Tautas tērpi Dziesmu un deju svētkiem top tepat Jelgavā
06.03.2008.
Noteikti esat redzējuši «Diždanča», «Vēja zirdziņa», «Jundēna» un vēl citu Jelgavas un rajona deju, kora kolektīvu košos tautas tērpus. Vai zināt, kas ir to autors? Izrādās, šie latviešu tautas tērpi top tepat Jelgavā – to darinātāja ir jelgavniece tautas lietišķās mākslas studijas «Dardedze» audēja Ausma Spalviņa, kuras pūrā patlaban jau ir neskaitāmi šo un vēl citu Latvijas kolektīvu, kā arī dažu ārzemnieku valkāti svārki, seģenes, lakati, puišu vestes un citas tērpa detaļas.
Ritma Gaidamoviča
Noteikti esat redzējuši «Diždanča», «Vēja zirdziņa», «Jundēna» un vēl citu Jelgavas un rajona deju, kora kolektīvu košos tautas tērpus. Vai zināt, kas ir to autors? Izrādās, šie latviešu tautas tērpi top tepat Jelgavā – to darinātāja ir jelgavniece tautas lietišķās mākslas studijas «Dardedze» audēja Ausma Spalviņa, kuras pūrā patlaban jau ir neskaitāmi šo un vēl citu Latvijas kolektīvu, kā arī dažu ārzemnieku valkāti svārki, seģenes, lakati, puišu vestes un citas tērpa detaļas.
Lai arī Ausma pārtraukusi pamatdarbu un aizgājusi pensijā, viņa atzīst, ka tagad vairs neatliek laika citām lietām – jādarbojas ap stellēm.
Šobrīd audēja strādā ļoti intensīvi, jo notiek gatavošanās Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem, kas norisināsies šovasar. Visas trīs stelles mājās ir «procesā», jo tur top brunči Aizupes pamatskolas kolektīvam, «Diždancim» un Glūdas skolas bērniem. Meistare atzīst, ka tas esot paliels stresiņš, jo visi tērpi jāpabeidz līdz svētkiem, kā arī tam visam pa vidu vēl kopā ar «Dardedzi» jāsagatavo krāšņi darbi Dziesmu un deju svētku izstādei, kuru atlase notiks jau pavisam drīz – 25. martā – Jelgavas kultūras namā, un tos vērtēs komisija no Rīgas. Šajā skatē tiks demonstrēti arī tautas tērpi. «Patlaban jau «Dardedzē» izstādei esam atlasījušas segas un dažādus lina izstrādājumus, bet vēl kāds darbs jānoauž. Ļoti gribas darināt tautastērpa vasaras blūzi un cerēt, ka nākamajā vasarā tādas varētu būt mugurā kādam no mūsu kolektīviem,» teic A.Spalviņa.
Viss sākās ar
tautas tērpu sev
Izrādās, ka Ausma stelles iemīļojusi jau 34 gadus, bet tautas tērpus darināt sākusi tikai pirms aptuveni desmit gadiem. Viss sācies reizē, kad pati sev noaudusi un nokomplektējusi pirmo tautas tērpu. Draugi, to redzēdami, palaiduši valodas no mutes mutē. «Atnāca viens pazīstams, atnāca otrs un trešais, lūdzot noaust tautas tērpu. Kas man cits atlika?! Negribējās jau nevienu pievilt atsakot, tādēļ ķēros klāt, un tā viss sākās,» stāsta audēja.
Ausmai aušana ir dzīvesveids. Viņa smejoties teic: ja stelles tukšas, ap sirdi neomulīga jušana. Bet, ja tās diegiem savilktas, zina, ka ik brīvu brīdi ir iespēja piesēsties un darīt savu darbu.
Jautāta par tautas tērpu pieprasījumu, meistare atzīst, ka nevar spriest par visu Latviju, taču mūsu pusē tas it diezgan liels, bet galvenais, ka cilvēki vēlas, lai tērps nebūtu jāpasūta salonā.
Galvenokārt audēja darina radošos darbus dažādām izstādēm, bet pēc pasūtījuma tiek austi tautiskie brunči. Retu reizi viņa pieķeras arī kādas seģenes noaušanai, taču meistare atzīst, ka tas esot darbietilpīgs process – lai skaisti apdarinātu Zemgales greznās seģenes maliņu, vajadzīgi pat trīs mēneši intensīva darba, strādājot diendienā. Tāda seģene maksā pat līdz 200 latiem. Pašai audējai patīk strādāt ar konkrētiem klientiem, nevis tirgum, piemēram, noteiktu kolektīvu vai cilvēku, kas zināms. «Tad rodas personiskā saskare – nav tā, ka aizved uz tirgu un nezini, kas tērpu vēlāk valkās,» atzīst meistare.
Grūtākais ir
sagatavošanās process
Darbs pie svārku aušanas sākas ar klienta atnākšanu pie audējas un vienošanos, ko tad vēlas, no kura novada un vietas ir. Tad tiek šķirstītas attiecīgā novada grāmatas, kurās redzams, kādas krāsas, rakstu svārki tieši šim novadam un pilsētai piederas. Kad vienojas par krāsām un rakstiem, sākas nākamais ceļa posms, ko Ausma atzīst par grūtāko un cilvēka acīm neredzamo.
«Liels darbs tiek ieguldīts, lai atrastu pareizākās tautas tērpa krāsas un to salikumu, kā arī rakstus. Lai radītu jaunus brunčus vai kādu citu tautas tērpa daļu, jāiziet ilgs process. Var teikt – jāveic menedžments. Pastāv divi varianti: doties uz fondiem Rīgā un par diviem latiem pirkt vienu tautas tērpa paraudziņu, skatīt un vērtēt, vai tie der, vai otrs – pašiem būt pētniekiem un studēt grāmatas, rodot priekšstatu, kāds tas izskatās. Tā ir katra meistara brīva izvēle. Uz fondiem noteikti jādodas tajos brīžos, ja kāds grib pilnīgi autentisku tērpu jau bijušam, jo grāmatās krāsas var būt nedaudz citādākas. Tas atkarīgs no tipogrāfijas iespieduma. Jāteic, ka arī man jau gana paraudziņu iekrāts, pēc kuriem skatos, ko katrā tautas tērpā pamainīt, ko saglabāt,» stāsta audēja.
Pēc atrašanas un apzināšanas tiek veikts, kā Ausma saka, «melnais darbs» – pārzīmētas krāsas, raksti, izrēķināts viss līdz sīkumam, lai zinātu, kā uzstellēt stelles. Tālāk uzmet, uzvelk diegus, savij aprēķinātos rakstus, nosaka platumus, blīvumus, lai svārki sanāktu tieši tādi, kā bildē. «Jāteic, ka darba procesā rodas arī dažādi pārsteigumi. Brīžos, kad šķiet – viss ir ļoti skaidrs un iet no rokas, tevi var pārsteigt pat viens diegs – kā izbeidzas un mainās viens diegs, mainās visas attiecības, līdz ar to viss «melnais darbs» jāveic atkārtoti, attiecības jārēķina no jauna. Var gadīties, ka, papildus pērkot diegu, krāsas ir vienādas, taču diega faktūra – jau cita, un tas uzreiz maina visu auduma struktūru. Tāpēc nesanāk man te štancēt kā rūpnīcā, kur ir tonnām vienādu diegu. Ir jāskatās, kas notiek pie katrām mazākajām izmaiņām,» stāsta meistare.
Nepatikšanas var sagādāt pat viena diega spole
Ja kāds domā: kas tad tur liels – ieej veikalā un nopērc to vienu diega spoli, kas pietrūkst, un brunčus pabeidz, viņš rūgti maldās. Izrādās, lai atrastu vienu diegu ar attiecīgu toni un numuru, var gadīties, ka jāgaida pat gads vai jāizbraukā teju visa Latvija. Tā sanācis ar deju kolektīva «Lielupe» sešiem papildu brunčiem, kuru dēļ teju visa valsts apbraukāta, lai sameklētu vienu attiecīgā toņa diegu. «Vislielākās grūtības parasti rodas, ja kas klāt jāpieauž, jo obligāti vajag tādus pašus toņus un numurus diegiem, ne citādākus. Kādam Jelgavas deju kolektīvam diegu meklējot, pabijām visur kur, bet galu galā pēdējais glābiņš bija mūsu pašu trikotāžas veikals pretī Hercoga Jēkaba laukumam. Lai arī tur diegus nepārdot, viņi apžēlojās par mums un apmaiņā par citiem diegiem iedeva ilgi meklēto spolīti. Tas mani toreiz izglāba,» atceras audēja.
Vēl viens kolektīvs savulaik pasūtījis 14 svārkus. Ausma pat nodomājusi: kur tik interesants skaits, gan jau 12 pamatbrunči, bet divi rezervei, taču nekā. Pēc kāda laika saņemts zvans, ka tomēr vēl divus brunčus vajag. Tā nu gads pagājis, kamēr atrasti atbilstoši diegi, jo iepriekšējais vedums jau sen kā beidzies.
Bērniem patīk pusvilna
Kad viss smagais darbs padarīts, notiek aušana un meistardarba radīšana. Pastāv divi veidi, kā aust: viens – ar kāju min, bet otrs – katrs diegs ar roku aiz puļķiem steļļu augšdaļā jāizrausta, un tas esot daudz grūtāk.
Meistare stāsta, ka tautiskie svārki galvenokārt tiek austi pusvilnas – 60 procenti vilna un 40 procenti labas sintētikas. Tas tāpēc, ka vilnas brunči ir ļoti asi, taču pusvilna – bērniem mīlīgāka. «Bērnam nepatīk vilnas brunči, jo tie «kož». Turklāt brīžos, kad salīst, pusvilnas austajiem ir lielāka garantija, ka neizplūdīs krāsa, jo ar vilnu nekad neko nevar zināt, kaut arī pirms tam labi izmazgāta,» tā audēja. Otra lieta – vilnai krāsas pasliktinājušās, vairs nav tik košas, kā agrāk. «Nesen pat gribēju nokrāsot rudzupuķu zilu vilnu, nopirku veikalā desmit krāsas paciņas, katra maksā 60 santīmu, taču, atnākot mājās, atveru un skatos – tur galīgi blāva krāsa, drīzāk pēc pelniem izskatās,» tā Ausma.
Viņas galvenais uzdevums ir noaust auduma gabalu brunčiem vai vestei, šūšanas darbus viņa uztic savai draudzenei šuvējai. Kooperējoties darbs daudz raitāk rit uz priekšu. «Arī pati esmu mēģinājusi šūt un dabūt gatavus svārkus, taču tas nav man. Protams, ja ir tikai viens tērps, tas ir izdarāms, bet kolektīvam labāk darbus sadalīt uz vairākiem, tā ātrāk pie rezultāta var tikt,» tā A.Spalviņa.
Vislētākie ir brunči
Runājot par tautas tērpa cenām, Ausma steidzas teikt, ka meistars jau visiem savas cenas nevar tā uzreiz teikt, taču atzīst, ka brunči esot vislētākie. Galvenokārt cena atkarīga no katras detaļas sarežģītības pakāpes.
Ausmas darinātus tērpus patlaban valkā bērnu un jauniešu centra «Junda» trīs kolektīvi, viņiem vienai dejai noausti arī krāsaini lakati, Jelgavas 1. ģimnāzijas meiteņu koris, visi «Vēja zirdziņa» kolektīvi, «Dālderis», «Diždancis», «Lielupe» un citi Latvijas kolektīvi. Patlaban tiek meklēti vēl daži diegi un domāts par Jelgavas brunču aušanu «Jundēnam».
Nesen pabeigta arī seģene ar mēnešiem un laimes līkločiem no 12. gadsimta, ko pasūtījusi kāda vāciete, un jau šonedēļ šis darinājums aizceļojis uz Vāciju, bet vasarā būs redzams Dziesmu un deju svētkos Rīgā, uz kuriem ar visu seģeni ieradīsies tā īpašniece.
Ausma arī piedalījusies projektā par 12. gadsimtu, viņas uzdevums bija darināt astoņus tautas tērpus četriem muzejiem. Tā, izpētot un izzinot senos tautas tērpus un to nianses, 12. gadsimta vīriešu un sieviešu tautas tērpi eksponēti Dobeles Novadpētniecības muzejā, Bauskas muzejā, Tērvetes Senvēstures muzejā un arī vienā muzejā Lietuvā.
Noteikti esat redzējuši «Diždanča», «Vēja zirdziņa», «Jundēna» un vēl citu Jelgavas un rajona deju, kora kolektīvu košos tautas tērpus. Vai zināt, kas ir to autors? Izrādās, šie latviešu tautas tērpi top tepat Jelgavā – to darinātāja ir jelgavniece tautas lietišķās mākslas studijas «Dardedze» audēja Ausma Spalviņa, kuras pūrā patlaban jau ir neskaitāmi šo un vēl citu Latvijas kolektīvu, kā arī dažu ārzemnieku valkāti svārki, seģenes, lakati, puišu vestes un citas tērpa detaļas.
Lai arī Ausma pārtraukusi pamatdarbu un aizgājusi pensijā, viņa atzīst, ka tagad vairs neatliek laika citām lietām – jādarbojas ap stellēm.
Šobrīd audēja strādā ļoti intensīvi, jo notiek gatavošanās Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem, kas norisināsies šovasar. Visas trīs stelles mājās ir «procesā», jo tur top brunči Aizupes pamatskolas kolektīvam, «Diždancim» un Glūdas skolas bērniem. Meistare atzīst, ka tas esot paliels stresiņš, jo visi tērpi jāpabeidz līdz svētkiem, kā arī tam visam pa vidu vēl kopā ar «Dardedzi» jāsagatavo krāšņi darbi Dziesmu un deju svētku izstādei, kuru atlase notiks jau pavisam drīz – 25. martā – Jelgavas kultūras namā, un tos vērtēs komisija no Rīgas. Šajā skatē tiks demonstrēti arī tautas tērpi. «Patlaban jau «Dardedzē» izstādei esam atlasījušas segas un dažādus lina izstrādājumus, bet vēl kāds darbs jānoauž. Ļoti gribas darināt tautastērpa vasaras blūzi un cerēt, ka nākamajā vasarā tādas varētu būt mugurā kādam no mūsu kolektīviem,» teic A.Spalviņa.
Viss sākās ar
tautas tērpu sev
Izrādās, ka Ausma stelles iemīļojusi jau 34 gadus, bet tautas tērpus darināt sākusi tikai pirms aptuveni desmit gadiem. Viss sācies reizē, kad pati sev noaudusi un nokomplektējusi pirmo tautas tērpu. Draugi, to redzēdami, palaiduši valodas no mutes mutē. «Atnāca viens pazīstams, atnāca otrs un trešais, lūdzot noaust tautas tērpu. Kas man cits atlika?! Negribējās jau nevienu pievilt atsakot, tādēļ ķēros klāt, un tā viss sākās,» stāsta audēja.
Ausmai aušana ir dzīvesveids. Viņa smejoties teic: ja stelles tukšas, ap sirdi neomulīga jušana. Bet, ja tās diegiem savilktas, zina, ka ik brīvu brīdi ir iespēja piesēsties un darīt savu darbu.
Jautāta par tautas tērpu pieprasījumu, meistare atzīst, ka nevar spriest par visu Latviju, taču mūsu pusē tas it diezgan liels, bet galvenais, ka cilvēki vēlas, lai tērps nebūtu jāpasūta salonā.
Galvenokārt audēja darina radošos darbus dažādām izstādēm, bet pēc pasūtījuma tiek austi tautiskie brunči. Retu reizi viņa pieķeras arī kādas seģenes noaušanai, taču meistare atzīst, ka tas esot darbietilpīgs process – lai skaisti apdarinātu Zemgales greznās seģenes maliņu, vajadzīgi pat trīs mēneši intensīva darba, strādājot diendienā. Tāda seģene maksā pat līdz 200 latiem. Pašai audējai patīk strādāt ar konkrētiem klientiem, nevis tirgum, piemēram, noteiktu kolektīvu vai cilvēku, kas zināms. «Tad rodas personiskā saskare – nav tā, ka aizved uz tirgu un nezini, kas tērpu vēlāk valkās,» atzīst meistare.
Grūtākais ir
sagatavošanās process
Darbs pie svārku aušanas sākas ar klienta atnākšanu pie audējas un vienošanos, ko tad vēlas, no kura novada un vietas ir. Tad tiek šķirstītas attiecīgā novada grāmatas, kurās redzams, kādas krāsas, rakstu svārki tieši šim novadam un pilsētai piederas. Kad vienojas par krāsām un rakstiem, sākas nākamais ceļa posms, ko Ausma atzīst par grūtāko un cilvēka acīm neredzamo.
«Liels darbs tiek ieguldīts, lai atrastu pareizākās tautas tērpa krāsas un to salikumu, kā arī rakstus. Lai radītu jaunus brunčus vai kādu citu tautas tērpa daļu, jāiziet ilgs process. Var teikt – jāveic menedžments. Pastāv divi varianti: doties uz fondiem Rīgā un par diviem latiem pirkt vienu tautas tērpa paraudziņu, skatīt un vērtēt, vai tie der, vai otrs – pašiem būt pētniekiem un studēt grāmatas, rodot priekšstatu, kāds tas izskatās. Tā ir katra meistara brīva izvēle. Uz fondiem noteikti jādodas tajos brīžos, ja kāds grib pilnīgi autentisku tērpu jau bijušam, jo grāmatās krāsas var būt nedaudz citādākas. Tas atkarīgs no tipogrāfijas iespieduma. Jāteic, ka arī man jau gana paraudziņu iekrāts, pēc kuriem skatos, ko katrā tautas tērpā pamainīt, ko saglabāt,» stāsta audēja.
Pēc atrašanas un apzināšanas tiek veikts, kā Ausma saka, «melnais darbs» – pārzīmētas krāsas, raksti, izrēķināts viss līdz sīkumam, lai zinātu, kā uzstellēt stelles. Tālāk uzmet, uzvelk diegus, savij aprēķinātos rakstus, nosaka platumus, blīvumus, lai svārki sanāktu tieši tādi, kā bildē. «Jāteic, ka darba procesā rodas arī dažādi pārsteigumi. Brīžos, kad šķiet – viss ir ļoti skaidrs un iet no rokas, tevi var pārsteigt pat viens diegs – kā izbeidzas un mainās viens diegs, mainās visas attiecības, līdz ar to viss «melnais darbs» jāveic atkārtoti, attiecības jārēķina no jauna. Var gadīties, ka, papildus pērkot diegu, krāsas ir vienādas, taču diega faktūra – jau cita, un tas uzreiz maina visu auduma struktūru. Tāpēc nesanāk man te štancēt kā rūpnīcā, kur ir tonnām vienādu diegu. Ir jāskatās, kas notiek pie katrām mazākajām izmaiņām,» stāsta meistare.
Nepatikšanas var sagādāt pat viena diega spole
Ja kāds domā: kas tad tur liels – ieej veikalā un nopērc to vienu diega spoli, kas pietrūkst, un brunčus pabeidz, viņš rūgti maldās. Izrādās, lai atrastu vienu diegu ar attiecīgu toni un numuru, var gadīties, ka jāgaida pat gads vai jāizbraukā teju visa Latvija. Tā sanācis ar deju kolektīva «Lielupe» sešiem papildu brunčiem, kuru dēļ teju visa valsts apbraukāta, lai sameklētu vienu attiecīgā toņa diegu. «Vislielākās grūtības parasti rodas, ja kas klāt jāpieauž, jo obligāti vajag tādus pašus toņus un numurus diegiem, ne citādākus. Kādam Jelgavas deju kolektīvam diegu meklējot, pabijām visur kur, bet galu galā pēdējais glābiņš bija mūsu pašu trikotāžas veikals pretī Hercoga Jēkaba laukumam. Lai arī tur diegus nepārdot, viņi apžēlojās par mums un apmaiņā par citiem diegiem iedeva ilgi meklēto spolīti. Tas mani toreiz izglāba,» atceras audēja.
Vēl viens kolektīvs savulaik pasūtījis 14 svārkus. Ausma pat nodomājusi: kur tik interesants skaits, gan jau 12 pamatbrunči, bet divi rezervei, taču nekā. Pēc kāda laika saņemts zvans, ka tomēr vēl divus brunčus vajag. Tā nu gads pagājis, kamēr atrasti atbilstoši diegi, jo iepriekšējais vedums jau sen kā beidzies.
Bērniem patīk pusvilna
Kad viss smagais darbs padarīts, notiek aušana un meistardarba radīšana. Pastāv divi veidi, kā aust: viens – ar kāju min, bet otrs – katrs diegs ar roku aiz puļķiem steļļu augšdaļā jāizrausta, un tas esot daudz grūtāk.
Meistare stāsta, ka tautiskie svārki galvenokārt tiek austi pusvilnas – 60 procenti vilna un 40 procenti labas sintētikas. Tas tāpēc, ka vilnas brunči ir ļoti asi, taču pusvilna – bērniem mīlīgāka. «Bērnam nepatīk vilnas brunči, jo tie «kož». Turklāt brīžos, kad salīst, pusvilnas austajiem ir lielāka garantija, ka neizplūdīs krāsa, jo ar vilnu nekad neko nevar zināt, kaut arī pirms tam labi izmazgāta,» tā audēja. Otra lieta – vilnai krāsas pasliktinājušās, vairs nav tik košas, kā agrāk. «Nesen pat gribēju nokrāsot rudzupuķu zilu vilnu, nopirku veikalā desmit krāsas paciņas, katra maksā 60 santīmu, taču, atnākot mājās, atveru un skatos – tur galīgi blāva krāsa, drīzāk pēc pelniem izskatās,» tā Ausma.
Viņas galvenais uzdevums ir noaust auduma gabalu brunčiem vai vestei, šūšanas darbus viņa uztic savai draudzenei šuvējai. Kooperējoties darbs daudz raitāk rit uz priekšu. «Arī pati esmu mēģinājusi šūt un dabūt gatavus svārkus, taču tas nav man. Protams, ja ir tikai viens tērps, tas ir izdarāms, bet kolektīvam labāk darbus sadalīt uz vairākiem, tā ātrāk pie rezultāta var tikt,» tā A.Spalviņa.
Vislētākie ir brunči
Runājot par tautas tērpa cenām, Ausma steidzas teikt, ka meistars jau visiem savas cenas nevar tā uzreiz teikt, taču atzīst, ka brunči esot vislētākie. Galvenokārt cena atkarīga no katras detaļas sarežģītības pakāpes.
Ausmas darinātus tērpus patlaban valkā bērnu un jauniešu centra «Junda» trīs kolektīvi, viņiem vienai dejai noausti arī krāsaini lakati, Jelgavas 1. ģimnāzijas meiteņu koris, visi «Vēja zirdziņa» kolektīvi, «Dālderis», «Diždancis», «Lielupe» un citi Latvijas kolektīvi. Patlaban tiek meklēti vēl daži diegi un domāts par Jelgavas brunču aušanu «Jundēnam».
Nesen pabeigta arī seģene ar mēnešiem un laimes līkločiem no 12. gadsimta, ko pasūtījusi kāda vāciete, un jau šonedēļ šis darinājums aizceļojis uz Vāciju, bet vasarā būs redzams Dziesmu un deju svētkos Rīgā, uz kuriem ar visu seģeni ieradīsies tā īpašniece.
Ausma arī piedalījusies projektā par 12. gadsimtu, viņas uzdevums bija darināt astoņus tautas tērpus četriem muzejiem. Tā, izpētot un izzinot senos tautas tērpus un to nianses, 12. gadsimta vīriešu un sieviešu tautas tērpi eksponēti Dobeles Novadpētniecības muzejā, Bauskas muzejā, Tērvetes Senvēstures muzejā un arī vienā muzejā Lietuvā.