Lai izbēgtu no vientulības
24.04.2008.
Uz dienas centru «Atbalsts» ik dienu ceļu mēro ap 18 cilvēku – galvenokārt viņi šurp nāk, lai izbēgtu no vientulības, kas viņus sagaida mājās.
Kristīne Langenfelde
Uz dienas centru «Atbalsts» ik dienu ceļu mēro ap 18 cilvēku – galvenokārt viņi šurp nāk, lai izbēgtu no vientulības, kas viņus sagaida mājās.
Te gan ir kāda būtiska atšķirība no dienas centra «Integra». Proti, «Atbalsts» paredzēts cilvēkiem ar psihiskās veselības traucējumiem, tāpēc, lai viņus šeit uzņemtu, jāuzrāda psihiatra nosūtījums.
Sociālā darbiniece Inese Mežavilka stāsta, ka šeit saturīgi pavadīt dienas nāk cilvēki, kuriem psihiskas saslimšanas sākušās dzīves laikā. Parastā shēma ir vienkārša – cilvēku skar slimība, viņš ārstējas un, kad hospitalizācija vairs nav nepieciešama, viņš kā alternatīvu mājas dzīvei var izvēlēties dienas centru. «Visbiežāk tie ir cilvēki, kas dzīvo vieni – mājās viņus neviens negaida, dienas rit vienmuļi, bet centrā mēs palīdzam to dažādot, mācām sadzīvot ar savu slimību. Pārsvarā cilvēks apzinās savu problēmu un zina arī simptomus, kas liecina par slimības saasināšanās tuvošanos. Arī mēs pēc slimību vēstures to jau spējam pamanīt un zinām, kad cilvēkam atkal nepieciešams hospitalizēties. Regulāri sekojam arī līdzi tam, lai viņi lietotu ārstu izrakstītos medikamentus. Taču ikdienā viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs – ar savām prasmēm, saviem trūkumiem,» spriež I.Mežavilka.
Jautāti, kas ir tas, kas viņus piesaista «Atbalstam», dalībnieki visi kā viens saka – šeit nav garlaicīgi. «Mēs dziedam, dejojam, dodamies uz baseinu peldēt, sportojam, apmeklējam izstādes, koncertus, braucam ekskursijās – paši mēs to nevarētu izdarīt,» cits caur citu sauc «Atbalsta» apmeklētāji.
Arī šeit viņi gūst jaunas iemaņas un prasmes – visbiežāk gan tāpēc, ka, saudzējot viņus, mājās visus pienākumus viņu vietā centies izdarīt kāds cits. Piemēram, Imants nesen zaudējis mammu, kas visu mūžu par viņu rūpējusies. Un, lai arī pieaugušais vīrietis jau sen kā pats spētu sevi apkopt, izrādās, ka tieši te viņš pirmo reizi klājis galdu. «Nu bija jau tā, ka visu manā vietā darīja mamma, bet izrādās, ka es varu arī pats. Patiesībā es tiešām varu pats tikt galā ar visu – vienīgi man tā atmiņa slikta,» nosaka Imants.
Savukārt Anatolijs, vīrs ap 50, «Atbalstā» iecelts par galveno dežurantu. Tas nozīmē, ka viņa pienākums ir izveidot grafiku, skatīties, lai visi to ievēro. Viņš pats atzīst, ka tā ir liela atbildības izjūta, taču vienlaikus ir ļoti patīkami, ka viņš var būt noderīgs. «Ko es daru mājās? Sēžu un skatos televizoru. Cik tad ilgi tā var dzīvot? Šeit ir fantastiski darbinieki, ļoti laba atmosfēra, interesantas nodarbes – ar prieku nāku uz centru,» piebilst Anatolijs.
Lai arī ik pa laikam kāda veselības stāvoklis uzlabojas un viņš ir spējīgs atgriezties patstāvīgā dzīvē, atrodot darbu, pārsvarā gan klientu loks šeit mainās maz. «Ir jāsaprot, ka šo cilvēku slimība ir hroniska – tā var mazināties un atkal uzplaiksnīt, tāpēc ne vienmēr brīdī, kad šķiet, nu jau tiešām atbalsts vairs nav nepieciešams, tā tas arī ir,» saka I.Mežavilka, piebilstot gan, ka par tiem apmeklētājiem, kas tiešām atrod savu vietu dzīvē, paši spēj sadzīvot ar slimību, paši par sevi pilnībā parūpēties un nonāk atpakaļ darba tirgū, ir vislielākais prieks. «Tad mēs tiešām esam sasnieguši savu visaugstāko uzdevumu,» tā I.Mežavilka.
Uz dienas centru «Atbalsts» ik dienu ceļu mēro ap 18 cilvēku – galvenokārt viņi šurp nāk, lai izbēgtu no vientulības, kas viņus sagaida mājās.
Te gan ir kāda būtiska atšķirība no dienas centra «Integra». Proti, «Atbalsts» paredzēts cilvēkiem ar psihiskās veselības traucējumiem, tāpēc, lai viņus šeit uzņemtu, jāuzrāda psihiatra nosūtījums.
Sociālā darbiniece Inese Mežavilka stāsta, ka šeit saturīgi pavadīt dienas nāk cilvēki, kuriem psihiskas saslimšanas sākušās dzīves laikā. Parastā shēma ir vienkārša – cilvēku skar slimība, viņš ārstējas un, kad hospitalizācija vairs nav nepieciešama, viņš kā alternatīvu mājas dzīvei var izvēlēties dienas centru. «Visbiežāk tie ir cilvēki, kas dzīvo vieni – mājās viņus neviens negaida, dienas rit vienmuļi, bet centrā mēs palīdzam to dažādot, mācām sadzīvot ar savu slimību. Pārsvarā cilvēks apzinās savu problēmu un zina arī simptomus, kas liecina par slimības saasināšanās tuvošanos. Arī mēs pēc slimību vēstures to jau spējam pamanīt un zinām, kad cilvēkam atkal nepieciešams hospitalizēties. Regulāri sekojam arī līdzi tam, lai viņi lietotu ārstu izrakstītos medikamentus. Taču ikdienā viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs – ar savām prasmēm, saviem trūkumiem,» spriež I.Mežavilka.
Jautāti, kas ir tas, kas viņus piesaista «Atbalstam», dalībnieki visi kā viens saka – šeit nav garlaicīgi. «Mēs dziedam, dejojam, dodamies uz baseinu peldēt, sportojam, apmeklējam izstādes, koncertus, braucam ekskursijās – paši mēs to nevarētu izdarīt,» cits caur citu sauc «Atbalsta» apmeklētāji.
Arī šeit viņi gūst jaunas iemaņas un prasmes – visbiežāk gan tāpēc, ka, saudzējot viņus, mājās visus pienākumus viņu vietā centies izdarīt kāds cits. Piemēram, Imants nesen zaudējis mammu, kas visu mūžu par viņu rūpējusies. Un, lai arī pieaugušais vīrietis jau sen kā pats spētu sevi apkopt, izrādās, ka tieši te viņš pirmo reizi klājis galdu. «Nu bija jau tā, ka visu manā vietā darīja mamma, bet izrādās, ka es varu arī pats. Patiesībā es tiešām varu pats tikt galā ar visu – vienīgi man tā atmiņa slikta,» nosaka Imants.
Savukārt Anatolijs, vīrs ap 50, «Atbalstā» iecelts par galveno dežurantu. Tas nozīmē, ka viņa pienākums ir izveidot grafiku, skatīties, lai visi to ievēro. Viņš pats atzīst, ka tā ir liela atbildības izjūta, taču vienlaikus ir ļoti patīkami, ka viņš var būt noderīgs. «Ko es daru mājās? Sēžu un skatos televizoru. Cik tad ilgi tā var dzīvot? Šeit ir fantastiski darbinieki, ļoti laba atmosfēra, interesantas nodarbes – ar prieku nāku uz centru,» piebilst Anatolijs.
Lai arī ik pa laikam kāda veselības stāvoklis uzlabojas un viņš ir spējīgs atgriezties patstāvīgā dzīvē, atrodot darbu, pārsvarā gan klientu loks šeit mainās maz. «Ir jāsaprot, ka šo cilvēku slimība ir hroniska – tā var mazināties un atkal uzplaiksnīt, tāpēc ne vienmēr brīdī, kad šķiet, nu jau tiešām atbalsts vairs nav nepieciešams, tā tas arī ir,» saka I.Mežavilka, piebilstot gan, ka par tiem apmeklētājiem, kas tiešām atrod savu vietu dzīvē, paši spēj sadzīvot ar slimību, paši par sevi pilnībā parūpēties un nonāk atpakaļ darba tirgū, ir vislielākais prieks. «Tad mēs tiešām esam sasnieguši savu visaugstāko uzdevumu,» tā I.Mežavilka.