Sesks, kuram savs kalendārs un našķi no ārzemēm

Kristīne Langenfelde

Jelgavas veterināro speciālistu teiktais noteikti pārsteidz nevienu vien – viņi apgalvo, ka mūsu pilsētā katrā daudzdzīvokļu mājā mīt pa vienam mājdzīvniekam – seskam. «Jelgavas Vēstnesis» var tikai apstiprināt, ka atrast kādu seska saimnieku pilsētā patiesi izrādījās pat ļoti viegli, un iespējams, ka šobrīd šo dzīvnieku turēšana mājās ir tāds kā modes «bums».

Jelgavniece Inese Prāva atceras, ka ģimenē vienmēr bijis kāds mājdzīvnieks – akvārija zivtiņas, žurkas, suņuks, kanārijputniņi. «Tas laikam nāk no mammas, jo viņa bērnībā neesot varējusi paiet garām uz ielas pamestam dzīvnieciņam, vienmēr paņēmusi, aprūpējusi,» spriež Inese.
Tā nu tagad Inesei pašai savā dzīvoklī jau ir veseli seši mājdzīvnieki – zivtiņas akvārijā, Jorkšīras terjers Snūpis un sesks Brunis.
Ja par sunīšiem un zivtiņām, iespējams, lielākai daļai no mums ir savs priekšstats, tad sesks vēl varētu tikt uzskatīts par eksotisku mājdzīvnieku. «Tā jau ir, ka agrākos laikos šos dzīvniekus audzēja kažokam, bet nu tas ir mainījies, un fretka kļūst par mājdzīvnieku. Latvijā viņus ieved no Polijas, Čehijas, taču es savu Bruni pirku tepat, mūsu valstī audzētu,» stāsta Inese.
Un izrādās, ka iegādāties sesku nemaz nav tik viegli. Ja vēlies patiesi labi audzētu dzīvnieku un būt drošs, ka tas spēs pielāgoties mūsu apstākļiem, nav slims un novārdzināts pārvadājot, jārēķinās ar ne mazums pārbaudījumu.
Inese atklāj, ka ar sesku pirkšanu ir tāpat kā ar nopietniem šķirnes suņiem. «Latvijā viņus audzē tikai pāris vietās un audzētāji ļoti rūpīgi izvēlas nākamos saimniekus. Mēs vairākkārt braucām iepazīties ar audzētājiem, lai pārliecinātu viņus, ka būsim labi saimnieki. Patiesībā pēc Latvijā audzētiem seskiem jāgaida rindā, jo pieprasījums ir ļoti liels, tāpēc audzētāji var brīvi izraudzīties, kam savus lolojumus uzticēt. Biju lieciniece tam, kā kādam pārim tika atteikta seska iegāde, jo audzētāji uzskatīja, ka viņi nav pārliecināti, par ko vēlas uzņemties rūpes,» atceras Inese.
Viņa neslēpj, ka sesks ir gluži kā mums zināmie suņi un kaķi, kas no sevis izstaro tādu īpašu mīļumu, ko saimnieks nevar nepamanīt. «Viņi ir hiperaktīvi dzīvnieciņi, taču tajā pašā laikā var arī ieritināties klēpī un ļauties samīļot,» tā Inese.
Tomēr tas, kas daudzus varētu atturēt no sesku iegādes, ir viņiem raksturīgā smaka. Inese saka – pie tās pierod. «Sākumā tā noteikti var cirst nāsīs, bet šie dzīvnieciņi tāpat kā kaķi ir kastrējami, un tad jau smaka izzūd. Ja arī neizzūd pavisam, tad tā atgādina viegli medainu aromātu,» stāsta Inese.
Viņu šādi sīkumi kā varbūt nepatīkams aromāts nu nekādi nespēja atturēt no Bruņa iegādes. «Dzīvnieciņi ir tie, kas uzlabo garastāvokli – nevaru iedomāties dzīvi bez viņiem!» uzsver Inese.
Līdzīgi kā kaķi, seski, kamēr saimnieks nav mājās, guļ, bet līdz ar saimnieka ierašanos sākas aktivitātes. «Kādas pāris stundas viņi izskrienas, aktīvi spēlējas, bet tad atkal nolūst. Protams, seskam ir vajadzīgs savs būrītis, kur viņu atstāt, kamēr saimnieks nav mājās, vai arī nakts laikā. Citādi viņš vienkārši var traucēt nakts miegu vai arī pa dienu sadarīt ko tādu, ko saimnieks nepieļautu,» spriež Inese, norādot gan, ka seski pakļaujas arī mācīšanai. «Piemēram, seskiem ir tāda ne pārāk glaimojoša īpašība – viņi stipri kož, var iekost pat līdz asinīm, bet no tā var atradināt. Mums tas diezgan labi izdodas – šobrīd viņš ar zobiem var ieķert tikai kādam kājā gadījumā, ja pats paslēpies zem gultas, bet cilvēks stāv blakus gultai – tas viņam tāds vilinājums. Citādi no šī netikuma mēs atradināmies. Tāpat seski pieradināmi iet arī uz savu kastīti – tas tikai laicīgi jāierāda un jādara sistemātiski,» spriež Inese.
Lai arī seski pie mums ir tāda kā modes lieta, Inese atklāj, ka pagaidām vēl zooveikaliem neatmaksājoties ievest tirgošanai profesionālo sesku barību, tāpēc viņa pielāgo kaķu barību. Brunis mīlot arī paipalu olas, gurķīti, taču ar tādu pārtiku aizauties nedrīkstot. Inese, īpaši lutinot Bruni, pat pasūtījusi no ārzemēm speciālos našķus, ko viņš novērtē tā pa īstam. Tāpat dzīvnieciņam tiek regulāri pirkti speciāli vitamīni un citi medikamenti, kas atvieglo viņa ikdienu.
Kur visas šīs zināšanas Inese smēlusies? Izrādās, ka ne tikai gudrās grāmatās lasīts, bet daudz iegūts internetā, kur savs klubs izveidots sesku audzētājiem un notiek regulāra pieredzes apmaiņa. «Mēs pat paši esam izveidojuši savu sesku kalendāru šim gadam – krāsains, bilžains, kur katram mēnesim sava seska bilde,» tā Inese.
Viņa nesaprot, kā cilvēks var uzņemties rūpes par kādu dzīvnieciņu un neapzināties tā nopietnību. Viņa ar vislielāko atbildību gādā gan par savu mazo sunīti, gan sesku, gan zivtiņām. «Diemžēl visiem tas nav pašsaprotami – reiz es ar Snūpi pastaigājos sētā un pamanīju lielu suni. Nu, protams, man kļuva žēl, aizvedu viņu mājās, saprotot, ka saimnieki noteikti uztraucas, viņu meklējot. Viņam bija mednieku žetons, caur asociāciju atradu saimniekus – zvanu, zvanu, bet neviens klausuli neceļ. Atradu adresi – izrādījās, ka tas bija tikai dažas ielas aiz manas mājas, un vedu suni mājās, bet tur neviena nebija. Tikai vēlā vakarā saimnieks man atzvana – es viņam saku, ka esmu atradusi viņa suni, šis tikai nosēc: «Ā, laikam atkal norāvies, jūs viņu varat rīt man atvest.» Es biju šokā! Protams, suni izmitināju pie sevis un nākamajā dienā vedu saimniekam. Viņa reakcija bija atbaidoša – šķita, ka suns viņam nemaz nav vajadzīgs. Šis vēl caur degunu noburkšķēja: «Jūs laikam gribēsiet atlīdzību.» Es atkal šokā! Pateicu viņam, ka labākā atlīdzība man būtu viņa solījums rūpēties par savu dzīvnieku. Ko jūs domājat – vai viņš turēja savu solījumu? Nabaga suns jau pēc pāris dienām atkal bija pie manas mājas... Jā, dažādi ir ne tikai mājdzīvnieki, bet arī viņu saimnieki,» nosaka Inese, piebilstot, ka katram tomēr ļoti rūpīgi būtu jāapsver lēmums mājās vest kādu mājdzīvnieku.