«Katru vasaru sapratu, kurā profesijā es turpmāk nestrādāšu!»

Daiga Laukšteina

Lai skats no skolas sola nākotnes karjerā nebūtu tik miglains, talkā nāk arī darba devēji. Interesanti uzzināt viņu viedokli par karjeras nedēļas lietderību un nepieciešamību tajā piedalīties, katram lūkojoties caur sava uzņēmuma nozares prizmu.

Diskusijā piedalās Andris Upenieks, SIA «Signum» klientu menedžeris (ceļu aprīkošana un metālapstrāde, līdz 50 darbinieki), Juris Veiss, SIA «Rimts» direktors (būvniecība, ap 100 darbinieki), Uldis Ameriks, SIA «Laflora» valdes priekšsēdētājs (kūdras ieguves rūpniecība, vidēji 240 darbinieki) un Rudīte Īviņa, lielveikala «Maxima» Driksas ielā direktore (tirdzniecība, 170 darbinieki).

Vai uzņēmējiem jāpalīdz skolēniem gūt informāciju par darba tirgu un karjeras iespējām?
Rudīte Īviņa (R.Ī.): Ja ir interese, tad kāpēc ne? «Maxima» šim jautājumam pieiet ļoti nopietni. Sākums parasti ir ļoti labs. Atnāk jaunietis, kas gatavs darbam. Taču viņš vēl nezina lielveikala lielo slodzi. Tirdzniecības zālē pircēja acīm redzamais ir viens, bet sagatavot šo telpu darbam – pavisam kas cits. Piemēram, vasarā atnāca pozitīvi noskaņotas meitenes. Kad stāstīju, ka jāsastopas ar klientu neapmierinātību un visām negācijām jāstāv pāri, viņas smaidīja. Bet fakts ir tāds, ka meitenes izturēja tieši divas nedēļas. Viņas nebija gatavas, ka citi var apsaukāt kaut vai cenu nesaderības dēļ. Un meitenēm bija skaidrs, ka tirdzniecībā vairs nekad nestrādās.
Juris Veiss (J.V.): Manuprāt, skolēnus noteikti vajag iepazīstināt ar dažādām nozarēm. Strādāju būvniecībā un gribu teikt, ka ne no visiem iznāk celtnieki. Šī nozare ir kā mašīna. Tai cauri izfiltrējas 100 cilvēki, bet aizķeras četri pieci. Tomēr, kad kāds izvēlas būvniecību, viņš ceļ baznīcu, kultūras namu vai ko citu un redz, ka aiz rutīnas slēpjas gandarījums par galarezultātu.
Uldis Ameriks (U.A.): Pie mums ir dažādi darbi – ravēšana, kūdras klucīšu pārkraušana, kas ir smags darbs, bet ir fiziski spēcīgi 15, 16 un 17 gadus veci pusaudži, kuri to labprāt dara. Vasaras periodā pie mums vēršas pat ap 150 bērni. Taču daži iztur tikai trīs dienas, jo nepatīk vai fiziski grūti. Un neatkarīgi no tā, ko kurš izvēlēsies nākotnē, mazliet fiziska darba arī vajag, lai justu, ka nopelnītais lats ir «smagāks» nekā vecāku iedotais.
J.V.: Vecāku iedotais lats ir ļoti «viegls»!
U.A.: Ir viens brīdis, kad bērni ļoti vēlas strādāt. Bet jau pēc laika vairs negrib. Var rasties problēmas, ja viņi nav nodarbināti, kad to vēlējušies. Tāpēc es domāju, ka uzņēmējam jāskatās praktiski, kādu darbu viņš var piedāvāt, vienlaicīgi modinot interesi konkrētajā profesijā.
Mans viedoklis – ja reiz nodarbinām skolēnus, uzņēmējiem varētu piešķirt kādu nodokļu atlaidi. Jebkurā gadījumā tā ir mūsu atbildība. Jūs taču zināt, kādi ir bērni! Veikals ir noslēgta teritorija, bet mums – hektāru platības. Nedod Dievs, ka kāds ieies mežā. Tāpēc būtu normāli, ja noteikumos tiktu atrunāts kāds labums uzņēmējiem. Tas no valsts puses būtu labs pavērsiens un manāma ieinteresētība skolēnu nodarbinātībā. Teikšu godīgi, ņemt darbā skolēnus ir papildu kreņķis.
Andris Upenieks (A.U.): Pie mums vasarā nav daudz strādājošu bērnu – līdz pieciem, jo neesam liels uzņēmums un darbošanās ir arī ar bīstamām iekārtām. Tāpēc nevaram atstāt pusaudžus bez pieskatīšanas. Vairāk esam tendēti piedāvāt atalgotas prakses vietas. Mums gan kandidāti jāizvērtē, jo nav tik daudz to darba vietu. Taču labprāt skolēniem pastāstām par darba specifiku.

Kā ieinteresēt skolas vecuma bērnu kādā konkrētā nozarē, lai viņš neapjuktu profesionālajā orientācijā un pieņemtu pārdomātus lēmumus izglītības un karjeras jautājumos?
J.V.: Negribas jau ievilkt ar varu. Nav vajadzīga tā pelēkā masa. Atcerēsimies padomju laikus, kad katru gadu Latvijā apmācīja ap 200 inženierus celtniekus. Tagad šis skaitlis ir daudz reižu samazinājies. Sanāca tā, ka ļoti daudzās lielās firmās strādā nesertificēts, nekvalificēts darbaspēks.
U.A.: Var brīvi izvēlēties, ko mācīties – humanitāros vai eksaktos priekšmetus. Līdz ar to mums ir pārprodukcija ar dažādiem PR speciālistiem, juristiem, bet ļoti trūkst darbinieku ar tehnisko izglītību. Domāju, ka karjeras dienas būtu jāorganizē tā, lai prestižs celtos arī celtniekiem, inženieriem un tamlīdzīgiem arodiem. Lai bērns ar dotībām matemātikā izvēlētos pareizo ceļu. Līdz šim arī šie spējīgie jaunieši izvēlējās juristus, jo tā var vairāk nopelnīt. Bet, šķiet, šim periodam palēnām tiekam pāri. Vēl gribu piebilst, ka, izvēloties eksakto novirzienu, iemācās loģisko domāšanu. Un ar tādu jau var strādāt, piemēram, par menedžeri. Karjeras nedēļas uzdevums ir likt saprast, ka nopietni jāpadomā par nākotnes profesiju, nevis jāiet līdzi draugam.
A.U.: Otrdien saņemsim iekārtu, ar ko jāstrādā diviem cilvēkiem – rasētājam un inženierim. Grūti gāja ar šo zinošo speciālistu meklējumiem. Paldies Dievam, viens pārnāca pie mums no cukurfabrikas, bet otrs pagaidām strādā darbu apvienošanas kārtībā. Nav inženieru, nav tiltu būvnieku. Un varam jaunietim stāstīt par šīm jomām, cik gribam, bet, ja viņš ieņēmis prātā mācīties ekonomiku, tā arī darīs.
J.V.: Karjeras dienās varam izstāstīt par konkrēto nozari, kāds tajā ir darba režīms, ieguvumi. Ja tā rezultātā izdodas jauniešus ieinteresēt tik tālu, ka viņi vēlas stažēties konkrētajā organizācijā, tad tas ir tā vērts.
R.Ī.: «Maxima» jau ilgi ņem Amatu vidusskolas audzēkņus bezmaksas praksē. Pats interesantākais, ka pie mums par pārdevējiem «biezā slānī» nāk arī topošie frizieri. Jo, lūk, viņiem izvēlētais arods nemaz nepatīk. Patiesībā šie cilvēki nav bijuši līdz galam informēti. Ja viņi savlaicīgi būtu pielikti pie darba katru dienu mazgāt matus, nemaz neizvēlētos nepiemēroto profesiju. Stāstīt? To mēs skaisti varam izdarīt. Bet droši varu teikt, ka jau pirmajā darba nedēļā tas ikvienam kļūtu skaidrs. Tam bērnam jāredz, kas ceham ir «no otras puses», kā karbonāde tiek līdz letei. Būšu atsaucīga tiem, kuri patiesi vēlēsies izzināt «Maximas» darba specifiku vismaz nedēļas garumā. Varu palīdzēt tikai tad, ja redzu tam jēgu. Bet neesmu ar mieru pamest visus darbus, lai pa veikalu pavadītu «pils apmeklētāju baru». Tam nedz laika pietiek, nedz ir kāda jēga. Šim jautājumam jāpieiet nopietni.
A.U.: Piemēram, mūsu uzņēmumā nedēļa paiet, lai saprastu, kas te vispār notiek. Manuprāt, skolās vajadzētu iepazīstināt ar nozarēm. Ja atradīsies kāds, kurš nopietni grib pamēģināt, varam strādāt. Bet, tā kā man tagad pieteicās vesela ceturtā klase, neredzu neko vairāk par ekskursiju.
U.A.: Reiz bija humors. Atbrauca piektklasnieki, un skolotāja pateica: «Ja jūs slikti mācīsieties, būs jānāk uz purvu klučus krāmēt, jo nekam citam nebūsiet derīgi!» Bet es tādu «reklāmu» saprotu. Pat bērnu žurnāli veido priekšstatu, ka izaugsme notiek bez lielas piepūles. Populāri modeļi, par tevi visu laiku runā, tu esi bagāts... Karjeras žurnālos netiek stāstīts par meistariem, kas no padomju laikiem saglabājuši tāda «nekāda» statusu. Bet ir taču lieliski kaut vai tie paši konditorijas meistari. Viens Mārtiņš Rītiņš izvirzījies priekšplānā, bet tādu, manuprāt, ir daudz, taču par viņiem nerunā. Domāju, lai karjeras nedēļa nebūtu tikai virspusējs pasākums, iesaista arī darba devējus. Un ļoti labi, ka šodien šeit par to runājam.

Kāds ir optimālais skolēna vecums, kad viņu iepazīstināt ar profesionālās karjeras iespējām?
R.Ī.: 15 gadi. Spriežu pēc sevis. Tādā vecumā pati sāku strādāt.
J.V.: Es sāku 12 gados. Bet ar bērniem jāstrādā devītajā klasē, lai vidusskolā viņi tiktu ievadīti atbilstoši spējām. Otrs «grūdiens» – pirms augstskolas.
U.A.: Arī es sāku darboties no 15 gadiem. Bet mēs runājam par skolām, apejot vienu būtisku lietu. Nevar aizmirst vecākus. Viņu loma ir liela.
A.U.: Strādāju no 15 gadiem. Ne finansiālu apsvērumu dēļ, bet gan tāpēc, lai zinātu, kā tas ir. Pirmajā vasaras brīvlaikā sapratu, ka nekad uz ceļa nestrādāšu. Patiesībā – tā katru vasaru sapratu, kur es nestrādāšu. Neapjautu, ko īsti gribu, un aizgāju studēt ekonomiku. Tagad gan būtu izvēlējies ko citu – būtu startējis projektētājos, rasētājos.
J.V.: Bet tevi taču pareizajā gultnē ievirzījuši vecāki, tu strādā tēva uzņēmumā.
U.A.: Tāda ir vecāku loma. Būtībā es arī esmu aizgājis pa vecāku līniju.
R.Ī.: Es arī.

Dažs jau pieminēja, taču pajautāšu visiem: vai jums pašiem profesija sakrīt ar savulaik izvēlēto mācību programmu augstskolā?
U.A.: 1982. gadā beidzu toreizējās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Hidromeliorācijas fakultāti. Pēc tam pamatā strādāju meliorācijā. Ar privatizācijas procesiem nonācu kūdras nozarē, kas ļoti tuva manai specialitātei. Kā jau sacīju, gāju vecāku pēdās. Jau maziņš ratiņos gulēju grāvmalā. Par sevi varu teikt, ka esmu izvēlējies pareizo virzienu.
J.V.: Es arī – kā beidzu celtniekus, tā visu mūžu būvniecībā nostrādāju. Bet mani kursa biedri ir baņķieri, viena meitene ir skolas direktore, citi strādā kādos komunālajos dienestos. Bet fakts, ja esi vismaz kādu augstāko izglītību ieguvis, iemācīties kaut ko papildus nav nemaz tik grūti.
R.Ī.: Latvijas Universitātē absolvēju Finanšu un tirdzniecības fakultāti. Ja daži uzauga grāvmalē, tad es – veikalā. Mamma bija veikala vadītāja. Iet vecāku pēdās noteikti nav tas sliktākais variants. Daudz nelāgāk, ja jaunietis par nākotnes profesiju ir neziņā, tikai skaidri nojauš, kādas markas džinsus vēlas. Otrkārt, nevienam nenāktu par ļaunu sākt no zemākā pakāpiena. Pati vispirms biju jaunākā pārdevēja mācekle. Ko es darīju? 45 minūtes no rītiem katram kirzas zābakam slaucīju putekļus. Tagad, ja liek skolēnam putekļus slaucīt, viņš apvainojas. Sak, es taču te nenācu par apkopēju!
A.U.: Vēl ir liela problēma, ka daudzi nevar atļauties sekot sirdsbalsij. Viņi izvēlas to augstskolu, kur tiek budžetā.
U.A.: Kad nāk jauni cilvēki stāties darbā, viņi apbrīnojami labi zina savas tiesības. Jautājumi nav vairs par darbu. Pirmais – vai man būs dienesta automašīna, kā būs ar virsstundām? Neviena vārda par pienākumiem. Bet esmu pamanījis, ka tieši tā cilvēki tiek orientēti. Visur skandē, lai apzinās savas tiesības, jo uzņēmēji taču ir asinssūcēji pēc definīcijas.
A.U.: Plus vēl paprasa atalgojumu – astronomisku summu. Kur tu dzīvo, tad man jāprasa?!
R.Ī.: Ja mēģina uzdot jautājumu, ko jūs protat, ziniet, ko atbild?
U.A., J.V.: Visu!
R.Ī.: Nē. Atbilde skan: «Bet kas tad te daudz jāprot!? Jūs taču apmācāt!» To arī viņi zina.