Muzejā apskatāmas bijušās jelgavnieces gleznas
03.01.2008.
Vēl līdz 13. janvārim Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja Izstāžu zālē jelgavniekiem ir iespēja apskatīt mākslinieces bijušās jelgavnieces Vitas Mercas gleznu izstādi. Tajā aplūkojami gandrīz 40 mākslinieces darbi, kuros redzamas dažādas ainavas un klusā daba.
Ritma Gaidamoviča
Vēl līdz 13. janvārim Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja Izstāžu zālē jelgavniekiem ir iespēja apskatīt mākslinieces bijušās jelgavnieces Vitas Mercas gleznu izstādi. Tajā aplūkojami gandrīz 40 mākslinieces darbi, kuros redzamas dažādas ainavas un klusā daba.
Muzeja direktores vietniece Marija Kaupere stāsta, ka V.Merca Jelgavā nodzīvojusi vairāk nekā 10 gadus, bijusi Jelgavas Mākslinieku organizācijas biedre. Arī vēlāk, pārceļoties uz Rīgu, vēl šad un tad piedalījusies Jelgavas mākslinieku izstādēs. Izstādes atklāšanā māksliniece sacīja, ka muzeja Izstāžu zālē jūtoties kā mājās.
V.Mercas izstādē eksponētas gandrīz 40 mākslinieces gleznas. Tajās redzami dažādi ainavu un klusās dabas skati. Māksliniece savā darbā izmantojusi audeklu un eļļas krāsas. Daļa muzejā aplūkojamo gleznu tapušas Itālijas brauciena izjūtu iespaidā. Tajās redzami Itālijas dabasskati un kalni.
«V.Merca ir viena no tām māksliniecēm, kas ļoti strauji un pārliecinoši ienākusi Latvijas glezniecībā. Viņa un viņas darbi jau bija pamanīti, atzīti un diezgan slavēti līdz ar pirmo izstādi, kurā māksliniece sevi pieteica ar audeklu «Klusā daba. Veltījums māksliniekam J.Liepiņam». Jāatzīst, ka tā nemaz tik bieži negadās,» tā par mākslinieci katalogā norāda mākslas zinātniece Ingrīda Burāne.
«Māksliniece ir ļoti sievišķīga gleznotāja – to viņa arī no pašiem pirmsākumiem saglabājusi savos darbos. Viņa visu uztver ļoti smalki un brīžiem pat jutekliski, bet tajā pašā laikā tas nav salkani – bieži vien glezniecībā, sakot vārdu «sievišķīgi», daudzi apvainojas, jo domā, ka tas ir pārāk skaisti un saldi, taču viņas darbos tā nav. V.Mercas darbos «sievišķīgi» nozīmē, ka viņa vienmēr pamana tādus smalkumus, ko, iespējams, vīrietis nemaz nepamanītu. Tas redzams viņas gleznās, kur galvenokārt attēlotas dažādas ainavas un klusā daba, kur viņa pavisam ikdienišķās lietās pamanījusi kaut ko saistošu. Piemēram, miglā vai rīta rasā to īpašo un pirmreizīgo, ko tā slēpj un kas nāk no dabas. Vai klusajā dabā kāds auglis, kuram interesanta forma vai izliekums. Viņa to visu meistarīgi prot ielikt gleznā, lai nepazustu šis vienreizīgums. Arī krāsu izvēlē māksliniece ir ļoti smalka. Tā īsumā var raksturot V.Mercas daiļradi,» teic M.Kaupere.
«V.Merca ir ļoti paškritiska pret saviem darbiem. Izstādes atklāšanā mākslinieces draudzene teica, ka viņa bijusi klāt, kad V.Merca dedzina savus darbus, atzīstot, ka tie nav tādi, kas rādāmi citiem. Arī pati māksliniece atklāšanas reizē atzinusi, ka viņa nav pārliecināta, vai tas, ko viņa dara, ir pareizi un labi, piebilstot – ja no izstādes, kurā apskatāmas gandrīz 40 gleznas, vēsturei paliks divas, trīs vai pat viena, arī tas būšot ļoti daudz. Protams, tā jau vienmēr ir, jo ne jau viss paliek kā pats labākais. Arī tas, ka mākslinieks ir paškritisks, nav slikti – tas nozīmē, ka viņš tomēr nav sajūsmā par katru uzvilkto līniju, bet prot novērtēt, kas tiešām ir īsti labs un kas varbūt nav izdevies perfekti. Taču pārāk paškritiskam māksliniekam arī nevajadzētu būt, lai tādējādi nenodarītu sev pāri,» piebilst M.Kaupere.
Vēl līdz 13. janvārim Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja Izstāžu zālē jelgavniekiem ir iespēja apskatīt mākslinieces bijušās jelgavnieces Vitas Mercas gleznu izstādi. Tajā aplūkojami gandrīz 40 mākslinieces darbi, kuros redzamas dažādas ainavas un klusā daba.
Muzeja direktores vietniece Marija Kaupere stāsta, ka V.Merca Jelgavā nodzīvojusi vairāk nekā 10 gadus, bijusi Jelgavas Mākslinieku organizācijas biedre. Arī vēlāk, pārceļoties uz Rīgu, vēl šad un tad piedalījusies Jelgavas mākslinieku izstādēs. Izstādes atklāšanā māksliniece sacīja, ka muzeja Izstāžu zālē jūtoties kā mājās.
V.Mercas izstādē eksponētas gandrīz 40 mākslinieces gleznas. Tajās redzami dažādi ainavu un klusās dabas skati. Māksliniece savā darbā izmantojusi audeklu un eļļas krāsas. Daļa muzejā aplūkojamo gleznu tapušas Itālijas brauciena izjūtu iespaidā. Tajās redzami Itālijas dabasskati un kalni.
«V.Merca ir viena no tām māksliniecēm, kas ļoti strauji un pārliecinoši ienākusi Latvijas glezniecībā. Viņa un viņas darbi jau bija pamanīti, atzīti un diezgan slavēti līdz ar pirmo izstādi, kurā māksliniece sevi pieteica ar audeklu «Klusā daba. Veltījums māksliniekam J.Liepiņam». Jāatzīst, ka tā nemaz tik bieži negadās,» tā par mākslinieci katalogā norāda mākslas zinātniece Ingrīda Burāne.
«Māksliniece ir ļoti sievišķīga gleznotāja – to viņa arī no pašiem pirmsākumiem saglabājusi savos darbos. Viņa visu uztver ļoti smalki un brīžiem pat jutekliski, bet tajā pašā laikā tas nav salkani – bieži vien glezniecībā, sakot vārdu «sievišķīgi», daudzi apvainojas, jo domā, ka tas ir pārāk skaisti un saldi, taču viņas darbos tā nav. V.Mercas darbos «sievišķīgi» nozīmē, ka viņa vienmēr pamana tādus smalkumus, ko, iespējams, vīrietis nemaz nepamanītu. Tas redzams viņas gleznās, kur galvenokārt attēlotas dažādas ainavas un klusā daba, kur viņa pavisam ikdienišķās lietās pamanījusi kaut ko saistošu. Piemēram, miglā vai rīta rasā to īpašo un pirmreizīgo, ko tā slēpj un kas nāk no dabas. Vai klusajā dabā kāds auglis, kuram interesanta forma vai izliekums. Viņa to visu meistarīgi prot ielikt gleznā, lai nepazustu šis vienreizīgums. Arī krāsu izvēlē māksliniece ir ļoti smalka. Tā īsumā var raksturot V.Mercas daiļradi,» teic M.Kaupere.
«V.Merca ir ļoti paškritiska pret saviem darbiem. Izstādes atklāšanā mākslinieces draudzene teica, ka viņa bijusi klāt, kad V.Merca dedzina savus darbus, atzīstot, ka tie nav tādi, kas rādāmi citiem. Arī pati māksliniece atklāšanas reizē atzinusi, ka viņa nav pārliecināta, vai tas, ko viņa dara, ir pareizi un labi, piebilstot – ja no izstādes, kurā apskatāmas gandrīz 40 gleznas, vēsturei paliks divas, trīs vai pat viena, arī tas būšot ļoti daudz. Protams, tā jau vienmēr ir, jo ne jau viss paliek kā pats labākais. Arī tas, ka mākslinieks ir paškritisks, nav slikti – tas nozīmē, ka viņš tomēr nav sajūsmā par katru uzvilkto līniju, bet prot novērtēt, kas tiešām ir īsti labs un kas varbūt nav izdevies perfekti. Taču pārāk paškritiskam māksliniekam arī nevajadzētu būt, lai tādējādi nenodarītu sev pāri,» piebilst M.Kaupere.