«Lielupe kļūst par lašupi, kur mudž no vēžiem»
17.01.2008.
Jelgavas pašvaldība pagājušajā gadā negaidīti ieguva Vides ministrijas balvu «Ābols 2007» par ieguldījumu vides infrastruktūras attīstībā un dabas aizsardzībā. Šķiet, šāds tituls pašvaldībai, kas sevi pasludinājusi par ražošanas pilsētu, ir nopietns novērtējums. «Jelgavas Vēstnesis» sarunā ar Jelgavas reģionālās Vides pārvaldes vadītāju Hardiju Verbeli centās izzināt, kā mainās vide pilsētā, kas ir lielākie tās apdraudējumi šobrīd un ar ko visvairāk cīnās pārvaldes speciālisti.
Kristīne Pētersone
Jelgavas pašvaldība pagājušajā gadā negaidīti ieguva Vides ministrijas balvu «Ābols 2007» par ieguldījumu vides infrastruktūras attīstībā un dabas aizsardzībā. Šķiet, šāds tituls pašvaldībai, kas sevi pasludinājusi par ražošanas pilsētu, ir nopietns novērtējums. «Jelgavas Vēstnesis» sarunā ar Jelgavas reģionālās Vides pārvaldes vadītāju Hardiju Verbeli centās izzināt, kā mainās vide pilsētā, kas ir lielākie tās apdraudējumi šobrīd un ar ko visvairāk cīnās pārvaldes speciālisti.
Izrādās, līdz šim Latvijas lielo pilsētu vidū šo nozīmīgo balvu vai ik gadu ieguvusi tikai Ventspils pašvaldība. Nu balva nonākusi Jelgavā.
Ministrija šo balvu pasniedz dažādās nominācijās, un Jelgava to ieguva republikas pilsētu starpā. Protams, galvenais nopelns tam ir pagājušā gada sākumā ekspluatācijā nodotās jaunās pilsētas attīrīšanas iekārtas, kā arī ūdensvada un kanalizācijas lielā projekta 1. kārtas noslēgums.
Ūdensvada un kanalizācijas rekonstrukcijas projekts gan izraisījis dažādas emocijas – šķiet, vienai likstai sekojušas nākamās, un projekta realizācija negāja gluži to gaitu, kā bija cerēts.
Protams, viegli nav gājis, taču ministrija, kas arī uzrauga šo projektu, nenoliedzami novērtē Jelgavā paveikto. Svarīgi būtu saprast, ka šis ir pirmais tik grandiozs projekts ūdensvada un kanalizāciju rekonstrukcijā visā valstī. Viena lieta, ka projekts pilnībā tiek realizēts par aizņēmuma līdzekļiem – līdz šim Latvijā šādas prakses nebija. Otra – konkursā par darbu veikšanu uzvarēja ārzemju kompānija un tikai darbu gaitā atklājās, ka arī Eiropā ne viss ir tik labi, kā mums vienmēr šķitis. Ģenerāluzņēmējs ne reizi vien netika galā ar darbiem, tāpēc arī pirmo reizi šādā projektā tika iekasētas soda naudas par termiņu kavēšanu. Taču nenoliedzami tā ir bijusi ļoti laba prakse, lai gūtu pieredzi.
Pagājušais gads viennozīmīgi vides speciālistiem atmiņā palicis arī ar to, ka tika pārtraukts Jelgavas Cukurfabrikas darbs. Līdz šim gadu no gada Vides pārvaldei cukurfabrika sagādāja ne mazums raižu.
Lai arī cik nepatīkamas atmiņas mums būtu no cukurfabrikas pagātnes, tomēr šī uzņēmuma pēdējās vadības izpratne par vides lietām bija augsta. Mēs uzreiz sākām sarunas par iespēju novērst notekūdeņu iepludināšanu Lielupē, kas bija darīts kopš rūpnīcas atklāšanas 1925. gadā. Uzņēmuma vadība to izprata, tika sperti pirmie soļi, taču diemžēl to nebija iespējams realizēt uzreiz. Lai arī process jau bija sācies, 2005. gads nesa nepatīkamus notikumus – Lielupē masveidā noslāpa zivis, vēži. Tā bija katastrofa. Būtiskākais tobrīd bija fakts, ka pilsētas attīrīšanas iekārtām trūka jaudas, lai uzņemtu fabrikas notekūdeņus, tāpat arī fabrika nespēja tik ātri mainīt notekūdeņu novadīšanu. Tobrīd stāvoklis bija ļoti smags, bet tika darīts viss, lai tas nākotnē neatkārtotos. Uzņēmums ieguldīja miljonus, izveidoja savas priekšattīrīšanas iekārtas, sāka novadīt notekūdeņus pilsētas attīrīšanas ietaisēs. 2006. gadā jau nebija nekādu problēmu. Bet tas bija tikai viens gads, un rūpnīcu slēdza, lai gan no vides viedokļa beidzot viss bija sakārtots tā, lai videi netiktu radīts kaitējums.
Ne mazums dzirdēti spriedelējumu par to, cik ilgs laiks Lielupei būs nepieciešams, lai tā pamazām pēc gadiem ilgstošās piesārņošanas atveseļotos. Kā ir patiesībā?
Es droši varu apgalvot, ka Lielupe ir fantastiski labā stāvoklī. Kas par to liecina? Nu kaut vai tas, ka jau trīs gadus tur tiek ielaisti lašu mazuļi, un makšķernieki jau pat ziņojuši par gadījumiem, kad kāds lasis arī noķerts. Tāpat arvien biežāk makšķernieki mūs informē, ka vēžu upē esot pat nejēgā daudz – tie tā savairojušies, ka izēdot barības vielas zivīm. Tātad, ja Lielupe kļūst par lašupi, kur turklāt vēl savairojušies vēži, tad nedomāju, ka ir pamats bažām, ka tajā būtu saglabājies jebkāds piesārņojums. Arī ūdens analīzes skaidri norāda, ka tā kvalitāte ir laba un cilvēkam briesmas nerada. Tas tikai nozīmē, ka pilsēta pilnībā varētu izmantot tās iespējas, ko sniedz Lielupe – es domāju, beidzot ierīkot oficiālas peldvietas. Taču, šķiet, pilsēta tam vēl nav gatava. Neapšaubāmi, lai to izdarītu, jāīsteno virkne nosacījumu, un šobrīd neviens nav gatavs zem tā parakstīties.
Jūs minējāt par vēžiem. Oficiāli jau vēžus ķert ir aizliegts, taču, ja sakāt, ka upē viņi savairojušies, vai tas nozīmē, ka varētu pienākt brīdis, kad tiek ļauts izķert, pieņemsim, kaut kādus vēžu limitus?
Teorētiski tas ir iespējams, taču ticamāka gan varētu būt versija, ka vēžus varētu izķert speciālisti, lai pēc tam ielaistu tajās ūdens tilpnēs, kur to nav. Taču, lai uzsāktu kaut ko tādu, vispirms jāpārliecinās un jāizpēta, kāda ir patiesā vēžu klātbūtne upē, vai tās nav tikai atsevišķas vietas, kur tie savairojušies.
Un kā ir ar lašiem – vai to klātbūtne upē ir skaidra?
Jāatzīst gan, ka pagaidām līdzekļu un cilvēkresursu trūkuma dēļ nav veikti pētījumi par to, cik no ielaistajiem lašu mazuļiem izdzīvojuši. Lašus rudenī upē ielaiž, pavasarī viņi dodas uz jūru, bet pēc trim gadiem viņiem atkal jāatgriežas atpakaļ uz nārstu. Tagad pirmajiem būtu jāatgriežas, tāpēc jācer, ka šogad tiks rasti resursi, lai izpētītu, cik no viņiem ir atgriezušies.
Šķiet, cukurfabrika bija tāds redzamākais bieds upei līdz šim, bet no kādiem faktoriem šobrīd vēl būtu jāuzmanās?
Riska faktori vienmēr paliek. Ja runājam par Lielupi, tad noteikti jāņem vērā, ka tā ir pārrobežu upe. Jau atceramies, kādu Daugavai postu nodarīja baltkrievi, iepludinot savu piesārņojumu. Arī mēs no tā nevaram izvairīties, it sevišķi, ja skatāmies Lietuvas virzienā, tad pierobežā viņi izveidojuši virkni bīstamu uzņēmumu (Mažeiķos, Akmenē, kā arī lielās cūku fermas pierobežā). Vēl bažas varētu radīt divi Bauskas uzņēmumi – «Lielzeltiņu» ferma un ābolu pārstrādes uzņēmums «Rūta M». Taču mūsu pašu pilsētā vismaz preventīvi viss šķiet kārtībā – nav vairs neviena uzņēmuma, kas upē iepludinātu neattīrītus ūdeņus.
Bet Jelgava tomēr ir ražošanas pilsēta. Kā ir ar mūsu pašu uzņēmumiem un vides aizsardzību?
Prasības šādiem uzņēmumiem, uzsākot darbu, ir visai striktas. Tas arī ir garants, ka videi ļaunums netiks nodarīts. Jāatzīst, ka šobrīd tāda nopietna apdraudējuma nav. Vienīgi daži uzņēmumi vēl grēko ar to, ka apkures sistēmās tiek sadedzinātas atstrādātās eļļas un mazuts ar pārāk augstu sēra saturu, kas ir kategoriski aizliegts. Taču mēs tam sekojam līdzi un vainīgos sodām.
Tad kas pašlaik uztrauc Vides pārvaldi?
Tā aktuālākā lieta ir zemes dzīļu nelegāla iegūšana – mēs ik palaikam atrodam kādā mežā, privātā zemē izveidotu grants, smilts vai māla karjeru, kur rakšana notiek nelikumīgi un nemaksājot dabas resursu nodokli. Protams, ceļu būvniecība šobrīd ir ļoti pieprasīta, taču tas nenozīmē, ka izejmateriālus drīkst iegūt nelikumīgi. Turklāt nodoklis šobrīd ir tik smieklīgi mazs – divi trīs santīmi par kubikmetru –, bet reālā tirgus cena smiltij, grantij vai mālam ir ap sešiem latiem kubikmetrā, tāpēc šāda patvaļa ir neizprotama. Ar to šobrīd nopietni cīnāmies.
Nemaz nebūs ilgi jāgaida, līdz klāt būs pavasaris – cilvēki priecāsies par saulīti, zaļumu visapkārt, bet vides speciālistiem, šķiet, parasti pavasaros paveras cita aina.
Jā, tā vien šķiet, ka nebeidzamās nelegālās atkritumu izgāztuves nekad nebeigsies un mums tā ir viena vienīga cīņa ar vējdzirnavām. Tur pat nav komentāru – brauc mašīna un vienkārši pa ceļam izgāž maisu ar atkritumiem vai pat veselu kravu mežā. Cīnies, cīnies, bet vienu brīdi jau iestājas bezspēcība. Inspektors nevar visur būt klāt un visu redzēt, pamanīt... Jāatzīst gan, ka iedzīvotāji ir kļuvuši daudz aktīvāki. Jāsaka liels paldies tiem, kas mūs informē par šādām nelegālām izdarībām. Tieši pateicoties cilvēku modrībai, esam atklājuši nevienu vien šādu pārkāpumu.
Kā jums šķiet, vai Cūkmens dod savu artavu cīņā ar tiem, kas var par cūku pārvērsties?
Man šīs reklāmas patīk. Ceru, ka ilgtermiņā tās dos arī ieguldījumu – pēc gadiem pieciem, septiņiem rezultātam jābūt. Nu nevar būt citādāk. Lai arī cik bezcerīga varbūt brīžiem šķiet situācija, tomēr ir jau arī cilvēki, kas domā par vidi – aizbrauc piknikā un atkritumus aiz sevis savāc, aizved, arī izsmēķus uz ielas met mazāk. Tas ir sākums, bet ar to vien ir par maz.
Speciālists, protams, visur klāt neizstāvēs, bet kā ir ar kadru nodrošinājumu kopumā?
Ja godīgi, mēs esam novesti līdz izmisumam – ar savu atalgojumu jau sen neesam konkurētspējīgi, meklējot darbiniekus. Iedomājieties, pat skolotāji pie mums nenāk strādāt – ir vakance, piesakās skolotājs, uzzina par algu un aiziet. Inspektoram, kur obligāta prasība ir augstākā izglītība, alga ir 370 lati pirms nodokļu nomaksas, pagājušajā gadā tie bija 325 lati pirms nodokļu nomaksas. Tas jau pat komentārus neprasa. Līdz šim ne reizi neesam pacēluši savas balsis, bet šķiet, ka arī vides speciālistu vadzis beidzot būs lūzis un būs jāsāk pastāvēt par savām tiesībām uz normālu iztikšanu.
Jelgavas pašvaldība pagājušajā gadā negaidīti ieguva Vides ministrijas balvu «Ābols 2007» par ieguldījumu vides infrastruktūras attīstībā un dabas aizsardzībā. Šķiet, šāds tituls pašvaldībai, kas sevi pasludinājusi par ražošanas pilsētu, ir nopietns novērtējums. «Jelgavas Vēstnesis» sarunā ar Jelgavas reģionālās Vides pārvaldes vadītāju Hardiju Verbeli centās izzināt, kā mainās vide pilsētā, kas ir lielākie tās apdraudējumi šobrīd un ar ko visvairāk cīnās pārvaldes speciālisti.
Izrādās, līdz šim Latvijas lielo pilsētu vidū šo nozīmīgo balvu vai ik gadu ieguvusi tikai Ventspils pašvaldība. Nu balva nonākusi Jelgavā.
Ministrija šo balvu pasniedz dažādās nominācijās, un Jelgava to ieguva republikas pilsētu starpā. Protams, galvenais nopelns tam ir pagājušā gada sākumā ekspluatācijā nodotās jaunās pilsētas attīrīšanas iekārtas, kā arī ūdensvada un kanalizācijas lielā projekta 1. kārtas noslēgums.
Ūdensvada un kanalizācijas rekonstrukcijas projekts gan izraisījis dažādas emocijas – šķiet, vienai likstai sekojušas nākamās, un projekta realizācija negāja gluži to gaitu, kā bija cerēts.
Protams, viegli nav gājis, taču ministrija, kas arī uzrauga šo projektu, nenoliedzami novērtē Jelgavā paveikto. Svarīgi būtu saprast, ka šis ir pirmais tik grandiozs projekts ūdensvada un kanalizāciju rekonstrukcijā visā valstī. Viena lieta, ka projekts pilnībā tiek realizēts par aizņēmuma līdzekļiem – līdz šim Latvijā šādas prakses nebija. Otra – konkursā par darbu veikšanu uzvarēja ārzemju kompānija un tikai darbu gaitā atklājās, ka arī Eiropā ne viss ir tik labi, kā mums vienmēr šķitis. Ģenerāluzņēmējs ne reizi vien netika galā ar darbiem, tāpēc arī pirmo reizi šādā projektā tika iekasētas soda naudas par termiņu kavēšanu. Taču nenoliedzami tā ir bijusi ļoti laba prakse, lai gūtu pieredzi.
Pagājušais gads viennozīmīgi vides speciālistiem atmiņā palicis arī ar to, ka tika pārtraukts Jelgavas Cukurfabrikas darbs. Līdz šim gadu no gada Vides pārvaldei cukurfabrika sagādāja ne mazums raižu.
Lai arī cik nepatīkamas atmiņas mums būtu no cukurfabrikas pagātnes, tomēr šī uzņēmuma pēdējās vadības izpratne par vides lietām bija augsta. Mēs uzreiz sākām sarunas par iespēju novērst notekūdeņu iepludināšanu Lielupē, kas bija darīts kopš rūpnīcas atklāšanas 1925. gadā. Uzņēmuma vadība to izprata, tika sperti pirmie soļi, taču diemžēl to nebija iespējams realizēt uzreiz. Lai arī process jau bija sācies, 2005. gads nesa nepatīkamus notikumus – Lielupē masveidā noslāpa zivis, vēži. Tā bija katastrofa. Būtiskākais tobrīd bija fakts, ka pilsētas attīrīšanas iekārtām trūka jaudas, lai uzņemtu fabrikas notekūdeņus, tāpat arī fabrika nespēja tik ātri mainīt notekūdeņu novadīšanu. Tobrīd stāvoklis bija ļoti smags, bet tika darīts viss, lai tas nākotnē neatkārtotos. Uzņēmums ieguldīja miljonus, izveidoja savas priekšattīrīšanas iekārtas, sāka novadīt notekūdeņus pilsētas attīrīšanas ietaisēs. 2006. gadā jau nebija nekādu problēmu. Bet tas bija tikai viens gads, un rūpnīcu slēdza, lai gan no vides viedokļa beidzot viss bija sakārtots tā, lai videi netiktu radīts kaitējums.
Ne mazums dzirdēti spriedelējumu par to, cik ilgs laiks Lielupei būs nepieciešams, lai tā pamazām pēc gadiem ilgstošās piesārņošanas atveseļotos. Kā ir patiesībā?
Es droši varu apgalvot, ka Lielupe ir fantastiski labā stāvoklī. Kas par to liecina? Nu kaut vai tas, ka jau trīs gadus tur tiek ielaisti lašu mazuļi, un makšķernieki jau pat ziņojuši par gadījumiem, kad kāds lasis arī noķerts. Tāpat arvien biežāk makšķernieki mūs informē, ka vēžu upē esot pat nejēgā daudz – tie tā savairojušies, ka izēdot barības vielas zivīm. Tātad, ja Lielupe kļūst par lašupi, kur turklāt vēl savairojušies vēži, tad nedomāju, ka ir pamats bažām, ka tajā būtu saglabājies jebkāds piesārņojums. Arī ūdens analīzes skaidri norāda, ka tā kvalitāte ir laba un cilvēkam briesmas nerada. Tas tikai nozīmē, ka pilsēta pilnībā varētu izmantot tās iespējas, ko sniedz Lielupe – es domāju, beidzot ierīkot oficiālas peldvietas. Taču, šķiet, pilsēta tam vēl nav gatava. Neapšaubāmi, lai to izdarītu, jāīsteno virkne nosacījumu, un šobrīd neviens nav gatavs zem tā parakstīties.
Jūs minējāt par vēžiem. Oficiāli jau vēžus ķert ir aizliegts, taču, ja sakāt, ka upē viņi savairojušies, vai tas nozīmē, ka varētu pienākt brīdis, kad tiek ļauts izķert, pieņemsim, kaut kādus vēžu limitus?
Teorētiski tas ir iespējams, taču ticamāka gan varētu būt versija, ka vēžus varētu izķert speciālisti, lai pēc tam ielaistu tajās ūdens tilpnēs, kur to nav. Taču, lai uzsāktu kaut ko tādu, vispirms jāpārliecinās un jāizpēta, kāda ir patiesā vēžu klātbūtne upē, vai tās nav tikai atsevišķas vietas, kur tie savairojušies.
Un kā ir ar lašiem – vai to klātbūtne upē ir skaidra?
Jāatzīst gan, ka pagaidām līdzekļu un cilvēkresursu trūkuma dēļ nav veikti pētījumi par to, cik no ielaistajiem lašu mazuļiem izdzīvojuši. Lašus rudenī upē ielaiž, pavasarī viņi dodas uz jūru, bet pēc trim gadiem viņiem atkal jāatgriežas atpakaļ uz nārstu. Tagad pirmajiem būtu jāatgriežas, tāpēc jācer, ka šogad tiks rasti resursi, lai izpētītu, cik no viņiem ir atgriezušies.
Šķiet, cukurfabrika bija tāds redzamākais bieds upei līdz šim, bet no kādiem faktoriem šobrīd vēl būtu jāuzmanās?
Riska faktori vienmēr paliek. Ja runājam par Lielupi, tad noteikti jāņem vērā, ka tā ir pārrobežu upe. Jau atceramies, kādu Daugavai postu nodarīja baltkrievi, iepludinot savu piesārņojumu. Arī mēs no tā nevaram izvairīties, it sevišķi, ja skatāmies Lietuvas virzienā, tad pierobežā viņi izveidojuši virkni bīstamu uzņēmumu (Mažeiķos, Akmenē, kā arī lielās cūku fermas pierobežā). Vēl bažas varētu radīt divi Bauskas uzņēmumi – «Lielzeltiņu» ferma un ābolu pārstrādes uzņēmums «Rūta M». Taču mūsu pašu pilsētā vismaz preventīvi viss šķiet kārtībā – nav vairs neviena uzņēmuma, kas upē iepludinātu neattīrītus ūdeņus.
Bet Jelgava tomēr ir ražošanas pilsēta. Kā ir ar mūsu pašu uzņēmumiem un vides aizsardzību?
Prasības šādiem uzņēmumiem, uzsākot darbu, ir visai striktas. Tas arī ir garants, ka videi ļaunums netiks nodarīts. Jāatzīst, ka šobrīd tāda nopietna apdraudējuma nav. Vienīgi daži uzņēmumi vēl grēko ar to, ka apkures sistēmās tiek sadedzinātas atstrādātās eļļas un mazuts ar pārāk augstu sēra saturu, kas ir kategoriski aizliegts. Taču mēs tam sekojam līdzi un vainīgos sodām.
Tad kas pašlaik uztrauc Vides pārvaldi?
Tā aktuālākā lieta ir zemes dzīļu nelegāla iegūšana – mēs ik palaikam atrodam kādā mežā, privātā zemē izveidotu grants, smilts vai māla karjeru, kur rakšana notiek nelikumīgi un nemaksājot dabas resursu nodokli. Protams, ceļu būvniecība šobrīd ir ļoti pieprasīta, taču tas nenozīmē, ka izejmateriālus drīkst iegūt nelikumīgi. Turklāt nodoklis šobrīd ir tik smieklīgi mazs – divi trīs santīmi par kubikmetru –, bet reālā tirgus cena smiltij, grantij vai mālam ir ap sešiem latiem kubikmetrā, tāpēc šāda patvaļa ir neizprotama. Ar to šobrīd nopietni cīnāmies.
Nemaz nebūs ilgi jāgaida, līdz klāt būs pavasaris – cilvēki priecāsies par saulīti, zaļumu visapkārt, bet vides speciālistiem, šķiet, parasti pavasaros paveras cita aina.
Jā, tā vien šķiet, ka nebeidzamās nelegālās atkritumu izgāztuves nekad nebeigsies un mums tā ir viena vienīga cīņa ar vējdzirnavām. Tur pat nav komentāru – brauc mašīna un vienkārši pa ceļam izgāž maisu ar atkritumiem vai pat veselu kravu mežā. Cīnies, cīnies, bet vienu brīdi jau iestājas bezspēcība. Inspektors nevar visur būt klāt un visu redzēt, pamanīt... Jāatzīst gan, ka iedzīvotāji ir kļuvuši daudz aktīvāki. Jāsaka liels paldies tiem, kas mūs informē par šādām nelegālām izdarībām. Tieši pateicoties cilvēku modrībai, esam atklājuši nevienu vien šādu pārkāpumu.
Kā jums šķiet, vai Cūkmens dod savu artavu cīņā ar tiem, kas var par cūku pārvērsties?
Man šīs reklāmas patīk. Ceru, ka ilgtermiņā tās dos arī ieguldījumu – pēc gadiem pieciem, septiņiem rezultātam jābūt. Nu nevar būt citādāk. Lai arī cik bezcerīga varbūt brīžiem šķiet situācija, tomēr ir jau arī cilvēki, kas domā par vidi – aizbrauc piknikā un atkritumus aiz sevis savāc, aizved, arī izsmēķus uz ielas met mazāk. Tas ir sākums, bet ar to vien ir par maz.
Speciālists, protams, visur klāt neizstāvēs, bet kā ir ar kadru nodrošinājumu kopumā?
Ja godīgi, mēs esam novesti līdz izmisumam – ar savu atalgojumu jau sen neesam konkurētspējīgi, meklējot darbiniekus. Iedomājieties, pat skolotāji pie mums nenāk strādāt – ir vakance, piesakās skolotājs, uzzina par algu un aiziet. Inspektoram, kur obligāta prasība ir augstākā izglītība, alga ir 370 lati pirms nodokļu nomaksas, pagājušajā gadā tie bija 325 lati pirms nodokļu nomaksas. Tas jau pat komentārus neprasa. Līdz šim ne reizi neesam pacēluši savas balsis, bet šķiet, ka arī vides speciālistu vadzis beidzot būs lūzis un būs jāsāk pastāvēt par savām tiesībām uz normālu iztikšanu.