Skolēni stāsta pasakas
Tradīcija izdot pilsētas skolu skolēnu radošo darbu krājumu radās 2012. gadā, kad Izglītības pārvalde pēc Jelgavas Latviešu biedrības iniciatīvas sarīkoja skolēniem dzejoļu konkursu. Labākie no tiem tika apkopoti krājumā «Es klusēt nevaru», kas tika izdots gadu vēlāk. «Esmu pateicīga Jelgavas Latviešu biedrības pārstāvei Vijai Zelmenei, kuras ideja bija rīkot dzejoļu konkursu. Pēc pirmā krājuma izdošanas katrs tajā esošā darba autors saņēma zīmuli ar uzrakstu «Es klusēt nevaru», un, manuprāt, tas ir ļoti simboliski. Jo tikai tāpēc, ka jaunieši vēlas rakstīt, ir iespējams rīkot šādus konkursus un izdot krājumus,» norāda Jelgavas domes priekšsēdētāja vietniece Rita Vectirāne.
Līdz šim iznākuši seši skolēnu dzejoļu krājumi, bet šogad bērni un jaunieši paši izteica vēlmi rakstīt pasakas, lai būtu iespēja izpausties citā žanrā. Atsaucība bija ļoti liela – tika saņemtas ap 300 skolēnu pasaku, no kurām krājumam atlasītas 60. Jelgavas Izglītības pārvaldes galvenā speciāliste izglītības jautājumos Lilija Stepanova norāda, ka pasakas saņemtas no teju visu pilsētas izglītības iestāžu skolēniem. Pārstāvēta ir Jelgavas 1. internātpamatskola–attīstības centrs, 2. internātpamatskola, 3. un 4. pamatskola, 4., 5. un 6. vidusskolas, Tehnoloģiju vidusskola, Spīdolas Valsts ģimnāzija, Valsts ģimnāzija, Mūzikas vidusskola un Lazdiņas privātā pamatskola «Punktiņš».
«Patiesībā uzrakstīt pasaku ir viegli, ja ir pamatideja. Mēs to darījām skolā, visa klase, kā radošo darbu. Trīs no šiem darbiem ir iekļauti krājumā,» norāda Liliāna Flandere. Viņas pasaka ir par to, ka cerība mirst pēdējā. «Mans stāsts ir par laiku, kad pasaulē vēl nebija cilvēces. Dzīvoja vīrišķā būtne Laiks un sievišķā būtne Nemirstība. Viņiem piedzima meita Cerība, bet viņa bija vārga un smagi saslima. Kad Cerībai pakaļ atnāca Nāve, Laiks upurēja savu skaistumu, bet Nemirstība – gudrību, lai izglābtu Cerību. Un cerība jau tāda arī ir – skaista un balstās dzīves gudrībā,» stāsta jauniete. Liliāna atzīst, ka viņai tuvs ir izteiksmes veids caur rakstīšanu, it īpaši viņai patīk rakstīt dzejoļus. «Tas ir veids, kā izlikt sevi, un kur vēl skaistāk to izdarīt, ja ne dzejolī?!» Jauniete atzinīgi vērtē pašvaldības iniciatīvu par šāda konkursa rīkošanu, jo, viņasprāt, tas var kādam palīdzēt atrast ceļu pie sevis, atklāt radošo potenciālu.
Skolēnu sarakstītās pasakas vērtēja Jelgavas pilsētas bibliotēkas direktore Lāsma Zariņa, Ādolfa Alunāna memoriālā muzeja vadītājs Miks Vilnis un Jelgavas Latviešu biedrības pārstāve Santa Logina.
Krājumu vizuāli papildina 30 Jelgavas Mākslas skolas audzēkņu zīmējumi. «Arī mums bija sava veida konkurss – bija dota tēma, par kādu jāuzzīmē darbs. Un daļa darbu tika atlasīti un ievietoti krājumā,» stāsta Mākslas skolas audzēkne Ance Semjonova, piebilstot: viņai ir pārsteigums, ka arī viņas darbs ir nopublicēts. Ance zīmēja kokosriekstu, kas ielikts tīklveida maisiņā. «Ir patīkama sajūta, ka tavs darbs ir grāmatā, lai gan forši ir arī tad, ja tavs darbs ir izlikts izstādē,» vērtē meitene. Ar meitas panākumiem lepojas arī Ances vecāki Margita Bite un Uģis Semjonovs. «Ir sajūta, ka tas ir arī mūsu nopelns. Ance sāka zīmēt jau bērnudārzā, un likumsakarīga izvēle šķita mākslas skola. Tomēr, kā jau visiem, arī viņai bijuši brīži, kad vairs negribas iet, kad kļūst grūti apvienot ar mācībām mūzikas klasē un dziedāšanu korī un klavierspēli. Un tad tie esam mēs, kas atbalsta, sapurina, palīdz nokļūt no punkta A uz punktu B,» stāsta Ances mamma, piebilstot, ka mājās glabājas visi meitas darbi, kā arī iepriekšējais skolēnu darbu krājums, kurā bija publicēts Ances zīmējums.
Zīmējumus vērtēja Jelgavas mākslas skolas direktores vietniece Ilze Emse-Grīnberga, kura par krājuma vāka noformējumu teic: tas ir kamols, un katrs ar iekrāsot savu pavedienu.
Visi krājumā esošo darbu – gan pasaku, gan zīmējumu – autori saņēma vairākus grāmatas eksemplārus. Savukārt pārējiem interesentiem tas ir pieejams Jelgavas bibliotēkās, pilsētas skolu bibliotēkās un Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.
Foto: Ivars Veiliņš/«Jelgavas Vēstnesis»