Par to, ko nejautā lasītājs
08.05.2008.
Pirms maija svētku brīvdienām «Jelgavas Vēstneša» redakcijā telefonakcijas laikā uz lasītāju jautājumiem atbildēja Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes vadītāja Rita Stūrāne. Šķiet, šoreiz atkal pierādījās – iedzīvotāju galvenā rūpe ir iespēja saņemt sociālos pabalstus no pašvaldības, taču Sociālo lietu pārvaldes pārziņā ir arī virkne citu uzdevumu un pienākumu. Par dažiem no tiem paspējām pārrunāt starp iedzīvotāju jautājumiem.
Kristīne Langenfelde
Pirms maija svētku brīvdienām «Jelgavas Vēstneša» redakcijā telefonakcijas laikā uz lasītāju jautājumiem atbildēja Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes vadītāja Rita Stūrāne. Šķiet, šoreiz atkal pierādījās – iedzīvotāju galvenā rūpe ir iespēja saņemt sociālos pabalstus no pašvaldības, taču Sociālo lietu pārvaldes pārziņā ir arī virkne citu uzdevumu un pienākumu. Par dažiem no tiem paspējām pārrunāt starp iedzīvotāju jautājumiem.
Pašvaldības sociālais palīdzības dienests izveidots pirms 13 gadiem – 1995. gadā, un R.Stūrāne uzsver, ka tad galvenokārt tas bija orientēts uz trūcīgiem cilvēkiem, kam pienākas materiāla palīdzība, pabalsti.
Cik gatavi esam
darīt paši savā labā?
«Taču, ja mēs tā vēsturiski atskatāmies, tad tagad droši var apgalvot, ka koncepcija ir būtiski mainījusies – Sociālās pārvaldes galvenā funkcija noteikti nav tikai pabalstu dalīšana. Tagad jau pati jēga ir cita – mūsu uzdevums ir stimulēt, lai uzlabotu cilvēka situāciju: veicinātu viņa karjeru, veselības saglabāšanos. Jo ar materiālu palīdzību jau neko nevar atrisināt – tā ir cīņa ar sekām: daudz būtiskāk ir ļaut cilvēkam saprast, ka viņam pašam ir jāspēj uzņemties rūpes par sevi, tikt galā ar radušos situāciju, jāvēlas tā mainīt. Tāpēc virkne noteikto līdzdarbības pasākumu vērsti tieši uz to, lai cilvēks pats būtu gatavs pārmaiņām. Taču mainīt cilvēku ir ļoti grūti, tāpēc vēl arvien ir ļoti daudz tādu, kas nav gatavi paši kaut ko darīt – viņu vienīgā vēlme ir saņemt materiālu palīdzību,» spriež R.Stūrāne, piebilstot, ka netrūkst pilsētnieku, kas, tiklīdz uzzina par to, ka būs arī pašam līdzi jādarbojas, gatavi atteikties pat no pabalsta.
Un šeit pat nav runa par to, ka kādam liktu iet strādāt labiekārtošanas darbos. «Bieži vien līdzdarbība ir vienkārša savas dzīves sakārtošana – kādam dokumenti nav kārtībā, tie jāatjauno, citam vajadzētu apmeklēt kādus kursus, lai atgrieztos darba tirgū, kādu varbūt nosūtām uz medicīniskiem izmeklējumiem, lai pārliecinātos, vai viņš tiešām nevar strādāt. Tāpat nereti nepieciešams nokārtot oficiālus šķiršanās dokumentus, lai saņemtu vienu vai otru palīdzību. Tas jau nav nedz pašvaldībai, nedz kaimiņam – tas ir paša cilvēka labā. Ir mums gadījumi, kad cilvēka ienākumi nav pat garantētā minimālā ienākuma līmenī (27 lati mēnesī), viņš ierodas, saņem pabalstu par pirmo mēnesi, bet mēs tad nu gaidām, kad viņš nāks noslēgt ar mums līgumu un sāks sadarboties. Bet pazūd ar galiem – pirmo naudiņu saņem un no pārējām iespējām atsakās tikai tāpēc, ka pašam kaut kas jādara. Likt mainīt domāšanu šādiem cilvēkiem ir ļoti grūti,» tā R.Stūrāne.
Bērnunamā audzēkņu
skaits rūk
Viena no Sociālo lietu pārvaldes pakļautības iestādēm ir Bērnu sociālās aprūpes centrs, kur pēdējos gados būtiski sarucis bērnu skaits. Jautāta, vai tas nozīmē, ka bez vecāku gādības palikušu bērnu patiesi kļūst mazāk, R.Stūrāne gan atbild noliedzoši: «Te ir cits aspekts – mēs arvien vairāk strādājam pie tā, lai tikai pašā galējā situācijā bērns nonāktu bērnunamā. Pirmām kārtām visas pūles tiek veltītas tam, lai atrastu audžuģimenes, un ļoti aktīvi strādā bāriņtiesa,» tā R.Stūrāne.
Taču izrādās, ka Jelgavā šobrīd nav nevienas audžuģimenes. «Jā, mūsu bērni visbiežāk nonāk ģimenēs laukos. Nav noslēpums, ka audžubērnu pieņemšana nav tikai labdarības pasākums – būtiska nozīme te ir arī materiālajai pusei. Laukos tā ir svarīgāka nekā pilsētā. No vienas puses, tas nedaudz apgrūtina situāciju, jo mūsu darbiniekiem nav iespējams cieši sekot bērnu gaitām, kas nonāk citā pašvaldībā, taču, sadarbojoties ar otras iesaistītās pašvaldības sociālo dienestu, parasti rūpīgi ģimeni uzmanām,» skaidro R.Stūrāne.
Ja agrāk bērnunamā uzturējās pat 116 bērni, tad tagad skaits sarucis līdz 64 bērniem 2007. gadā.
Tas nozīmē, ka arī ēkas noslogojums nav tik liels. «Jā, tas mums ir ļāvis vienā no ēkas korpusiem izvietot Bērnu un ģimenes atbalsta centru, kur sociālie pakalpojumi tiek sniegta ģimenēm ar bērniem,» uzsver R.Stūrāne.
10 gados 641 apmeklētājs nonāk nakts patversmē
Pirms pāris mēnešiem desmit gadu pastāvēšanas jubileju svinēja nakts patversme. R.Stūrāne atzīst – cik nepieciešama tā bija pirms desmit gadiem, tik aktuāla tā ir arī šobrīd. «Klientu skaits ir liels – gadā patversmē uzturas pat 129 apmeklētāji. Diemžēl ir arī tādi, kas visu šo desmit gadu laikā tā arī nav spējuši nokārtot savu dzīvi – kā viņi bija vieni no pirmajiem apmeklētājiem patversmē, tā ir vēl šodien – tādu cilvēku ir ap deviņiem. Taču tajā pašā laikā ir arī cilvēki, kuriem, sekmīgi sadarbojoties ar patversmes vadību un mūsu speciālistiem, tomēr ir izdevies izrauties no šī apļa – 2006. un 2007. gadā astoņi cilvēki ir atraduši sev jaunas mājas un nu vairs viņi naktsmājas nemeklē patversmē,» stāsta R.Stūrāne.
Higiēnas centrs
bija vajadzīgs jau sen
Viens no jaunākajiem Sociālo lietu pārvaldes «bērniem» ir Higiēnas centrs, kas izvietots Pulkveža O.Kalpaka ielā 9. Tajā trūcīgajiem iedzīvotājiem ir iespēja gan izmazgāt veļu, gan izmantot dušu. Neapšaubāmi, šāds pakalpojums pilsētā bija nepieciešams jau sen. Neliels ieskats tajā, kā cilvēki, kuriem mājās nebija iespēja nomazgāties, to risināja līdz šim: sporta zāle, tai līdzās dušas. Kopā ar sportistiem uz «treniņu» ierodas kungs ar savu paveco mammīti un aktīvi meklē dušas telpu – izrādās, ka tā ir viņu ikdiena: viņi ierodas publiskajās sporta bāzēs, kur dušas izmanto, lai nomazgātu nevis sviedrus pēc treniņa, bet...
«Jelgavnieki tiešām novērtē šo jauno iespēju – mums pat ir tādi brīži, kad tiešām cilvēkus jālūdz stingri ievērot noteikto laiku – pusstunda dušas izmantošanai, lai neveidotos lielas rindas. Cilvēki nāk te gan veļu mazgāt, gan paši mazgāties. Un, kas ne mazāk būtiski, šeit iespējams piekļūt arī cilvēkiem ratiņkrēslā,» uzsver R.Stūrāne.
Pirms maija svētku brīvdienām «Jelgavas Vēstneša» redakcijā telefonakcijas laikā uz lasītāju jautājumiem atbildēja Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes vadītāja Rita Stūrāne. Šķiet, šoreiz atkal pierādījās – iedzīvotāju galvenā rūpe ir iespēja saņemt sociālos pabalstus no pašvaldības, taču Sociālo lietu pārvaldes pārziņā ir arī virkne citu uzdevumu un pienākumu. Par dažiem no tiem paspējām pārrunāt starp iedzīvotāju jautājumiem.
Pašvaldības sociālais palīdzības dienests izveidots pirms 13 gadiem – 1995. gadā, un R.Stūrāne uzsver, ka tad galvenokārt tas bija orientēts uz trūcīgiem cilvēkiem, kam pienākas materiāla palīdzība, pabalsti.
Cik gatavi esam
darīt paši savā labā?
«Taču, ja mēs tā vēsturiski atskatāmies, tad tagad droši var apgalvot, ka koncepcija ir būtiski mainījusies – Sociālās pārvaldes galvenā funkcija noteikti nav tikai pabalstu dalīšana. Tagad jau pati jēga ir cita – mūsu uzdevums ir stimulēt, lai uzlabotu cilvēka situāciju: veicinātu viņa karjeru, veselības saglabāšanos. Jo ar materiālu palīdzību jau neko nevar atrisināt – tā ir cīņa ar sekām: daudz būtiskāk ir ļaut cilvēkam saprast, ka viņam pašam ir jāspēj uzņemties rūpes par sevi, tikt galā ar radušos situāciju, jāvēlas tā mainīt. Tāpēc virkne noteikto līdzdarbības pasākumu vērsti tieši uz to, lai cilvēks pats būtu gatavs pārmaiņām. Taču mainīt cilvēku ir ļoti grūti, tāpēc vēl arvien ir ļoti daudz tādu, kas nav gatavi paši kaut ko darīt – viņu vienīgā vēlme ir saņemt materiālu palīdzību,» spriež R.Stūrāne, piebilstot, ka netrūkst pilsētnieku, kas, tiklīdz uzzina par to, ka būs arī pašam līdzi jādarbojas, gatavi atteikties pat no pabalsta.
Un šeit pat nav runa par to, ka kādam liktu iet strādāt labiekārtošanas darbos. «Bieži vien līdzdarbība ir vienkārša savas dzīves sakārtošana – kādam dokumenti nav kārtībā, tie jāatjauno, citam vajadzētu apmeklēt kādus kursus, lai atgrieztos darba tirgū, kādu varbūt nosūtām uz medicīniskiem izmeklējumiem, lai pārliecinātos, vai viņš tiešām nevar strādāt. Tāpat nereti nepieciešams nokārtot oficiālus šķiršanās dokumentus, lai saņemtu vienu vai otru palīdzību. Tas jau nav nedz pašvaldībai, nedz kaimiņam – tas ir paša cilvēka labā. Ir mums gadījumi, kad cilvēka ienākumi nav pat garantētā minimālā ienākuma līmenī (27 lati mēnesī), viņš ierodas, saņem pabalstu par pirmo mēnesi, bet mēs tad nu gaidām, kad viņš nāks noslēgt ar mums līgumu un sāks sadarboties. Bet pazūd ar galiem – pirmo naudiņu saņem un no pārējām iespējām atsakās tikai tāpēc, ka pašam kaut kas jādara. Likt mainīt domāšanu šādiem cilvēkiem ir ļoti grūti,» tā R.Stūrāne.
Bērnunamā audzēkņu
skaits rūk
Viena no Sociālo lietu pārvaldes pakļautības iestādēm ir Bērnu sociālās aprūpes centrs, kur pēdējos gados būtiski sarucis bērnu skaits. Jautāta, vai tas nozīmē, ka bez vecāku gādības palikušu bērnu patiesi kļūst mazāk, R.Stūrāne gan atbild noliedzoši: «Te ir cits aspekts – mēs arvien vairāk strādājam pie tā, lai tikai pašā galējā situācijā bērns nonāktu bērnunamā. Pirmām kārtām visas pūles tiek veltītas tam, lai atrastu audžuģimenes, un ļoti aktīvi strādā bāriņtiesa,» tā R.Stūrāne.
Taču izrādās, ka Jelgavā šobrīd nav nevienas audžuģimenes. «Jā, mūsu bērni visbiežāk nonāk ģimenēs laukos. Nav noslēpums, ka audžubērnu pieņemšana nav tikai labdarības pasākums – būtiska nozīme te ir arī materiālajai pusei. Laukos tā ir svarīgāka nekā pilsētā. No vienas puses, tas nedaudz apgrūtina situāciju, jo mūsu darbiniekiem nav iespējams cieši sekot bērnu gaitām, kas nonāk citā pašvaldībā, taču, sadarbojoties ar otras iesaistītās pašvaldības sociālo dienestu, parasti rūpīgi ģimeni uzmanām,» skaidro R.Stūrāne.
Ja agrāk bērnunamā uzturējās pat 116 bērni, tad tagad skaits sarucis līdz 64 bērniem 2007. gadā.
Tas nozīmē, ka arī ēkas noslogojums nav tik liels. «Jā, tas mums ir ļāvis vienā no ēkas korpusiem izvietot Bērnu un ģimenes atbalsta centru, kur sociālie pakalpojumi tiek sniegta ģimenēm ar bērniem,» uzsver R.Stūrāne.
10 gados 641 apmeklētājs nonāk nakts patversmē
Pirms pāris mēnešiem desmit gadu pastāvēšanas jubileju svinēja nakts patversme. R.Stūrāne atzīst – cik nepieciešama tā bija pirms desmit gadiem, tik aktuāla tā ir arī šobrīd. «Klientu skaits ir liels – gadā patversmē uzturas pat 129 apmeklētāji. Diemžēl ir arī tādi, kas visu šo desmit gadu laikā tā arī nav spējuši nokārtot savu dzīvi – kā viņi bija vieni no pirmajiem apmeklētājiem patversmē, tā ir vēl šodien – tādu cilvēku ir ap deviņiem. Taču tajā pašā laikā ir arī cilvēki, kuriem, sekmīgi sadarbojoties ar patversmes vadību un mūsu speciālistiem, tomēr ir izdevies izrauties no šī apļa – 2006. un 2007. gadā astoņi cilvēki ir atraduši sev jaunas mājas un nu vairs viņi naktsmājas nemeklē patversmē,» stāsta R.Stūrāne.
Higiēnas centrs
bija vajadzīgs jau sen
Viens no jaunākajiem Sociālo lietu pārvaldes «bērniem» ir Higiēnas centrs, kas izvietots Pulkveža O.Kalpaka ielā 9. Tajā trūcīgajiem iedzīvotājiem ir iespēja gan izmazgāt veļu, gan izmantot dušu. Neapšaubāmi, šāds pakalpojums pilsētā bija nepieciešams jau sen. Neliels ieskats tajā, kā cilvēki, kuriem mājās nebija iespēja nomazgāties, to risināja līdz šim: sporta zāle, tai līdzās dušas. Kopā ar sportistiem uz «treniņu» ierodas kungs ar savu paveco mammīti un aktīvi meklē dušas telpu – izrādās, ka tā ir viņu ikdiena: viņi ierodas publiskajās sporta bāzēs, kur dušas izmanto, lai nomazgātu nevis sviedrus pēc treniņa, bet...
«Jelgavnieki tiešām novērtē šo jauno iespēju – mums pat ir tādi brīži, kad tiešām cilvēkus jālūdz stingri ievērot noteikto laiku – pusstunda dušas izmantošanai, lai neveidotos lielas rindas. Cilvēki nāk te gan veļu mazgāt, gan paši mazgāties. Un, kas ne mazāk būtiski, šeit iespējams piekļūt arī cilvēkiem ratiņkrēslā,» uzsver R.Stūrāne.