Izglītības programma «Iespējamā misija» Latvijā tiek īstenota jau kopš 2008. gada, un tā jauniem talantīgiem cilvēkiem piedāvā kļūt par iedvesmojošiem skolotājiem, nākotnes viedokļu līderiem, kuri ar savu personību motivētu skolēnus un paplašinātu viņu redzesloku. Piedaloties programmā, dalībnieki strādā kā pilna laika skolotāji, pasniedzot mācību priekšmetu savā specialitātē, un paralēli skolotāja darbam divus gadus apgūst pedagoģijas un vadības prasmes «Iespējamās misijas» Līderības attīstības programmā.

Visi trīs Jelgavas jaunie «Iespējamās misijas» pedagogi jau paspējuši sevi apliecināt izvēlētajā specialitātē un ikdienas darbā sapratuši, ka viņus saista pedagoģija, tāpēc ir gatavi mācīties paši, lai ienāktu skolā kā pedagogi ar savu redzējumu par kvalitatīvu izglītību. Galvenais, ko uzsver jaunie skolotāji, – jauniešiem ir jāmāca izprast lietu sakarības un domāt plašāk.

«Esmu izvirzījis mērķi – kļūt par profesionālu pedagogu»

Nauris Kaņka, Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs 8. un 9. klasēm:

Izglītība: bakalaura grāds mašīnu projektēšanā un ražošanā, iegūts LLU

«Šobrīd, pirms Zinību dienas, ir tāds ļoti pozitīvs satraukums – visu vasaru esam intensīvi mācījušies «Iespējamās misijas» programmā, apgūtas tik daudzas un dažādas mācīšanas metodes, pieejas, ka šobrīd jau gribas ieiet klasē un sākt izmantot iegūtās zināšanas, atrast to savu unikālo mācīšanas filozofiju, ko pats esmu apņēmies balstīt uz trīs pamatiem: droša vide, cieņa un atklātība.

Esmu pārliecināts, ka slikta ziņa ar laiku labāka nekļūst. Mēs visi savu reizi kļūdāmies, un kļūdīties ir normāli. Taču tikai tad, ja mēs par savām kļūdām varam atklāti runāt, tās ir iespējams risināt. Neizpildīts mājasdarbs vai neattaisnots kavējums ir tās sliktās ziņas, kas ar laiku labākas nekļūs, tāpēc, manuprāt, tikai atklātība vienam pret otru var radīt pamatu, no kura mācīšanās process iegūst.

Man vienmēr ir paticis paskaidrot, ieinteresēt otru cilvēku, ļaut viņam izprast, un tas, ka redzu – viņš izprot, sniedz milzīgu gandarījumu. Tā arī ir viena no motivācijām, kāpēc esmu «Iespējamajā misijā», un daļēji to apjaust man ļāva līdzšinējā darba pieredze. No vienas puses, kas gan var būt kopīgs kvalitātes inženiera darbam ar pedagoģiju, taču, no otras, – arī kvalitātes inženierim ir jāspēj panākt, ka viņā ieklausās, ka viņa norādījumus izprot, ka tiek sasniegts labāks rezultāts.

Šobrīd mans izaicinājums ir radīt jauniešos interesi par fiziku. Vēlos izveidot un adaptēt mācību materiālus un metodes, ar kurām viegli un efektīvi strādāt klasē, lai sasniegtu uz kompetenču attīstību vērstus rezultātus. Domāju, ka, sadarbojoties ar citiem skolotājiem, varam veidot saikni starp priekšmetiem, mācību tēmām un uzdevumiem, lai skolēns sajustu likumsakarības, mijiedarbību un izprastu, kā no viena jautājuma izriet cits, lai fizikas mācību stunda būtu aizraujoša. Manuprāt, «Iespējamā misija» ir īstā vieta, kas ļauj pilnveidot savas mācīšanas spējas. Mēs grupā esam līdzīgi domājoši jauni cilvēki, un mums netiek mācītas kādas utopiskas un ideālas vadīšanas spējas. Es teiktu, ka «Iespējamā misija» ir profesionāli vadīts radošums, kur mēs, jaunie pedagogi, uz savas ādas izbaudām piedāvātās mācīšanas metodes, analizējam, kas un kā strādā, ko un kā pilnveidot.

Apzinos, ka divi turpmākie gadi, strādājot skolā un vienlaicīgi mācoties «Iespējamajā misijā», būs diezgan saspringti, taču es sev esmu izvirzījis mērķi – kļūt par profesionālu pedagogu. Tas nozīmē, ka jau skaidri zinu: pēc diviem gadiem noslēdzoties «Iespējamajai misijai», es palikšu skolā. Lai kļūtu par pedagogu ar lielo burtu, manuprāt, nepieciešami vismaz seši septiņi darba gadi, kas skolotājam ļauj pilnībā izstrādāt savu mācīšanas filozofiju, to aprobēt un redzēt sasniegto rezultātu. Tāpat es uzskatu – lai kļūtu par īstu profesionāli, jāiziet cauri visiem attīstības posmiem: tā sākas ar degsmi un aizrautību par savu darbu, kam seko rutīna, iespējams, lejupejoša līkne, bet tad atkal ir jāpanāk pacēlums.»

«Cilvēka izglītība ir viņa dzīves apdrošināšana»

Evelīna Strelēvica, Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas matemātikas skolotāja 8. un 9. klasēm:

Izglītība: bakalaura grāds būvniecībā, iegūts LLU  

«Kad es sāku apzināties savas stiprās puses, sapratu, ka viena no tām ir komunikācija, kas man ikdienā ir vitāli nepieciešama. Taču, strādājot par projektēšanas inženieri, kas ir arī darbs komandā, komunikācija aizņem tikai aptuveni 20–30 procentus no ikdienas darba, jo savā būtībā visbiežāk vidējais inženieris ir noslēgts un pašpietiekams. Jā, man bija super darbavieta, super darba vadītāji, taču pienāk brīdis, kad ar to ir par maz. Kāpēc es esmu šeit, kāds ir mans dzīves mērķis? Tie ir jautājumi, uz kuriem atbildot apjautu, ka gribu un varu dot vairāk. Pedagoģija ir darbs sabiedrības labā, un pat tad, ja izdodas palīdzēt vienam no simts, tas ir neatsverams ieguldījums.

Ja jautāsiet, kāpēc es neizvēlējos studēt pedagoģiju uzreiz pēc ģimnāzijas, teikšu godīgi: tolaik sabiedrības spiediens bija ļoti liels – inženieris nekad nepaliks bešā, tur, kur ir nauda, ir labi… Eksaktie priekšmeti man padevās, tāpēc arī inženierzinātņu novirziens ģimnāzijā un būvniecības specialitāte augstskolā… Bet es šodien un es 16 gadu vecumā – tie ir divi dažādi cilvēki. Nu es vairs neteiktu, ka labi ir tikai tur, kur ir nauda. Pienāk brīdis, kad alga nav motivācija. Manuprāt, nevis atalgojums, bet cilvēka izglītība ir viņa dzīves apdrošināšana. Un «Iespējamā misija» ir tā, kas man sniedz iespēju vēl vairāk nostiprināt savu dzīves apdrošināšanu, iegūt jaunu neatsveramu pieredzi, kas savukārt ļaus palīdzēt citiem.

Pirms jaunā mācību gada es saviem skolēniem noteikti neteiktu, ka tā, kā bija, vairs nebūs. Nav pareizas un nepareizas mācīšanas metodes – tās vienkārši ir dažādas, un katrs pedagogs izvēlas sev atbilstošākās. Arī mēs «Iespējamajā misijā» esam apguvuši ļoti plašu mācīšanas metožu bāzi, no kuras man jāspēj izvēlēties kādas trīs, ar kurām strādājot un pilnveidojot es klasē jutīšos droša. Radošums matemātikā ir tas, ko centīšos panākt savā darbā. Nestandarta domāšana tāpat kā muskuļi ir jātrenē – nevar no skolēna prasīt to, ko neesi uztrenējis. Es ceru, ka mums kopā izdosies panākt, ka mani audzēkņi būs ne tikai izpildītāji, bet arī radītāji, kuri varēs teikt, ka matemātika ir radoša. Procenti, daļskaitļi, ģeometriskas figūras – tie nav tikai cipari un līnijas, tā ir mūsu dzīve. Pat tad, ja neviens no maniem skolēniem neizvēlēsies studēt inženierzinātnes, viņiem ir jāsaprot, ka matemātika dzīvē būs vienmēr: kāpēc uz papīra alga ir tāda, bet uz rokas – cita; kurš no kredīta piedāvājumiem ir izdevīgākais; cik liela māja mūsu ģimenei nepieciešama – tie visi ir matemātiski aprēķini. Tāpēc arī šobrīd es eju pa Jelgavas ielām un vēroju, domāju, ko praktisku vienā vai otrā pilsētvides vietā ar skolēniem varētu apspriest, aprēķināt. Teiksim, ikviens skolēns ir gājis garām Svētās Trīsvienības baznīcas tornim, bet diezin vai viņi to ir uzlūkojuši kā ģeometrisku figūru… Taču tieši šādas – reālai situācijai piesaistītas un skolēniem asociatīvi izprotamas – lietas, manuprāt, ļauj trenēt radošumu matemātikā. Esmu pārliecināta, ka mācīties var ar prieku. Es gribētu tikt katram skolēnam pēc iespējas tuvāk, lai saprastu, kur zināšanās ir caurums, kā to aizpildīt, lai sekmīgi turpinātu mācības. Savukārt tiem, kuriem matemātika padodas, gribu dot iespēju apgūt vairāk.»

«Māksla ir labs veids, kā paskatīties uz lietām citādāk»

Beate Gargurne, Jelgavas tehnikuma vizuālās mākslas skolotāja:

Izglītība: bakalaura grāds grafikas dizainā, iegūts Latvijas Universitātē 

«Manā gadījumā vizuālā māksla sevī slēpj astoņus priekšmetus, kurus es pasniegšu Jelgavas tehnikuma dažādu specialitāšu audzēkņiem. Katrs no tiem ir īpaši pielāgots konkrētai specialitātei, piemēram, mēbeļu galdnieki apgūs zīmēšanu atšķirīgās tehnikās, izzinot dažādu stilu un laikmeta mēbeles, apdares darbu tehniķi mācīsies koloristiku un kompozīcijas pamatus, viesmīlības pakalpojumu speciālisti – floristiku, galda noformējumu. Un šie piemēri jau vien parāda, cik dažāda ir māksla, cik cieši tā ir saistīta ar citām profesijām, pat ļoti tehniskām. Tieši tāpat kā citas profesijas nevar bez mākslas, arī mākslinieks nevar iztikt bez zināšanām tādos eksaktos priekšmetos kā ķīmija vai fizika. Grūti taču iedomāties mākslinieku, kurš veido lielformāta instalāciju, neizprotot, kā to uzbūvēt, lai tā nesagāztos! Tāpēc, manuprāt, māksla ir ļoti labs veids, kas ļauj paskatīties uz lietām citādāk, saskatīt kopsakarības.

Māksla vienmēr būs man tuva, taču arī pedagoģija dzīvē allaž bijusi līdzās – manā ģimenē ir pedagogi, bet pašai, šķiet, pirmo reizi doma par pedagoģiju prātā ienāca Rīgas Dizaina skolā, kur mākslas vēstures stundā pieķēru sevi pie domas: ja es būtu pedagoģe, gribētu būt kā mana pasniedzēja. To pat grūti izstāstīt, bet pasniedzēja mākslas vēsturi tā prata piesaistīt mūsdienu dzīvei, ka man, 16 gadu vecai meitenei no Cēsīm, kura tikko ieradusies Rīgā, kad visi ceļi vaļā un mācības nav prātā, viņas vārdi trāpīja kā naglai uz galvas, liekot saprast, cik svarīgi ir domāt un analizēt, ka dzīve nav tik viegla, kā man tobrīd šķita. Tieši tad arī sapratu, ka savā dzīvē lietas gribu darīt kvalitatīvi un pamatīgi.

Par «Iespējamo misiju» biju dzirdējusi un aizdomājusies jau agrāk, taču tad bija darbs Latvijas Nacionālās operas un baleta dekorāciju darbnīcā, pēc tam – privātā uzņēmumā, kas veido koka dekorus un grāmatas bērniem, un domas par pedagoģiju tika noliktas malā. Taču pagājušā gada rudenī dzīve mainījās un bija brīvs laiks, lai apstātos un bez steigas apdomātu, ko īsti dzīvē vēlos… Tieši tad arī pieteicos «Iespējamajai misijai».

Šobrīd ar nepacietību gaidu, kad sāksies darbs skolā. Jau «Iespējamās misijas» nodarbībās vasarā mums tika dota iespēja vadīt stundas klasē, un tas sniedza vēl lielāku pārliecību, ka pedagoģija man ir pareizais virziens. Tu ienāc klasē, satiec jaunus cilvēkus, un tikai no tevis atkarīgs, kā veidot to labo un drošo vidi klasē, kā radīt mikroklimatu, lai bērns ar prieku nāktu uz tavām stundām. Tad, kad tas izdodas, gandarījums ir milzīgs.

Es zinu, ka nebūs viegli, bet esmu gatava nopietnam un saspringtam darba cēlienam, jo paralēli stundām klasē arī pašai būs daudz jāmācās. Taču es uzskatu: lai mācītu, ir jāmācās, tādēļ esmu gatava visam, ko piedāvās «Iespējamās misijas» programma.

Šobrīd esmu apņēmusies Jelgavas tehnikumā palikt arī pēc «Iespējamās misijas», jo paralēli vizuālās mākslas pasniegšanai kļūšu par audzinātāju 1. kursa apdares darbu tehniķu specialitātes audzēkņiem. Tāpēc ļoti ceru, ka mums kopā izdosies un pēc četriem gadiem svinēsim izlaidumu!»

Foto: Ivars Veiliņš/«Jelgavas Vēstnesis»