Nakts dēmons no Nītaures

Ritma Gaidamoviča

«Horeogrāfija – manas izjūtas, mani piedzīvojumi, mani sapņi, manas ilgas, manas dusmas, mans naids. Viss tas tiek izdejots, parādot cilvēkiem, kā es savas izjūtas varu izpaust dejā,» tā par savu darbu teic jubilāre deju kolektīva «Vēja zirdziņš» horeogrāfe Lilita Jansone, kas 19. februārī pulksten 19 visus aicina un savu pirmo jubilejas koncertu «Visu, ko dzirdu un jūtu, es jums dejā sūtu». 

Kādam no malas var šķist, ka horeogrāfa darbs ir viegls, taču patiesībā tās ir negulētas naktis, stundām ilgi mēģinājumi pie spoguļa, raugoties, kā tikko izdomātais izskatās. Izrādās, bieži vien māksliniecei naktī ienāk galvā kāda ideja un viņa ceļas augšā, lai mēģinātu.
«Dienā es strādāju Nītaures vidusskolā, bet, kad pienāk nakts, sāku darbu pie horeogrāfijas. Jau mans vārds liecina, ka izpausmes sākas naktī – Lilita tulkojumā no babiloniešu valodas nozīmē nakts dēmons,» tā par sevi L.Jansone.
Uz jautājumu, kāpēc horeogrāfe strādā ar jelgavniekiem – dejotājiem no «Vēja zirdziņa» –, ja pati dzīvo Cēsu pusē, Nītaurē, viņa smejoties atbild, ka šeit darbojas princips: praviešus savās mājās neatzīst. Dažbrīd pat šķietot – labāk, ja viņas tur nebūtu, savukārt, atbraucot pie «Vēja zirdziņa», jūtas šim kolektīvam piederīga un ļoti vajadzīga. Un vēl – «Vēja zirdziņš» var izpildīt visas mākslinieces ieceres gan finansiāli, gan fiziski un morāli. Diemžēl arī horeogrāfija jau ir pērkama lieta, tāpat kā jebkura mākslas prece. «Es piedāvāju, gribi – ņem, gribi – neņem! Zinot to, ka jelgavnieki manus darbus var gan nopirkt, gan izpildīt, es reizēm pat pazeminu cenu,» pasmaida māksliniece. 

«Bildinājums» saņemts 2000. gadā
Ar «Vēja zirdziņu» un kolektīva vadītāju Aldu Skrastiņu horeogrāfe pirmo reizi tikusies Jaunrades deju skatē 2000. gadā Valmierā. Viņa tur eksperimentēja, dejā «Cūka griķos» saliekot kopā mazos dejotājus ar lieliem. «Visiem iepatikās, arī A.Skrastiņai, un viņa mani «bildināja» par horeogrāfi «Vēja zirdziņam». Jāteic, piekritu uzreiz. Tā sākās mūsu sadarbība. Smējāmies, ka Milleniums mūs saveda kopā,» tā L.Jansone. Un tā «Vēja zirdziņa» pūrā jau ir kādas 20 dejas un četri lieluzvedumi.

Nianse, kas glābj, – mūzika
Jautāta, kāpēc horeogrāfija, nevis, piemēram, komponēšana, ja jau arī tas pa spēkam, viņa atzīst, ka ir no tiem cilvēkiem, kuriem vajadzīga nepārtraukta kustība. «Savulaik dziedāju korī, piedalījos dažādos svētkos, taču domāju, ka nav nekā nožēlojamāka, kā sēdēt un sešas stundas dziedāt vai spēlēt kādu instrumentu sēžot. Uzskatu, ka mūsu gadsimta lielākā kļūda ir tā, ka cilvēki nekustas, tāpēc mums ir liekā svara problēmas, sklerozes, skoliozes un tā tālāk. Veicot savu darbu, priecājos, ka paglābju no «sastinguma» lielu daļu sabiedrības.
Māksliniece atzīst, ka reizēm šķiet – kaut kas varētu apstāties. Cik tad cilvēks var izdomāt! Tomēr visam klāt stāvot viena nianse, kas visu glābj, – mūzika. Tā ļoti daudz pasaka priekšā, ko un kā darīt. «Mūsu valstī diemžēl komponisti nenodarbojas ar deju mūzikas rakstīšanu. Viņi raksta dziesmas dziedāšanai, tāpēc mums daudzreiz nākas pārveidot viņu veikumu. Domāju, ka viņi nav ar to apmierināti, bet nekas cits mums neatliek. Pozitīvi ir tas, ka arī pati varu komponēt mūziku, taču man nav iespēju to kvalitatīvi ierakstīt. Profesionālā studijā tas maksā ļoti dārgi. Deja pati par sevi nepastāv, jo skatītājs vispirms klausās mūziku un tad skatās, kā tā sasaistās ar kustību. Un tikai tad, ja tās papildina viena otru, veidojas horeogrāfija,» stāsta L.Jansone. 

Slauc govis draugu fermā
Viņasprāt, katram horeogrāfam jābūt arī deju kolektīva vadītājam, jo vispirms jāpārbauda jaunā deja uz sava kolektīva, tikai tad var dot to tālāk, tāpēc arī pati vada sešus deju kolektīvus. Mazākie dejotāji ir pat divus trīs gadus veci. Tāpēc ļoti bieži ir tā, ka viņa ar saviem dejotājiem izdara «melno darbu», bet «Vēja zirdziņš» jau saņem gatavu produktu, tādu, kā tam jāizskatās. «Reizēm gadās arī otrādi, jo ar horeogrāfiju ir tāpat kā ar gleznu – tā netop vienā dienā. Var jau iecerēt daudz ko, bet rezultātā sanāk pavisam citādāk,» atzīst māksliniece.
Runājot par darbu, viņa stāsta, ka nemaz tik ātri un viegli arī lieluzvedumi nerodas, reizēm nākas sevi ļoti spiest, līdz pat domai: es vairs nevaru. Tad vajadzīga atpūta un pilnīgi cita vide. Tādos brīžos horeogrāfe dodas slaukt govis fermā. Protams, tas nav bieži, bet gan tajās reizēs, kad šķiet – gals klāt. «Vislielākā relaksācija man ir ieiet kūtī, sajust tās smaržu un iedot pasūkāt delnu mazam teliņam. Šīs sajūtas man palīdz atgūt spēkus un uzlādē,» tā māksliniece.

Pievienojas večiem
Jautāta par lielo jubileju, viņa atzīst, ka labprāt svin vārda, bet ne dzimšanas dienas, jo viņai ir žēl, ka aizskrien gadi. «Tās ir šausmas, jo visu mūžu piecdesmitgadīgus vīriešus un sievietes esmu uzskatījusi par večiem un vecenēm, bet tagad pati viņiem pievienojos,» tā horeogrāfe.
Starp citu – māksliniece savā jubilejas koncertā paralēli «Vēja zirdziņa» dejām solās piepildīt savu kvēlāko vēlēšanos – pati kāpt uz skatuves un dejot. «Es izvēlējos partneri, uzaicināju, un savā jubilejas koncertā dejošu ar desmitkārtējo valsts čempionu standartdejās Valdi Škutānu. Es priecājos, ka viņš piekrita dejot ar mani, vecenīti. Mēs dejosim pie manas mīļākās mūzikas. Tā ir grupa «Cosmos». Man patīk viss, ko viņi dzied, kā viņi izskatās, kā kustas. Esmu grēkojusi, jo dažas dejas veidoju uz viņu mūzikas, lai arī neesmu tās nopirkusi, bet tās dēļ esmu gatava iet arī cietumā,» smejoties saka L.Jansone.
Koncertā piedalīsies arī horeogrāfes eņģelis – mazmeitiņa Patrīcija. Par viņu L.Jansone teic: ja ilgāku laiku nevarot šo eņģeli apmīļot, sākot šķist, ka mūza viņu pametusi. Vai Patrīcija kādreiz dejos vecmāmiņas dejas, to rādīs laiks....