Veselības apdrošināšana: bonuss vai ķeksītis

Anna Afanasjeva

Lai darbinieks ar brīvprātīgās veselības apdrošināšanas polises piedāvātajām iespējām būtu apmierināts, darba devējam sadarbībā ar padotajiem un, iespējams, pieaicinot konsultantu, nopietni jāizvērtē apdrošinātāju piedāvājums.

Pēdējos gados pie mums nostiprinājusies un gandrīz par normu kļuvusi darba ņēmēju brīvprātīgā veselības apdrošināšana. Taču ikdienā darbinieki atzīst, ka dažkārt šī iespēja, ko darba devējs piedāvā kā papildu bonusu, par tādu īsti nav uzskatāma, jo apdrošināšanas pamatlīmenis praktiski nesniedz nekādas priekšrocības.

Nav jēgas no pakalpojuma, ja nav labuma
Ināra, kas strādā privātā ie­stādē, iepriekšējā gadā bijusi ļoti apmierināta ar darba devēja izvēlēto veselības polisi – līdztekus ambulatorajai un stacionārajai palīdzībai tā ļāvusi ar 50 procentu atlaidi iegādāties medikamentus, reizi gadā iziet masāžas kursu, kā arī reizi gadā daļēji segusi maksas rehabilitācijas pakalpojumus sanatorijā. Taču šogad polise sedz tikai elementārāko – ambulatoro un stacionāro palīdzību. «Tā kā apdrošinātājam noslēgts ļoti maz līgumu ar veselības aprūpes iestādēm, tāda nav arī ar manas ģimenes ārstes praksi, un praktiski no polises nav nekāda labuma. Slimnīcas pakalpojumus neizmantoju, neesmu tik «knauzerīga», lai ārstei katru reizi prasītu čeku par samaksāto pacienta nodevu – 50 santīmiem. Turklāt ir reizes, kad pati ārste aizmirst naudiņu paprasīt, bet es kā paciente – samaksāt,» stāsta polises īpašniece.
Darba devēji parasti nevēlas atzīt, ka viņu izvēlētā polise nevienam nav īsti derīga. Savukārt paši apdrošinātāji un apdrošināšanas brokeri nekautrējas piekrist, ka standarta apdrošināšanas minimums ir ne šis, ne tas. Speciālisti atzīst, ka darba devējam piedāvājumu apkopošana var izrādīties visai darbietilpīga. Tā kā veselības apdrošināšanas programma katrā apdrošināšanas sabiedrībā ir visai plaša, atrast optimālo variantu, kas gan finansiālā ziņā ir pieņemams darba devējam, gan apdrošinātie jūt pietiekamu atdevi, ir diezgan sarežģīti. Sevišķi, ja grib salīdzināt vairāku sabiedrību piedāvājumu, jo katra kompānija apdrošināšanas programmas formulē atšķirīgi. Tāpat ir nianses, kas katru gadu programmās mainās.
«No savas puses cenšos uzņēmumam izveidot piedāvājumu, lai arī darbiniekiem no pakalpojuma būtu jēga, nevis visiem izvēlos vienādas papildprogrammas, piemēram, zobārstniecību vai optiku, kas ne visiem būs pa prātam. Darba vietās ar strādājošo skaitu virs 50 cilvēkiem cenšos darbiniekus vai nu sagrupēt, vai ar apdrošinātāju vienoties, ka darbinieki noteiktā naudas limita ietvaros var izvēlēties sev nepieciešamo vienu vai vairākas papildprogrammas. Nav jēgas maksāt par apdrošināšanu salīdzinoši lielu naudu, ja daļa dalībnieku nav apmierināti. Jāmeklē kompromiss. Piemēram, ja vienu gadu cilvēks izvēlējies zobārstniecību, nākamajā gadā tā viņam nebūs aktuāla, jāpiedāvā kāda sporta programma vai kas cits,» pieredzē dalās apdrošināšanas brokeris Oskars Dzalbs no SIA «Alfa brokeri».
Evija Veitmane no SIA «Rīgas polise» piebilst, ka ar apdrošinātājiem iespējams diskutēt un vienoties par izmaiņām, papildu iespējām, jo pakalpojuma sniedzējs ieinteresēts uzturēt sadarbību ar klientu ilgāku laiku nevis tikai uz vienu apdrošināšanas periodu. Savukārt, ja darbinieku veselības apdrošināšana notiek formāli – ķeksīša dēļ, ja no programmas nav reāla labuma, labāk vispār to nedarīt.

Galvenais, kam
jāpievērš uzmanība
Uz jautājumu, kam, izvēloties polisi, jāpievērš lielāka uzmanība, speciālisti norāda, ka faktoru ir diezgan daudz. Galvenais ir polises segums, jāpārliecinās, kādi ir polises cenrāža limiti, izņēmumi, ko tā nefinansē (sevišķi medikamentu programmā). Parasti klientiem cenrāži nav pieejami pilnā apjomā, bet medikamentu saraksti vispār nenonāk klientu rīcībā. Ikdienā tas nereti izraisa neapmierinātību. Ne vienā vien darba vietā dzirdēts, ka apdrošinātāja sarakstā medikaments gada sākumā bijis, bet drīz pēc tam izņemts. Arī aptiekās cilvēkiem nereti nākas dzirdēt par sarakstu neskaidrībām no apdrošinātāju puses. Ar laiku šīs runas apaug ar jaunām versijām.
Tāpat klientiem parasti pieejami tikai saīsinātie medicīnas pakalpojumu cenrāži. Pilnās versijas studēšana savu 30 lappušu biezumā būtu pārāk sarežģīta. Arī medicīnas iestādes to nereti pielīdzina ķīniešu ābecei.
Apdrošināšanas konsultanti lielāku akcentu iesaka veltīt papildprogrammām, piemēram, zobārstniecībai vai sporta programmām, optikai vai medikamentiem. «Ja nebūs būtisku saslimšanu, šīs programmas vairāk kalpos baudai. Jelgavas cenu aspektā arī vidēja līmeņa cenrāžu programmas var iekļauties limitos. Ja reizēm kāds lats, piemēram, par medikamentiem jāsamaksā, to var pieciest. Rīgā ir citas cenas, tur medicīnas pakalpojumiem lietderīgāka izrādīsies augstākas pakāpes, tātad dārgāka polise. Katrs gadījums savā ziņā ir individuāls, tomēr jābūt zināmai pieredzei, lai izvēlētos pareizo. Jāpievērš uzmanība, cik līgumiestāžu ir apdrošinātājam. Nav jēgas ņemt pakalpojumu sniedzēju ar mazu sadarbības partneru skaitu, lai nav nemitīgi jānodarbojas ar čeku kārtošanu,» stāsta O.Dzalbs.
Saviem klientiem šo pakalpojumu veic brokeri, piedāvājot reizi mēnesī paši nogādāt čekus pie apdrošinātāja. Tas klientiem ir ērtāk, citādi kāds čeku aizmirst, citam nav laika, tādējādi rezultātā pakalpojums izvēršas par kaitinošu pasākumu.
Dažkārt darba vietās ierasta prakse, kad darba devējs piedāvā standarta programmu, pārējo izvēli par attiecīgu piemaksu atstājot pašu darbinieku ziņā. Tā rodas pretruna: pakalpojums domāts tikai juridiskām personām, bet šajā gadījumā lielāko finansējuma daļu, atskaitot standarta cenu pacienta iemaksas segšanai, uzņemas nevis darba devējs, bet darbinieks. Pakalpojuma sniedzēji tam piekrīt, vienlaikus norādot, ka tā ir laba iespēja gadījumos, ja darbinieks vēlas kaut ko iegūt papildus, jo uzņēmums parasti apdrošināšanai atvēl tik līdzekļu, cik var atļauties. Tāpat katrs darbinieks var saņemt apdrošināšanas polisi saviem ģimenes locekļiem. Darba devējam lielāks cilvēku skaits nāk par labu – polises gala cena būs mazāka.
Kādā Jelgavas pakalpojumu uzņēmumā stāstīja, ka par iespēju ar apdrošināšanas polisi apmeklēt baseinu un sporta zāli katram darbiniekam papildus būtu jāmaksā 130 latu. Darbinieki secinājuši, ka šīs naudas viņiem baseina un sporta zāles apmeklēšanai pietiks tāpat un apdrošinātāju piedāvājums nav vajadzīgs.

Apdrošināšanas polises ar un bez limitiem
Vidējā summa, ar ko jārēķinās, apdrošinot darbinieku veselību, atkarīga no izvēlētās programmas. Pamatprogramma bez cenrāža ambulatorajiem un stacionārajiem pakalpojumiem un ambulatorās rehabilitācijas izmaksā 170 – 200 latus atkarībā no reģiona. Jelgavā tā maksās lētāk nekā Rīgā. Kopā ar papildprogrammām jārēķinās ar kādiem 300 latiem. Polise ar naudas limitu maksā no 80 līdz 110 latiem. Ar papildprogrammām cena ir līdzīga.
Populārākie apdrošinātāji jelgavnieku vidū ir «Balta», BTA, «Ergo», «If» un «Seesam». Pēdējo divu pakalpojumu sniedzēju programmas ir bez limitu ierobežojumiem, «If» paketei pievienota čeku grāmatiņa, kur dakterim fiksēt pakalpojumu un tā izcenojumu, ko darbinieki dažkārt uztver kā apgrūtinājumu. Taču tās nolūks ir, lai klienti pārliecinātos, cik par pakalpojumu ir samaksāts, un nevarētu pierakstīt papildu pakalpojumus, kas, nav noslēpums, notiek, lai klients varētu maksimāli izmantot visu iespējamo.

Ko saka darba devēji?
Māris Peilāns, SIA «CBS «Igate»» valdes priekšsēdētājs:
«Līdz šim darbinieku veselības apdrošināšanu neesam praktizējuši. Esam runājuši ar cilvēkiem un, iespējams, šajā ziņā kaut ko mainīsim. Līdz galam vēl nav izstrādāts, kā to labāk izdarīt un tādējādi strādājošos motivēt. Atturēšanās no veselības apdrošināšanas nav saistīta ar papildu izmaksām. Drīzāk tāpēc, ka jautājums savā ziņā ir divdomīgs. Mani interesē, lai darbinieki patstāvīgi un savlaicīgi domātu par sevi – kā darba devējs viņus varu motivēt ar atalgojumu.»

Pēteris Bila, Jelgavas Mašīnbūves rūpnīcas valdes priekšsēdētājs:
«Gan Mašīnbūves rūpnīcas, gan SIA «Madara» darbinieku veselība ir apdrošināta. Juristam esmu devis rīkojumu nodrošināt vislabāko polisi. Konkrēti nevaru pateikt, kādas polises apdrošināšanas sabiedrībā «Balta» esam iegādājušies, jo pats to neizmantoju, nezinu arī, kāda izskatās slimības lapa. Zinu, ka strādājošie aptiekās ar atlaidi var iegādāties zāles. Vienam strādniekam bija gūžas kaula operācija, arī tajā gadījumā polisei bija būtiska nozīme.»

Andris Drēska, SIA «Aleja D» valdes loceklis:
«Mūsu darbiniekiem ir veselības apdrošināšanas polises. Apdrošinām otro gadu. Pirmo reizi apdrošinātāju izvēlējāmies paši, šogad izmantojām apdrošināšanas brokeru pakalpojumus, kas, vadoties pēc izmaksām un polises elastības (lai tā ļautu izvēlēties dažādas programmas atkarībā no darbinieku vajadzībām), starp apdrošinātājiem izvērtēja mums izdevīgāko piedāvājumu. Šogad darbinieku veselība apdrošināta sabiedrībā BTA. Strādājošie sagrupēti trīs dažādās grupās atkarībā no katra vajadzībām. Šos pakalpojumus darbinieki izmanto samērā aktīvi, sevišķi ziemas laikā, kad mazāk darba. Polise tiek izmantota arī, izejot obligāto ikgadējo veselības pārbaudi un vakcinējoties.
Brokeru padoms un palīdzība izrādījās lietderīga, jo darba devējam parasti nav tik daudz laika, lai pats organizētu apdrošinātāju aptauju un profesionāli izvērtētu, kurš piedāvājums daudzo sabiedrību vidū ir tas labākais.»
 

Slimnīca pati izstrādā spēles noteikumus

Savulaik SIA «Jelgavas pilsētas slimnīca» atteicās slēgt līgumus ar apdrošināšanas sabiedrībām par privāto jeb brīvprātīgo veselības apdrošināšanu. Slimnīcas valdes loceklis Andris Ķipurs atgādina, ka to izraisīja apdrošinātāju negodprātīgā izturēšanās pret slimnīcu. Tie, pirmkārt, atļāvās savlaicīgi nemaksāt, labākajā gadījumā norēķināties ar trīs mēnešu nokavēšanos. Otrkārt, apdrošinātāji maksāja pēc pašu sagatavotiem rēķiniem, kur neviens nevarēja tikt gudrs. Slimnīca no šādas sadarbības atteicās.
«Pēc laika nācām klajā ar saviem priekšlikumiem, iestrādājām skaidrus spēles noteikumus. Proti, atzinām visas polises, kas kompensē pacienta iemaksas, arī polises, kas paredz kompensēt maksas pakalpojumus. Paredzējām, ka apdrošinātāji maksā pēc mūsu sagatavotiem rēķiniem. Ar apdrošinātājiem, kam šie nosacījumi bija pieņemami, atkal esam noslēguši līgumus. Tādu ir vairums apdrošinātāju, ar RSK esam vienojušies tikai sadaļā par pacientu iemaksām,» stāsta A.Ķipurs, piebilstot, ka pašlaik norēķini tiek veikti korekti, atbilstoši līgumam nauda tiek pārskaitīta mēneša laikā. «Mūsu mērķis bija nevis norobežoties no apdrošinātājiem, bet panākt kārtību. To esam arī sasnieguši, tālab savulaik bija vērts līgumattiecības ar apdrošinātājiem pārtraukt.» Slimnīcas vadītājs pieļauj, ka ģimenes ārstu praksēm un citiem mazajiem medicīnas pakalpojumu sniedzējiem norēķinu ziņā ar apdrošinātājiem joprojām varētu būt problēmas.
Uz jautājumu, vai arī mūsu pilsētas slimnīca pieder pie medicīnas iestādēm, kam privātā veselības apdrošināšana ir izdevīga, jo ieņēmumi no tās veido ceturto daļu un pat pusi ieņēmumu no gada budžeta, kā konstatēts pētījumā par veselības apdrošināšanu, A.Ķipurs atbild noraidoši. Finansiālais izdevīgums galvenokārt raksturīgs privātajām medicīnas iestādēm, kas lielākoties sniedz maksas pakalpojumus, ko kompensē dārgās polises. Valsts finansētiem pašvaldības uzņēmumiem no apdrošinātājiem saņemtie līdzekļi neveido nozīmīgu gada budžeta daļu.
Slimnīcas vadītājam ikdienā nav nācies just, ka apdrošināšanas kompānijas mediķus apdrošina nelabprāt, jo viņi zina, kā visu polisē noteikto naudas limitu notērēt līdz pēdējam santīmam. Tas tāpēc, ka nedz A.Ķipura, nedz padoto veselība nav apdrošināta. Toties koplīgumā ar arodbiedrību ierakstīts, ka veselības aprūpes pakalpojumus darbinieki slimnīcā saņem par brīvu. Līdz ar to zūd apdrošināšanas jēga.