Maksājam par tērpu vai īri?
29.05.2008.
Ir cilvēku kategorija, kas iepērkas tikai veikalos. Bet tie, kas skaita naudu, nekaunas nākt un arī apģērbu iegādāties tirgū. Komforts šeit gan ir mazāks, tomēr ir aplami domāt, ka labu preci tirgū iegādāties nevar. Lielā daļā veikalu prece nonākusi pa tiem pašiem kanāliem. Katrā vietā ir savi plusi un mīnusi. Speciālisti pircējus mudina uz pārdomātu iepirkšanos, kas nākotnē varētu ieviest cenu korekcijas.
Anna Afanasjeva
Ir cilvēku kategorija, kas iepērkas tikai veikalos. Bet tie, kas skaita naudu, nekaunas nākt un arī apģērbu iegādāties tirgū. Komforts šeit gan ir mazāks, tomēr ir aplami domāt, ka labu preci tirgū iegādāties nevar. Lielā daļā veikalu prece nonākusi pa tiem pašiem kanāliem. Katrā vietā ir savi plusi un mīnusi. Speciālisti pircējus mudina uz pārdomātu iepirkšanos, kas nākotnē varētu ieviest cenu korekcijas.
Pēc publikācijas par tirgu vairāki lasītāji, paužot satraukumu par iespējamo rūpniecības preču tirgus zaudēšanu, vērsa uzmanību uz preču cenu atšķirībām tirgū un veikalos. Kāda mamma, meklējot izlaiduma uzvalku dēlam, atklājusi, ka veikalos līdzīgas kvalitātes un ražotājvalsts izstrādājums maksā reizes divas dārgāk. Kādā «Pilsētas pasāžas» veikalā preces cena sasniegusi 119 latu, tirgū skujiņas raksta uzvalks nopirkts par 50 latiem. «Priecājos, ka vēl ir tirgus, kur varu iegādāties lētāku preci,» pauda lasītāja.
Tik traki nav, lai par blūzi prasītu 70 – 80 latu
Lielākā daļa tirgotāju tirgū sarunās ielaižas labprāt, tikai daži no tām izvairās vispār. Vairums atzīst, ka par visām niansēm spriest ir grūti, tomēr, neraugoties uz telpu nomas atšķirīgajām izmaksām, apģērbu cenas lielā daļā veikalu vērtē kā pārāk «uzskrūvētas». Preču iegādes valstis lielākoties ir tās pašas, arī veikalnieki brauc uz Lietuvu, Poliju vai šo valstu «Maxima» bāzēm, kur pieejamas Ķīnas un Turcijas preces. Tā kā veikaliem ir lielākas telpas, viņi pērk vairāk un apjoma dēļ saņem atlaides, tā preci iepērkot lētāk par tirgus pārdevējiem. «Es pērku četrus vienādus kostīmus, viņi – 20, man pāris izstrādājumu dēļ neviens atlaidi nepiešķir,» atklāj Margarita, kura par pareizāku taktiku uzskata «iziet» uz apjomu, lai prece vairāk «apgrozās» un to biežāk var nomainīt. Tāpat veikalnieki bieži preci pērk tieši no ražotāja, kas ar tirgus pārdevējiem «nekrāmējas».
Paši tirgotāji pa veikaliem daudz nestaigājot – ziņas par cenu atšķirībām atklājot pircēji. Māra rāda uz dzeltenmelnu blūzi, kas pie viņas nopērkama par 27 latiem. Kāda kliente bijusi ļoti apmierināta ar izdevīgo pirkumu, jo vienā tirdzniecības centra veikaliņā preces cena tuvojusies 80 latiem. Arī kostīmi, kas tirgū nopērkami par 75 latiem, veikalos maksā 120 – 140 latus. Tas raksturīgs gan veikaliem tirdzniecības centros, gan veikaliem, kas izvietoti atsevišķi. Tirgotāji pauž, ka pircējas nereti norādot uz cenu atšķirībām veikalā «Medeja».
Tirgū strādājošie lēš, ka cenu atšķirības galvenokārt saistītas ar nomas maksām. Margarita par 25 kvadrātmetru telpu nomu un citiem izdevumiem mēnesī šķiras no 230 latiem. «Inflācija ir iegriezusi visiem – arī mums paaugstināta nomas maksa, augusi ceļa nauda, dolāra kurss nokrities, Polijā preci ar katru reizi iepērkam dārgāk. Blūzes tagad maksā 50 zlotus, agrāk varēja nopirkt par 30, bikses 45 zlotu vietā maksā 60. Bet tik traki vēl nav, ka par blūzi jāprasa 70 – 80 latus,» viņa lēš. Pēc tirgus pārstāvju aplēsēm, veikalos pircēju ir vairāk ilgāka darba laika dēļ, tas kāpina apgrozījumu.
Savukārt Ligita nedomā, ka veikalos cenas ir «uzskrūvētas», jo 1000 latu par telpu nomu ir barga nauda. «Zinu, ka veikalos mazie tirgotāji ar nelielu preces apjomu, kāds ir man, nespēj pastāvēt, bankrotē.» Ne viens vien tirgus pārdevējs mēģinājis preces tirgot tirdzniecības centrā, bet pēc laika atkal atgriezies atpakaļ tirgū, jo nav izturējis nomnieka piedāvātos nosacījumus un pratis sabalansēt ar apgrozījumu. «Centros iztur spēcīgākie, kas attīstījušies, ņēmuši kredītus preces iegādei,» domā Oksana, piebilstot, ka tirgū neviens bagāts nav palicis. Citi savukārt iebilst, ka arī kādreizējo tirgus vietu īpašnieku vidū ir tādi, kas uzbūvējuši savus veikalus un attīstās.
Tirgotāji arī norāda, ka tirgū izmaksas ir mazākas, jo netiek algoti pārdevēji vai arī tas tiek darīts neregulāri. Arī te ir izdevīgākas un ne tik izdevīgas vietas, kur pircēju plūsma mazāka. Tāpat tirgū, ja ir savs kiosks, prece nopērkama lētāk, īrētā – dārgāk.
Pieredzējušie tirgotāji pauž, ka pirkšanas ziņā šis gads līdzinoties deviņdesmito gadu sākumam – pirkšanas apjomi jūtami mazinājušies. Tomēr pavisam plinti krūmos neviens vēl nemetot, cerot, ka darba vietas attīstīsies, algas palielināsies un dzīve uzlabosies.
Ikviens varot izmēģināt
«saldo» tirgotāju dzīvi
Veikalnieki sarunās ielaižas atturīgāk, aizbildinoties ar komercnoslēpumu un personīgo darīšanu. Arī norādes, ka šāda attieksme vairo aizdomas, paliek ignorētas. Vairums «Pilsētas pasāžas» un pilsētas centra veikalu vadītāju, pārstāvju vai īpašnieku uzsver, ka vairs nav tie laiki, kad tirgotāji varēja viegli nopelnīt. Pārsvarā visiem jāorientējas uz demokrātiskām cenām, un uzcenojums esot vien tik liels, lai izdzīvotu. Veikalnieki iesaka salīdzināt Jelgavas un Rīgas cenas, galvaspilsētā preces ir par trešo vai ceturto daļu dārgākas.
Piekrītot uz pretimnākšanu tirgū, veikalnieki uzsver apstākļu atšķirības – sevišķi ziemā vai nelabvēlīgos laika apstākļos tirgū apģērba uzlaikošana ir visai ekstremāls pārbaudījums. Tāpat viņi akcentē preces iegādes nosacījumus, dolāra kursa svārstības, apstrīd, ka veikali preces iepērk lētāk, jo ne visas tiek iegādātas pie ražotājiem un lielās partijās.
Marina, veikala «Mari-A» pārstāve, norāda uz nomas maksu un pieaugošajiem komunālajiem maksājumiem, ieskaitot tualeti, kas tagad ir maksas pakalpojums. Lai gan vairākos Rīgas tirdzniecības centros nomas maksas īrnieku problēmu dēļ sākušas samazināties, Jelgavā tā pagaidām nenotiek. Piemēram, pasāžā ir veikaliņi, kam šomēnes nomas maksa pieaugusi par 50 latiem. Iespējams, tas saistīts ar preču kategoriju, jo veikala nosaukumam pievienots vārds «ekskluzīvs», – lēš pārstāve.
Igors no veikala «Medeja» norāda, ka tiek ievērota tāda cenu politika, lai pircējs veikalā pēc laika atgrieztos atkal citas preces meklējumos, un uzsver pieaugošās visu izmaksu tendences, kas ietekmē arī preču cenu. Par speciālistu un nozares asociācijas konstatētajām neatbilstībām veikalnieks bilst, ka tagad ikviens, kurš grib, var izmēģināt, cik tad īsti «salda» ir tirgotāja dzīve, tā ikviens par to var pārliecināties praksē.
«Lai panāktu zināmu līdzsvaru, vienai precei uzcenojums ir mazāks, citai lielāks. Lēti nopirktām precēm cenas ilgi netiekot turētas. Bet dārgākām citādi nevarot,» skaidro veikala «City mode» vadītāja Ludmila. Pie cenu ietekmējošiem faktoriem tiek norādīts uz veikalos uzstādītajām videokamerām nolūkā samazināt preču zādzības...
«Jelgavas Vēstnesis» konstatēja konkrētu sieviešu kostīmu, kas tirgū maksāja 40 latus, bet identisks tam kādā veikalā bija nopērkams atsevišķi – svārki par 36,95, bet žakete par 50,95 latiem. Uz jautājumu, vai cenas starpība konkrētajam kostīmam (arī tirgū bez uzcenojuma neviens nepārdod un ar zaudējumiem nestrādā) uzskatāma par pamatotu, skaidru atbildi no veikala vadītājas iegūt neizdevās. Viņa iesaka sazināties ar firmas biroju Ventspilī. Uzņēmuma grāmatvede izrādījās ļoti aizņemta, bet vadītāju pa telefonu sazvanīt neizdevās.
Latvijai savas biznesa
iezīmes un tendences
Latvijā, kas nav turīgākā Eiropas valsts, vienādas kvalitātes apģērbu cenas, pēc Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas aplēsēm, ir 1,3 – 1,4 reizes lielākas nekā Rietumeiropā. Speciālisti atzīst, ka konkurence šajā segmentā bijusi nosacīta, tirgotāji to izmanto tāpat kā patērētāju pirkšanas kāri un brīvi diktē cenas. To zināmā mērā veicinājuši paši pircēji, kas pārliecināti par savu ienākumu nemainīgo pieaugumu, maz vērtē preces vērtības pamatotību. Taču pārdomāta iepirkšanās varētu sekmēt cenu pazeminājumu nākotnē.
Apģērbu cenas Latvijā ir augstākas nekā daudzviet Eiropā – pie šāda secinājuma nonākuši daudzi, kas ceļojuma vai komandējuma laikā atlicinājuši laiku pirkumiem. Valsts, no kuras preces ienāk visvairāk, ir Ķīna. Gandrīz puse no apaviem un piektā daļa apģērbu ražoti tur, liecina asociācijas dati. Ķīnas preču importa cena ir vidēji divreiz zemāka nekā mūsu preču importa cena, atsevišķām preču grupām starpība ir vēl lielāka. Piemēram, naktskreklus un pidžamas latviešu ražotāji eksportē par pieciem latiem gabalā, bet Ķīnas ražojumi tiek ievesti par 50 santīmiem. No Ķīnas ievesto apavu vidējā cena ir 1,5 lati, sieviešu svārku vidējā iepirkuma cena ir 1,50 lati. Kvalitatīva Ķīnas prece maksā vairāk. Daudz produkcijas nāk arī no Vācijas, Lietuvas un Igaunijas.
Pasaules praksē uzcenojums veido trīs ceturtdaļas no kopējās cenas, tātad iepirkuma cena tiek palielināta četrreiz. Tas ir nerakstīts likums, un ārzemēs pie šā principa pieturas ļoti cieši. Pie mums, kā konstatējusi asociācija, preces ir pat 16 reižu sadārdzinātas. Bet uzcenojumu tirgotāji var likt, cik lielu grib, tam nav nekāda ierobežojuma. «Eurostat» dati liecina, ka Latvijā no 2006. līdz 2007. gadam apģērbu cenas pieaugušas par 2,1 procentu, bet, piemēram, Lietuvā tās samazinājušās par 4,1, Polijā gandrīz par 6 procentiem. Ekonomisti prognozē, ka apģērbu cenas nesamazināsies, jo Latvijā ir pietiekami daudz turīgu cilvēku, kas ir gatavi maksāt. Arī kokvilnas cenām pasaulē ir tendence kāpt, diez vai tas atstās bez ietekmes Latvijas tirgu. Ja cilvēki pērk, par tādu cenu arī pārdos.
Latvijas iezīme ir arī kvalitātes neatbilstība cenai – virkne veikalu zemas kvalitātes apģērbus pārdod kā vidējas kvalitātes. Tālab pie mums cenas veidojas ne vien no objektīviem izdevumiem. To nosaka arī pircēju atsaucība, un tirgotāji šo situāciju izmanto. Nopietns dārdzības iemesls ir vietējo uzņēmēju vēlme strādāt ar deviņdesmito gadu rentabilitāti. Zinātāji teic, ka vietējā apģērbu tirdzniecība ir īstena greizo spoguļu karaļvalsts salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. Cena, par kādu prece nonāk veikalu plauktos, vidēji esot 4 – 20 reizes augstāka par cenu, kāda tiek samaksāta uzņēmumam. Rietumeiropā uzcenojumam aptuvenais standarta koeficents ir četri, ar to pietiek gan transporta un loģistikas pakalpojumiem, veikalu uzturēšanai, darbinieku algām un peļņas gūšanai. Mūsu uzņēmējiem ir vēlme strādāt ar vairākus desmitus procentu rentabilitāti, kamēr Rietumu valstīs tas atkarībā no sektora vidēji svārstās 4 – 12 procentu robežās.
Asociācijai nav iespējas ietekmēt veikalu cenu politiku, tā var darīt zināmus sadārdzināšanās apjomus un iemeslus. Eksperti iesaka ar cenām, kas šķiet pārāk augstas, nesamierināties. Vienīgā iespēja ir šādas preces boikotēt, jo sūdzības par cenu nepamatotību nevienā institūcijā nepieņem. Konkurences padome konkurenci apģērbu mazumtirdzniecības tirgū nav pētījusi un, visticamāk, nepētīs, jo uzskata šādu resursu izlietojumu par nelietderīgu. 30 procentu tirgus koncentrācija lielo spēlētāju rokās vai atsevišķās kategorijās sasniegtie 50 procenti esot normāls rādītājs.
Ir cilvēku kategorija, kas iepērkas tikai veikalos. Bet tie, kas skaita naudu, nekaunas nākt un arī apģērbu iegādāties tirgū. Komforts šeit gan ir mazāks, tomēr ir aplami domāt, ka labu preci tirgū iegādāties nevar. Lielā daļā veikalu prece nonākusi pa tiem pašiem kanāliem. Katrā vietā ir savi plusi un mīnusi. Speciālisti pircējus mudina uz pārdomātu iepirkšanos, kas nākotnē varētu ieviest cenu korekcijas.
Pēc publikācijas par tirgu vairāki lasītāji, paužot satraukumu par iespējamo rūpniecības preču tirgus zaudēšanu, vērsa uzmanību uz preču cenu atšķirībām tirgū un veikalos. Kāda mamma, meklējot izlaiduma uzvalku dēlam, atklājusi, ka veikalos līdzīgas kvalitātes un ražotājvalsts izstrādājums maksā reizes divas dārgāk. Kādā «Pilsētas pasāžas» veikalā preces cena sasniegusi 119 latu, tirgū skujiņas raksta uzvalks nopirkts par 50 latiem. «Priecājos, ka vēl ir tirgus, kur varu iegādāties lētāku preci,» pauda lasītāja.
Tik traki nav, lai par blūzi prasītu 70 – 80 latu
Lielākā daļa tirgotāju tirgū sarunās ielaižas labprāt, tikai daži no tām izvairās vispār. Vairums atzīst, ka par visām niansēm spriest ir grūti, tomēr, neraugoties uz telpu nomas atšķirīgajām izmaksām, apģērbu cenas lielā daļā veikalu vērtē kā pārāk «uzskrūvētas». Preču iegādes valstis lielākoties ir tās pašas, arī veikalnieki brauc uz Lietuvu, Poliju vai šo valstu «Maxima» bāzēm, kur pieejamas Ķīnas un Turcijas preces. Tā kā veikaliem ir lielākas telpas, viņi pērk vairāk un apjoma dēļ saņem atlaides, tā preci iepērkot lētāk par tirgus pārdevējiem. «Es pērku četrus vienādus kostīmus, viņi – 20, man pāris izstrādājumu dēļ neviens atlaidi nepiešķir,» atklāj Margarita, kura par pareizāku taktiku uzskata «iziet» uz apjomu, lai prece vairāk «apgrozās» un to biežāk var nomainīt. Tāpat veikalnieki bieži preci pērk tieši no ražotāja, kas ar tirgus pārdevējiem «nekrāmējas».
Paši tirgotāji pa veikaliem daudz nestaigājot – ziņas par cenu atšķirībām atklājot pircēji. Māra rāda uz dzeltenmelnu blūzi, kas pie viņas nopērkama par 27 latiem. Kāda kliente bijusi ļoti apmierināta ar izdevīgo pirkumu, jo vienā tirdzniecības centra veikaliņā preces cena tuvojusies 80 latiem. Arī kostīmi, kas tirgū nopērkami par 75 latiem, veikalos maksā 120 – 140 latus. Tas raksturīgs gan veikaliem tirdzniecības centros, gan veikaliem, kas izvietoti atsevišķi. Tirgotāji pauž, ka pircējas nereti norādot uz cenu atšķirībām veikalā «Medeja».
Tirgū strādājošie lēš, ka cenu atšķirības galvenokārt saistītas ar nomas maksām. Margarita par 25 kvadrātmetru telpu nomu un citiem izdevumiem mēnesī šķiras no 230 latiem. «Inflācija ir iegriezusi visiem – arī mums paaugstināta nomas maksa, augusi ceļa nauda, dolāra kurss nokrities, Polijā preci ar katru reizi iepērkam dārgāk. Blūzes tagad maksā 50 zlotus, agrāk varēja nopirkt par 30, bikses 45 zlotu vietā maksā 60. Bet tik traki vēl nav, ka par blūzi jāprasa 70 – 80 latus,» viņa lēš. Pēc tirgus pārstāvju aplēsēm, veikalos pircēju ir vairāk ilgāka darba laika dēļ, tas kāpina apgrozījumu.
Savukārt Ligita nedomā, ka veikalos cenas ir «uzskrūvētas», jo 1000 latu par telpu nomu ir barga nauda. «Zinu, ka veikalos mazie tirgotāji ar nelielu preces apjomu, kāds ir man, nespēj pastāvēt, bankrotē.» Ne viens vien tirgus pārdevējs mēģinājis preces tirgot tirdzniecības centrā, bet pēc laika atkal atgriezies atpakaļ tirgū, jo nav izturējis nomnieka piedāvātos nosacījumus un pratis sabalansēt ar apgrozījumu. «Centros iztur spēcīgākie, kas attīstījušies, ņēmuši kredītus preces iegādei,» domā Oksana, piebilstot, ka tirgū neviens bagāts nav palicis. Citi savukārt iebilst, ka arī kādreizējo tirgus vietu īpašnieku vidū ir tādi, kas uzbūvējuši savus veikalus un attīstās.
Tirgotāji arī norāda, ka tirgū izmaksas ir mazākas, jo netiek algoti pārdevēji vai arī tas tiek darīts neregulāri. Arī te ir izdevīgākas un ne tik izdevīgas vietas, kur pircēju plūsma mazāka. Tāpat tirgū, ja ir savs kiosks, prece nopērkama lētāk, īrētā – dārgāk.
Pieredzējušie tirgotāji pauž, ka pirkšanas ziņā šis gads līdzinoties deviņdesmito gadu sākumam – pirkšanas apjomi jūtami mazinājušies. Tomēr pavisam plinti krūmos neviens vēl nemetot, cerot, ka darba vietas attīstīsies, algas palielināsies un dzīve uzlabosies.
Ikviens varot izmēģināt
«saldo» tirgotāju dzīvi
Veikalnieki sarunās ielaižas atturīgāk, aizbildinoties ar komercnoslēpumu un personīgo darīšanu. Arī norādes, ka šāda attieksme vairo aizdomas, paliek ignorētas. Vairums «Pilsētas pasāžas» un pilsētas centra veikalu vadītāju, pārstāvju vai īpašnieku uzsver, ka vairs nav tie laiki, kad tirgotāji varēja viegli nopelnīt. Pārsvarā visiem jāorientējas uz demokrātiskām cenām, un uzcenojums esot vien tik liels, lai izdzīvotu. Veikalnieki iesaka salīdzināt Jelgavas un Rīgas cenas, galvaspilsētā preces ir par trešo vai ceturto daļu dārgākas.
Piekrītot uz pretimnākšanu tirgū, veikalnieki uzsver apstākļu atšķirības – sevišķi ziemā vai nelabvēlīgos laika apstākļos tirgū apģērba uzlaikošana ir visai ekstremāls pārbaudījums. Tāpat viņi akcentē preces iegādes nosacījumus, dolāra kursa svārstības, apstrīd, ka veikali preces iepērk lētāk, jo ne visas tiek iegādātas pie ražotājiem un lielās partijās.
Marina, veikala «Mari-A» pārstāve, norāda uz nomas maksu un pieaugošajiem komunālajiem maksājumiem, ieskaitot tualeti, kas tagad ir maksas pakalpojums. Lai gan vairākos Rīgas tirdzniecības centros nomas maksas īrnieku problēmu dēļ sākušas samazināties, Jelgavā tā pagaidām nenotiek. Piemēram, pasāžā ir veikaliņi, kam šomēnes nomas maksa pieaugusi par 50 latiem. Iespējams, tas saistīts ar preču kategoriju, jo veikala nosaukumam pievienots vārds «ekskluzīvs», – lēš pārstāve.
Igors no veikala «Medeja» norāda, ka tiek ievērota tāda cenu politika, lai pircējs veikalā pēc laika atgrieztos atkal citas preces meklējumos, un uzsver pieaugošās visu izmaksu tendences, kas ietekmē arī preču cenu. Par speciālistu un nozares asociācijas konstatētajām neatbilstībām veikalnieks bilst, ka tagad ikviens, kurš grib, var izmēģināt, cik tad īsti «salda» ir tirgotāja dzīve, tā ikviens par to var pārliecināties praksē.
«Lai panāktu zināmu līdzsvaru, vienai precei uzcenojums ir mazāks, citai lielāks. Lēti nopirktām precēm cenas ilgi netiekot turētas. Bet dārgākām citādi nevarot,» skaidro veikala «City mode» vadītāja Ludmila. Pie cenu ietekmējošiem faktoriem tiek norādīts uz veikalos uzstādītajām videokamerām nolūkā samazināt preču zādzības...
«Jelgavas Vēstnesis» konstatēja konkrētu sieviešu kostīmu, kas tirgū maksāja 40 latus, bet identisks tam kādā veikalā bija nopērkams atsevišķi – svārki par 36,95, bet žakete par 50,95 latiem. Uz jautājumu, vai cenas starpība konkrētajam kostīmam (arī tirgū bez uzcenojuma neviens nepārdod un ar zaudējumiem nestrādā) uzskatāma par pamatotu, skaidru atbildi no veikala vadītājas iegūt neizdevās. Viņa iesaka sazināties ar firmas biroju Ventspilī. Uzņēmuma grāmatvede izrādījās ļoti aizņemta, bet vadītāju pa telefonu sazvanīt neizdevās.
Latvijai savas biznesa
iezīmes un tendences
Latvijā, kas nav turīgākā Eiropas valsts, vienādas kvalitātes apģērbu cenas, pēc Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas aplēsēm, ir 1,3 – 1,4 reizes lielākas nekā Rietumeiropā. Speciālisti atzīst, ka konkurence šajā segmentā bijusi nosacīta, tirgotāji to izmanto tāpat kā patērētāju pirkšanas kāri un brīvi diktē cenas. To zināmā mērā veicinājuši paši pircēji, kas pārliecināti par savu ienākumu nemainīgo pieaugumu, maz vērtē preces vērtības pamatotību. Taču pārdomāta iepirkšanās varētu sekmēt cenu pazeminājumu nākotnē.
Apģērbu cenas Latvijā ir augstākas nekā daudzviet Eiropā – pie šāda secinājuma nonākuši daudzi, kas ceļojuma vai komandējuma laikā atlicinājuši laiku pirkumiem. Valsts, no kuras preces ienāk visvairāk, ir Ķīna. Gandrīz puse no apaviem un piektā daļa apģērbu ražoti tur, liecina asociācijas dati. Ķīnas preču importa cena ir vidēji divreiz zemāka nekā mūsu preču importa cena, atsevišķām preču grupām starpība ir vēl lielāka. Piemēram, naktskreklus un pidžamas latviešu ražotāji eksportē par pieciem latiem gabalā, bet Ķīnas ražojumi tiek ievesti par 50 santīmiem. No Ķīnas ievesto apavu vidējā cena ir 1,5 lati, sieviešu svārku vidējā iepirkuma cena ir 1,50 lati. Kvalitatīva Ķīnas prece maksā vairāk. Daudz produkcijas nāk arī no Vācijas, Lietuvas un Igaunijas.
Pasaules praksē uzcenojums veido trīs ceturtdaļas no kopējās cenas, tātad iepirkuma cena tiek palielināta četrreiz. Tas ir nerakstīts likums, un ārzemēs pie šā principa pieturas ļoti cieši. Pie mums, kā konstatējusi asociācija, preces ir pat 16 reižu sadārdzinātas. Bet uzcenojumu tirgotāji var likt, cik lielu grib, tam nav nekāda ierobežojuma. «Eurostat» dati liecina, ka Latvijā no 2006. līdz 2007. gadam apģērbu cenas pieaugušas par 2,1 procentu, bet, piemēram, Lietuvā tās samazinājušās par 4,1, Polijā gandrīz par 6 procentiem. Ekonomisti prognozē, ka apģērbu cenas nesamazināsies, jo Latvijā ir pietiekami daudz turīgu cilvēku, kas ir gatavi maksāt. Arī kokvilnas cenām pasaulē ir tendence kāpt, diez vai tas atstās bez ietekmes Latvijas tirgu. Ja cilvēki pērk, par tādu cenu arī pārdos.
Latvijas iezīme ir arī kvalitātes neatbilstība cenai – virkne veikalu zemas kvalitātes apģērbus pārdod kā vidējas kvalitātes. Tālab pie mums cenas veidojas ne vien no objektīviem izdevumiem. To nosaka arī pircēju atsaucība, un tirgotāji šo situāciju izmanto. Nopietns dārdzības iemesls ir vietējo uzņēmēju vēlme strādāt ar deviņdesmito gadu rentabilitāti. Zinātāji teic, ka vietējā apģērbu tirdzniecība ir īstena greizo spoguļu karaļvalsts salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. Cena, par kādu prece nonāk veikalu plauktos, vidēji esot 4 – 20 reizes augstāka par cenu, kāda tiek samaksāta uzņēmumam. Rietumeiropā uzcenojumam aptuvenais standarta koeficents ir četri, ar to pietiek gan transporta un loģistikas pakalpojumiem, veikalu uzturēšanai, darbinieku algām un peļņas gūšanai. Mūsu uzņēmējiem ir vēlme strādāt ar vairākus desmitus procentu rentabilitāti, kamēr Rietumu valstīs tas atkarībā no sektora vidēji svārstās 4 – 12 procentu robežās.
Asociācijai nav iespējas ietekmēt veikalu cenu politiku, tā var darīt zināmus sadārdzināšanās apjomus un iemeslus. Eksperti iesaka ar cenām, kas šķiet pārāk augstas, nesamierināties. Vienīgā iespēja ir šādas preces boikotēt, jo sūdzības par cenu nepamatotību nevienā institūcijā nepieņem. Konkurences padome konkurenci apģērbu mazumtirdzniecības tirgū nav pētījusi un, visticamāk, nepētīs, jo uzskata šādu resursu izlietojumu par nelietderīgu. 30 procentu tirgus koncentrācija lielo spēlētāju rokās vai atsevišķās kategorijās sasniegtie 50 procenti esot normāls rādītājs.