
E.M.: Iebildīšu, interesē gan. Nomnieku vidū ir, piemēram, plastmasas, ekoloģiskās līmes ražotāji, kas turas uz to, ka produkcijas noņēmējs ir liels uzņēmums, kam lielāko daļu nepieciešamā, protams, ražo Ķīnā, bet kādai produkcijas daļai vajadzīgo kvalitāti tur nespēj dabūt, un kompānija ir gatava piemaksāt dārgāku cenu.
I.K.: Tātad redzam jomu, kā mūsu uzņēmumi, kas ražo noteiktu produkcijas daļu lielam koncernam, caur to ieiet globālajā tirgū.
Nozīmīga daļa ES struktūrfondu finansējuma domāta inovācijām. Kā panākt priekšnosacījumus jaunu, konkurētspējīgu izstrādājumu radīšanai ar augstu pievienoto vērtību?
E.M.: Inovācijas ir plašs jēdziens, tās nav tikai augstās tehnoloģijas, produkta vērtība tiek pieaudzēta visos posmos. Pareizi tika norādīts uz patentiem. Piemēram, tehnoloģiju Raiņa pieminekļa tīrīšanai uzņēmums nopirka ASV, kur sauso ledu izmantoja militārām vajadzībām. Tagad šeit to ieviesīs tautsaimniecībā. Otrs ceļš – Latvijā ir izgudrotāji. Rezultātā kādā uzņēmumā pārstrādās autoriepas un radīto pulveri izmantos ceļu būvē.
I.K.: Līmeņi ir dažādi. Īstenībā inovācijas ir jaunrade, kas pārvēršas kādā konkurētspējīgā produktā. Piemēram, koncernā «Toyota» pēdējos 40 gados no darbiniekiem ienākuši 20 miljoni priekšlikumu produkta uzlabošanai. Katrs gadā iesniedz 20 uzlabojumus, 95 procentus no tiem praksē ievieš dažās dienās, tātad acumirklī. Inovācijas rada darbinieki, kas ir pietiekami motivēti. Jaunrade sākas jau ar skolu, tālāku izglītošanos, kam seko pētnieciskie institūti, sadarbība ar ražotāju. Valstī svarīgi, lai zinātniskie institūti strādā ciešā saiknē ar ražotāju pie uzlabotu produktu izgudrošanas. Jāzina, vai attīstīt domāts visas vai kādas konkrētas nozares.
M.B.: Japāna, vienkāršoti runājot, uz priekšu tika, ASV nopērkot fotoaparātu, ko izjauca un uztaisīja labāku. Bet Japānā ir cita mentalitāte. Tur jebkurš strādājošais darba vietu uzskata par savām otrajām mājām un ļoti aktīvi strādā. Mums jārēķinās ar savām iezīmēm.
E.M.: Tā nevar. Vai nu mēs gribam būt pasaulē, vai ne. Ja jā, tad darām, kas jādara. Pie biznesa inkubatoriem, nerunājot par augstām lietām, jāpiebilst par kompetences centriem un tehnoloģiju pārnesi. Īstenībā ražotājam svarīgāk zināt nevis, kā radīt jaunu produktu, bet kā 10 durvju vietā uztaisīt 100 ar to pašu mašīnu. Tik daudz uzņēmumu neizmanto savu kapacitāti, jo nezina, kā no mašīnas dabūt lielāku atdevi, jo tas ir komercnoslēpums.
Ļoti žēl, ka savā laikā valstī izstrādāja un miskastē izmeta industriālo parku attīstības programmu. Lai kā būtu, šie parki ir fantastiska vieta, kur ražotājs var nākt un ražot, nav jādomā par ēku būvniecību, tikai jānopērk iekārtas. Kad bizness beidzas, tās realizē. Kad sākām runāt par parku nepieciešamību, parādījās atbalsta programma, bet tikai reģionos. Beigās tā arī neesam pieteikušies ne uz vienu ES programmu, jo tas būtu tik ilgi, ka apkārtējie būs apsteiguši.
M.P.: Bez minētajiem ir arī citi piemēri, kā izkļūt no «bedres». Tā pati izglītība. Strādājošo izglītošanā, komandas veidošanā līdzekļus ieguldīju jau pirms gadiem septiņiem. Rezultāti ir. Normāli domājošs ražotājs to var atļauties no savas naudas, tur atbalsta finansējuma «asakas» nevajag. Galvenais, lai finansējumu neizsaimnieko caur konsultantiem u.tml. Par «Igati» uzreiz nepateikšu, bet palešu ražošanas uzņēmumam, kur ir Eiropas līmeņa iekārtas, nevajag piedāvāt nekustamā īpašuma nodokļa atlaides 2000 – 4000 latu gadā. Labāk šo naudu atstāju pašvaldībai. Man vajag reālu atbalstu, piemēram, atceļot nodokli par reinvestēto peļņu, kas Igaunijā kalpojis kā taustāms atbalsts. Ir jāpaskatās, kas notiek apkārtējās valstīs. Tā pati Somija atbalsta savus «kociniekus», tāpēc viņi var pie mums izpirkt izejmateriālus. No eksporta viedokļa, kad tā apjoms ir miljoni desmit, 10 000 latu atmaksāšana par dalību starptautiskā izstādē arī ir tikai «asakas».
Pašreizējā situācijā uzmanīgi jāskatās, kas notiek ar būvniecību, nedrīkst pieļaut naudas izšķērdēšanu. Noteikti atbalstītu patēriņa un īpaši luksuspreču aplikšanu ar dubulto, trīskāršo vai vēl lielāku nodokli. Aizbraucot pie klientiem uz Amsterdamu, dienas laikā redzu divus S klases mersedesus. Pie mums situācija ar ekskluzīvajām mašīnām un «grandiozo» ekonomiku nav normāla.
M.B.: Pašlaik struktūrfondi tiek tērēti, lai ražošanu pat bremzētu. Zinu četras logu ražotnes, kas uzbūvētas par ES naudu. Apstākļos, kad darba nav jau esošajām, vēl tērējam ES naudu, lai taisītu ražotnes, kaut zināms, ka tām nebūs ko darīt.
M.P.: Arī pats no pirmā uzsaukuma zinu četrus ap 600 000 latu projektus, kas ES atbalstu saņēma, bet dabā ražotne netiks izveidota. Otrkārt, kā Latvijas Kokapstrādes uzņēmumu asociācijas valdes loceklis zinu, ka nozares ekspertu vērtējumu atbalstītāji neņem vērā. Ir gadījumi, kad speciālisti par projektu teikuši, ka tas ir «garām». Bet naudu tam vienalga piešķir.
I.K.: Pēdējos gados attīstījās ar būvniecību saistītās nozares – gan logu un betona, gan citi ražotāji. Bet arī pašreizējā situācijā nedomāju, ka celtniecība nav perspektīva nozare. Salīdzinot ar ES, dzīvojamā platība pie mums ir nepietiekama. Vienīgi pašlaik sakarā ar pretinflācijas plānu un ekonomiskajiem procesiem ir liels klusuma brīdis.
M.B.: Tas iestājās, kad valdība pieņēma loģisku lēmumu par legālu naudas līdzekļu uzrādīšanu, ņemot kredītu, un ieviesa desmit procentu pirmo iemaksu. No aprites tika izslēgta «melnā» nauda. Tātad valdībai nebija saprašanas, cik liela valsts mērogā ir ēnu ekonomika. Politiskā vara pie mums ir saaugusi kopā ar biznesu, un nošķirt to ir ļoti sāpīgi – tiklīdz sākās mēģinājums, sākās krīze.
Pārceļamies uz Jelgavu! Kāda jums liekas uzņēmējdarbības vide mūsu pilsētā un kā raksturotu pašvaldības atbalstu?
I.K.: Vidi ieskicē 30 lielāko uzņēmumu aptauja. Uz jautājumu, kādu atbalstu vēlētos saņemt no pašvaldības, galvenā atbilde ir infrastruktūras sakārtošana, galvenokārt ceļi. Uzņēmēji gatavi piedāvāt līdzfinansējumu. Seko iespēja iegādāties vai iznomāt zemi ražošanas vajadzībām. Uzņēmumiem ar lielām telpām svarīgas nekustamā īpašuma nodokļa atlaides. Nomalē esošie uzņēmumi vēlas saskaņot sabiedriskā transporta reisus ar ražotnes darba laiku. Tāpat vēlas sakārtotu ielu apgaismojumu.
Tā kā pētījums attiecas uz 2007. gada sākumu, bet pašlaik situācija ir mainījusies, galvenā problēma – darbaspēka trūkums – vairs nav aktuāla. Minēts darba algas pieaugums, kas nav atbilstošs produktivitātei, nodokļu politika, kas neveicina attīstību, neloģiska zemes kadastrālās vērtības noteikšana, energoresursu un izejvielu cenu pieaugums. Vajag palielināt ar nodokli neapliekamo minimumu.
M.B.: Neuzskatu, ka uzņēmējam jāpiedalās infrastruktūras attīstībā. Jābūt vai nu pašvaldības, vai ES finansējumam. Pašvaldība uzņēmējus varētu ņemt līdzi uz sadraudzības pilsētām. Pašvaldības objektos kopš «Floras» pastāvēšanas nav ielikts neviens uzņēmuma logs. Tas darīts Liepājā, Jūrmalā, Rīgā, Ogrē, Daugavpilī, Valmierā, Jēkabpilī. Pašvaldībai konkursa noteikumos, domāju, ir tiesības ierakstīt, ka priekšroka ir vietējam uzņēmumam, kurš tai maksā nodokļus. Ir vēl lielākas neatbilstības. Jelgavā likti arī poļu logi. Kāpēc man ar saviem nodokļiem jāatbalsta Polijas ražotājs? Tā savu valsti padarām nabagu un importu nekad nesamazināsim. Vēl – pēc vētras nopostītajiem jumtiem akcentēja jautājumu par ekonomiski pamatotāko pasūtījuma cenu, zemāko cenu atzīstot par naudas izniekošanu. Nezinu, vai to konkursos ņem vērā.
I.K.: Mēs vispār kautrējamies no savu uzņēmēju atbalstīšanas. Arī ES sāk diskutēt par priekšrocību nodrošināšanu pašmāju uzņēmējiem, lai pasargātu savu ekonomiku no globalizācijas. Francijas prezidents Sarkozī, norādot uz ES tirdzniecības konkurentu piekopto iekšzemes tirgus aizsardzību, atsevišķos tās sektoros dodot priekšroku pašmāju uzņēmējiem, saka, ka jāļauj sevi aizsargāt tādā pašā mērā, kā to dara citi. Katra valsts, piemēram, Francija, Zviedrija, Vācija, aizsargā savu vietējo tirgu. Kad vienu brīdi tur sāka pludināt kokmateriālus, viņi ieviesa zaļo sertifikātu – nekavējoties veica savu uzņēmēju aizsardzību.
E.M.: Pievienojos tam, ka vajadzīgi ceļi, tie Jelgavā ir ļoti sliktā stāvoklī. Pārņemot tādas milzīgas agrāko gadu paliekas kā RAF, līdzi nāk piesārņojuma problēmas. Bīstamie atkritumi ir lokalizēti vienā vietā, bet nezinām, kur tos likt – Latvijā vai nu nav tādas vietas, vai izmaksas par utilizēšanu tuvojas miljonam latu. Tie ir daži sāpīgi jautājumi, bet citādi kā nekustamā īpašuma attīstītāji jūtamies labi. Esam gandarīti, ka Jelgavas vadība, kad ierodas biznesa delegācijas, tās atved arī uz Biznesa parku. Pašvaldības pārstāvji nākuši mums līdzi uz Finanšu ministriju, kad vajadzēja palīdzību. Visu cieņu.
I.K.: Jaunie tehnoloģiskie parki ar infrastruktūru ir nodrošināti. Bet parādās investori, kam interesē lielas platības un energojaudas. Pilsētā iezīmētas jaunas ražošanas teritorijas, jādomā par infrastruktūras nodrošinājumu tām.
M.B.: Daudz darīšanu pašvaldībā nav, bet redzu, ka beidzot ir normāla kārtība – ierēdņi ir ieinteresēti palīdzēt ātri un kvalitatīvi. Kā konkrēts uzņēmums savā pilsētā gribētu, lai nebūtu tā, kā savulaik, kad uz jautājumu, kāpēc neviens neinformēja par konkursu logu ražotājiem, saņēmu atbildi, ka vajadzēja skatīties internetā. Informācijas dienestam nebūtu grūti vietējos uzņēmumus informēt, jo firmu nav tik daudz.
Kādu attīstības perspektīvu saskatāt?
E.M.: Jelgava ir vieta, kur var pārcelt rūpnīcas, te ir pietiekami daudz telpu, saprātīgi cilvēki, kas zina, ko dara, ir darbaspēks. Baltijas Gumijas fabrika tam ir labs piemērs – pārdeva īpašumus Rīgā un pārcēlās uz šejieni. Pašlaik strādājam vēl ar vienu uzņēmumu, kas grasās pārcelties. Jelgavu nākotnē redzu kā industriālu pilsētu. Zinot, ka šeit ir svarīgs dzelzceļa mezgls, jāskatās, kādā kārtībā tas tiek uzturēts. Tāpat svarīgi, kas notiek ar bijušo lidlauku.
Industriālajā zonā bijušā RAF teritorijā un apkaimē ir daudz uzņēmēju. Pilsētas plānojumā gribētos redzēt, kā šis rajons attīstīsies ne tikai no rūpnieciskā viedokļa vien. Tajā jābūt arī sadzīviskajai infrastruktūrai – veikaliem, ēdināšanas pakalpojumiem.
I.K.: Arī es Jelgavu redzu kā industriālu pilsētu. Šeit var iegūt labu izglītību, lai industriju nodrošinātu ar vajadzīgajiem speciālistiem.
E.M.: Noteikti jāizmanto finansējums inkubatoriem, ja vien ir uzņēmumi, ko inkubēt. Tā ir ļoti laba lieta, kas ļauj vieglāk uzsākt biznesu.
I.K.: Šis nav virziens, kur naudu tērē nesaprātīgi, tāpēc finanšu varēja būt vairāk. Jelgavai garām aizgājuši lielie loģistikas centri. Kravu aviācija būtu ārkārtīgi interesanta. Šajā virzienā jākoncentrē visi spēki, jāpiesaista Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra. Ja šodien par to nav investoru intereses, nav teikts, ka tā būs vienmēr. Pietiek vienam nopietnam spēlētājam to parādīt, un viss var notikt. Kā ar Ķīnas kravām, kas aizgāja uz Igauniju.
E. M.: Loģistikas parki pagaidām nav izgājuši ārpus Rīgas apvedceļa robežas, jo nav izdevīgi, pagaidām tos grūti dabūt pat līdz Olainei.
Kādās jomās mūsu pilsētā vēl iespējams iespraukties un kādi ir ieteikumi uzņēmējdarbības uzsācējiem?
M.B.: Jebkurš bizness sākas no tirgus. Ja kāds grib sākt biznesu, jādomā nevis, ko ražos, bet kam to vajag un kam pārdos.
I.K.: Pakalpojumu joma vēl ir brīva. Ēdināšanas bizness ir, bet restorāna laba nav, nav kur suši nobaudīt. Tas saistīts ar Rīgas tuvumu, arī pieprasījums acīmredzot nav pietiekams.
E.M.: Tiešām nav kur partnerus biznesa pusdienās aizvest.
M.B.: Pēc šī rosinājuma pašvaldība, izmantojot kāda ES fonda finansējumu, varētu izpētīt jautājumu par biznesa jomām, noskaidrot sabiedrisko domu.
Strādājošie bieži atzīst, ka darbinieku atalgojums ir pozīcija, ko ietaupīšanai kā vienu no pirmajām izvēlas darba devējs, lai gan pie mums atalgojuma līmenis ir zemākais ES un turpinās ekonomiskā migrācija uz ārvalstīm.
E.M.: Pārskatot izmaksas, bieži vien algas ir vienīgais faktors, ko uzņēmējs var ietekmēt, jo parējās izmaksas jau ir fiksētas un arī nepārtraukti pieaug (gāze, elektrība, degviela u.c.). Trūkst arī valsts atbalsta, jo nodokļu politika darba samaksas jomā darba devējiem nav labvēlīga. Straujā inflācija un pieaugošās izmaksas neļauj nepārtraukti palielināt algas.
Uzņēmumos pēdējos gados attieksmē pret darbiniekiem un darba vidi gājām civilizācijas virzienā. Tomēr daudzas Rietumos pašsaprotamas lietas pie mums netiek ieviestas. Piemēram, darba sludinājumos joprojām netiek atklāts piedāvātais atalgojums.
M.B.: Tas tāpēc, ka nav zināma pretendenta kvalifikācija, apmācību spējas, apzinīgums un citi faktori. Valstī profesionālās izglītības līmenis ir ļoti zems. Pašlaik uzņēmēji darbiniekiem piedāvā viņu ētikas un morāles līmenim atbilstošu servisa līmeni. Ja strādājošie sūdzas, ka uzņēmums nemaksā algas, tas jādara tiesā. Ja algu saņem «aploksnē», sūdzēties, protams, nav iespējams. Ja darba attiecības noformētas likumīgi, strādniekiem ir pietiekami tiesību, lai sevi aizstāvētu. Protams, stājoties darbā, uzmanīgi jāizlasa darba līgums. Ja alga tiek maksāta oficiāli, uzņēmējam ir diezgan grūti algu nemaksāt vai samazināt, līdz ar to ietaupīt.
 E.M.: Zemākā līmeņa speciālistu piesaistei uzņēmumi sludinājumos diezgan daudz norāda konkrētā darba samaksu, tomēr augstākā un vidējā līmeņa vadītājiem nevēlas publiski paust iespējamo atalgojumu. Vēl aizvien pie mums atalgojums tiek uztverts kā katra uzņēmuma «konfidenciāla» vienošanās starp kandidātu un vadību. Tāpat Latvijā nepraktizē formulējumu «gada alga», kā tas ir Rietumos. Saspīlētajā situācijā, kad trūka ļoti daudz darbinieku, publicēt sludinājumos algas apmēru bija diezgan riskanti, jo notika «galvu medības». Bija kategorija cilvēku, kas katrā nākamajā uzņēmumā sevi «pārdeva» par krietni augstāku atalgojumu. Šādā situācijā uzņēmumi izvēlas labāk vienoties ar kandidātiem, nevis publicēt iespējamo atalgojumu. Tuvākajā laikā tas nemainīsies.