Konča ved pastaigā Sigitu
07.02.2008.
Pirmo reizi ar Sigitu tikos, kad gāju intervēt viņas vecmāmiņu Veltu. Veltiņa teica, ka mājās būs arī mazmeita, par kuru jau iepriekš bija tik daudz stāstījusi. Ierodoties dzīvoklī, nevarēju saprast, kāpēc Sigita kaut ko klabina uz datora, neskatoties ekrānā, un istabā ir tumsa! Veltiņa ieslēdza gaismu un mūs iepazīstināja. Meitene sniedza roku, bet vecmāmiņa mudināja: «Tev jāiet tuvāk, jo Sigita ir akla.» Iespējams, ka arī jūs viņu pamanīsiet pilsētā – ne vienu, bet kopā ar suni. Sigitai nu jau dažus mēnešus pārvietoties palīdz uzticamais suns pavadonis Konča.
Ritma Gaidamoviča
Pirmo reizi ar Sigitu tikos, kad gāju intervēt viņas vecmāmiņu Veltu. Veltiņa teica, ka mājās būs arī mazmeita, par kuru jau iepriekš bija tik daudz stāstījusi. Ierodoties dzīvoklī, nevarēju saprast, kāpēc Sigita kaut ko klabina uz datora, neskatoties ekrānā, un istabā ir tumsa! Veltiņa ieslēdza gaismu un mūs iepazīstināja. Meitene sniedza roku, bet vecmāmiņa mudināja: «Tev jāiet tuvāk, jo Sigita ir akla.»
Iespējams, ka arī jūs viņu pamanīsiet pilsētā – ne vienu, bet kopā ar suni. Sigitai nu jau dažus mēnešus pārvietoties palīdz uzticamais suns pavadonis Konča.
Sigita nav neredzīga kopš bērnības – šī nelaime ar viņu notika 24 gadu vecumā. Saasinājās diabēts, un jau četrus gadus meitenei jāsamierinās ar dzīvi tumsā. Tas bija smags trieciens – dzīvei zudusi jēga, taču, draudzenes mudināta, viņa sākusi apmeklēt psihologu un apgūt austrumu bioenerģētisko masāžu «Jumeiho», caur kuru izjutusi savas ciešanas, izzinājusi sevi, savas iespējas, ieguvusi pat starptautisku masieres sertifikātu. Reizē arī sapratusi, ka dzīve turpinās – pat ne slikti, tikai daudz citādāk – un ar šīm pārmaiņām vienkārši jāsadzīvo. Kopš oktobra Sigita kļuvusi neatkarīgāka no savas ģimenes, jo ieguvusi ilgi kāroto suni pavadoni – Konču. Tas ir otrais izmācītais suns pavadonis Latvijā, patlaban apmāca trešo, kas aizceļos uz Rēzekni.
Rīts sākas ar desas ādiņu
Pie Sigitas ierodamies ap pulksten 11, un priecīga mūs sagaida Konča. Sigita vien piebilst, ka tīri vai jābrīnas par tādu draudzīgumu, jo ne kuram katram ciemiņam tāda uzmanība tiek pievērsta.
Sigitas dienas gaitas sākās jau pulksten 7.50 – tradicionāli Konča uzlikusi savu ķepu un purniņu uz gultas ar vienu lūgumu: «Sigitiņ, izved mani pastaigā un pabaro, neaizmirsti arī desas ādiņu, ar kuru tu mani iepriecini katru rītu, kaut arī zinu, mana maltīte ir tikai profesionālā barība.»
Tad nu Sigitai jāceļas. Brokastīs bijis vien pāris sviestmaižu, tāpēc Konča jutusies ļoti vīlusies. «Ievērojot tradīcijas, man bija jāsilda desiņa, bet ādiņa no tās jāpataupa Končai. To viņa saņem pēc pastaigas. Ja viņa nejūt desas smaržu, ir gaužām apvainota un negrib mani klausīt,» stāsta Sigita. Izieta rīta pastaiga, Konča brokastis paēdusi, un Sigita, izdzērusi atlikušo krūzi kafijas, gaidījusi vecmāmiņu un mūs.
Mobilo telefonu lieto bez problēmām
Izrādās, ka pie Sigitas esam paspējuši paciemoties vēl pirmspēdējā dienā, pirms viņa dodas piecu mēnešu mācību braucienā uz Spāniju. Šogad viņa beigs augstskolu «Attīstība» un iegūs sociālās rehabilitētājas diplomu. Pirms mūsu ierašanās meitene rakstījusi prakses atskaiti. Lai uzrakstītu prakses darbu, viņa mācījusi mazai neredzīgai jelgavniecei braila rakstu (neredzīgo raksts – red.). «Sākumā man gāja grūti ar klienta meklēšanu, taču atradu un divas reizes nedēļā gāju pie viņas, lai mācītu. Meitene bija ļoti jauka, mēs ātri sastrādājāmies,» tā Sigita. Pēc pulksten 11 iezvanās Sigitas mobilais telefons. Zvana no «Tele 2», lai paskaidrotu, ka pēdējās dienās bija tīkla pārslodze, tieši tāpēc daudzi zvani pārtrūkuši. Uzlabojumi būšot dažu dienu laikā. «Tu noteikti gribi zināt, kā es darbojos ar mobilo telefonu, ja neredzu, kas man zvana. Vecmāmiņai, māsai, dažiem draugiem uzliktas atšķirīgas melodijas. Šim telefonam ir ļoti maza atmiņa, tādēļ man vajag jaunu, lai varētu ierakstīt vairāk melodiju un katram zvanītājam uzlikt savu skaņu. Pēc tā arī atšķiru zvanītājus un varu izvēlēties – atbildēt vai ne. Rakstu arī īsziņas. Esmu iemācījusies no galvas, kur kurš burts atrodas, cik reižu taustiņš jāspiež, un problēmu nav,» tā meitene. Viņa uzreiz atceras, ka internetā jāapskatās, kā pareizi sauc telefonu, kuru viņa noskatījusi, jo, iespējams, to jau šodien nopirks. Sigita ķeras pie darba. «Jā, un populāros draugiem.lv un visus čatus arī lietoju. Aklums nav šķērslis, lai darbotos ar datoru – man ir sinhronizētā runājošā datorprogramma, kas komentē ikvienu manu darbību,» stāsta Sigita.
Konča vislabāk zina ceļu uz «Tonusu»
Arī Konča ne soli no saimnieces neatiet, tikai, ieraugot svešus cilvēkus, vēlas izrādīties, tāpēc Sigitai atnes savu mīļāko mantu, lai viņi parotaļātos. Meitene tik nosaka – lai jau sunenītei šis prieciņš tiek.
Jautāju Sigitai, kā tikusi pie Končas. «Par suni pavadoni sapņoju sen, stāstīju to arī saviem skolas biedriem un draugiem, bet visu jau nevar dabūt uzreiz. Turklāt Latvijas likumdošana neko tādu neredzīgajiem nav paredzējusi. Taču vienu dienu man piezvana un pasaka: «Tev būs suns, tu taču gribēji!» Protams, gribēju, tikai sabijos, vai suns pie manis pieradīs, vai es viņam patikšu. Bet pierada, un tā mēs jau kopš oktobra mācāmies ceļus, pa kuriem man jāstaigā,» stāsta Sigita. Vislabāk Konča zina ceļu uz kluba «Tonuss» ēku, kur meitenei notikuši spāņu valodas kursi, arī ceļš uz Jelgavas autoostu nav svešs – to arī Sigita zina no galvas, jo bieži vien sagaida savus draugus, kas atbrauc no Rīgas vai citurienes. Grūtības vēl sagādājot iešana uz Jelgavas Neredzīgo biedrību, jo suns esot par jaunu tik lielam informācijas daudzumam. Viss jāapgūst pakāpeniski. «Tikai nedomā, ka līdz Končas atvešanai es visu laiku sēdēju mājās. Tāpat man vajadzēja visur doties – gāju kopā ar vecmāmiņu, māsu, draugiem, bet ierasto ceļu mēroju viena,» stāsta meitene, piebilstot, ka nesaprot tos neredzīgos, kas visu laiku gaužas. «Var jau būt, ka man tikai tā šķiet, bet visur, kur esmu lūgusi palīdzību, tā man tiek sniegta – pateikts, kāda gaisma luksoforā, cik maksā, arī padod kaut ko. Iespējams, tas tāpēc, ka nekad neesmu kaunējusies no tā, ka neredzu. Es to cilvēkiem pasaku.»
Pastaiga izraisa pārsteigumu
Sigita pēkšņi taujā, cik pulkstenis, taču attopas, ka tas uz rokas ir pašai. Tas ir neredzīgo pulkstenis, kuru viņa saņēmusi palīglīdzekļu centrā. To var atvērt, un Sigita ar pirkstu satausta, kur atrodas katrs pulksteņa rādītājs – iedaļas 12, 3, 6 un 9 atzīmētas garākām svītriņām, pārējie cipari mazākām. Secinām, ka klāt pusdienas laiks un vajadzētu iziet pastaigā ar Konču. Suns, ieraugot, ka Sigita paņem melno vējjaku, nezin kur no prieka skriet, jo uzreiz saprot, ka jāiet laukā. Jāsaka gan, ka viņa tajā dienā bija ļoti apjukusi, jo laukā sniga. Tas sagādāja grūtības ceļa meklēšanā. Izvēlējāmies doties Lielās ielas virzienā. Ar interesi, vairāk no mugurpuses, noskatījos, vai tiešām Konča iet pareizā virzienā. Jā, viss norit pēc plāna: aiziet līdz luksoforam, pie sarkanās gaismas, kad mašīnas brauc, suns apstājas, bet pie zaļās gaismas jau ved meiteni pāri ielai. Ieraugot suni ar īpašu pavadu, kas apliecina, ka tas ir kopā ar aklu cilvēku, arī garām ejošā sētniece apstājas uz taciņas, lai palaistu meiteni un suni. Bet Konča pārsteidz – pārejot ielu, sāk dikti ostīties. Vienu brīdi pat dodas ceļa virzienā, bet atgriežas. Nonākot tuvāk mājām, suns aiziet pa ceļu, kur, kā Sigita stāsta, nekad nav gājusi. Taču es devos Sigitai palīgos un abas ar Konču pavadīju mājās sveikas un veselas. Apjukums, visticamāk, tikko uzsnigušā sniega dēļ – suns nespēja saostīt ceļu.
Visam jābūt savās vietās
Jau mājās Sigita atver savu akurāti sakārtoto skapi – visām lietām jābūt kārtīgi saliktām un katrai jāatrodas noteiktā vietā, lai meitene tās varētu atrast. Izņēmusi no skapja svārkus un mēteli, meitene ņemas stāstīt, kā iegādājas drēbes un atpazīst krāsas. «Redzi zaudēju 24 gadu vecumā, tāpēc drēbes un kurpes pērku pati, jo zinu, kāda izskatās katra krāsa, lai arī tagad tās neredzu. Zinu, kāda ir sarkana, melna, kas ir vienas no manām mīļākajām krāsām. Pasaku, ko vēlos, un tad ejam pa veikaliem. Vecmāmiņa izstāsta, kā apģērbs izskatās. Uzvelku. Ja labi jūtos, ņemam, ja ne – nepērku. Grūtības gan man sagādā apavi, jo man ir 35. izmērs. Jau no 16 gadu vecuma staigāju tikai uz augstiem papēžiem, to daru arī pašlaik. Un vēl man patīk staigāt īsos svārkos – tā jūtos sievišķīgāka, arī gaita un stāja mainās,» stāsta meitene.
Dodamies uz Jelgavas rajona slimnīcu. Sigitai vēl pirms braukšanas jāaiziet pie ārsta uz pārbaudi un jāsaņem zāles līdzņemšanai. Tur gan viņu sagaida pārsteigums – izrādās, abas ar vecmāmiņu sajaukušas ārsta vizītes laiku. Pierakstījušās pulksten 13, bet ieradās tikai 14. Ārste par to izrādījusi visai lielu neapmierinātību, bet galu galā viss beidzies labi.
Virtuvē kā savā kabatā
Pārnākusi Sigita steidzas uz virtuvi, lai līdz kinologa atnākšanai, kas turpina apmācīt Konču, paspētu kaut ko iekost. Arī virtuvi meitene pazīst kā savu kabatu. Atšķirībā no citiem neredzīgajiem viņas tehnikai nav īpašas atzīmes, lai to varētu lietot. Sigita steigšus ķeras pie ledusskapja, kur sameklē žāvētas gaļas gabalu, no maizes kastes paņem maizes šķēli un gatavo sviestmaizi. Viņa atzīst, ka arī zupu, kartupeļus vāra un gaļu cep. Ēdiena gatavību jūt pēc smaržas vai skaņas – piemēram, kad gaļa izcepusies, to jūt pēc skaņas. Kinologs kavējas, un Sigita stāsta, ko dara brīvajos brīžos. Izrādās, visi mājās redzamie pinumi ir Sigitas roku darbs, pīšanu viņa, neredzīga būdama, apguvusi «Strazdumuižā». Tā nu meitenes rokām darināts ir gan ķiploku, gan sīpolu kurvītis, gan māsas dēla mantu glabātuve, vecmāmiņas iepirkumu groziņš un citas lietas.
Sniegs traucē Končas mācībām
Konča, redzot rosību, saprot, ka drīz jāiet vakara pastaigā, tāpēc ir nemierīga un skraida pa māju no vienas istabas uz otru. Bet pie durvīm jau atskan zvans. Ieradies kinologs, un Konča priecīga metas šo sveikt, lecot virsū. Arī Sigita sasveicinās un sāk ģērbties, lai dotos vakara pastaigā uz Jelgavas Neredzīgo biedrību. Lai arī laika apstākļi nav no pateicīgākajiem, mācību stunda rit savu gaitu. Pagrūti gan Končai gāja, bet ceļš līdz biedrībai tomēr atrasts.
Mēs atvadāmies no Sigitas un Končas, lai viņa vakarā paspētu sakravāt koferus – priekšā taču brauciens uz Spāniju. Viņa atzīst, ka tas šķiet liels ārprāts, jo prom būs piecus mēnešus. Taču meitene ir apņēmības pilna – Jelgavā Sigitu atkal redzēsim jūnijā.
Pirmo reizi ar Sigitu tikos, kad gāju intervēt viņas vecmāmiņu Veltu. Veltiņa teica, ka mājās būs arī mazmeita, par kuru jau iepriekš bija tik daudz stāstījusi. Ierodoties dzīvoklī, nevarēju saprast, kāpēc Sigita kaut ko klabina uz datora, neskatoties ekrānā, un istabā ir tumsa! Veltiņa ieslēdza gaismu un mūs iepazīstināja. Meitene sniedza roku, bet vecmāmiņa mudināja: «Tev jāiet tuvāk, jo Sigita ir akla.»
Iespējams, ka arī jūs viņu pamanīsiet pilsētā – ne vienu, bet kopā ar suni. Sigitai nu jau dažus mēnešus pārvietoties palīdz uzticamais suns pavadonis Konča.
Sigita nav neredzīga kopš bērnības – šī nelaime ar viņu notika 24 gadu vecumā. Saasinājās diabēts, un jau četrus gadus meitenei jāsamierinās ar dzīvi tumsā. Tas bija smags trieciens – dzīvei zudusi jēga, taču, draudzenes mudināta, viņa sākusi apmeklēt psihologu un apgūt austrumu bioenerģētisko masāžu «Jumeiho», caur kuru izjutusi savas ciešanas, izzinājusi sevi, savas iespējas, ieguvusi pat starptautisku masieres sertifikātu. Reizē arī sapratusi, ka dzīve turpinās – pat ne slikti, tikai daudz citādāk – un ar šīm pārmaiņām vienkārši jāsadzīvo. Kopš oktobra Sigita kļuvusi neatkarīgāka no savas ģimenes, jo ieguvusi ilgi kāroto suni pavadoni – Konču. Tas ir otrais izmācītais suns pavadonis Latvijā, patlaban apmāca trešo, kas aizceļos uz Rēzekni.
Rīts sākas ar desas ādiņu
Pie Sigitas ierodamies ap pulksten 11, un priecīga mūs sagaida Konča. Sigita vien piebilst, ka tīri vai jābrīnas par tādu draudzīgumu, jo ne kuram katram ciemiņam tāda uzmanība tiek pievērsta.
Sigitas dienas gaitas sākās jau pulksten 7.50 – tradicionāli Konča uzlikusi savu ķepu un purniņu uz gultas ar vienu lūgumu: «Sigitiņ, izved mani pastaigā un pabaro, neaizmirsti arī desas ādiņu, ar kuru tu mani iepriecini katru rītu, kaut arī zinu, mana maltīte ir tikai profesionālā barība.»
Tad nu Sigitai jāceļas. Brokastīs bijis vien pāris sviestmaižu, tāpēc Konča jutusies ļoti vīlusies. «Ievērojot tradīcijas, man bija jāsilda desiņa, bet ādiņa no tās jāpataupa Končai. To viņa saņem pēc pastaigas. Ja viņa nejūt desas smaržu, ir gaužām apvainota un negrib mani klausīt,» stāsta Sigita. Izieta rīta pastaiga, Konča brokastis paēdusi, un Sigita, izdzērusi atlikušo krūzi kafijas, gaidījusi vecmāmiņu un mūs.
Mobilo telefonu lieto bez problēmām
Izrādās, ka pie Sigitas esam paspējuši paciemoties vēl pirmspēdējā dienā, pirms viņa dodas piecu mēnešu mācību braucienā uz Spāniju. Šogad viņa beigs augstskolu «Attīstība» un iegūs sociālās rehabilitētājas diplomu. Pirms mūsu ierašanās meitene rakstījusi prakses atskaiti. Lai uzrakstītu prakses darbu, viņa mācījusi mazai neredzīgai jelgavniecei braila rakstu (neredzīgo raksts – red.). «Sākumā man gāja grūti ar klienta meklēšanu, taču atradu un divas reizes nedēļā gāju pie viņas, lai mācītu. Meitene bija ļoti jauka, mēs ātri sastrādājāmies,» tā Sigita. Pēc pulksten 11 iezvanās Sigitas mobilais telefons. Zvana no «Tele 2», lai paskaidrotu, ka pēdējās dienās bija tīkla pārslodze, tieši tāpēc daudzi zvani pārtrūkuši. Uzlabojumi būšot dažu dienu laikā. «Tu noteikti gribi zināt, kā es darbojos ar mobilo telefonu, ja neredzu, kas man zvana. Vecmāmiņai, māsai, dažiem draugiem uzliktas atšķirīgas melodijas. Šim telefonam ir ļoti maza atmiņa, tādēļ man vajag jaunu, lai varētu ierakstīt vairāk melodiju un katram zvanītājam uzlikt savu skaņu. Pēc tā arī atšķiru zvanītājus un varu izvēlēties – atbildēt vai ne. Rakstu arī īsziņas. Esmu iemācījusies no galvas, kur kurš burts atrodas, cik reižu taustiņš jāspiež, un problēmu nav,» tā meitene. Viņa uzreiz atceras, ka internetā jāapskatās, kā pareizi sauc telefonu, kuru viņa noskatījusi, jo, iespējams, to jau šodien nopirks. Sigita ķeras pie darba. «Jā, un populāros draugiem.lv un visus čatus arī lietoju. Aklums nav šķērslis, lai darbotos ar datoru – man ir sinhronizētā runājošā datorprogramma, kas komentē ikvienu manu darbību,» stāsta Sigita.
Konča vislabāk zina ceļu uz «Tonusu»
Arī Konča ne soli no saimnieces neatiet, tikai, ieraugot svešus cilvēkus, vēlas izrādīties, tāpēc Sigitai atnes savu mīļāko mantu, lai viņi parotaļātos. Meitene tik nosaka – lai jau sunenītei šis prieciņš tiek.
Jautāju Sigitai, kā tikusi pie Končas. «Par suni pavadoni sapņoju sen, stāstīju to arī saviem skolas biedriem un draugiem, bet visu jau nevar dabūt uzreiz. Turklāt Latvijas likumdošana neko tādu neredzīgajiem nav paredzējusi. Taču vienu dienu man piezvana un pasaka: «Tev būs suns, tu taču gribēji!» Protams, gribēju, tikai sabijos, vai suns pie manis pieradīs, vai es viņam patikšu. Bet pierada, un tā mēs jau kopš oktobra mācāmies ceļus, pa kuriem man jāstaigā,» stāsta Sigita. Vislabāk Konča zina ceļu uz kluba «Tonuss» ēku, kur meitenei notikuši spāņu valodas kursi, arī ceļš uz Jelgavas autoostu nav svešs – to arī Sigita zina no galvas, jo bieži vien sagaida savus draugus, kas atbrauc no Rīgas vai citurienes. Grūtības vēl sagādājot iešana uz Jelgavas Neredzīgo biedrību, jo suns esot par jaunu tik lielam informācijas daudzumam. Viss jāapgūst pakāpeniski. «Tikai nedomā, ka līdz Končas atvešanai es visu laiku sēdēju mājās. Tāpat man vajadzēja visur doties – gāju kopā ar vecmāmiņu, māsu, draugiem, bet ierasto ceļu mēroju viena,» stāsta meitene, piebilstot, ka nesaprot tos neredzīgos, kas visu laiku gaužas. «Var jau būt, ka man tikai tā šķiet, bet visur, kur esmu lūgusi palīdzību, tā man tiek sniegta – pateikts, kāda gaisma luksoforā, cik maksā, arī padod kaut ko. Iespējams, tas tāpēc, ka nekad neesmu kaunējusies no tā, ka neredzu. Es to cilvēkiem pasaku.»
Pastaiga izraisa pārsteigumu
Sigita pēkšņi taujā, cik pulkstenis, taču attopas, ka tas uz rokas ir pašai. Tas ir neredzīgo pulkstenis, kuru viņa saņēmusi palīglīdzekļu centrā. To var atvērt, un Sigita ar pirkstu satausta, kur atrodas katrs pulksteņa rādītājs – iedaļas 12, 3, 6 un 9 atzīmētas garākām svītriņām, pārējie cipari mazākām. Secinām, ka klāt pusdienas laiks un vajadzētu iziet pastaigā ar Konču. Suns, ieraugot, ka Sigita paņem melno vējjaku, nezin kur no prieka skriet, jo uzreiz saprot, ka jāiet laukā. Jāsaka gan, ka viņa tajā dienā bija ļoti apjukusi, jo laukā sniga. Tas sagādāja grūtības ceļa meklēšanā. Izvēlējāmies doties Lielās ielas virzienā. Ar interesi, vairāk no mugurpuses, noskatījos, vai tiešām Konča iet pareizā virzienā. Jā, viss norit pēc plāna: aiziet līdz luksoforam, pie sarkanās gaismas, kad mašīnas brauc, suns apstājas, bet pie zaļās gaismas jau ved meiteni pāri ielai. Ieraugot suni ar īpašu pavadu, kas apliecina, ka tas ir kopā ar aklu cilvēku, arī garām ejošā sētniece apstājas uz taciņas, lai palaistu meiteni un suni. Bet Konča pārsteidz – pārejot ielu, sāk dikti ostīties. Vienu brīdi pat dodas ceļa virzienā, bet atgriežas. Nonākot tuvāk mājām, suns aiziet pa ceļu, kur, kā Sigita stāsta, nekad nav gājusi. Taču es devos Sigitai palīgos un abas ar Konču pavadīju mājās sveikas un veselas. Apjukums, visticamāk, tikko uzsnigušā sniega dēļ – suns nespēja saostīt ceļu.
Visam jābūt savās vietās
Jau mājās Sigita atver savu akurāti sakārtoto skapi – visām lietām jābūt kārtīgi saliktām un katrai jāatrodas noteiktā vietā, lai meitene tās varētu atrast. Izņēmusi no skapja svārkus un mēteli, meitene ņemas stāstīt, kā iegādājas drēbes un atpazīst krāsas. «Redzi zaudēju 24 gadu vecumā, tāpēc drēbes un kurpes pērku pati, jo zinu, kāda izskatās katra krāsa, lai arī tagad tās neredzu. Zinu, kāda ir sarkana, melna, kas ir vienas no manām mīļākajām krāsām. Pasaku, ko vēlos, un tad ejam pa veikaliem. Vecmāmiņa izstāsta, kā apģērbs izskatās. Uzvelku. Ja labi jūtos, ņemam, ja ne – nepērku. Grūtības gan man sagādā apavi, jo man ir 35. izmērs. Jau no 16 gadu vecuma staigāju tikai uz augstiem papēžiem, to daru arī pašlaik. Un vēl man patīk staigāt īsos svārkos – tā jūtos sievišķīgāka, arī gaita un stāja mainās,» stāsta meitene.
Dodamies uz Jelgavas rajona slimnīcu. Sigitai vēl pirms braukšanas jāaiziet pie ārsta uz pārbaudi un jāsaņem zāles līdzņemšanai. Tur gan viņu sagaida pārsteigums – izrādās, abas ar vecmāmiņu sajaukušas ārsta vizītes laiku. Pierakstījušās pulksten 13, bet ieradās tikai 14. Ārste par to izrādījusi visai lielu neapmierinātību, bet galu galā viss beidzies labi.
Virtuvē kā savā kabatā
Pārnākusi Sigita steidzas uz virtuvi, lai līdz kinologa atnākšanai, kas turpina apmācīt Konču, paspētu kaut ko iekost. Arī virtuvi meitene pazīst kā savu kabatu. Atšķirībā no citiem neredzīgajiem viņas tehnikai nav īpašas atzīmes, lai to varētu lietot. Sigita steigšus ķeras pie ledusskapja, kur sameklē žāvētas gaļas gabalu, no maizes kastes paņem maizes šķēli un gatavo sviestmaizi. Viņa atzīst, ka arī zupu, kartupeļus vāra un gaļu cep. Ēdiena gatavību jūt pēc smaržas vai skaņas – piemēram, kad gaļa izcepusies, to jūt pēc skaņas. Kinologs kavējas, un Sigita stāsta, ko dara brīvajos brīžos. Izrādās, visi mājās redzamie pinumi ir Sigitas roku darbs, pīšanu viņa, neredzīga būdama, apguvusi «Strazdumuižā». Tā nu meitenes rokām darināts ir gan ķiploku, gan sīpolu kurvītis, gan māsas dēla mantu glabātuve, vecmāmiņas iepirkumu groziņš un citas lietas.
Sniegs traucē Končas mācībām
Konča, redzot rosību, saprot, ka drīz jāiet vakara pastaigā, tāpēc ir nemierīga un skraida pa māju no vienas istabas uz otru. Bet pie durvīm jau atskan zvans. Ieradies kinologs, un Konča priecīga metas šo sveikt, lecot virsū. Arī Sigita sasveicinās un sāk ģērbties, lai dotos vakara pastaigā uz Jelgavas Neredzīgo biedrību. Lai arī laika apstākļi nav no pateicīgākajiem, mācību stunda rit savu gaitu. Pagrūti gan Končai gāja, bet ceļš līdz biedrībai tomēr atrasts.
Mēs atvadāmies no Sigitas un Končas, lai viņa vakarā paspētu sakravāt koferus – priekšā taču brauciens uz Spāniju. Viņa atzīst, ka tas šķiet liels ārprāts, jo prom būs piecus mēnešus. Taču meitene ir apņēmības pilna – Jelgavā Sigitu atkal redzēsim jūnijā.