Sadosimies rokās, lai palīdzētu!

Daiga Laukšteina

Dieva ceļi ir neizdibināmi un reizēm šķiet tik neizprotami. Dažādās dzīves situācijās pār lūpām pārslīd jautājums: «Kāpēc tā bija jānotiek?» Iespējams, visam ir dziļāka jēga, ko apjaust un pieņemt. Arī Okmaņu ģimenei. Pēc vecāku traģiska zaudējuma viņi palikuši vieni – divas māsiņas un trīs brāļi. Vēl pārāk jauni eksistenciālisma filosofijai. Un tomēr pietiekami stipri savā vienotībā, apņēmības pilni mācīties, iegūt labu darbu un dzīvot normāli – tā, kā citi. Ne ar ko neatšķirties un lieki nesūdzēties – viņi ir ģimene, kurā lielākie rūpējas par mazākajiem.

Pie Okmaņu dzīvokļa durvīm zvanām kādā pievakarē, kad visi pieci ir mājās. Uzreiz jāpiebilst, ka tādu brīžu nemaz nav tik daudz, jo katrs atradis savu vaļasprieku, kas pēc mācībām lietderīgi aizpilda brīvo laiku. Durvis smaidot atver Kalvis (21). Viņš ir vecākais, tāpēc uzņēmies ģimenes galvas pienākumus. Rūpes par Viesturu (19), Modri (18), Ilzi (13) un Lindu (10) nemaz neesot tik smags darbs, jo brāļi un māsas ir paklausīgi.

Skola ir prioritāte
Kad uzaust darba dienas rīts, Okmaņi pošas uz skolu. Ilze un Linda mācās Jelgavas 1. sanatorijas internātpamatskolas attiecīgi septītajā un ceturtajā klasē. Modris ir Jelgavas 4. vidusskolas 12. klases audzēknis. Viņš pamazām gatavojas noslēguma eksāmeniem ar pārliecību, ka tos noteikti nokārtos. Viesturs un Kalvis jau ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes studenti. Vecākais brālis apgūst socioloģiju trešajā kursā un paralēli tam strādā veikalā «MNL». Viņš gan neplāno allaž samierināties ar pārdevēja darbu. Lai kāptu augšup pa karjeras kāpnēm, jaunietis nolēmis studēt arī maģistrantūrā. Tiesa, izvēle, visticamāk, būs par labu ne tik akadēmiskai studiju programmai kā socioloģija, bet gan kaut kam praktiskākam. Savukārt Viesturs, izturējis vērā ņemamu konkursu, pērn veiksmīgi iestājās «būvniekos».
Visi atzīst, ka ar sekmēm mācībās nav problēmu.

Cits citu pieskata
Jauno Okmaņu piecinieks vieni paši ir kopš pērnā gada aprīļa sākuma. Kopā visiem izdodas sadzīvot. Vien meiteņu starpā gadās arī pa kādai maznozīmīgai ķildai, bez kā, īpaši tīņu gados, nu nekādi.
Parasti Kalvis ir tas, kurš norāda, kas kuram mājās darāms. «Patiesībā tādas konkrētas pienākumu sadales mums nav. Ikviens var traukus nomazgāt un istabas satīrīt,» teic vecākais brālis. Pašsaprotami, ka puikas ķeras klāt, kad kāda nagla jāiedzen. Taču interesanti, ka ģimenes šefpavārs ir Modris. Ne velti mēdz teikt, ka tie labākie pavāri ir vīrieši. Ģimenes konsilijā tiek nolemts, ka vislabāk Modrim padodas soļanka. Taču puisis pats neslēpj, ka prot garšīgi pagatavot arī zivi, vistu, gulašu un auksto zupu. Uzvārīt makaronus – tā jau vairs neesot nekāda lielā māksla.
Lindiņa – mazais bosiks – gan esot tāda slinkāka. Uz jautājumu, vai viņa kā jaunākā tiek arī visvairāk lutināta, mazā kautri smaida. Katrā ziņā slikti viņa savu sargu un aprūpētāju pulciņā nejūtas. Lindai ne uz brīdi nav jāpaliek vienai. Okmaņi cits citu pieskata un neatstāj neziņā par savām dienas gaitām. Īpaši Kalvis pieskata, lai jaunākie «nedauzās» pa pasauli.

Dzied un sporto
Un pa pasauli neviens arī «nedauzās». Katrs bērns atradis savu brīvbrīža piepildījumu. Tā Lindiņa dzied skolas korī un, vēl mazāka būdama, loloja sapni kļūt par populāru dziedātāju. Ilzei patīk zīmēt, iziet laukā ar draugiem, bet pagājušajā gadā mīļākajām nodarbēm piepulcējās volejbols. Meitene regulāri trenējas un prāto, varbūt arī ar tīkla bumbu saistīt savu nākotni.
Ar Modri un Viesturu nav nekādi joki. Viņi trenējas Jelgavas boksa klubā «Juniors». Modris Rīgas atklātajā čempionātā pat bijis otrais, bet Viesturs paralēli paspēj vēl universitātē apgūt brīvās cīņas mākslu.
Arī pašam Kalvim ir sirdij tuva nodarbošanās, un tā ir hip-hop mūzika. Viņš muzicē grupā «Mītava», kuras populārākā dziesma «No A līdz Z» ir labi zināma ne vienam vien jelgavniekam. «Agrāk mūsu pilsētā biežāk spēlējām, bet tagad muzicējam dažādos Rīgas pasākumos,» saka Kalvis. Vaicāts, kā viņš visu paspēj, vecākais brālis spriež: «Ar laiku ir tā – kaut kam pietiek, kaut kam – ne. Vajag saplānot to kā darbam un mācībām, tā arī sirdslietai.»

Tikt uz priekšu saviem spēkiem
Okmaņi jau apraduši rīkoties patstāvīgi, tikt uz priekšu saviem spēkiem, tāpēc negribīgi runā par to, kā iegrozījušies dzīves apstākļi. «Es vispār domāju, ka mēs tik traki nedzīvojam, lai par mums rakstītu un runātu. Esam vienkārši cilvēki. Zinu, ka citiem iet daudz grūtāk. Dažreiz pat neērti, ka mums pievērš uzmanību, vēlas palīdzēt,» teic Kalvis. Un tomēr atbalsts no malas nevienam par skādi nenāk. Arī Okmaņu ģimenes māsām un brāļiem, kuri līdz ar dzīvokli mantoja vecāku iekrātos parādus vairāku tūkstošu latu apmērā. «Pa šo gadu ir gājis visādi. Kopā bija daudz visa kā,» nopūšas Kalvis, nekavējoties piebilstot, ka kaut kā tam tikts pāri un pamazām viss nokārtojas. «Ar daudzu cilvēku atbalstu vēl joprojām varam mitināties savā dzīvoklī, pat domāt par remontu. Ja godīgi, nezinām visus tos cilvēkus, kuri palīdzēja un arī sarūpēja mums tik daudz Ziemassvētku dāvanu! Katrā ziņā visiem, visiem gribas teikt lielu paldies!»

Noslēgumā – par sapņiem
Okmaņu ģimene ir pieticīga savos sapņos. Un tomēr katra cilvēka sirdī tādi mīt. Kādas cerības, vēlmes, ieceres... «Man nav sapņu. Esmu reālists,» vispirms noskalda Kalvis. Pēc tam mirkli padomā un secina, ka viņa vēlmju piepildījums meklējams augšupejošās karjeras kāpnēs. «Gribas iegūt labu izglītību un darbu. Normāli dzīvot.» Līdzīgi spriež arī Viesturs: «Šķiet, ka manējie nav sapņi, bet gan drīzāk mērķi. Proti, sa­sniegt augstu līmeni kādā jomā. Strādāt man galīgi negribas, bet dzīve piespiež.» Vēl Viesturs labprāt aizbrauktu uz kādu citu zemi, piemēram, Āfriku, kur civilizācija patiesi atšķiras no eiropietim ierastās. Puisim nav ilūziju, ka citur ir labāk nekā Latvijā. «Vienreiz devos līdzi brālēnam lauksaimniekam uz Angliju pirkt traktoru. Radiniekam vajadzēja kādu, kurš labāk par viņu prot svešvalodu. Secināju, ka ārzemēs nekā citādāka un pārsteidzoša nav. Tā mēs piecas dienas padzīvojām mašīnā. Viesnīcu gan neņēmām, dārgi.»
Runājot par Modra sapni, Viesturs it kā pajoko, ka tas ir izvilkt lielo zivi. Izrādās, jaunietim nudien tīk makšķerēt. Lielākais loms bijis 2,5 kilogramus smaga līdaka. Tomēr Modra pilnai laimei būtu jāpiepildās kādam citam sapnim. Proti, viņš vēlas atrastu profesiju, kura pašam no sirds patiktu un vienlaicīgi būtu arī ienesīga. «Pagaidām tādu vēl nevaru iedomāties,» nosaka Modris. Bet tāpēc jau tas ir sapnis, uz ko tiekties – lēnām un neatlaidīgi.
Ilze sapņo par profesiju, kas saistīta ar datoriem. Vēl viņa pēc gadiem redz sevi tāpat lēkājot volejbola laukumā, kā arī sperot soļus uz Brazīlijas zemes. Te gan brāļi nedaudz māsu pavelk uz zoba, ka meitenei pagaidām maza nojausma, kas tā Brazīlija tāda ir. Un tomēr Ilze paliek pie sava. Viņa zina, ka tā ir atraktīva zeme, kur gūt milzum daudz iespaidu.
Bet viss neapgāžami skaidrs ir mazajai Lindiņai: «Es gribētu aizbraukt uz Parīzes Disnej­lendu!»
Un, ziniet, mēdz notikt tā, kā raksta Paulu Koelju: «Ja tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu.» Sadosimies rokās!

 Jelgavas domes priekšsēdētāja vietniece Irēna Škutāne skaidro, ka pašvaldība finansiāli nevar palīdzēt Okmaņu ģimenes bērniem – to diemžēl nosaka likums, kas paredz finansiālu atbalstu tikai tām ģimenēm, kurās ienākumi uz vienu iedzīvotāju ir mazāki par 80 latiem mēnesī. Okmaņu ģimenes ienākumi – pabalsti un vecākā brāļa alga – nedaudz pārsniedz šos noteiktos 80 latus uz vienu cilvēku. Tā ir bezgala niecīga summa izdzīvošanai. Viņi spēj «savilkt galus», tikai pateicoties pašu centībai un neatlaidībai, taču viena lieta ir izdzīvot šodien, bet kas cits – tikt galā ar vecāku atstātiem parādiem par kredītu, komunālajiem un citiem maksājumiem. Okmaņi neizvēlas vieglāko ceļu – nedarīt neko un pretendēt uz pašvaldības palīdzību. Viņi dara, taču pašu spēkiem tas nav viegli.   
Šo iemeslu dēļ ģimene nav mazturīgo vidū, līdz ar to neatrodas arī pašvaldības redzeslokā. Tālab I.Škutāne teic paldies par informāciju Ingai Jansonei no jauniešu biedrības «Kovārnis».
Ņemot vērā to, ka Okmaņu ģimenes ienākumi tikai nedaudz pārsniedz 80 latus uz vienu ģimenes locekli mēnesī, par ko bērniem ir ne vien jāpaēd, jāapģērbjas un jāizskolojas, bet arī jādzēš mantotie parādi, viņiem ļoti nepieciešama palīdzība. Jelgavas pašvaldība aicina ikvienu, kam vien ir tāda iespēja, ģimeni atbalstīt, ziedojot līdzekļus, kas lieti noderētu, lai tiktu galā ar parādu nastu.

Atvērtais konts:
Okmaņu ģimenei
LV14UNLA0008000142580
Unibanka
Pašvaldība garantē līdzekļu izlietojumu paredzētajam mērķiem.

Akcijā iesaistījusies arī biedrība «Jelgavas Ražotāju un tirgotāju asociācija», uz kuras kontu arī iespējams pārskaitīt ziedojumus Okmaņu ģimenei.
Atvērtais konts:
Reģ.Nr.40008015856
Lielā iela 13, Jelgava
SEB Latvijas Unibanka
Kods UNLALV2X
Konts LV34 UNLA 0008 0007 0084 3
Ar norādi «Okmaņu ģimenei»

Piebildīsim, ka arī šogad dome sadarbībā ar Jelgavas tradicionālajām konfesijām rīko ciešanu laika labdarības koncertu. Nemainot ieražas, apmaiņā pret ieejas biļeti ziedotie līdzekļi tiks nodoti tiem, kuriem tie visvairāk nepieciešami. Ja iepriekš tās bijušas slimnīcu bērnu nodaļas, tad šoreiz pašvaldības iniciatīva ir palīdzēt Okmaņu ģimenei. Koncerts notiks 2. martā Jelgavas pilsētas kultūras namā.
«Katrā ziņā pozitīvi vērtēju to, ka šī labdarība nenotiek Ziemassvētku laikā, kad dažādu akciju ir gana daudz. Iespējams, padsmitgadnieki bērnunamos pie rotaļu lācīšiem un saldumiem svētkos jau pieraduši, bet te ir vēlme no sirds iepriecināt un palīdzēt,» spriež I.Škutāne.