Kolneja: «Gausties mēs mākam visi, taču es aicinu domāt»
10.01.2008.
Apritējuši teju divi mēneši, kopš Jelgavas Pensionāru biedrības «vadības grožus» savās rokās pārņēmusi Marija Kolneja. Pašlaik viņai ir saspringts darba cēliens, jo līdztekus dažādu formalitāšu kārtošanai, kas nākušas līdz ar pārmaiņām biedrībā, viņai jādomā, kā mūsu pilsētas pensionāros iedvest pārliecību, ka pat cienījams gadskaitlis nav šķērslis tam, lai dzīvotu pilnasinīgi.
Sintija Čepanone
Apritējuši teju divi mēneši, kopš Jelgavas Pensionāru biedrības «vadības grožus» savās rokās pārņēmusi Marija Kolneja. Pašlaik viņai ir saspringts darba cēliens, jo līdztekus dažādu formalitāšu kārtošanai, kas nākušas līdz ar pārmaiņām biedrībā, viņai jādomā, kā mūsu pilsētas pensionāros iedvest pārliecību, ka pat cienījams gadskaitlis nav šķērslis tam, lai dzīvotu pilnasinīgi.
Ideju, kā to panākt, M.Kolnejai netrūkst. Tagad vien svarīgi, lai tās sadzirdētu citi pensionāri, kas ar līdzcilvēkiem gribētu dalīties savos priekos un bēdās un kas, gūstot pozitīvas emocijas, vēlētos palīdzēt sev un citiem – tiem, kam, iespējams, klājas vēl grūtāk. Vai Jelgavas Pensionāru biedrība šogad atdzims ar jaunu sparu – saruna ar tās vadītāju M.Kolneju.
Jelgavas Pensionāru biedrība pastāv jau vairāk nekā desmit gadus, taču jūs tajā esat salīdzinoši nesen. Kāpēc nolēmāt iesaistīties šajā biedrībā?
Tas tiesa – mans «stāžs» šajā biedrībā ir pavisam niecīgs, kaut arī pensijā esmu kopš 2001. gada. Jāatzīst, sākumā neizjutu nepieciešamību tajā iestāties – kaut biju pensijā, turpināju strādāt, man arī likās, ka mājās ir gana interesanti. Turklāt biju iesaistījusies rajona Pensionāru biedrībā. Šķita, ka rajona pensionāri dzīvo pilnasinīgāk – organizē izglītojošas lekcijas, nodarbības, atzīmē svētkus, dodas ekskursijās... Dažkārt gan man bija neomulīgi – jutos nepiederīga rajona pensionāriem, jo es taču dzīvoju pilsētā. Un 2006. gada nogalē iestājos pilsētas biedrībā.
Jāatzīst, biju mazliet vīlusies – protams, Ziemassvētkus, Mātes dienu tur atzīmēja, taču citas vērā ņemamas aktivitātes nebija manāmas.
Vai centāties tam rast izskaidrojumu?
Viens no iemesliem, kāpēc pilsētas pensionāri salīdzinājumā ar rajona šķita kūtrāki, manuprāt, bija tas, ka Jelgavā biedrība bija pulcējusi galvenokārt gados vecus cilvēkus – daudz bija tādu, kuriem ir vairāk par septiņdesmit un pat astoņdesmit gadiem. Likumsakarīgi, ka viņiem nav tādas kapacitātes kā, piemēram, sešdesmitgadniekiem. Turklāt nereti gadījās novērot, ka cilvēks uz pasākumu atnāca tikai pasēdēt un paskatīties, kā nu tagad tiks izklaidēts, kaut arī pats nekādu ieinteresētību neizrādīja. Es nekādā gadījumā negribu teikt, ka pensionāru pasivitātē bija vainojama iepriekšējā vadība – galvenais taču ir tas, cik cilvēks pats aktīvi vēlas piedalīties un arī piedalās notiekošajā. Tagad pilsētas pensionāriem mēģināšu piedāvāt ļoti daudzpusīgas aktivitātes. Pēc tam tad arī varēšu objektīvi spriest – līdz šim pietrūka piedāvājuma vai arī tiešām nevienam nekas neinteresē.
Par spīti ne tik optimistiskai situācijai, jūs tomēr piekritāt uzņemties Pensionāru biedrības vadību.
Kad pagājušā gada novembrī vajadzēja lemt par jaunu vadītāju, lielākā daļa biedru nejutās pietiekami stipri, lai uzņemtos atbildību. Kad izvirzīja manu kandidatūru, atteicos, taču tad man palika kauns – redz, arī es gribu aktivitātes, taču pati neesmu gatava lietas labā kaut ko darīt. Tāpēc nolēmu pamēģināt. Pagaidām šķiet, ka tas ir tikai uz kādu pusgadu, taču pieļauju, ka tas mazliet ievilkties. Protams, ja es to varēšu pacelt un tas cilvēkiem radīs gandarījumu.
Kāda pašlaik ir situācija Jelgavas Pensionāru biedrībā? Varbūt esat centusies «uzzīmēt» vidusmēra jelgavnieka pensionāra portretu?
Pašlaik biedrībā ir 48 dalībnieki, taču starp tiem gan tādi, kas darbojas regulāri, gan arī tādi, kas tikai formāli skaitās, kaut biedru naudas kādu laiku nav maksājuši. Darba man netrūkst, jo pašai nākas tikt galā ar visu, kas saistās ar biedrības vadīšanu – jāsāk viss no gala, patstāvīgi pētot dokumentus, izprotot sistēmu, jo iepriekšējās vadītājas Valērijas Lasmanes slimības dēļ nekādas iestrādes man netika nodotas. Nu esmu radusi apliecinājumu tam, ka daudz vieglāk ir māju sākt celt no jauna, nevis atjaunot.
Taču priecē fakts, ka par biedrību interesi izrāda arvien jauni un jauni pensionāri. Tas vieš cerību, ka mums izdosies paplašināties. Apzinos – jo lielāka biedrība, jo lielāka tās kapacitāte. Arī finansiāli izdevīgāk – piemēram, ir taču atšķirība, vai projekts tiek rakstīts desmit vai simts cilvēkiem. Jāatzīst, ka zināma pieredze projektu rakstīšanā man ir. Ceru, ka vismaz kaut kas no manām zināšanām noderēs.
Runāt par vidusmēra pensionāru man ir ļoti grūti, jo manis «zīmētais» portrets tapis, vien pamatojoties uz maniem loģiskajiem aprēķiniem, un daudz kas man vēl aizvien nav skaidrs. Piemēram, par pensijām. Vairumam pensionāru Jelgavā pensija ir 100 – 140 latu robežās. Iztikt var, ja viņi ir divi – par vienu pensiju nomaksā dzīvokļa rēķinu, par otru – iegādājas pārtiku, zāles, atlicina kādai grāmatai vai ekskursijai. Manā rīcībā nav datu, cik pensionāru Jelgavā dzīvo pa divi, nezinu arī, cik mūsu pilsētā ir strādājošu pensionāru.
Vai jums padomā ir konkrētas aktivitātes, kā mainīt pensionāru ikdienu Jelgavā?
Ir gan. Es vēlos panākt, lai pensionāri saprastu, ka biedrība nevar uzlabot katra finansiālo stāvokli – mums nav tādu resursu, turklāt tas neietilpst mūsu funkcijās. Bet mēs kopīgiem spēkiem varam censties rast risinājumu dažādām sadzīviskām problēmām. Gausties jau mēs mākam visi, taču es aicinu pastudēt likumus, padomāt, kādas izmaiņas tajos mūsu biedrība var piedāvāt, lai situāciju uzlabotu. Galvenokārt vēlos vērst pensionāru skatu uz ikdienas iepriecinājumu. Sanākt kopā, parunāties, padarboties.
Vispirms plānoju organizēt dažādas izglītojošas lekcijas. Pirmā noteikti būtu tāda, uz kuru aicinātu Sociālo lietu pārvaldes vadītāju Ritu Stūrāni un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Jelgavas nodaļas vadītāju Daci Olti, lai ikviens pensionārs varētu noskaidrot aktuālus jautājumus par pensijām, pabalstiem. Tās būtu tikšanās arī ar ārstiem, psihologiem un citiem speciālistiem.
Taču ar to droši vien būs par maz, lai viņus ieinteresētu.
Līdztekus svētku atzīmēšanai biedrībā arī ierosinu izveidot vairākas interešu grupas. Piemēram, veselības grupu. To vadīt piekritusi Ruta Kļaviņa. Viņa mums mācītu pareizi kustēties, vingrot, jo arī vecumā fiziskās aktivitātes ir ļoti svarīgas. Mākslas terapijas nodarbībās Ingrīdas Lisovskas vadībā uz papīra mēs varētu uzlikt savas emocijas, tādējādi atbrīvojoties no depresīva noskaņojuma. Plānojam piedāvāt arī līnijdejas – varbūt pat humora pēc mēs, pensionāres, varētu izkustēties, dejojot kantri mūzikas pavadījumā. Mūs pamācīt piekritusi Siāra Vīgante. Savukārt Regīna Brice no mūsu biedrības pensionārus varētu pulcināt rokdarbu grupiņā. Ceru, ka saistošs šķitīs grāmatu draugu klubiņš, kuru vadīs Lonija Rokjāne. Tas agrāk pats par sevi pulcināja cilvēkus, kam tuva kultūra, literatūra, māksla, nu klubiņa dalībniekus esmu uzaicinājusi iestāties Pensionāru biedrībā, un tas nozīmē, ka ikviens pensionārs varēs piebiedroties. Lielas cerības lieku arī uz sociālās palīdzības grupu, kuru savās rokās ņemtu Jānis Stabiņš un Rolands Priede. Tās galvenās aktivitātes saistītas ar palīdzības, atbalsta sniegšanu. Proti, Pensionāru biedrība sadarbojas ar Aspazijas fondu, caur kuru ir iespēja saņemt humāno palīdzību. Ceru, ka šī sadarbība turpināsies, un viens no sociālās palīdzības grupas uzdevumiem būtu organizēt un sadalīt šāda veida palīdzību. Taču kādā sapulcē izskanēja ierosinājums uzņemties tādu kā šefību par vientuļajiem un nevarīgiem pensionāriem. Mēs varētu palīdzēt apkopt viņus, morāli atbalstīt. Apsveram iespēju sniegt atbalstu arī vientuļajām mammām, piemēram, pāris stundu dienā pieskatot bērniņus, ļaut viņām padarīt iekrājušos darbiņus. Ir iecere par dažādām sporta aktivitātēm – kāpēc arī Jelgavā nevarētu izvērst nūjošanu?!
Jāsaka gan godīgi – zinot, kādā bezcerībā pensionāri iegrimuši, rožainas cerības, ka iecerētais izdosies, neloloju, taču mans uzdevums ir piedāvāt. Turklāt Jelgavā ir ļoti daudz citu biedrību, ceru, ka mums izdosies sadarboties.
Tomēr visām aktivitātēm nepieciešams finansējums...
Tā ir, taču tie nav miljoniem latu, kas nepieciešami. Galvenokārt biedrības budžetu veido iestāšanās un biedra nauda. Nolēmām – lai iestātos mūsu biedrībā, pensionāram jāsamaksā lats, savukārt 50 santīmi būs ikmēneša biedra nauda. Zinot reālo situāciju, nevar prasīt milzīgas summas, turklāt pagaidām jau mēs vēl neesam parādījuši, kā strādājam. Vispirms mums sevi jāpierāda.
Runājot par minētajām interešu grupām, jāteic, ka pagaidām cilvēki tās vadīt piekrituši, ja tā var teikt, sabiedriskā kārtā, taču, ja pensionāri izrādīs ieinteresētību, meklēsim veidus, kā piesaistīt līdzekļus, startēsim ar projektiem. Domāju, ka atbalstu neliegs arī pašvaldība. Aicinu atsaukties ikvienu, kas kaut ar nelielu naudassummu, to pārskaitot uz mūsu bankas kontu (LV47UNLA0050009728038), var atbalstīt mūsu biedrību.
Tās pagaidām ir tikai ieceres. Kad šīm aktivitātēm varētu būt starta šāviens?
Tas izšķirsies 24. janvārī, kad pulksten 10 Pasta ielā 44 notiks biedrības kopsapulce. Tad arī izrunāsim biedrības plānus, statūtus, aktivitātes, spriedīsim, kā turpmāk darboties. Taču jau pašlaik ikvienu, kas vēlas iesaistīties biedrībā, ceturtdienās no pulksten 10 līdz 14 aicinu ierasties Jelgavas Pensionāru biedrībā Pasta ielā 44. Kopā mēs varam paveikt daudz vairāk!
Apritējuši teju divi mēneši, kopš Jelgavas Pensionāru biedrības «vadības grožus» savās rokās pārņēmusi Marija Kolneja. Pašlaik viņai ir saspringts darba cēliens, jo līdztekus dažādu formalitāšu kārtošanai, kas nākušas līdz ar pārmaiņām biedrībā, viņai jādomā, kā mūsu pilsētas pensionāros iedvest pārliecību, ka pat cienījams gadskaitlis nav šķērslis tam, lai dzīvotu pilnasinīgi.
Ideju, kā to panākt, M.Kolnejai netrūkst. Tagad vien svarīgi, lai tās sadzirdētu citi pensionāri, kas ar līdzcilvēkiem gribētu dalīties savos priekos un bēdās un kas, gūstot pozitīvas emocijas, vēlētos palīdzēt sev un citiem – tiem, kam, iespējams, klājas vēl grūtāk. Vai Jelgavas Pensionāru biedrība šogad atdzims ar jaunu sparu – saruna ar tās vadītāju M.Kolneju.
Jelgavas Pensionāru biedrība pastāv jau vairāk nekā desmit gadus, taču jūs tajā esat salīdzinoši nesen. Kāpēc nolēmāt iesaistīties šajā biedrībā?
Tas tiesa – mans «stāžs» šajā biedrībā ir pavisam niecīgs, kaut arī pensijā esmu kopš 2001. gada. Jāatzīst, sākumā neizjutu nepieciešamību tajā iestāties – kaut biju pensijā, turpināju strādāt, man arī likās, ka mājās ir gana interesanti. Turklāt biju iesaistījusies rajona Pensionāru biedrībā. Šķita, ka rajona pensionāri dzīvo pilnasinīgāk – organizē izglītojošas lekcijas, nodarbības, atzīmē svētkus, dodas ekskursijās... Dažkārt gan man bija neomulīgi – jutos nepiederīga rajona pensionāriem, jo es taču dzīvoju pilsētā. Un 2006. gada nogalē iestājos pilsētas biedrībā.
Jāatzīst, biju mazliet vīlusies – protams, Ziemassvētkus, Mātes dienu tur atzīmēja, taču citas vērā ņemamas aktivitātes nebija manāmas.
Vai centāties tam rast izskaidrojumu?
Viens no iemesliem, kāpēc pilsētas pensionāri salīdzinājumā ar rajona šķita kūtrāki, manuprāt, bija tas, ka Jelgavā biedrība bija pulcējusi galvenokārt gados vecus cilvēkus – daudz bija tādu, kuriem ir vairāk par septiņdesmit un pat astoņdesmit gadiem. Likumsakarīgi, ka viņiem nav tādas kapacitātes kā, piemēram, sešdesmitgadniekiem. Turklāt nereti gadījās novērot, ka cilvēks uz pasākumu atnāca tikai pasēdēt un paskatīties, kā nu tagad tiks izklaidēts, kaut arī pats nekādu ieinteresētību neizrādīja. Es nekādā gadījumā negribu teikt, ka pensionāru pasivitātē bija vainojama iepriekšējā vadība – galvenais taču ir tas, cik cilvēks pats aktīvi vēlas piedalīties un arī piedalās notiekošajā. Tagad pilsētas pensionāriem mēģināšu piedāvāt ļoti daudzpusīgas aktivitātes. Pēc tam tad arī varēšu objektīvi spriest – līdz šim pietrūka piedāvājuma vai arī tiešām nevienam nekas neinteresē.
Par spīti ne tik optimistiskai situācijai, jūs tomēr piekritāt uzņemties Pensionāru biedrības vadību.
Kad pagājušā gada novembrī vajadzēja lemt par jaunu vadītāju, lielākā daļa biedru nejutās pietiekami stipri, lai uzņemtos atbildību. Kad izvirzīja manu kandidatūru, atteicos, taču tad man palika kauns – redz, arī es gribu aktivitātes, taču pati neesmu gatava lietas labā kaut ko darīt. Tāpēc nolēmu pamēģināt. Pagaidām šķiet, ka tas ir tikai uz kādu pusgadu, taču pieļauju, ka tas mazliet ievilkties. Protams, ja es to varēšu pacelt un tas cilvēkiem radīs gandarījumu.
Kāda pašlaik ir situācija Jelgavas Pensionāru biedrībā? Varbūt esat centusies «uzzīmēt» vidusmēra jelgavnieka pensionāra portretu?
Pašlaik biedrībā ir 48 dalībnieki, taču starp tiem gan tādi, kas darbojas regulāri, gan arī tādi, kas tikai formāli skaitās, kaut biedru naudas kādu laiku nav maksājuši. Darba man netrūkst, jo pašai nākas tikt galā ar visu, kas saistās ar biedrības vadīšanu – jāsāk viss no gala, patstāvīgi pētot dokumentus, izprotot sistēmu, jo iepriekšējās vadītājas Valērijas Lasmanes slimības dēļ nekādas iestrādes man netika nodotas. Nu esmu radusi apliecinājumu tam, ka daudz vieglāk ir māju sākt celt no jauna, nevis atjaunot.
Taču priecē fakts, ka par biedrību interesi izrāda arvien jauni un jauni pensionāri. Tas vieš cerību, ka mums izdosies paplašināties. Apzinos – jo lielāka biedrība, jo lielāka tās kapacitāte. Arī finansiāli izdevīgāk – piemēram, ir taču atšķirība, vai projekts tiek rakstīts desmit vai simts cilvēkiem. Jāatzīst, ka zināma pieredze projektu rakstīšanā man ir. Ceru, ka vismaz kaut kas no manām zināšanām noderēs.
Runāt par vidusmēra pensionāru man ir ļoti grūti, jo manis «zīmētais» portrets tapis, vien pamatojoties uz maniem loģiskajiem aprēķiniem, un daudz kas man vēl aizvien nav skaidrs. Piemēram, par pensijām. Vairumam pensionāru Jelgavā pensija ir 100 – 140 latu robežās. Iztikt var, ja viņi ir divi – par vienu pensiju nomaksā dzīvokļa rēķinu, par otru – iegādājas pārtiku, zāles, atlicina kādai grāmatai vai ekskursijai. Manā rīcībā nav datu, cik pensionāru Jelgavā dzīvo pa divi, nezinu arī, cik mūsu pilsētā ir strādājošu pensionāru.
Vai jums padomā ir konkrētas aktivitātes, kā mainīt pensionāru ikdienu Jelgavā?
Ir gan. Es vēlos panākt, lai pensionāri saprastu, ka biedrība nevar uzlabot katra finansiālo stāvokli – mums nav tādu resursu, turklāt tas neietilpst mūsu funkcijās. Bet mēs kopīgiem spēkiem varam censties rast risinājumu dažādām sadzīviskām problēmām. Gausties jau mēs mākam visi, taču es aicinu pastudēt likumus, padomāt, kādas izmaiņas tajos mūsu biedrība var piedāvāt, lai situāciju uzlabotu. Galvenokārt vēlos vērst pensionāru skatu uz ikdienas iepriecinājumu. Sanākt kopā, parunāties, padarboties.
Vispirms plānoju organizēt dažādas izglītojošas lekcijas. Pirmā noteikti būtu tāda, uz kuru aicinātu Sociālo lietu pārvaldes vadītāju Ritu Stūrāni un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Jelgavas nodaļas vadītāju Daci Olti, lai ikviens pensionārs varētu noskaidrot aktuālus jautājumus par pensijām, pabalstiem. Tās būtu tikšanās arī ar ārstiem, psihologiem un citiem speciālistiem.
Taču ar to droši vien būs par maz, lai viņus ieinteresētu.
Līdztekus svētku atzīmēšanai biedrībā arī ierosinu izveidot vairākas interešu grupas. Piemēram, veselības grupu. To vadīt piekritusi Ruta Kļaviņa. Viņa mums mācītu pareizi kustēties, vingrot, jo arī vecumā fiziskās aktivitātes ir ļoti svarīgas. Mākslas terapijas nodarbībās Ingrīdas Lisovskas vadībā uz papīra mēs varētu uzlikt savas emocijas, tādējādi atbrīvojoties no depresīva noskaņojuma. Plānojam piedāvāt arī līnijdejas – varbūt pat humora pēc mēs, pensionāres, varētu izkustēties, dejojot kantri mūzikas pavadījumā. Mūs pamācīt piekritusi Siāra Vīgante. Savukārt Regīna Brice no mūsu biedrības pensionārus varētu pulcināt rokdarbu grupiņā. Ceru, ka saistošs šķitīs grāmatu draugu klubiņš, kuru vadīs Lonija Rokjāne. Tas agrāk pats par sevi pulcināja cilvēkus, kam tuva kultūra, literatūra, māksla, nu klubiņa dalībniekus esmu uzaicinājusi iestāties Pensionāru biedrībā, un tas nozīmē, ka ikviens pensionārs varēs piebiedroties. Lielas cerības lieku arī uz sociālās palīdzības grupu, kuru savās rokās ņemtu Jānis Stabiņš un Rolands Priede. Tās galvenās aktivitātes saistītas ar palīdzības, atbalsta sniegšanu. Proti, Pensionāru biedrība sadarbojas ar Aspazijas fondu, caur kuru ir iespēja saņemt humāno palīdzību. Ceru, ka šī sadarbība turpināsies, un viens no sociālās palīdzības grupas uzdevumiem būtu organizēt un sadalīt šāda veida palīdzību. Taču kādā sapulcē izskanēja ierosinājums uzņemties tādu kā šefību par vientuļajiem un nevarīgiem pensionāriem. Mēs varētu palīdzēt apkopt viņus, morāli atbalstīt. Apsveram iespēju sniegt atbalstu arī vientuļajām mammām, piemēram, pāris stundu dienā pieskatot bērniņus, ļaut viņām padarīt iekrājušos darbiņus. Ir iecere par dažādām sporta aktivitātēm – kāpēc arī Jelgavā nevarētu izvērst nūjošanu?!
Jāsaka gan godīgi – zinot, kādā bezcerībā pensionāri iegrimuši, rožainas cerības, ka iecerētais izdosies, neloloju, taču mans uzdevums ir piedāvāt. Turklāt Jelgavā ir ļoti daudz citu biedrību, ceru, ka mums izdosies sadarboties.
Tomēr visām aktivitātēm nepieciešams finansējums...
Tā ir, taču tie nav miljoniem latu, kas nepieciešami. Galvenokārt biedrības budžetu veido iestāšanās un biedra nauda. Nolēmām – lai iestātos mūsu biedrībā, pensionāram jāsamaksā lats, savukārt 50 santīmi būs ikmēneša biedra nauda. Zinot reālo situāciju, nevar prasīt milzīgas summas, turklāt pagaidām jau mēs vēl neesam parādījuši, kā strādājam. Vispirms mums sevi jāpierāda.
Runājot par minētajām interešu grupām, jāteic, ka pagaidām cilvēki tās vadīt piekrituši, ja tā var teikt, sabiedriskā kārtā, taču, ja pensionāri izrādīs ieinteresētību, meklēsim veidus, kā piesaistīt līdzekļus, startēsim ar projektiem. Domāju, ka atbalstu neliegs arī pašvaldība. Aicinu atsaukties ikvienu, kas kaut ar nelielu naudassummu, to pārskaitot uz mūsu bankas kontu (LV47UNLA0050009728038), var atbalstīt mūsu biedrību.
Tās pagaidām ir tikai ieceres. Kad šīm aktivitātēm varētu būt starta šāviens?
Tas izšķirsies 24. janvārī, kad pulksten 10 Pasta ielā 44 notiks biedrības kopsapulce. Tad arī izrunāsim biedrības plānus, statūtus, aktivitātes, spriedīsim, kā turpmāk darboties. Taču jau pašlaik ikvienu, kas vēlas iesaistīties biedrībā, ceturtdienās no pulksten 10 līdz 14 aicinu ierasties Jelgavas Pensionāru biedrībā Pasta ielā 44. Kopā mēs varam paveikt daudz vairāk!