Padomju Savienības mantojums, kas palēnām izzūd

Zane Auziņa 

Jelgavas pašvaldības Attīstības un pilsētplānošanas pārvaldes vadītāja Gunita Osīte stāsta, ka Jelgavā dārziņu rajoni, kas oficiālajā terminoloģijā dēvējami par augļudārzu teritorijām, aizņem apmēram 115 hektārus, kas uz kopējiem pilsētas sešiem tūkstošiem hektāru ir neliela vienība. Kaut arī ir iedzīvotāji, kas augļudārzos izbūvē dzīvojamās ēkas, pašvaldība uzsver, ka pagaidām šīs teritorijas nav paredzētas privātmāju apbūvei un, līdzīgi kā pašlaik spēkā esošajā, arī nākamajā pilsētas teritoriālajā plānojumā šīs teritorijas ir saglabātas kā augļudārzi.

Savukārt iedzīvotāju satraukumam, ka pilsēta varētu nolemt šeit izveidot privātmāju, daudzdzīvokļu māju, rūpniecisko vai vēl kādas apbūves sektoru, pamata nav. «Pirmkārt, jānodala divi jēdzieni, kurus cilvēki mēdz jaukt. Proti, ir mazdārziņi un ir augļudārzi. Pirmie bija zemesgabali, kurus savulaik pašvaldība ik gadu cilvēkiem nodeva nomā dārzeņu audzēšanai. Tā bija pašvaldības zeme, kur bija aizliegts veikt jebkādu būvniecību, arī stādīt kokus, un katru gadu šo teritoriju apsaimniekotājiem ar pašvaldību bija jānoslēdz jauns zemes nomas līgums. Jelgavā savulaik bija apmēram tūkstoš cilvēku, kas šādi nomāja zemi kartupeļu, burkānu, loku un citu dārzeņu un augļu audzēšanai. Taču līdz ar zemes reformu, kuras rezultātā šīs zemes lielākoties tika atdotas atpakaļ to vēsturiskajiem īpašniekiem, Jelgavā mazdārziņi ir faktiski izzuduši – šobrīd tādu pilsētā ir vien daži desmiti. Un katrs jelgavnieks, kas izmanto šo zemi, zina, ka var pienākt diena, kad nomas līgums uz to pagarināts netiks. Turpretim augļudārzi ir teritorijas, kuras savulaik apsaimniekoja dārzkopības sabiedrības. Katrā rūpnīcā vai uzņēmumā bija sava dārzkopības sabiedrība, kurā ietilpa rūpnīcas darbinieki, kas tad arī teritorijas apsaimniekoja. Šajās dārzkopības sabiedrībās cilvēkiem uz piešķirtā zemes pleķīša bija atļauts ne vien audzēt dārzeņus, bet arī stādīt kokus un būvēt nelielas mājas. Laika gaitā dārzkopības sabiedrības ir likvidētas, dārziņi lielākoties privatizēti, taču teritorijas un to saimnieciskais pielietojums palicis spēkā,» atšķirību skaidro G.Osīte.
Pašvaldība augļudārzu
teritorijās neplāno
pārmaiņas
Viņa atzīst, ka augļudārzu teritorijās salīdzinājumā ar aizvadītajiem gadiem lielākās izmaiņas saistāmas ar apbūves intensitāti – ja kādreiz dārziņos patiesi bija vien vasarnīcas tipa mājas vai pavisam nelielas ēkas instrumentu glabāšanai, tad tagad te varam vērot arī lielas mājas, kas uzbūvētas pastāvīgai dzīvošanai. Un ar to arī saistās galvenās problēmas, kuras radījuši paši iedzīvotāji, nevis pašvaldības pēkšņa vēlme mainīt teritorijas pielietojumu. «Pašvaldība nav tiesīga pēkšņi paziņot, ka augļudārzu teritorijas paredzēts izmantot kādiem citiem mērķiem – tā ir privāta zeme, privāts īpašums, un mēs nevaram pēkšņi cilvēkiem paziņot, ka vēlamies šeit celt daudzdzīvokļu mājas, izklaides centrus vai rūpnīcas. Tieši ekoloģiski tīrā gaisa un zaļuma dēļ šīs teritorijas ir pievilcīgas iedzīvotājiem. Patiesi ir izslēgta iespēja šajās teritorijās izvietot ražošanas uzņēmumus – par to nevajadzētu ne mirkli satraukties. Pilsēta ražošanas uzņēmumiem ir paredzējusi attīstības teritorijas, uz augļudārzu rēķina tās noteikti mainītas netiks,» uzsver G.Osīte.
Jāpiebilst, ka arī Rīgā skaļākie gadījumi saistībā ar jaunu objektu būvniecību teritorijās, kur cilvēki bija paraduši audzēt kartupeļus un burkānus, saistāmi ar mazdārziņiem, nevis augļudārziem. Tātad faktiski tā bija pašvaldības zeme, kas cilvēkiem nodota nomā, un viņi zināja, ka pienāks diena, kad zemes nomas līgums netiks pagarināts – kā tas arī notika. Taču augļudārzu teritorijas no šādām pārmaiņām ir pasargātas ar privātā īpašuma tiesībām. Lai tur veiktu kādas nopietnas teritoriālā izmantojuma pārmaiņas, nepieciešams ar katru zemes īpašnieku vienoties par zemes atpirkšanu vai maiņu pret citu zemi, kā to paredz likums.

Augļudārzos privātai
apbūvei strikti ierobežojumi
Savukārt šobrīd notiekošo augļudārzu teritoriju transformāciju par privātās apbūves zemēm G.Osīte vērtē kā loģisku rezultātu. «Mūsdienās aizvien populārāk ir nomainīt dzīvokli pilsētas centrā pret savrupmāju zaļā vietā, upes ielokā. Augļudārzu teritorijas lielākoties ir ekoloģiski tīrākas un vizuāli pievilcīgas. Turklāt tām ir arī labs ģeogrāfiskais izvietojums – tās visas ir pilsētā un salīdzinoši tuvu centram, ar labu sabiedriskā transporta kustību, turklāt tuvu galvenajiem ceļiem uz Rīgu, Dobeli un citām pilsētām. Tādēļ ir saprotama daudzu jelgavnieku vēlme šajās teritorijās izbūvēt pamatīgas dzīvojamās mājas. Raugoties nākamo pārdesmit gadu perspektīvā, pieļauju, ka dārziņu teritorijas patiesi pārtaps par dzīvojamo māju rajoniem, taču, kā jau sacīju, tas notiks dabiskas transformācijas ceļā,» spriež G.Osīte, uzsverot gan, ka tas saasinās problēmas, kuru iedīgļi jau tagad jūtami. «Tas, ka laika pavadīšana dārzā kļūst par aizejošu vērtību – cilvēki, kas bija pieraduši pie sava dārziņa, kļūst aizvien vecāki un viņu skaits samazinās, savukārt jaunajiem par to vairs nav lielas intereses –, ir fakts. Tas arī vedina domāt, ka dabiskā ceļā dārziņi pārtaps par privātmāju rajoniem. Jau šobrīd šajās teritorijās ir vērojama tendence aizvien intensīvāk veidot privāto apbūvi, ko mēs saprotam, taču atgādinām, ka, to īstenojot, jāievēro virkne noteikumu, turklāt jārēķinās arī ar neērtībām,» uzsver G.Osīte. Tā saskaņā ar Jelgavas apbūves noteikumiem dārzkopības sabiedrībās prioritāte ir zaļā teritorija un tās saglabāšana. Tas nozīmē, ka procentuāli zaļajai teritorijai jābūt ne mazākai par 75 procentiem no zemes platības, attiecīgi māja drīkst aizņemt ne vairāk kā 25 procentus teritorijas – privātmāju teritorijās šī attiecība ir 40 pret 60 procentiem. Turklāt ēka nedrīkst būt augstāka par pusotru stāvu. «Bet svarīgākais, ka cilvēkiem jārēķinās ar faktu, ka šajās teritorijās nav nedz centralizētās ūdens un kanalizācijas, nedz arī gāzes un citu komunikāciju. Lielākās problēmas ir saistītas ar šaurajiem ceļiem, kas nav paredzēti tādai noslodzei, kāda ir privātmāju rajonos. Daudzviet te joprojām ir vien pāris metru plati ceļi, pa kuriem var izbraukt viena mašīna, bet divām samainīties ir problemātiski. Ņemot vērā, ka, tiklīdz šajās teritorijās sākas pastāvīga dzīvošana, kas nozīmē, ka regulāri šeit jāspēj izbraukt atkritumu un sausās kanalizācijas savācējiem, malkas piegādātājiem un citiem dienestiem, problēmas patiesi saasinās,» vērtē G.Osīte.

Infrastruktūru dārziņu
saimnieki varēs sakārtot vienojoties
Viņa uzsver, ka pašlaik ceļi atrodas starp privātajām teritorijām un pašvaldība nav tiesīga kādam «nogriezt» daļu zemes, lai izbūvētu normālu ceļu. «Te risinājums būs jāpanāk pašiem teritoriju īpašniekiem, un, ja viņi vēlēsies sev normālu piebraucamo ceļu – un agrāk vai vēlāk līdz tam būs jānonāk –, būs ne viens vien cilvēks, kam par labu citiem būs jāatsakās no daļas savas zemes. Bet, ja šeit kāds nolems izbūvēt komunikācijas, zemes paltība, no kuras būs jāatsakās par labu citiem, būs vēl daudz lielāka. Tas sagaida cilvēkus gan tad, kad būs nolemts gaisa elektrolīnijas nomainīt pret daudz drošākajām apakšzemes līnijām, gan arī domājot par kanalizācijas, ūdensvada un gāzes izbūvi. Ir strikti normatīvi, cik lielam jābūt attālumam no vienas apakšzemes komunikācijas pārvada līdz citai, un pašreizējie šaurie ceļi tādu izbūvēt vienkārši neļauj,» stāsta G.Osīte.
Tiesa, kamēr īpašnieki savā starpā nevienosies, ceļi un infrastruktūra paliks tāda, kāda tā ir, un visi pašlaik vēl augļudārziem atvēlētie 115 hektāri attīstīsies līdzīgi kā līdz šim – haotiski un katrs pats par sevi. Savukārt cilvēkiem, kas nolēmuši arī savu dzīvesvietu pārcelt uz kādu no dārziņiem, ieteicams vispirms iepazīties ar pilsētas apbūves noteikumiem.