Očko un viņa saimniecība

Sintija Čepanone

Augusta beigās apritēs gads, kopš par Lielupes palienes pļavu «uzturēšanu kārtībā» gādā savvaļas zirgi. No Nīderlandes uz Pils salu kopumā tika atvesti 16 «strādnieki», bet nu viņu pulkam pievienojušies vēl trīs – pavasarī atskrējuši kumeliņi. Kādam, apciemojot savvaļniekus, var šķist, ka viņu ikdiena ir rimta un pat garlaicīga, taču, izrādās, Pils salā laiku pa laikam uzbango īstas kaislības...

Par savvaļnieku dzīvi Jelgavā vislabāk zina stāstīt Einārs Nord­manis – pērn Latvijas Dabas fonds viņam uzticēja uzraudzīt ne tikai Pils salu, bet arī tās jaunos iemītniekus, tādēļ «Jelgavas Vēstnesis» kopā ar viņu devās apraudzīt savvaļas zirgus un izzināt, kā mainījusies viņu ikdiena kopš pirmajiem biklajiem soļiem savā jaunajā mājvietā.

Saimnieko trīs kompānijas
Izrādās, savvaļnieku ierašanās Pils salā izmainījusi arī Eināra dzīvi. «Beidzot esmu ieguvis mieru, par kādu allaž esmu sapņojis. To, ka visu pasaules naudu nopelnīt nav iespējams, sapratu jau sen, tieši tādēļ esmu laimīgs, ka savu ikdienu nesteidzīgi varu pavadīt dabas tuvumā un uz Rīgu aizbraukt labi ja reizi mēnesī,» saka Einārs un ieskatās binoklī, lai zinātu, kur plašajā ap 70 hektāru lielajā Pils salas teritorijā pašlaik meklējami tās «saimnieki». Viņš gan neslēpj, ka rūpes, salīdzinot ar laiku, kad darbojās reklāmas biznesā, mazumā nav gājušas, taču prioritātes neapšaubāmi mainījušās. «Man tagad prātā tehnika, ar ko appļaut palienes pļavas, jo no 1. augusta to varēs darīt, jāgādā siens, lai nepieciešamības gadījumā ziemā varētu piebarot zirgus,» darāmo ieskicē Einārs.
Pērn, iepazīstoties ar savvaļas zirgiem, Einārs vēlējās, lai ar laiku starp viņu un savvaļniekiem izveidotos cieša draudzība. Uz jautājumu, vai tas izdevies, E.Nordmanis pasmaida: «Jā. Mēs esam kļuvuši par draugiem. Šķiet, es viņiem tīri labi patīku.» Un viņš atklāj, ka tam bija nepieciešams kāds mēnesis divi un tas prasījis ne mazums pacietības kā no viņa, tā savvaļniekiem. Tagad jau Einārs nešaubīgi zina nosaukt katra vārdu, stāstīt par viņa niķiem un stiķiem un to, kāpēc Pils salā saimnieko nevis viena liela, bet gan trīs mazākas kompānijas. «Redz, tur pie tā koka jau viņi ir!» ieskatīties binoklī aicina Einārs, atklājot, ka apraudzīt iesim lielāko baru – viņu pārziņā ir visplašākā Pils salas teritorija. Otra kompānija – divi kungi un jaunā māmiņa ar savu atvasi – saimnieko iepretim «Tonusam», savukārt trešā, kurā ir vien divi brašuļi – pusbrāļi Gioss un tumšais zirdziņš Opinars –, labprātāk uzturas iepretim viesnīcai «Jelgava».

Jelgavā pirmās
dzimst meitenes
Lielāko baru, kurā likumus nosaka desmitgadīgais ērzelis Očko, satiekam, rāmi graužam zāli koku paēnī. Einārs atklāj, ka tā ir viņu mīļākā vieta, kur tad viņus arī visbiežāk var satikt. Sākumā šķiet, ka visi savvaļnieki ir vienādi, taču Einārs teic – nav vis. «Tāpat kā cilvēkiem, arī zirgiem katram ir sava seja, tikai tā atklājas spalvas, krēpju krāsojumā, arī auguma izmēros,» un viņš norāda uz miesās brangāko – tas ir Očko. Savukārt tā lapsas rudumā ir Olena. «Viņa jau no paša sākuma bija visdraudzīgākā no visiem, tāpēc iemantojusi ne tikai manu, bet arī citu cilvēku mīlestību,» paskaidro Einārs. Tas blakus ir Gorans. Jaunais ērzelis par visām varītēm cenšas apliecināt savu «varonību» – te kādam savam biedram it kā starp citu iekož ciskā, te kādai dāmai izrāda nepārprotamus uzmanības apliecinājumus. «Viņš visā barā ir visdraiskākais un vienmēr izstrādā kādu numuru. Piemēram, pavasarī viņš izlikās par beigtu – gulēja un vien viltīgi skatījās apkārt. Jā... pagaidām «šefs» viņa gājienus pacieš, taču nez vai tā būs vienmēr,» Einārs pieļauj, ka jauneklis Gorans varētu būt nākamais, kurš tiks patriekts no bara lielajā dzīvē, un tad būs interesanti pavērot, kā brašulis centīsies sadraudzēties ar citiem, lai atkal kādam baram justos piederīgs.
Einārs teic, ka grūtāk ir atšķirt divas ķēves – tas pašlaik vien iespējams pēc viņu pēcnācējiem – Goa ir mazās Godaivas māte, savukārt Talija – Tērvetes. «Kumeliņi atskrēja aprīlī – pirmo uzgāju vēl slapju, tikko dzimušu, savukārt par otrā nākšanu pasaulē uzzināju pāris stundu vēlāk. Ķēves pašas tika galā, un es varēju vien novērot, kā viņas mazos māca staigāt,» viņš stāsta, ka skats bijis aizkustinošs: mazie, cenšoties noturēt līdzsvaru, grīļojās, katrs solis viņiem prasīja milzīgu koncentrēšanos, savukārt mammas viņiem kaut ko ausī bubināja. Kad mazais slinki apstājās, ķēve it kā vienaldzīgi gājusi prom, un kumeliņam nekas cits neatlika kā sasparoties un viņai sekot. Izrādās, jau sešas stundas pēc dzimšanas kumeliņam jāprot turēties līdzi lielajam baram. Tādu pašu «mācībstundu» piedzīvoja arī otra lielākā bara jaunākais kumeliņš Tīna, kas atskrēja Tobijai.
Einārs atklāj, ka ar vārda domāšanu jaunākajiem Pils salas iemītniekiem nav bijis problēmu – tam jāsākas ar mātes vārda pirmo burtu, un pie vārda mazie tikuši ātri vien: «Ar vārdiem ir tā – kas pirmais iešaujas prātā, tas arī ir tas piemērotākais.»

Zirgi strādā čakli
Pamanījuši Eināru, zirgi nāk ar viņu sasveicināties. Viņu savvaļnieki pazīst vislabāk – un kā nu ne, ja Einārs viņus cenšas apciemot vismaz divas reizes dienā. «Tad es vismaz zinu, kas notiek. Piemēram, pirms kāda laika pamanīju, ka Očko klibo – izrādās, viņam nagā kaut kas bija iedūries. Jau biju gatavs nepieciešamības gadījumā sniegt pirmo palīdzību, bet viņš, par laimi, pats tika galā.» Savukārt kādu citu reizi, ejot pie zirgiem, viņš saticis kādu puisi, kurš apņēmīgi stiepis maisu, pilnu ar maizes kukuļiem, un, Eināra uzrunāts, lepni paziņojis, ka maizi nes zirgiem: neesot jau šāda tāda – veikalā izraudzījies veselīgāko kliju maizi. «Kā cilvēki nesaprot, ka Pils salā zirgi nav badā – viņiem ēdamā ir gana! Nu nedrīkst piebarot, citādi viņi vairs neattaisnos savu ierašanos,» Einārs atgādina, ka savvaļnieki šeit atvesti ne jau prieka pēc, bet gan lai noganītu palienes pļavas.
Uz jautājumu, kā «strādnieki» tiek galā ar savu uzdevumu, Einārs viņus paslavē. Lielākais veikums manāms ziemas ganībās, kas izmēros ir ievērojamāki mazākas par vasaras, un pašlaik tur izauguši jauni mīksti zāles stiebri. «Vasarā viņi vispirms noēd mīkstāko zāli, piemēram, āboliņu, bet ziemā nesmādē arī garākos stiebrus un kārklus,» saka E.Nordmanis. Tiesa gan – šogad teritoriju nāksies arī appļaut, jo deviņpadsmit zirgi vien ar pļavu nograušanu vēl galā netiek. Einārs lēš – lai noganītu visu aptuveni 70 hektārus plašo teritoriju, būtu vajadzīgi 35 – 40 zālēdāji.
Staigājot pa Pils salu, visapkārt dzirdamas putnu balsis, pavisam netālu staigā stārķis, bet mazliet tālāk no takas zālē iešaujas lapsa. Izrādās, tas nav nekas īpašs – dzīvības applūstošajās pļavās nekad nav trūcis, taču savvaļas zirgi noteikti veicinās putnu, dzīvnieku un augu sugu daudzveidības palielināšanos. «Pļavu putni daudz lielākā skaitā zirgu noganītajā teritorijā varētu atgriezties pēc gadiem trim četriem,» prognozē Einārs.

Kurš te ir «šefs»?
Viņš atklāj, ka zirgi allaž mēdzot stāvēt ar asti pret vēju, tieši tādēļ pēc tā var noteikt vēja virzienu. Taču pēkšņi zirgi, kas līdz šim stāvējuši, pagriezuši dibenu, nāk sasveicināties un dodas prom. Einārs vēl pagūst paskaidrot, ka stāvam uz zirgu takas, tādēļ labāk būtu, ja paietu nostāk un savvaļniekiem nestāvētu ceļā. Zirgi prom dodas stingrā ierindā. Pirmais, iedvešot bijību, garām paiet Očko, bet viņam pamazām pievienojas arī pārējā kompānija. ««Šefs» dodas ieviest kārtību savā saimniecībā – pārējiem zirgiem lieku reizi atgādināt, kurš šajās pļavās ir noteicējs,» nosmej Einārs, atklājot, ka Očko un viņa bars to dara trīsreiz dienā. Hierarhija ir pavisam vienkārša – Očko ir priekšnieks ne tikai savam baram, bet arī diviem pārējiem, savukārt četru zirgu kompānija ir tādi kā mazie «šefiņi» atlikušajiem diviem jauniešiem. «Visi savvaļnieki parasti satiekas krustcelēs, sazviedzas, noskaidro apstākļus, un, no malas raugoties, šīs tikšanās izskatās pēc tādām īstenu džentlmeņu sarunām. Protams, pavasarī jau cits citu arī patrenkā, noskaidro attiecības, bet tad atkal katrs bars dodas uz savu pusi,» stāsta Einārs.        

No zirgiem nav jābēg
Atpakaļceļā satiekam divas meitenes, kas apvaicājas, vai vēl tālu jāiet, lai satiktu zirgus. Einārs viņām norāda virzienu. Viņš teic, ka par interesentu uzmanību savvaļnieki nevar sūdzēties, lai gan būtu gribējies, lai to, kuri vēlas izzināt viņu dzīvi, tomēr būtu vairāk. «Iespējams, ka daudzi pie zirgiem dodas paši uz savu galvu, taču diez vai tādējādi cilvēki gūst priekšstatu, cik patiesībā interesantas ir norises Pils salā. Viņi jau zirgus redz tikai ganāmies, bet par viņu ikdienu tā arī neko neuzzina,» Einārs atgādina, ka tieši tādēļ jau viņš ir šeit, lai interesentiem stāstītu par visām peripetijām savvaļnieku dzīvē.
Atvadoties Einārs vēlreiz steidz atgādināt, ka zirgus nedrīkst barot, savukārt, ja cilvēkam gadījies ieinteresēt savvaļniekus un savu uzmanību viņi apliecina, droši tuvojoties, nedrīkst bēgt. «Zirgi ir ļoti miermīlīgi, lai gan neadekvāta cilvēka uzvedība viņus var izsist no līdzsvara, taču arī ziņkārīgi. Tieši tādēļ, ja savvaļnieki pienākuši pavisam tuvu, labāk ir vienkārši stāvēt un saglabāt mieru, līdz viņi paiet garām. Zirgi arī baidās no plaukšķināšanas, tādēļ, ja citādi viņi neatkāpjas, tad var pāris reižu sasist plaukstas vai pavicināt zaru,» pamāca Einārs.