«Vardarbība pret klasesbiedriem – tas ir stulbi»

Kristīne Langenfelde

Sestklasniekiem nupat beidzies gala pārbaudījums latviešu valodā – var atviegloti uzelpot, taču viņi spriež, ka tas bijis grūtāks nekā matemātikas. Vēl tikai pāris nedēļu, un pēc sešiem kopā pavadītiem gadiem klasei būs jāšķiras. Viņi paši sevi un arī skolotāja tagad raksturo kā ļoti draudzīgu klasi, taču pa šiem gadiem gājis visādi – neiztika nedz bez ietekmes sfēras dalīšanas, nedz šādām tādām nebūšanām. Vai to varētu saukt tik skaļiem vārdiem kā vienaudžu emocionāla vai fiziska vardarbība? Laikam jau ne, taču pusaudži visai argumentēti spriež par vardarbību – gan emocionālu, gan fizisku, kas nereti manāma ne vienā vien klasē.

3. pamatskolas 6.b klases skolēni nav tie, kas klusītēm bikstītu cits citu un nebūtu gatavi izteikties paši. Viņi visi labprāt iesaistās diskusijā par to, kāpēc arvien biežāk Latvijas skolās dzirdam faktus par bērniem, kuriem vienaudžu pārestību dēļ vārds «skola» jau vien ievieš bailes, kas mudina bērnus kļūt agresīviem, cik noderīgi un, galvenais, vērā ņemami ir vecāku, pedagogu vai psihologu padomi, aizrādījumi un pamācības.

Grupējumi dalās
Jautāti, vai arī viņu klasē ir tādas kā neformālās grupas, kur vieni vairāk turas kopā, bet citus pieņem nelabprāt, skolēnu domas atšķiras. Meitenes sauc, ka viņām esot trīs grupas – klusās, trakulīgās un tās, kuras mācās, taču tas gan nenozīmējot, ka starp viņām valda nesaskaņas: vienkārši tāds izraudzīts draugu loks.
Zēni atkal spriež, ka grupu klasē vispār neesot – tagad jau vairs nav ko dalīt: pēdējais gads, esot jāturas kopā.

Ienācējas
liktenis
Agnese klasei pievienojās šogad, un kā pienācējai viņai sava vieta bija jāizcīna. «Atceros, ka pirmajā dienā valdīja pilnīgs klusums – ne ar vienu nerunāju. Tas tāpēc, ka iepriekšējā klasē mums bija ļoti izteiktas grupas – zēni pret meitenēm: tas bija īsts karš. Varēja dzirdēt visnecenzētākos vārdus, regulāri kāds kādu arī iekaustīja, vecākus sauca uz skolu. Man to visu gribējās aizmirst – viņiem bija vienalga, kā jūtas meitenes. Tā jau sen vairs nebija tikai vienkārša meiteņu ķircināšana,» stāsta Agnese.
Ienākot jaunā kolektīvā, Agnesei jau sākumā šķitis, ka viņa ir pārāka. «Es tā arī domāju, jutos augstākā līmenī par citiem.»    
Alīna atceras, ka tiešām vienā no pirmajām dienām Agnese savu vietu kolektīvā centusies izcīnīt visai savdabīgā veidā. «Viņa paskatījās uz mani un tā arī teica: «Blondā smadzene, pavācies nost.» Kad es nereaģēju, viņa mēģināja vēlreiz: «Nāc un kaujamies.» Bet līdz kautiņam neaizgāja, jo, kā izrādījās, viņai kāds bija sastāstījis, ka es un vēl dažas manas draudzenes esam baigās līderes, kuras jau laicīgi jānoliek pie vietas. Kad sākām runāt un noskaidrot, ka viņai sastāstītas muļķības, pamazām kļuvām par draudzenēm. Tā jau ir, ka bieži vien kāds kaut ko pasaka, bet tu necenties noskaidrot, vai tā ir patiesība, un sākas aizvainojumi,» domā Alīna.

Zanes atstumšana
No skolēniem izdodas izdibināt, ka šo gadu laikā vienīgais cilvēks, kas patiesi no kolektīva atstumts, ir Zane. Tas nonācis tiktāl, ka Zane pat kādu laiku nav nākusi uz skolu. «Bet tas jau nebija tāpēc, ka mēs visi būtu sarunājuši pret viņu slikti izturēties – vienkārši viņa pati radīja šo situāciju. Viņa ne ar vienu nerunāja: mēs cenšamies sadraudzēties, bet viņa to uztver naidīgi, sākas kašķis ne no kā. Viņa vienkārši bija tāds cilvēks – visu uztvēra negatīvi. Un, ja pret mums tā, tad mēs pretī,» cits caur citu stāsta skolēni.
Jautāti, vai kāds no viņiem tobrīd būtu gribējis atrasties Zanes vietā, iestājas klusums, kam seko atbilde: «Bet viņa jau pati provocēja šīs situācijas. Ir jāsaprot – kā tu izturies pret citiem, tā citi izturēsies pret tevi.»

Autoritāte un draudzība
Šķiet, ka vislabākā pieredze «kā tu pret mani, tā es pret tevi» ir Artūram. No skata kārtīgais, godīgais puisis, izrādās, jau no 1. klases bijis vienkārši nevaldāms. «Skolā ar mani neviens nevarēja tikt galā – visi domāja, ka esmu nevaldāms trakulis: skolotājus neklausīju, stundās visu laiku ārdījos, klases biedrus apsaukāju. Un tad mani vienkārši aizveda pie psihologa. Sākumā, protams, nobijos – domāju, ka tas ir tas pats, kas psihene, un tūlīt mani sāks ārstēt. Bet izrādījās pavisam citādāk. Atceros, ka psihologs man vienkārši pajautāja, kāpēc es to daru. Man nebija ko viņam atbildēt. Es vienkārši nezināju, kāpēc es to daru. Sāku padomāt,» nosaka Artūrs.
Taču tā padomāšana nenotika uzreiz – Artūrs mainījās pamazām. «Ziniet, kā tas ir, kad tu ar savu uzvedību jau esi kļuvis par tādu līderi, no kura visiem ir respekts? Tas nemaz nav tik forši, jo visiem no tevis ir bail, bet īstu draugu vairs nav – saproti, ka nav neviena, ar ko normāli parunāt. Un tad es tiešām pārdomāju, ko esmu ieguvis un ko zaudējis. Ieguvu respektu, bet pazaudēju draugus,» gluži kā pieaugušais spriež Artūrs, piebilstot, ka tad, kad viņš to sapratis, arī mainījies. «Tagad es esmu viens no klases, man ir draugi.»

Psihologam saka «jā»
Ja arī daudziem varbūt šķiet, ka skolas psihologs ir tikai kārtējais ķeksītis cīņā ar vardarbību skolās, jauniešu teiktais to atspēko. Viņi tieši psihologu min kā vienu no pirmajiem, pie kā vērsties, ja skolā radušās problēmas. «Noteikti jāiet pie psihologa. Viņš liek padomāt – pret tevi varbūt slikti izturas vai tu pret kādu slikti izturies, bet psihologs liek tev uz to paskatīties no malas, kāpēc tas tā notiek. Tas tiešām var ļoti palīdzēt,» pēc pieredzes spriež jaunieši.  
Viņi arī atzīst, ka tajās reizēs, kad psihologs vadījis stundas, klasē pārrunātas dažādas tēmas gan par sadraudzēšanos, gan otra aizskaršanu, visi klausījušies ļoti uzmanīgi.
«Tā jau tikai domā, ka skolēni neko tādu neņem vērā. Ņem gan,» nosaka sestklasnieki.
Ar sūdzēšanos skolotājam gan esot mazliet citādi. Jaunieši min, ka arī pie klases audzinātāja jāvēršas pēc palīdzības, ja nevar pats tikt galā, taču visbiežāk kolektīvā tā tomēr tiek uztverta kā sūdzēšanās. Tad varot iekulties tikai vēl lielākā nežēlastībā. «Tas parāda, ka tu esi gļēvs, ja sūdzies. Tas rada pārējo necieņu. Tad jau labāk izvēlēties citu veidu, kā tikt galā,» spriež Arvis, kopā ar klases biedriem vēl minot palīdzības lūgšanu vecākiem.

Huligāni nav vainīgi
«Mans tētis bieži ar mani runā par dažādām svarīgām lietām – mēs vienkārši daudz ko pārrunājam, lai es labāk saprastu. Piemēram, tētis man ir stāstījis, ka tie huligāni jau nemaz paši nav vainīgi pie tā, ka viņi par tādiem kļuvuši. Visbiežāk tā problēma ir ģimenē – vecāki nemīl savus bērnus, nerūpējas par viņiem, neaudzina, tāpēc bērns nezina, kā pievērst sev uzmanību,» saka Arvis, bet citi viņu papildina. «Tāpēc vislabāk, ja tevi aizskar šāds cilvēks, ir vienkārši nelikties ne zinis – ja viņš redzēs, ka tu nereaģē, viņam ātri apniks. Viņš jau tikai grib, lai viņu pamana.»
Klausoties šķiet, ka vecāku padomi ne vienmēr pusaudžu vecumā iet gar ausīm. To apstiprina arī Kristaps. «Ienāk mamma vai tētis istabā un sāk man lasīt morāli par to, ka kaut ko ne tā esmu izdarījis. Protams, ka es saspurojos un izliekos, ka visu laižu gar ausīm, bet tad, kad palieku viens, es to pārdomāju. Kaut kas noteikti aizķeras. Tāpēc, ja vecākiem bieži vien šķiet, ka tā viņu runāšana tā arī paliek tikai runāšana, tad gluži tā nav – mēs arī dzirdam, tikai ne vienmēr esam gatavi uzreiz atzīt, ka sastrādājām muļķības,» nosaka Kristaps.

Par vecām biksēm
Jaunieši spriež, ka visizteiktāk nežēlīga izturēšanās skolā ir apmēram 5. klasē, jo vēlāk tādām nodarbēm paliekot mazāk laika – tad puišiem sāk interesēt meitenes, meitenēm puiši, galva aizņemta ar citām problēmām.
Tā pati ierastākā atgrūšana klasē notiek, pamanot, ka kāds ir citādāks nekā pārējie. Sestklasnieki spriež, ka viņiem tādas muļķības ir aiz muguras. «Mēs nevienu neizsmejam un neatgrūžam par to, ka viņam nav tik bagāti vecāki vai nav tik modernas drēbes. Tas ir stulbi!» saka Olafs un pārējie vien piebilst, ka citās klasēs gan ir zināmas izteiktas «stilīgo» un «atkritēju» grupas. «Viņi domā: ja reiz ir stilīgākas drēbes, viņi ir pārāki par citiem. Tas ir tik muļķīgi!»
Jautāti, kur gan savā vecumā gūst, šķiet, jau tik pieaugušu cilvēku viedokļus, jaunieši saka – tas ir gan psihologa pārliecinātais, gan skolotāju un vecāku teiktajā izlobītais.
Šajā klasē noteikti nevalda bara sindroms un neviens no skolēniem nav gatavs akli sekot kādam tikai tāpēc, ka viņš ir noteiktas situācijas līderis. «Ir jau bijis reizēm tā, ka paliek žēl kāds, ko paši vai kāds cits sācis apcelt. Un tad metamies aizstāvēt,» saka skolēni. Viņi gatavi aizstāvēt arī tad, ja tiešām visi nostājušies pret vienu. «Ja tas būs pamatoti, tad kāpēc ne – ir jau tā, ka vienam tikai vajag nostāties otrā pusē. Tad viņu atbalstīs draugs, tad vēl otrs draugs, un arī tā daudzas situācijas var atrisināt,» no pieredzes saka jaunieši.

Datorspēles un agresija
Šķiet, vēl pirms pāris gadiem neviens nevarēja iedomāties, ka arī Latvijas skolās jaunieši cits citam bez redzama iemesla uzbruks ar nažiem vai vēlēsies nežēlīgi izrēķināties. Šodien šādu faktu diemžēl netrūkst. Kā biežākais iemesls tiek minētas cietsirdīgās datorspēles. Arī 3. pamatskolas sestklasnieki nenoliedz – datorspēles rada agresiju.
«Ja ilgi sēdi pie datora, tad jau pats sāc sajust, ka pamazām uzvelcies, kļūsti arvien agresīvāks. Tā tas ir. Tad pat vismazākā uzmanības novēršana var izraisīt baigās dusmas. Piemēram, tu jau kuro stundu sēdi pie datora, ienāk tētis un pajautā, ko ēdīsi, bet tas tā satracina! Un tu uzreiz agresīvi sāc strīdēties – it kā bez iemesla,» spriež puiši.
Visvairāk uzvelkot spēles, kurās jāiznīcina pretinieks. Ja jau reiz tik ļoti uzvelk, kāpēc viņi tās spēlē? «Tāpēc, ka tās ir populārākās,» bez apdomāšanās saka zēni.
Izrādās, ka šāda virtuāla agresija pavisam vienkārši var kļūt arī reāla. Un tad tā vairs nav tikai burkšķēšana uz mammu, tēti, brāļiem vai māsām. «Ir tādas spēles, ko spēlē onlainā, un tad vēl apakšā čatā vari sarunāties ar savu pretinieku. Ja tu viņam atņem dzīvības vai iznīcini, tad ir bijuši gadījumi, kad šis cilvēks, kuru tu pat nezini, aicina tevi satikties un izkauties,» neslēpj jaunieši.
Bet vai tas ir tā vērts? Jaunieši vienbalsīgi saka, ka nav. Viņi atzīst, ka saprot atšķirību starp realitāti un virtuālajām spēlēm. «Tu vari uz brīdi atslēgties no realitātes, bet nekad nedrīkst aizmirst, ka tā ir tikai spēle,» saka puiši.
Izrādās, ka lielākajai daļai to neaizmirst palīdz vecāki. Jaunieši neslēpj, ka gandrīz katram vecāki ierobežo laiku, kas tiek pavadīts, sēžot pie datorspēlēm. «Protams, var jau būt, ka sākumā kāds dusmojas, negrib saprast, bet, ja tā labi padomā, tad tas dators jau nav visa dzīve,» atkal apzinīgi spriež jaunieši.
Kā vecāki cīnās? Kādam vecāki regulāri maina paroles datoram – tikai tad, kad viņš ir izmācījies, saņem iespēju sēdēt pie spēlēm; citam noteikts ilgums, ko var pavadīt pie datora, kas sarūk attiecīgi dēla nepadarītajiem darbiem. Un viņi visi to ir pieņēmuši kā normu. Tagad jau paši spriež, ka šādas datorspēles var aizraut varbūt līdz gadiem septiņpadsmit astoņpadsmit.
«Mēs jau paši jūtam – ja agrāk pavadījām pie kompja pat piecas stundas dienā, tad tagad pusstundu vai divas. Tu dabū jaunu spēli, atkod tehniku, un ātri apnīk. Vecāki arī saka, ka esam kļuvuši mierīgāki. Tā jau tas tikai šķiet, ka šīs spēles neiespaido, bet zemapziņā iespaido gan,» atzīst skolēni.
Vēl viņi piebilst: ja nebūtu hokeja (šī ir hokeja klase, kur regulāri treniņi aizņem ļoti daudz brīvā laika – red.), tad droši vien dažādām muļķībām atliktu vairāk laika. Iespējams, ka viss komplekss – vecāku rūpes, skolotāju un psihologa darbs, ārpusklases nodarbības – šiem bērniem dod tieši tik daudz, lai viņi bez liekuļošanas ne tikai varētu teikt, bet arī ikdienā pierādīt, ka draudzīgas attiecības klasē ir daudz vairāk vērtas par neiecietību, kāda izstumšanu vai savas negatīvās līderības demonstrēšanu.