Pieprasīts, bet ne prestižs darbs
28.02.2008.
Kad tiekamies ar auklīti Ivetu Ivanovu, viņa ir jauna darba meklējumos. Pirms pāris nedēļām nācies aiziet no kārtējās ģimenes, jo vecāki izšķīrušies par labu privātajam bērnudārzam. Un tagad viss atkal jāsāk no jauna – desmitiem telefona zvanu, tikšanās, lai vecākiem apliecinātu, ka viņa bērnam būs vislabākā auklīte.
Sintija Čepanone
Kad tiekamies ar auklīti Ivetu Ivanovu, viņa ir jauna darba meklējumos. Pirms pāris nedēļām nācies aiziet no kārtējās ģimenes, jo vecāki izšķīrušies par labu privātajam bērnudārzam. Un tagad viss atkal jāsāk no jauna – desmitiem telefona zvanu, tikšanās, lai vecākiem apliecinātu, ka viņa bērnam būs vislabākā auklīte.
Iveta spriež – bērnu pieskatīšana nav prestiža nodarbošanās. Un to apliecina arī niecīgais atalgojums par tik atbildīgo pienākumu. «Vienkārši daudzi aukles darbu nenovērtē, kaut arī vecāku prasības ir ļoti augstas,» saka Iveta, auklīte ar vairāku gadu stāžu, un «Jelgavas Vēstnesim» pēc savas un kolēģu pieredzes atklāj, kā tad klājas auklēm Jelgavā.
Vecāki izvēlas
no trijām labāko
Par spīti neskaitāmies sludinājumiem, kuros vecāki piedāvā darbu auklei, un pašas centieniem atrast jaunu ģimeni, tik viegli vis nesokas. «Pirmām kārtām jau tādēļ, ka ļoti bieži vecāki ievieto sludinājumu vai atsaucas uz manējo, lai auklīti atrastu savlaicīgi. Proti, viņas pakalpojumi parasti nepieciešami pēc diviem trim mēnešiem, bet es nedrīkstu gaidīt – man darbs vajadzīgs steidzami,» Iveta atklāj, ka tieši tādēļ daudz laika nākas patērēt, lai satiktos ar to ģimeni, kurā viņa varētu sākt strādāt nekavējoties. Protams, ja vien izdodas vienoties par darba nosacījumiem, ar kuriem apmierināti būtu kā vecāki, tā auklīte.
Iveta zina stāstīt, ka parasti vecāki izvēlas kādas trīs pretendentes, no kurām darbu piedāvā, pēc savām domām, vispiemērotākajai. Viņa neņemas pēc svarīguma sarindot prasības, taču norāda, ka ģimenei ir svarīga aukles dzīvesvieta – lai tā būtu pēc iespējas tuvāk viņu –, iespējas bērnu reizēm pieskatīt arī brīvdienās, prasītais atalgojums, kā arī iepriekšējā darba pieredze un rekomendācijas. «Pēc pieredzes varu teikt: ja auklīti meklē jauna ģimene, kurai tas ir pirmais bērniņš, vecāku prasības nav pārāk augstas, jo viņi vēl īsti nezina, ko prasīt. Taču līdz ar gadiem un bērnu skaitu viņu prasības aug,» stāsta auklīte.
Viņa novērojusi, ka tomēr lielāku uzticību vieš gados vecākas aukles, nevis jaunas meitenes. Turklāt būtiski, lai auklei uzreiz izveidotos psiholoģiskais kontakts ne tikai ar bērnu, bet arī vecākiem. «Bērns taču redz, kādas man attiecības ar viņa mammu un tēti, un no tām arī mācās!» saka Iveta. Medicīniskā izglītība? Tai ir tikai sekundāra nozīme. Piemēram, Iveta savulaik mācījusies medicīnas skolā, taču šī izglītība, šķiet, vecākiem aukles izvēlē nav bijusi noteicošā. Protams, viņiem ir būtiski, lai ar bērnu kaut kas ļauns neatgadās, taču par to piemaksāt nav gatavi. «Par laimi, ar maniem auklējamiem nelaimes nav notikušas,» Iveta spriež, ka, pirmkārt, tas tādēļ, ka viņa ne mirkli bērnu neatstāj bez uzraudzības, otrkārt, mazos viņa uztver kā pieaugušus cilvēkus un jau laikus izskaidro, kāpēc vienu vai otru lietu nedrīkst aiztikt.
200 lati mēnesī jānopelna
«Ja tas nebūtu izdzīvošanas jautājums, pieskatīt bērnus es varētu arī bez atalgojuma. Taču manam jaunākajam dēlam ir tikai vienpadsmit gadu, un aukles darbs ir mans vienīgais ienākumu avots,» nosaka Iveta, piebilstot, ka droši vien citādi ir pensionārēm, kurām par bērna pieskatīšanu saņemtais atalgojums ir papildu pensijai.
Ar gadiem iegūstot pieredzi, prasīgāka kļuvusi arī Iveta. Viņa stāsta, ka vēl pirms četriem gadiem bijusi pieticīga un par bērna pieskatīšanu samierinājusies ar 50 santīmiem par stundu. Savukārt tagad par vienu darba dienu vēlas saņemt, minimums, desmit latus plus vēl ēšanu bez maksas. «Kaut arī manis prasītie desmit lati dienā ir samērā niecīga summa, lai es varētu pienācīgi dzīvot un uzturēt savu ģimeni, vecākiem vienalga šķiet, ka tas ir dārgi. Viņi labprāt par stundu maksā zem lata. To esam pārrunājušas arī ar citām auklītēm,» Iveta stāsta, ka par atalgojumu domstarpības nav radušās ar iepriekšējo ģimeni – tā, novērtējot Ivetas rūpes, katru mēnesi maksājusi 200 latus par nedēļā četrām darba dienām. Pat tad, ja kādu dienu bērniņu mamma pieskatījusi pati. Bijušas arī prēmijas.
Tiesa gan – šo summu auklīte saņēmusi «uz rokas» – nodokļi par to netika nomaksāti, un Iveta teic, ka šāda situācija auklītēm Jelgavā ir ierasta. «Vecāki nelabprāt vēlas par aukli maksāt nodokļus, un, ja gribi darbu, ar to ir jāsamierinās,» nopūšas Iveta. Arī pašai no tā jau nelielās summas nodokļiem atlicināt neizdodas. «Ja pašlaik vismaz 200 latu man paliktu pašai, nodokļus labprāt maksātu, taču, ņemot vērā pašreizējo situāciju, tas diemžēl nav iespējams.»
Aukle, nevis guvernante
Protams, tas, kādu atalgojumu auklīte vēlas saņemt, lielā mērā atkarīgs no vecāku prasībām. Iveta norāda, ka viņa ļoti strikti nošķir savus pienākumus. «Es esmu auklīte – cilvēks, kas bērnu vecāku prombūtnes laikā pieskata: mans pienākums ir no rīta bērnu saģērbt, pabarot, kopā ar viņu doties pastaigās, raudzīt, lai viņš būtu drošībā, spēlēties, ievērot higiēnu,» aukles pienākumus ieskicē Iveta. Taču viņa akcentē, ka tajos neietilpst ar bērnu nodarboties pedagoģiski, piemēram, mācīt lasīt, rakstīt, palīdzēt sagatavot mājas darbus skolas vecuma bērniem. «Man jau nav grūti to darīt, taču tas jau ir nevis aukles, bet guvernantes pienākums,» paskaidro Iveta, piebilstot, ka, protams, ar bērnu spēlē dažādas izglītojošas, bērna attīstību veicinošas spēles, ja vien tādas pieejamas.
Arī Ivetai gadījies tikties ar ģimenēm, kuras cenšas «ar vienu šāvienu nošaut divus zaķus», meklējot aukli un guvernanti vienā personā. Tiesa gan – maksāt vairāk par to, ka auklītei ir arī pedagoģiskā izglītība, lielākoties viņi gan nav gatavi.
Vai sertifikātam
ir nozīme?
«Ja auklīti meklētu saviem bērniem, priekšroku noteikti dotu cilvēkam, kuram ir attiecīgo prasmju apliecinošs dokuments,» Iveta prāto, ka sertifikāts būtu zināms garants tam, ka bērnu savā prombūtnes laikā atstāj drošās rokās. Taču noteikti jāņem vērā arī citi aspekti, tostarp psiholoģiskais. Iveta uzskata, ka kurš katrs tomēr nevar kļūt par aukli. «Negribas jau sevi saslavēt, tomēr uzskatu, ka man ir iedzimtas psihologa spējas, tādēļ līdz šim saprasties nedz ar bērnu, nedz vecākiem nav bijis grūti. Man izdodas gūt uzticību un atrast kopēju valodu,» Iveta gan piebilst – viņa diemžēl ir aukle bez sertifikāta. Par iespēju to Rīgā iegūt ir dzirdējusi, taču līdz šim īsti nav bijis tādas nepieciešamības. Arī vecāki kvalifikāciju apliecinošu dokumentu nav prasījuši – galvenais ir rekomendācijas. «Sertifikāts, protams, sniegtu lielāku pārliecību ne tikai par to, ka esmu laba aukle, bet arī par to, ka esmu godīga un man var uzticēt kā bērnu, tā dzīvokli,» un Iveta atmiņā atsauc dažu vecāku atklāto rūgto pieredzi, kad izrādījies – izvēlētajai auklei bērns bijis diezgan vienaldzīgs, toties viena otra vērtīgāka lieta dzīvoklī gan šķitusi saistoša.
«Iegūt vecāku uzticību ir ļoti svarīgi, un reizēm tas ir noteicošais – pieņems vai nepieņems mani darbā. Tieši tādēļ parasti es pati piedāvāju viņiem savas pases kopiju,» un Iveta piebilst, ka tieši tā dažkārt ir pat būtiskāka par aukles sertifikātu.
Kad tiekamies ar auklīti Ivetu Ivanovu, viņa ir jauna darba meklējumos. Pirms pāris nedēļām nācies aiziet no kārtējās ģimenes, jo vecāki izšķīrušies par labu privātajam bērnudārzam. Un tagad viss atkal jāsāk no jauna – desmitiem telefona zvanu, tikšanās, lai vecākiem apliecinātu, ka viņa bērnam būs vislabākā auklīte.
Iveta spriež – bērnu pieskatīšana nav prestiža nodarbošanās. Un to apliecina arī niecīgais atalgojums par tik atbildīgo pienākumu. «Vienkārši daudzi aukles darbu nenovērtē, kaut arī vecāku prasības ir ļoti augstas,» saka Iveta, auklīte ar vairāku gadu stāžu, un «Jelgavas Vēstnesim» pēc savas un kolēģu pieredzes atklāj, kā tad klājas auklēm Jelgavā.
Vecāki izvēlas
no trijām labāko
Par spīti neskaitāmies sludinājumiem, kuros vecāki piedāvā darbu auklei, un pašas centieniem atrast jaunu ģimeni, tik viegli vis nesokas. «Pirmām kārtām jau tādēļ, ka ļoti bieži vecāki ievieto sludinājumu vai atsaucas uz manējo, lai auklīti atrastu savlaicīgi. Proti, viņas pakalpojumi parasti nepieciešami pēc diviem trim mēnešiem, bet es nedrīkstu gaidīt – man darbs vajadzīgs steidzami,» Iveta atklāj, ka tieši tādēļ daudz laika nākas patērēt, lai satiktos ar to ģimeni, kurā viņa varētu sākt strādāt nekavējoties. Protams, ja vien izdodas vienoties par darba nosacījumiem, ar kuriem apmierināti būtu kā vecāki, tā auklīte.
Iveta zina stāstīt, ka parasti vecāki izvēlas kādas trīs pretendentes, no kurām darbu piedāvā, pēc savām domām, vispiemērotākajai. Viņa neņemas pēc svarīguma sarindot prasības, taču norāda, ka ģimenei ir svarīga aukles dzīvesvieta – lai tā būtu pēc iespējas tuvāk viņu –, iespējas bērnu reizēm pieskatīt arī brīvdienās, prasītais atalgojums, kā arī iepriekšējā darba pieredze un rekomendācijas. «Pēc pieredzes varu teikt: ja auklīti meklē jauna ģimene, kurai tas ir pirmais bērniņš, vecāku prasības nav pārāk augstas, jo viņi vēl īsti nezina, ko prasīt. Taču līdz ar gadiem un bērnu skaitu viņu prasības aug,» stāsta auklīte.
Viņa novērojusi, ka tomēr lielāku uzticību vieš gados vecākas aukles, nevis jaunas meitenes. Turklāt būtiski, lai auklei uzreiz izveidotos psiholoģiskais kontakts ne tikai ar bērnu, bet arī vecākiem. «Bērns taču redz, kādas man attiecības ar viņa mammu un tēti, un no tām arī mācās!» saka Iveta. Medicīniskā izglītība? Tai ir tikai sekundāra nozīme. Piemēram, Iveta savulaik mācījusies medicīnas skolā, taču šī izglītība, šķiet, vecākiem aukles izvēlē nav bijusi noteicošā. Protams, viņiem ir būtiski, lai ar bērnu kaut kas ļauns neatgadās, taču par to piemaksāt nav gatavi. «Par laimi, ar maniem auklējamiem nelaimes nav notikušas,» Iveta spriež, ka, pirmkārt, tas tādēļ, ka viņa ne mirkli bērnu neatstāj bez uzraudzības, otrkārt, mazos viņa uztver kā pieaugušus cilvēkus un jau laikus izskaidro, kāpēc vienu vai otru lietu nedrīkst aiztikt.
200 lati mēnesī jānopelna
«Ja tas nebūtu izdzīvošanas jautājums, pieskatīt bērnus es varētu arī bez atalgojuma. Taču manam jaunākajam dēlam ir tikai vienpadsmit gadu, un aukles darbs ir mans vienīgais ienākumu avots,» nosaka Iveta, piebilstot, ka droši vien citādi ir pensionārēm, kurām par bērna pieskatīšanu saņemtais atalgojums ir papildu pensijai.
Ar gadiem iegūstot pieredzi, prasīgāka kļuvusi arī Iveta. Viņa stāsta, ka vēl pirms četriem gadiem bijusi pieticīga un par bērna pieskatīšanu samierinājusies ar 50 santīmiem par stundu. Savukārt tagad par vienu darba dienu vēlas saņemt, minimums, desmit latus plus vēl ēšanu bez maksas. «Kaut arī manis prasītie desmit lati dienā ir samērā niecīga summa, lai es varētu pienācīgi dzīvot un uzturēt savu ģimeni, vecākiem vienalga šķiet, ka tas ir dārgi. Viņi labprāt par stundu maksā zem lata. To esam pārrunājušas arī ar citām auklītēm,» Iveta stāsta, ka par atalgojumu domstarpības nav radušās ar iepriekšējo ģimeni – tā, novērtējot Ivetas rūpes, katru mēnesi maksājusi 200 latus par nedēļā četrām darba dienām. Pat tad, ja kādu dienu bērniņu mamma pieskatījusi pati. Bijušas arī prēmijas.
Tiesa gan – šo summu auklīte saņēmusi «uz rokas» – nodokļi par to netika nomaksāti, un Iveta teic, ka šāda situācija auklītēm Jelgavā ir ierasta. «Vecāki nelabprāt vēlas par aukli maksāt nodokļus, un, ja gribi darbu, ar to ir jāsamierinās,» nopūšas Iveta. Arī pašai no tā jau nelielās summas nodokļiem atlicināt neizdodas. «Ja pašlaik vismaz 200 latu man paliktu pašai, nodokļus labprāt maksātu, taču, ņemot vērā pašreizējo situāciju, tas diemžēl nav iespējams.»
Aukle, nevis guvernante
Protams, tas, kādu atalgojumu auklīte vēlas saņemt, lielā mērā atkarīgs no vecāku prasībām. Iveta norāda, ka viņa ļoti strikti nošķir savus pienākumus. «Es esmu auklīte – cilvēks, kas bērnu vecāku prombūtnes laikā pieskata: mans pienākums ir no rīta bērnu saģērbt, pabarot, kopā ar viņu doties pastaigās, raudzīt, lai viņš būtu drošībā, spēlēties, ievērot higiēnu,» aukles pienākumus ieskicē Iveta. Taču viņa akcentē, ka tajos neietilpst ar bērnu nodarboties pedagoģiski, piemēram, mācīt lasīt, rakstīt, palīdzēt sagatavot mājas darbus skolas vecuma bērniem. «Man jau nav grūti to darīt, taču tas jau ir nevis aukles, bet guvernantes pienākums,» paskaidro Iveta, piebilstot, ka, protams, ar bērnu spēlē dažādas izglītojošas, bērna attīstību veicinošas spēles, ja vien tādas pieejamas.
Arī Ivetai gadījies tikties ar ģimenēm, kuras cenšas «ar vienu šāvienu nošaut divus zaķus», meklējot aukli un guvernanti vienā personā. Tiesa gan – maksāt vairāk par to, ka auklītei ir arī pedagoģiskā izglītība, lielākoties viņi gan nav gatavi.
Vai sertifikātam
ir nozīme?
«Ja auklīti meklētu saviem bērniem, priekšroku noteikti dotu cilvēkam, kuram ir attiecīgo prasmju apliecinošs dokuments,» Iveta prāto, ka sertifikāts būtu zināms garants tam, ka bērnu savā prombūtnes laikā atstāj drošās rokās. Taču noteikti jāņem vērā arī citi aspekti, tostarp psiholoģiskais. Iveta uzskata, ka kurš katrs tomēr nevar kļūt par aukli. «Negribas jau sevi saslavēt, tomēr uzskatu, ka man ir iedzimtas psihologa spējas, tādēļ līdz šim saprasties nedz ar bērnu, nedz vecākiem nav bijis grūti. Man izdodas gūt uzticību un atrast kopēju valodu,» Iveta gan piebilst – viņa diemžēl ir aukle bez sertifikāta. Par iespēju to Rīgā iegūt ir dzirdējusi, taču līdz šim īsti nav bijis tādas nepieciešamības. Arī vecāki kvalifikāciju apliecinošu dokumentu nav prasījuši – galvenais ir rekomendācijas. «Sertifikāts, protams, sniegtu lielāku pārliecību ne tikai par to, ka esmu laba aukle, bet arī par to, ka esmu godīga un man var uzticēt kā bērnu, tā dzīvokli,» un Iveta atmiņā atsauc dažu vecāku atklāto rūgto pieredzi, kad izrādījies – izvēlētajai auklei bērns bijis diezgan vienaldzīgs, toties viena otra vērtīgāka lieta dzīvoklī gan šķitusi saistoša.
«Iegūt vecāku uzticību ir ļoti svarīgi, un reizēm tas ir noteicošais – pieņems vai nepieņems mani darbā. Tieši tādēļ parasti es pati piedāvāju viņiem savas pases kopiju,» un Iveta piebilst, ka tieši tā dažkārt ir pat būtiskāka par aukles sertifikātu.