«Nu, kundze, tā pašvaldība mūs krāpj»

Vai jūs varat iedomāties, ka jūsu parāds par īri un komunālajiem maksājumiem sasniegtu pat
16 000 latu? Īdas Aleksandras ģimenei tā ir realitāte – viņi jau vairāk nekā astoņus gadus sistemātiski nav norēķinājušies nedz par apkuri, nedz īri, nedz citiem pamatpakalpojumiem. Jau 2000. gadā ģimene ar spriedumu no dzīvokļa izlikta, taču joprojām tas nav izpildīts – ģimenē ir mazi bērni, tāpēc pašvaldība gadu no gada meklē risinājumu, piedāvā mazākus, lētākus dzīvokļus, uz kuriem viņiem pārcelties, taču viss velti. Šo gadu laikā piedāvāts īrēt astoņus dažādus dzīvokļus pilsētā, taču Ī.Aleksandras nostāja ir nelokāma un atrunas nebeidzamas: «tas ir pārāk tālu no centra», «tur nav pienācīga remonta», un tad viņa izvirza ultimātu, ka nu jau vēlas saņemt, jā, mazākus, jā, ar malkas apkuri, bet kopā trīs atsevišķus dzīvokļus. Un tā rit jau astotais gads.
Skaidrības labad jāpiebilst, ka Īdas ģimenē ir septiņi cilvēki, kas šobrīd īrē 68 kvadrātmetrus lielu dzīvokli Asteru ielā. Kas tad ir viņas ģimenes locekļi? «Esmu vientuļā māte ar trīs bērniem un trīs maziem mazbērniem,» saka Īda. Atkal piebildīsim, ka viņas trīs bērniem jau sen kā pāri 20 – dēlam 32 gadi, bet meitām – 28 un 21. Viena meita ir vientuļā trīs bērnu māmiņa, bet otra tūlīt kļūs par māmiņu – vīru un tātad apgādnieku viņām nav. Tā viņi visi draudzīgi mīt pašvaldības dzīvoklī, par kuru norēķinājušies nav jau astoņu gadu garumā.
«Šajā mājā ir vēl vairāki tādi, kuri nemaksā. Jā, varbūt summa nav tik liela, bet tik un tā – kāpēc moka tikai mūs?» neizpratnē jautā Īda.
Viņa ir pārliecināta, ka pašvaldības izturēšanās pret viņiem ir nežēlīga, neiejūtīga. «Kundze, ko mums te grib iesmērēt – visādus neremontētus dzīvokļus, mazus dzīvokļus, ārpus centra... Kā tur lai dzīvo?» jautā Īda.
Turpinot tincināt un taujājot, vai tas vien, ka pašvaldība regulāri piedāvā viņiem dažādus variantus, no kuriem dažus ģimene pat nav apskatījusi, pirms atsakās, tomēr nebūtu uzskatāms par soli pretī, viņa atbild: «Es zinu likumus – viņi mūs nevar izlikt, man taču ir mazi bērni! Es jau pakonsultējos ar juristu.»
Ir skaidrs, ka likumus Īda pārzina un ļoti precīzi noskaitīs, kas pašvaldībai viņas labā būtu jādara, taču, kad jautā, ko viņi paši dara, lai situāciju labotu, Īda klusē. «Ko tad mēs varam darīt? Darba nav, naudas nav.»
Izrādās, Īda ir reģistrējusies bezdarbniekos. «Nu citādi jau es nevaru dabūt maznodrošinātās statusu un saņemt sociālo palīdzību,» viņa nosaka. Un palīdzība ģimenei šajos gados nav bijusi niecīga. Piemēram, pērn vien no pašvaldības viņi saņēma sociālo palīdzību teju 1500 latu apmērā: garantētā minimālā ienākuma nodrošināšanai, dzīvokļa pabalstu, pabalstu skolas piederumu iegādei bērniem, brīvpusdienas skolā.
Taču, šķiet, arī to Īda neskaita par dižu palīdzēšanu. «Tas pabalsts skolas piederumu iegādei – iedod to dāvanu karti, bet ko tad par to var nopirkt?! Vai jūs zināt, cik tagad flomāsteri maksā?» tā Īda.
Bet, ja jau reģistrējusies bezdarbniekos, tad ja ne meitas, kurām mazie bērni jāauklē, tad vismaz pati varētu darbu meklēt. «Nu, kundze, man taču nav izglītības, bērni arī nav skoloti. Kas tādam darbu dos?» nosaka Īda.
Viņa nav gatava arī mācīties un iegūt kādas iemaņas, kas noteikti ļautu vieglāk atrast darbu. «Bezdarbniekos it kā piedāvāja šuvējas kursos iet, bet jūs iedomājieties, ko tas vienam neizglītotam cilvēkam nozīmē – to visu taču nevar iemācīties! Nē, nē,» spriež Īda.
Jautāta, kad pēdējo reizi darbs meklēts, Īda nosaka, ka ik pa laikam. «Man te par sētnieci Nekustamā īpašuma pārvaldē piedāvāja, bet saprotiet pati – saņemtu 90 latus mēnesī par šitādu darbu! Tas taču nav normāli,» atkal spriež Īda.
Tā nu pašvaldība turpina piedāvāt Īdas ģimenei variantus, maksāt sociālos pabalstus un gaidīt, kad ģimene sapratīs: par saņemtu pakalpojumu ir jānorēķinās un atbildība par savu nākotni jāuzņemas arī pašiem.
Nupat gan, šķiet, panākts kompromiss – Īdai ierādīti divi vienistabas dzīvokļi Stacijas un Mātera ielā: viņa panākusi savu – dzīvokļi centrā un ar malkas apkuri. «Būs jau jāiet, bet nekas dižs nav. Stacijas ielā briesmīgas tualetes, remonts arī švaks. Viņi jau mani spiež – ko citu darīt,» noslēgumā nosaka Īda.
Jāpiebilst gan, ka pirmdienas vakarā Īda atkal devās uz pašvaldību un spītīgi uzstāja uz to, ka viņai nepieciešams vēl trešais vienistabas dzīvoklis.

 Sagatavija Kristīne Langenfelde