Mūsu mazās uzvaras
24.04.2008.
Aleksandrs cītīgi rēķina – burtnīcā glīti tiek skaitīts 2+3, 4+7; Dace rūpīgi izšuj dvielīti, kas būs dāvana mammai Mātes dienā; Jurim vislabāk padodas aplīmēt pudeles un kastītes; Lauma raksta burtus, pēc katra skaļi saucot vārdus: dienas centrā «Integra» katrs jaunietis atrod nodarbi sev. Daudzi no viņiem atzīst, ka, pirms ieradās šeit, to nav pratuši.
Kristīne Langenfelde
Aleksandrs cītīgi rēķina – burtnīcā glīti tiek skaitīts 2+3, 4+7; Dace rūpīgi izšuj dvielīti, kas būs dāvana mammai Mātes dienā; Jurim vislabāk padodas aplīmēt pudeles un kastītes; Lauma raksta burtus, pēc katra skaļi saucot vārdus: dienas centrā «Integra» katrs jaunietis atrod nodarbi sev. Daudzi no viņiem atzīst, ka, pirms ieradās šeit, to nav pratuši.
Dienas centra vadītājs Gints Taube neslēpj, ka četru gadu laikā viņi ir izcīnījuši milzum daudz savu mazo uzvaru. «Jaunietis, kas visu laiku ir pavadījis mājās, bijis vecāku aprūpēts un lolots, visbiežāk neprot pat pavisam vienkāršas lietas – uzklāt galdu, apģērbties, apkopt sevi. Ar to mēs arī sākam un pamazām ejam uz priekšu. Ja sākumā visus centra dalībniekus šurp veda vecāki, tad šobrīd jau tikai reto vecāki pavada līdz durvīm – bailes un apjukumu uz ielas, liftā vai uz kāpnēm viņi ir pārvarējuši. Tā atkal ir mūsu uzvara. Ir saprotams, ja vecākiem gadiem nācies rūpēties par savām atvasēm, nesaņemot nekādu atbalstu, viņi principā sāk dzīvot sava bērna dzīvi – visbiežāk tam seko depresija, viņi neredz perspektīvu, nenotiek iespējamā attīstība. Viņi uzskata, ka tas vienkārši ir viņu liktenis, un tad jau pieņemt lēmumu, ka var būt arī citādi, ir ļoti grūti. Tieši tāpēc ir šis centrs – mēs vismaz dienā noņemam rūpes no vecāku pleciem un cenšamies sniegt jauniešiem tik daudz, cik vien iespējams, lai viņus tuvinātu patstāvīgai dzīvei,» spriež G.Taube.
Tiem, kas apmeklējuši skolu, tagad dienas centrs šķiet kā lielisks turpinājums – viņu dzīve atkal ir piepildīta, bet tiem, kas skolā nav gājuši, tā ir pavisam jauna pasaule. Piemēram, Daces bērnībā skolu apmeklēt bijis neiespējami. Un centrā viņa pirmo reizi bez mammas palīdzības cenšas tikt galā ar ikdienas pienākumiem. Viņa stāsta, ka patīk viss – gan šūt, gan dziedāt, gan vingrot, gan galdus klāt. «Mājās vienai bija skumji, tagad man te ir draugi.»
Savukārt Aleksandrs te iemācījies gatavot ēst un, kas vēl būtiskāk, apguvis latviešu valodu – nu viņš brīvi runā kā latviski, tā krieviski. Krists un Lauma bez vecāku pavadības nespēja paspert ne soli – tagad Lauma jau pati atnāk līdz centram, bet Kristu vecāki pavada tikai līdz ēkai.
Arī G.Taube uzsver, ka šādu centru izveide ir bijusi likumsakarīgs solis. «Ir speciālās skolas, bet pēc tam... diemžēl nekas. Nākamā posma vienkārši nav, bet tas bija ļoti nepieciešams.»
Par to, ka centrs ir nepieciešams, liecina arī atsaucība – «Integru» ik dienu apmeklē ap 15 cilvēku vecumā no 16 līdz 45 gadiem. Tas ir liels atbalsts ne tikai jauniešiem, bet arī ģimenēm. «Visus izdevumus sedz pašvaldība – vienīgais vecāku līdzmaksājums ir 50 santīmi dienā ēdināšanai,» tā G.Taube. Tā nu jaunietis no rīta pulksten 9 te ierodas, un viņa diena ar dažādām nodarbībām ir aizpildīta līdz pat pulksten 17.
«Iespējams, ka joprojām ir ģimenes, kas par šādu iespēju nezina – es vienkārši aicinu atnākt, novērtēt, un varbūt arī jūsu bērnam mēs spēsim palīdzēt,» spriež G.Taube.
Aleksandrs cītīgi rēķina – burtnīcā glīti tiek skaitīts 2+3, 4+7; Dace rūpīgi izšuj dvielīti, kas būs dāvana mammai Mātes dienā; Jurim vislabāk padodas aplīmēt pudeles un kastītes; Lauma raksta burtus, pēc katra skaļi saucot vārdus: dienas centrā «Integra» katrs jaunietis atrod nodarbi sev. Daudzi no viņiem atzīst, ka, pirms ieradās šeit, to nav pratuši.
Dienas centra vadītājs Gints Taube neslēpj, ka četru gadu laikā viņi ir izcīnījuši milzum daudz savu mazo uzvaru. «Jaunietis, kas visu laiku ir pavadījis mājās, bijis vecāku aprūpēts un lolots, visbiežāk neprot pat pavisam vienkāršas lietas – uzklāt galdu, apģērbties, apkopt sevi. Ar to mēs arī sākam un pamazām ejam uz priekšu. Ja sākumā visus centra dalībniekus šurp veda vecāki, tad šobrīd jau tikai reto vecāki pavada līdz durvīm – bailes un apjukumu uz ielas, liftā vai uz kāpnēm viņi ir pārvarējuši. Tā atkal ir mūsu uzvara. Ir saprotams, ja vecākiem gadiem nācies rūpēties par savām atvasēm, nesaņemot nekādu atbalstu, viņi principā sāk dzīvot sava bērna dzīvi – visbiežāk tam seko depresija, viņi neredz perspektīvu, nenotiek iespējamā attīstība. Viņi uzskata, ka tas vienkārši ir viņu liktenis, un tad jau pieņemt lēmumu, ka var būt arī citādi, ir ļoti grūti. Tieši tāpēc ir šis centrs – mēs vismaz dienā noņemam rūpes no vecāku pleciem un cenšamies sniegt jauniešiem tik daudz, cik vien iespējams, lai viņus tuvinātu patstāvīgai dzīvei,» spriež G.Taube.
Tiem, kas apmeklējuši skolu, tagad dienas centrs šķiet kā lielisks turpinājums – viņu dzīve atkal ir piepildīta, bet tiem, kas skolā nav gājuši, tā ir pavisam jauna pasaule. Piemēram, Daces bērnībā skolu apmeklēt bijis neiespējami. Un centrā viņa pirmo reizi bez mammas palīdzības cenšas tikt galā ar ikdienas pienākumiem. Viņa stāsta, ka patīk viss – gan šūt, gan dziedāt, gan vingrot, gan galdus klāt. «Mājās vienai bija skumji, tagad man te ir draugi.»
Savukārt Aleksandrs te iemācījies gatavot ēst un, kas vēl būtiskāk, apguvis latviešu valodu – nu viņš brīvi runā kā latviski, tā krieviski. Krists un Lauma bez vecāku pavadības nespēja paspert ne soli – tagad Lauma jau pati atnāk līdz centram, bet Kristu vecāki pavada tikai līdz ēkai.
Arī G.Taube uzsver, ka šādu centru izveide ir bijusi likumsakarīgs solis. «Ir speciālās skolas, bet pēc tam... diemžēl nekas. Nākamā posma vienkārši nav, bet tas bija ļoti nepieciešams.»
Par to, ka centrs ir nepieciešams, liecina arī atsaucība – «Integru» ik dienu apmeklē ap 15 cilvēku vecumā no 16 līdz 45 gadiem. Tas ir liels atbalsts ne tikai jauniešiem, bet arī ģimenēm. «Visus izdevumus sedz pašvaldība – vienīgais vecāku līdzmaksājums ir 50 santīmi dienā ēdināšanai,» tā G.Taube. Tā nu jaunietis no rīta pulksten 9 te ierodas, un viņa diena ar dažādām nodarbībām ir aizpildīta līdz pat pulksten 17.
«Iespējams, ka joprojām ir ģimenes, kas par šādu iespēju nezina – es vienkārši aicinu atnākt, novērtēt, un varbūt arī jūsu bērnam mēs spēsim palīdzēt,» spriež G.Taube.