Par Silmaču skroderiem nedomā, bet arodam uzticīga

Anna Afanasjeva

SIA «EK Auce» vecākā meistare Aina Ūtēna ir vecā kaluma cilvēks, kas amata prasmi apguvusi pie sava laika labākajiem meistariem un šūšanas nozarei palikusi uzticīga vairāk nekā 40 gadus. Par vecā kaluma meistaru sīkstumu un šodienas jaunajiem arī saruna.

Ir Blaumaņa «Silmaču» skroderu dienu laiks. Vai kādreiz nācies par tiem domāt?
Par šiem laikiem gan neesmu domājusi. Bet nupat biju Amatu vidusskolas eksāmenu komisijā. Ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu 13 kundzes apguvušas šūšanas prasmes. No visām beidzējām viena domā izveidot savu biznesu – šūšot gultas veļu. Pārējās kaut kur strādā un šo arodu izmantošot tikai sev – skumji. Jelgavas Speciālajā skolā gan bija meitenes, kas labi šuva. Praksē pie mums viena bija ļoti centīga. Bet ko tas līdz? Viņas draugs strādā Īrijā, un meitene aizbrauca pie viņa.
Izbraukšana uz ārzemēm jūsu nozarē ir ļoti izteikta.
Savā ziņā tas ir pareizs gājiens. Vienīgi vecākā gadagājuma sievietēm nav kur iet, jaunu profesiju neapgūs. Bet citādi par algu, ko šuvējām maksā... Arī pati, ja būtu jauna un nebūtu laba amata, mestos prom. Stabilitātes valstī joprojām nav. Visu esam likvidējuši, ir tikai ārzemju investori, kuru vienīgais nodoms ir nopelnīt. Tiklīdz peļņa mazinās vai tās nav, viņi meklē citus ceļus.
Tagad paralēli darbojos ar vācu firmu, kas pasūta šūto produkciju. Nupat uz Rīgu atsūtīta krava ar sagatavēm, nesaskaņojot izcenojumus. Viņi grib, lai mājas halātu šeit uzšūtu par deviņiem eiro. Vakarā rakstīju pretrakstu, ka Rīgā par tik zemu cenu to nedarīs, ka tas maksā 13 eiro. Diskusija ir saspringta, pasūtītāji teic, ka tās esot vācu cenas. Ja vidusceļu neizdosies atrast, krava būs jāsūta atpakaļ.
Ārvalstu šūšanas uzņēmumi balstās uz šejienes lētā darbaspēka ekspluatāciju.
Un tikai. Ārzemnieki meklējuši, kur lētāk. Tagad daudzi ražošanu Latvijā pārtrauc, viens aiziet uz Vjetnamu, cits uz Ķīnu. Bet ne viens vien no viņiem ar Āziju nav īsti apmierināti. Uzņēmuma «KLLT» kāda bijusī pasūtītāja no Vācijas, kam šuvām blūzes, nebija pierunājama kaut puscentu no eiro pielikt pie izstrādājuma cenas. Tagad viņa gaužas, ka Maķedonijā pasūtījumu izpildītāji nespēj nodrošināt kvalitāti, Vācijā viss esot jāpārskata, jālabo, jāpārgludina... Āzijā un dienvidos cilvēkiem ir cita mentalitāte un domāšana, grūtāk panākt nepieciešamo kvalitāti. Mēs, padomju kaluma cilvēki, bijām iedīdīti. Tā laika darba prasības bija stingras, vienīgi tehnoloģiju jomā bija mazāk iespēju. Ja mums piemaksātu, varbūt KLLT turpinātu darbību un pasūtītājiem būtu ērtāk. Tas ir tikai viens neliels piemērs.
Vai sirds nav sāpējusi, ka pašu valstī gandrīz visi kādreizējie šūšanas uzņēmumi ir paputējuši?
Vietējie šūšanas uzņēmumi ir izputināti. Tas saistīts ar valdības politiku. Valstī nav bijis ne tikai šūšanas nozares, bet arī tautsaimniecības attīstības plāna vispār. Visas fabrikas izputinātas. Arī ārvalstu ienācēji pie mums ilgi nepaliks – vēl gadus divus, ne vairāk. Darba izcenojumus ārzemju saimnieki neceļ, līdz ar to nevaram paaugstināt algas. Bet izdevumi šeit būtiski aug. Cilvēki ir neapmierināti, meklē darba vietas ar «cieto» mēnešalgu, kur vairāk var nopelnīt, meklē lielāku stabilitāti. Šuvējiem viegli nav.
Tomēr esat stāstījusi, ka, izejot cauri visām operācijām, esat pārliecinājusies, ka nežēlīgās normas tomēr ir izpildāmas.
Principā ir izpildāmas, bet jāstrādā, nepaceļot acis, nerunājot pa telefonu, nedzerot kafiju, nesmēķējot. Ir arī tādas, kas nav. Piemēram, kabatu normas grūti izpildīt. Tehnologs, lai šuvējām būtu vieglāk, iezīmē kabatas, bet vienalga viņas nevar iekļauties normā. Tad parasti cenšos normētājiem pierādīt, ka to nevar izdarīt. Piemēram, koda līmēšana virsū etiķetēm. Vienā kastē ir vienas, otrā – otras etiķetes, kas jāsaliek kopā, jāizbaksta caurums, jāiever stiprinājums un virsū taisni jāuzlīmē koda dati. Sešās sekundēs to nav iespējams izdarīt. Varbūt vienīgi ar automātu, kādu nav.
Pozitīvi, ka pasūtītie apģērbu modeļi ir lielos daudzumos, vairākos tūkstošos, tāpēc ir kur ieskrieties. Darbinieces var iedalīt trīs grupās. Šuvējas, kas nopelna augstāku algu – 340 – 360 latu pirms nodokļu nomaksas. Nākamā grupa – 240 – 280 latu, gausākās – ap 200 latu. Temps atkarīgs no cilvēka. Fiksāka rakstura darbinieces ātrāk šuj, citas visu mūžu šuj, bet ir lēnīgākas, vēl citai gribas uzpīpēt vai kafiju biežāk iedzert. Ar pātagu nevienai nestāvu klāt. Līdz šim nav bijis tā, ka termiņi «deg». Šuvējas zina savu normu, pasūtījuma termiņus. Ja šuvēja redz, ka darbs veicas un var vairāk nopelnīt, viņai ir interese pastrādāt ilgāk.
Vai arī jūs ikdienā jūtat atšķirību starp vecā kaluma šuvējām un jaunajām, kam trūkst savas brālības sajūtas, arī darba tikums devalvējas?
Jaunietes negrib strādāt par šuvējām. Praksē nonākušās meitenes strādā «gariem nagiem», viņām šis darbs nepatīk. Nezinu, kāpēc šo profesiju izvēlējušās. Iespējams, netika vidusskolā un citur nebija kur likties. No 13 meitenēm, kas mācās Amatu vidusskolas grupā, tikai četrām piecām ir interese par šo profesiju.
Organizējot «EK Auce» filiāli, līdzi atnāca vecā kaluma darbinieces, ar ko savulaik fabrikā «Lielupe» sākām šūt. Pamatkodolu veido sievietes, kam pāri 50, tuvu pensijas gadiem. Apstaigājot citus uzņēmumus, viņas izvēlējās palikt kopā. Attiecības kolektīvā ir ļoti siltas, atzīmējam dzimšanas, vārda dienas, svētkus – kādu kūku apēdam vai saldumus. Ja kādai kāda nelaime, veselības vai ģimenes problēmas, cenšamies sniegt morālu atbalstu, jo materiāli palīdzēt nevaram. Būs sāpīgi, ja pajuksim...
Kā pati nonācāt līdz arodam, kam visu mūžu esat palikusi uzticīga?
Nāku no strādnieku ģimenes. Jaunībā nedzīvoju bagāti, bet pucēties gribējās. Tāpēc jau 9. klasē sāku iet kultūras nama šūšanas kursos, 11. klasē šuvu kleitas ne vien sev, bet arī mammai un tantēm. Kad apprecējos – bērniem. Paralēli mācījos neklātienē toreizējā Vieglās rūpniecības tehnikumā. Nevienu dienu, nevienu stundu nenožēloju izvēli. Mana enerģija un rakstura īpašības ļāvušas kāpt pa karjeras kāpnēm un ļoti daudz dzīvē redzēt. Saskarties ar dažādām tehnoloģijām ārvalstu firmās un tikties ar viņu speciālistiem. Mana darba dzīve bijusi ļoti piesātināta, interesanta un saistoša.
Strādāt par šuvēju sāku 1. modes ateljē, kur iemācījos pie vecajiem meistariem riktīgi šūt. Pēc tehnikuma beigšanas uzņēmums «Mārīte» Jelgavā meklēja brigadieri. Kad 1969. gadā atklāja šūšanas fabriku «Lielupe», sāku strādāt tur. Sāku kā piegriešanas ceha meistare, beidzu kā galvenā inženiere, direktora vietas izpildītāja. Lēnām virzījos uz augšu, bet darbs bija ļoti interesants. Fabrikā darbību sāka ārvalstu investors, kas izveidoja uzņēmumu «KLLT». Satiku daudz cilvēku, kas arī man kaut ko jaunu iemācīja, daudz braukājām pa ārzemju firmām. Pērn investors Latviju pameta. Filiāli Jelgavā izveidoja SIA «EK Auce», kuras saimnieki ir no Dānijas. Redzēs, kā būs. Lai gan esmu pensijā, vēl negribu apstāties.

Ekspresjautājumi
Par brīvā laika nodarbēm sūdzēties laikam nevarat?
Ir tik daudz ko darīt! Mans hobijs ir dārzs, ko tagad ar bērnu palīdzību nedaudz pārtaisu un modernizēju. Bruģējam iebraucamo celiņu un vietu, kur dārzā galdu nolikt. Ar dārzkopību nenodarbojos, audzēju puķes. Katrā gada laikā ir savs skaistums. Pavasarī narcises un tulpes, tagad pujenes tik skaisti zied, īrisi, tūlīt rozes saziedēs...Visas puķes ir mīļas, vispirms tās ar acīm samīļoju un tad kaut ko daru. Reizēm domāju, ka pietiktu ar pusslodzi, gribas brīvāk padzīvot, ne par ko nedomāt. Bet, kad atnāc uz darbu, privātā dzīve paliek aiz durvīm. Esot darbā, nevaru domāt ne par ko citu.
Ģimenē ir meita un dēls, un četri mazbērni. Kādreiz jaunāko, desmit mēnešus veco mazmeitu, iznāk pieskatīt. Bet ar vecāko mazmeitu Elīnu kopā ejam autoskolā. Kad vadīju KLLT, nevarēju sev atvēlēt laiku braukšanas apmācībām, bija ļoti stingrs režīms, diezin vai pat vakaros būtu tikusi uz kursiem. Tagad darba laiks ir normētāks, dzīve nav tik saspringta.
Nupat zvanīja iepriekšējā partnere Brigita fon Lauere. Tātad joprojām uzturat sakarus?
Ar Brigitas kundzi 14 KLLT gados esam tā pieslīpējušās, ka gandrīz viena otras domas lasījām. Viņa man izrādījusi Eiropu, esmu bijusi Kannās, Itālijā, Monako, Spānijā, Šveicē, divas reizes biju Honkongā. Ļoti mīļa pilsētiņa ir Luneburga Vācijā, kur Brigita dzīvo un kur atrodas pasūtītājfirma «Lucia». Ļoti skaista kādreizējās Hanzas savienības pilsēta, atgādina mūsu Vecrīgu, iedzīvotāju skaits ir līdzīgs kā Jelgavā. Tur jūtos kā mājās. Ārzemju braucienos pabijuši arī citi darbinieki. Daudz vācu draugu palikuši Latvijā, kas šūšanas biznesu nomainījuši pret citu, ar viņiem turpinām satikties. Tās ir paliekošas vērtības. Jo vairāk draugu, jo interesantāk dzīvot.
Kas ir tās lietas, kuru dēļ jūtaties nelāgi?
Ir brīži, kad ir smagāk, grūtāk, bet ar to jāsadzīvo, jo vienmēr nevar būt tā, ka viss iet kā pa sviestu. Uztrauc mūsu politika. Daudzreiz pārdomāju, cik cilvēku bija kādreizējā Vieglās rūpniecības ministrijā un cik ir tagad. Tagad katram ministram ir tik daudz padomnieku, bet nekas nerisinās. Tas tracina. Nu sāk runāt par štatu samazināšanu. Bet jau no sākuma tik daudz ierēdņu nevajadzēja, jo samazināt nav tik vienkārši, vēl kompensācijas jāmaksā. Nesaprotu, kāpēc e-lietas nevarētu pārzināt nodaļa Ekonomikas ministrijā, kāpēc vajadzīga atsevišķa ministrija? Laikam jau katrai partijai vajag savu skaitu ministru.
Ne tikai attiecībā uz sevi, bet vispār nepatīk, ka no nopelnītās pensijas atvelk nodokļus. Šie cilvēki taču visu mūžu maksājuši nodokļus, no kuriem veidojusies pensija. Kāpēc vēl būtu jāmaksā nodokļi? Valsts negrib atteikties no ienākumiem, bet tas nav pareizi pret cilvēkiem.