Vidējā profesionālā izglītība: plusi un mīnusi
22.05.2008.
Pēdējos gados mazinājusies darba devēju neapmierinātība ar jauno speciālistu sagatavošanas līmeni profesionālajās izglītības iestādēs. Tas saistīts gan ar kvalitatīvām izmaiņām, gan darbaspēka trūkumu, kālab jaunie darbinieki ir «uz izķeršanu». Tomēr tendence orientēt jauniešus uz augstāko izglītību valstī ir saglabājusies. Par šiem jautājumiem diskutē Jelgavas Amatniecības vidusskolas direktores vietniece mācību darbā un Zemgales reģiona Profesionālās izglītības un nodarbinātības padomes sekretariāta vadītāja Janīna Rudzīte, direktores vietnieks arodmācību darbā Uldis Sokolovs, Jelgavas Amatu vidusskolas direktore Edīte Bišere un uzņēmuma «Nakts mēbeles» pārvaldnieks Alvis Začs.
Anna Afanasjeva
Pēdējos gados mazinājusies darba devēju neapmierinātība ar jauno speciālistu sagatavošanas līmeni profesionālajās izglītības iestādēs. Tas saistīts gan ar kvalitatīvām izmaiņām, gan darbaspēka trūkumu, kālab jaunie darbinieki ir «uz izķeršanu». Tomēr tendence orientēt jauniešus uz augstāko izglītību valstī ir saglabājusies. Par šiem jautājumiem diskutē Jelgavas Amatniecības vidusskolas direktores vietniece mācību darbā un Zemgales reģiona Profesionālās izglītības un nodarbinātības padomes sekretariāta vadītāja Janīna Rudzīte, direktores vietnieks arodmācību darbā Uldis Sokolovs, Jelgavas Amatu vidusskolas direktore Edīte Bišere un uzņēmuma «Nakts mēbeles» pārvaldnieks Alvis Začs.
Jelgavā līdzīgi kā valstī gandrīz 70 procenti pamatskolas beidzēju turpina izglītību vidusskolā. Pasaulē šī proporcija ir 30:70, vairāk tiek novērtēti sava aroda meistari, ko sagatavo profesionālās izglītības iestādes. Kā situāciju varētu mainīt, jo profesionālā izglītība tomēr ir vērtīgāka?
Janīna Rudzīte (J.R.): To varētu izdarīt valstiskā mērogā, ņemot vērā audzēkņu skaitu un nosakot procentuālo sadalījumu, kādam īpatsvaram izglītība jāturpina vidusskolā.
Vai uzspiests variants būtu pieņemams?
Edīte Bišere (E.B.): Spējīgie jaunieši šādā gadījumā izvēlēsies citas valstis un studēs jebkurā gadījumā. Abas Jelgavas vidējās profesionālās izglītības iestādes strādā, lai izglītība tajās būtu kvalitatīva, lai skolēni mācītos patīkamās telpās ar attīstītu mācību līdzekļu bāzi un jaunām tehnoloģijām. Pie šiem pamatnoteikumiem sadarbībā ar darba devējiem, piesaistot ES struktūrfondu naudu, jāturpina strādāt, lai izglītība tiešām būtu kvalificēta.
J.R.: Nedomāju, ka piespiedu kārtā. Ir profesionālā orientācija – tas, kurš nav izvēlējies, ko gribētu darīt pēc 9. klases, vidusskolā paliek inerces pēc ar domu: gan jau pēc tam izlemšu. Protams, ja vidusskolu visi pabeigtu ar spīdošām sekmēm un būtu spējīgi sekmīgi startēt uz augstskolu budžeta vietām, viss būtu kārtībā. Bet liela daļa beidzēju augstskolās paliek aiz svītras vai tiek atskaitīti pirmajā kursā.
Amatniecības vidusskolai nav pamata izvirzīt pretenzijas, visas grupas komplektējam konkursa kārtībā. Tomēr gribētos, lai profesionālo izglītību apgūst ne tikai tie, kas mācās viduvēji. Šī tendence diemžēl pastāv, šajā mācību gadā tikai nepilnai desmitajai daļai no 225 uzņemtajiem audzēkņiem vidējais vērtējums bija virs sešām ballēm. Gribētos, lai mācīties nāk patiešām sekmīgi audzēkņi.
Vai viens no iemesliem varētu būt tas, ka jauniešiem pamatskolā trūkst informācijas par profesijām?
E.B.: No šī gada profesionālo orientāciju pēc pašvaldības pasūtījuma veicam visās vispārējās izglītības iestādēs. Esam izveidojuši interešu izglītības programmas visās specialitātēs – pavāru, konditoru, frizieru, metālapstrādes. Vienīgi šuvējus nenokomplektējām. Iesaistījušies ap 130 jauniešu. Protams, ne visi, kas iegūs sertifikātu par interešu kursa noklausīšanos, pie mums nāks, bet esam gandarīti, ka no skolām, īpaši 5. vidusskolas, saņēmām lielu atsaucību. Šādā veidā iepazīstot profesionālās skolas, 7., 8., 9. klases jaunieši vairāk uzzina par specialitātēm, ko ne viens vien pieņems kā savējo.
Alvis Začs (A.Z.): Par izglītības sistēmu nemācēšu pateikt. Ir gan savi plusi, gan mīnusi. Galvenais – vai jauniešiem jau sākumā ir interese par profesiju un darbu, ko izvēlējušies, vai viņi savos 15 – 16 gados tiešām zina, kas grib būt, un vai tas padosies. Ir galdnieki, kas pastrādā un nomaina profesiju uz pilnīgi citu. Tāpat citu arodu pārstāvji, izprotot īsto interesi, pārkvalificējas par galdniekiem.
Uldis Sokolovs (U.S.): Motivācija, kur tālāk doties, vispirms nāk no ģimenes. Pateicoties profesionālās izglītības aktivitātēm – konkursiem, semināriem, – interese par profesionālās izglītības iestādēm pašlaik aug. Topošajiem galdniekiem jau vairākus gadus notiek valsts mēroga konkurss «Krēsls», par kuru informācija izplatās no mutes mutē. Tas piesaista. Plaši tiek īstenota būvdarbu izglītības programma, notiek dažādi, arī starptautiski konkursi, kuros veiksmīgi startējam. Dodamies uz vispārizglītojošajām skolām. Tikšanās 1. ģimnāzijā ar 9. klases audzēkņiem gan bija diezgan pasīva – tikai daži no trīs klašu audzēkņiem bija pārliecināti par profesiju, ko vēlas apgūt. Lielākā daļa, šķiet, izvēlēsies pašās beigās. Ir tādi, kas uz jautājumu par skolas izvēli atbild, ka uz šejieni atnākuši draugu iespaidā vai tāpēc, ka skola atrodas tuvāk mājām. Ir daži gadījumi, ka pirmajā kursā jaunieši konstatē – profesijas izvēlē ir kļūdījušies, un pārtrauc mācības.
Mācās arī vienaldzīgie. Lēš, ka trešā daļa kaut ko apgūst tikai tāpēc, ka vajag. Uz kuru pusi izdodas viņus nosvērt?
J.R.: Tas atkarīgs gan no audzēkņa, gan pedagoga. Ja jaunietim ir tendence kaut ko apgūt un pedagogs prot ieinteresēt, izveidojas sadarbība, rezultāts parasti ir pozitīvs. Protams, ir gadījumi, kad audzēknis ir kategorisks, tad arī labs pedagogs neko palīdzēt nevar.
E.B.: Vēlme mācīties tiešām atkarīga no jaunā cilvēka. Atbirums nav liels. No 25 uzņemtajiem pavāriem šogad beigs 19, no tikpat daudz frizieriem – 21. Grūtāk ir specialitātēs, kur smagāka darba specifika. Par konditoriem zināms, ka viņi pārsvarā strādā nakts maiņās. Zinot šo specifiku, jaunieši stingri apdomā, vai konkrēto arodu izvēlēties. Sarunās ar vecākiem atklājas, ka daudzi grib, lai jaunieši iegūtu vidējo izglītību, kas savulaik valstī bija obligāta. Varbūt tāpēc vidusskolas grupu komplektēšana veicas daudz labāk. Protams, jauniešu sekmes tajās ir stipri viduvējas. Arī metālapstrādē. Tāpat atklājas, ka daudzi priekšmeti skolās nav apgūti. Piemēram, rasēšana, maz zina fiziku, ķīmiju, kas profesionālās izglītības sistēmā ir pamatlietas.
Rasēšanu jaunajā mācību gadā Jelgavas mācību iestādēs pamatskolēni sāks apgūt.
A.Z.: Arī matemātikai jāpievērš lielāka uzmanība. Visiem tehniskajiem priekšmetiem. Neatkarīgi no nozares – vai tā ir koka, vai metāla apstrāde – bez aprēķiniem neiztikt. Arī vidusskolās nekas spīdošs šajā ziņā nav.
J.R.: Lai sagatavotu speciālistu, vajadzīgs augsti kvalificēts skolotājs. Lai piesaistītu tiešām zinošu speciālistu no ražošanas, viņam jāmaksā vismaz tikpat, ja ne lielāka alga, jo jāapgūst arī pedagoģija, jāspēj ieinteresēt jaunieti apgūt profesiju. Katrs cilvēks to nespēj, jābūt zināmām dotībām. Skolotāju trūkst, tāpēc daudzi strādā ar pārslodzi. Te darba devēji varētu nākt pretī un deleģēt savus labākos speciālistus, lai viņi mūsu audzēkņiem nodotu savas zināšanas. Reģiona profesionālās izglītības un nodarbinātības padomes sēdēs esam par to runājuši. Bet kvalificēti speciālisti vajadzīgi arī ražošanā, šim jautājumam pozitīva risinājuma pagaidām nav.
E.B.: Vienas slodzes alga ir 290 lati pirms nodokļu nomaksas, diez vai par šādu naudu skola atradīs automātiskās vadības darbgaldu iestatītāju skolotāju. Ar Mašīnbūves rūpnīcas direktoru Pēteri Bilu runājām, ka uzņēmums varētu piedāvāt kādu no labākajiem speciālistiem ar pieredzi, kas vienu vai divas dienas nedēļā varētu strādāt ar audzēkņiem, pie noteiktiem darbgaldiem ierādot konkrētas operācijas. Pašvaldība abu pušu ierosmi atbalstīja. Nākamā gada budžetā šim speciālistam līdztekus rūpnīcas atalgojumam daļēju apmaksu nodrošinās arī pašvaldība. Piedāvātā sadarbība ir vērtīga. To pašu varu teikt par sadarbību ar SIA «Alis», metālapstrādes uzņēmumu «Geor», saloniem «Edīte», «Karmena», bistro «Silva», tirdzniecības uzņēmumu «Kanclers», kas nodrošina labas prakses vietas.
Agrāk darba devēji bija kritiski par vidējās profesionālās izglītības līmeni. Pēdējos gados neapmierinātība ir pierimusi. Ar ko tas saistīts?
A.Z.: Esmu izstrādājis savu taktiku – ņemu puišus jau no 1. kursa, pārliecinos, vai viņiem interesē šī lieta, piedāvāju strādāt arī vasarā, atvaļinājuma laikā un perspektīvākos cenšos pieturēt. Mācību laikā viņi izmēģina dažādas operācijas, līdz atrod to, kas labāk padodas, un ceturtā mācību gada beigās jau ir speciālisti, zina vajadzīgos procesus. Pēdējā laikā radušies zināmi sarežģījumi – 1. kursā prakse paredzēta divas dienas nedēļā, bet uzņēmumam šāds saraustīts process nav piemērots, jo jādomā arī par ražošanas plāniem.
U.S.: No skolas viedokļa šāda sadarbība ir veiksmīga. Ir sadarbības pieredze ar «Nakts mēbelēm», «Egra trans», «Jelgavas mēbelēm» un citiem uzņēmumiem. Saprotam, ka darba devēji audzēkņus vēlētos redzēt uz ilgāku laiku. Neskatoties uz to, «Jelgavas mēbelēs» pašlaik puse grupas divas dienas nedēļā ir praktiskajās mācībās. Tāpat saprotu, ka uzņēmēji ir tendēti uz peļņu un brāķa procenta samazināšanu līdz nullei, bet apmācības procesā brāķis nav izslēgts. Uzņēmumam tas nozīmē zaudējumus.
Vai turpmāk saglabāsiet līdzšinējo prakses ciklu?
U.S.: Meklēsim vidusceļu. Līdztekus savām interesēm jārēķinās ar darba devējiem. Kopumā sešās izglītības programmās piedāvājam apgūt deviņas profesijas. Kokapstrādē ar virkni uzņēmumu ir ilggadēja sadarbība. Tāpat būvdarbu izglītības programmā, ko veicināja nozares attīstība, buma laikā bija pat negatīva tendence – mēģināja audzēkņus izraut ārā no mācību procesa, piedāvājot pastāvīgu darbu un labu atalgojumu. Tagad situācija vairs nav tāda, bet prakses ir nodrošinātas. Visgrūtāk ir ar datorsistēmām. Reti kurš darba devējs praktikantu laidīs klāt informācijas tehnoloģijām, kas kontrolē uzņēmuma finansiālo vai citu darbību un maksā ļoti dārgi. Audzēkņi lielākoties praktizējas pašvaldībās, skolās, ar uzņēmumiem ir grūtāk. Meklējām iespējas Rīgā, bet tas nozīmē papildu izdevumus ceļam. Tāpat tur ir savas mācību iestādes.
Autotransporta nozarē ir vairāki sadarbības līgumi par mācību praksēm, arī ēdināšanas pakalpojumu speciālistiem nav problēmu.
Pirmajai praksei ir ļoti liela nozīme. Nereti no tās atkarīgs, vai jaunietis paliks uzticīgs profesijai. Svarīgi, lai prakse ļautu ne vien apgūt profesionālo jomu, bet augt arī cilvēciskā plāksnē.
A.Z.: Meklējam audzēkņus, kam ir interese un kas grib strādāt. Tas ir arī firmas prestiža jautājums. Praktikantus ņemam līdzi uz sporta spēlēm. Arī krēslu konkurss nozarē ir vajadzīgs. Tāpat Amatu vidusskolā franču speciālista Bruno Šaperona meistarklases pavāriem. Tas vairo skolu prestižu. Tā turpinot, būs vairāk audzēkņu, kas gribēs šeit mācīties. Tas savukārt mudina bērnus uz mācīšanos, lai izturētu konkursu. Pats savā laikā Rīgā esmu beidzis 17. Mākslas mēbeļu profesionāli tehnisko skolu, kur bija liels konkurss. Lai gan 16 – 17 gadu vecumā domas bija par ballēm un citām lietām, skolā bija jātiek, un to izdarīju. Zinot šīs skolas prestižu, stājoties Lauksaimniecības akadēmijā (tagad LLU), katedrā uzreiz piedāvāja strādāt par meistaru.
E.B.: Nākamgad pa četriem jauniešiem no konditoru un pavāru grupas būs iespēja doties uz Franciju. Tāpat pavāriem un komercdarbiniekiem ir iespēja iziet praksi Itālijā. Bet mūsu jaunieši pašlaik nav sagatavojušies iziet patstāvīgajā dzīvē. Tas jāiemāca skolai. Nesen atgriezos no Itālijas, redzēju citvalstu jauniešus, kas praktizējas. Mūsu skolās ir jāvirza starptautiskie projekti programmu «Comenius» un «Leonardo da Vinči» gaitā. Itāliešu skolā atsaucīgi uzņēma mūsu ideju par iesaistīšanos projektā, lai vesela mūsu audzēkņu grupa 15 dienas varētu doties praksē.
Abas skolas dara visu, lai būtu interesanti, dotu iespēju audzēkņiem attīstīties. Nevar apgalvot, ka visi jaunieši, kas izvēlējušies profesiju padsmit gadu vecumā, paliks tajā uz mūžu. Tomēr piedāvājums tālākai dzīvei ir pietiekami plašs. Pēdējie gadi liecina, ka apgūtajā specialitātē paliek ap 70 procenti audzēkņu. Kādi 30 procenti, iegūstot vidējo izglītību, aiziet uz augstskolu.
J.R.: Amatniecības vidusskolai ir ilgstoša sadarbība ar Vācijas nodarbinātības dienestu, kas šajā valstī piedāvā katru gadu īstenot praktiskās mācības topošajiem ēdināšanas servisa darbiniekiem. Arī tas motivē, bet strādāt lielākā daļa tomēr paliek Latvijā. Esam secinājuši – ceļot darba devēju un izglītības iestāžu prestižu, varam cerēt, ka profesionālo izglītību izvēlēsies aizvien labāk sagatavoti un motivētāki jaunieši. Ja viņi redz perspektīvu – kvalitatīvu darba vietu ar sakārtotu darba vidi, kur viņu novērtē gan profesionāli, gan kā cilvēku –, jaunietis ir motivēts apgūt profesiju.
A.Z.: Interesanti, ka tagad trešā daļa darbinieku kokapstrādē mūsu uzņēmumā ir meitenes. Agrāk nebija vispār.
S.R.: Viena meitene šogad pie mums mācās arī par automehāniķi. Puišiem tas liek mobilizēties, tas ļoti uzlabo mikroklimatu grupā.
A.Z.: Vide tiešām uzlabojas.
E.B.: Skolā labi var redzēt, kā jaunieši atdzīvojas. Esam mazāki nekā pilsētas ģimnāzijas, šeit ir mazākas grupas un audzēkņu «atvēršanas» iespējas – lielākas.
J.R.: Arī mūsu audzēkņi saka, ka te skolotāji ir pieejamāki, tuvāki, audzēkņi jūtas uzklausīti un labāk izprasti. Pie mums mācīties daudzi nāk, jo šeit mācījušies draugi, kas te jutušies labi.
Lai sasniegtu profesionālo līmeni, svarīgi, lai izglītības iestādēs būtu mūsdienīgas tehnoloģijas. Kā vērtējat to līmeni?
E.B.: Amatu vidusskolā par PHARE līdzekļiem sakārtoti pavāru un konditoru kabineti, par Integrācijas fonda projekta naudu pērn sakārtojām šuvēju kabinetu, kur šogad 15 cilvēki apgūst šo profesiju. Tagad gatavojamies nākamajam posmam – metālapstrādes centra izveidei kopā ar pašvaldību un reģionālo Pieaugušo izglītības centru. Sadarbībā ar pašvaldību startēsim uz ERAF atbalstu. Vienīgi automātiskās vadības darbgaldi noveco tikpat ātri kā datori...
U.S.: Materiāli tehniskās bāzes pilnveidošana galvenokārt notiek, īstenojot projektus. Ar ERAF atbalstu modernizējām un izveidojām laboratorijas un darbnīcas kokapstrādē un autotransporta programmā, ir projekti būvdarbu un ēdināšanas speciālistu sagatavošanā. Tomēr jūtama ir tendence ierobežot līdzekļus, lai vairāk izmantotu darba devēju esošo bāzi audzēkņu praktiskajai apmācībai. Līdzšinējie projekti mācību procesā dod lielu atspaidu. Protams, varam strādāt pie padomju laikā ražotajiem darbgaldiem, kas funkcionē, bet jaunākas iekārtas ir gluži kas cits.
Laikam tāpēc darba devēji vairs nav tik kritiski par jauno speciālistu atbilstību.
A.Z.: Vienu brīdi bija jāpiedzīvo ne viens vien kuriozs. Jo lekcija, kurā kaut ko pieraksti, un prakse, kad dabū sajust īsto garšu, ir dažādas lietas.
E.B.: Galvenais ir iemācīt jauniešus gribēt strādāt. Varbūt dažreiz piecnieks vispārizglītojošajos priekšmetos izsaka mazāk kā astoņnieks, deviņnieks kvalifikācijā. Jāiemāca arī darba kultūra, higiēna.
J.R.: Uzņēmumi šodien sagaida, lai speciālisti ikvienā jomā redz kopējo procesu.
Pēdējos gados mazinājusies darba devēju neapmierinātība ar jauno speciālistu sagatavošanas līmeni profesionālajās izglītības iestādēs. Tas saistīts gan ar kvalitatīvām izmaiņām, gan darbaspēka trūkumu, kālab jaunie darbinieki ir «uz izķeršanu». Tomēr tendence orientēt jauniešus uz augstāko izglītību valstī ir saglabājusies. Par šiem jautājumiem diskutē Jelgavas Amatniecības vidusskolas direktores vietniece mācību darbā un Zemgales reģiona Profesionālās izglītības un nodarbinātības padomes sekretariāta vadītāja Janīna Rudzīte, direktores vietnieks arodmācību darbā Uldis Sokolovs, Jelgavas Amatu vidusskolas direktore Edīte Bišere un uzņēmuma «Nakts mēbeles» pārvaldnieks Alvis Začs.
Jelgavā līdzīgi kā valstī gandrīz 70 procenti pamatskolas beidzēju turpina izglītību vidusskolā. Pasaulē šī proporcija ir 30:70, vairāk tiek novērtēti sava aroda meistari, ko sagatavo profesionālās izglītības iestādes. Kā situāciju varētu mainīt, jo profesionālā izglītība tomēr ir vērtīgāka?
Janīna Rudzīte (J.R.): To varētu izdarīt valstiskā mērogā, ņemot vērā audzēkņu skaitu un nosakot procentuālo sadalījumu, kādam īpatsvaram izglītība jāturpina vidusskolā.
Vai uzspiests variants būtu pieņemams?
Edīte Bišere (E.B.): Spējīgie jaunieši šādā gadījumā izvēlēsies citas valstis un studēs jebkurā gadījumā. Abas Jelgavas vidējās profesionālās izglītības iestādes strādā, lai izglītība tajās būtu kvalitatīva, lai skolēni mācītos patīkamās telpās ar attīstītu mācību līdzekļu bāzi un jaunām tehnoloģijām. Pie šiem pamatnoteikumiem sadarbībā ar darba devējiem, piesaistot ES struktūrfondu naudu, jāturpina strādāt, lai izglītība tiešām būtu kvalificēta.
J.R.: Nedomāju, ka piespiedu kārtā. Ir profesionālā orientācija – tas, kurš nav izvēlējies, ko gribētu darīt pēc 9. klases, vidusskolā paliek inerces pēc ar domu: gan jau pēc tam izlemšu. Protams, ja vidusskolu visi pabeigtu ar spīdošām sekmēm un būtu spējīgi sekmīgi startēt uz augstskolu budžeta vietām, viss būtu kārtībā. Bet liela daļa beidzēju augstskolās paliek aiz svītras vai tiek atskaitīti pirmajā kursā.
Amatniecības vidusskolai nav pamata izvirzīt pretenzijas, visas grupas komplektējam konkursa kārtībā. Tomēr gribētos, lai profesionālo izglītību apgūst ne tikai tie, kas mācās viduvēji. Šī tendence diemžēl pastāv, šajā mācību gadā tikai nepilnai desmitajai daļai no 225 uzņemtajiem audzēkņiem vidējais vērtējums bija virs sešām ballēm. Gribētos, lai mācīties nāk patiešām sekmīgi audzēkņi.
Vai viens no iemesliem varētu būt tas, ka jauniešiem pamatskolā trūkst informācijas par profesijām?
E.B.: No šī gada profesionālo orientāciju pēc pašvaldības pasūtījuma veicam visās vispārējās izglītības iestādēs. Esam izveidojuši interešu izglītības programmas visās specialitātēs – pavāru, konditoru, frizieru, metālapstrādes. Vienīgi šuvējus nenokomplektējām. Iesaistījušies ap 130 jauniešu. Protams, ne visi, kas iegūs sertifikātu par interešu kursa noklausīšanos, pie mums nāks, bet esam gandarīti, ka no skolām, īpaši 5. vidusskolas, saņēmām lielu atsaucību. Šādā veidā iepazīstot profesionālās skolas, 7., 8., 9. klases jaunieši vairāk uzzina par specialitātēm, ko ne viens vien pieņems kā savējo.
Alvis Začs (A.Z.): Par izglītības sistēmu nemācēšu pateikt. Ir gan savi plusi, gan mīnusi. Galvenais – vai jauniešiem jau sākumā ir interese par profesiju un darbu, ko izvēlējušies, vai viņi savos 15 – 16 gados tiešām zina, kas grib būt, un vai tas padosies. Ir galdnieki, kas pastrādā un nomaina profesiju uz pilnīgi citu. Tāpat citu arodu pārstāvji, izprotot īsto interesi, pārkvalificējas par galdniekiem.
Uldis Sokolovs (U.S.): Motivācija, kur tālāk doties, vispirms nāk no ģimenes. Pateicoties profesionālās izglītības aktivitātēm – konkursiem, semināriem, – interese par profesionālās izglītības iestādēm pašlaik aug. Topošajiem galdniekiem jau vairākus gadus notiek valsts mēroga konkurss «Krēsls», par kuru informācija izplatās no mutes mutē. Tas piesaista. Plaši tiek īstenota būvdarbu izglītības programma, notiek dažādi, arī starptautiski konkursi, kuros veiksmīgi startējam. Dodamies uz vispārizglītojošajām skolām. Tikšanās 1. ģimnāzijā ar 9. klases audzēkņiem gan bija diezgan pasīva – tikai daži no trīs klašu audzēkņiem bija pārliecināti par profesiju, ko vēlas apgūt. Lielākā daļa, šķiet, izvēlēsies pašās beigās. Ir tādi, kas uz jautājumu par skolas izvēli atbild, ka uz šejieni atnākuši draugu iespaidā vai tāpēc, ka skola atrodas tuvāk mājām. Ir daži gadījumi, ka pirmajā kursā jaunieši konstatē – profesijas izvēlē ir kļūdījušies, un pārtrauc mācības.
Mācās arī vienaldzīgie. Lēš, ka trešā daļa kaut ko apgūst tikai tāpēc, ka vajag. Uz kuru pusi izdodas viņus nosvērt?
J.R.: Tas atkarīgs gan no audzēkņa, gan pedagoga. Ja jaunietim ir tendence kaut ko apgūt un pedagogs prot ieinteresēt, izveidojas sadarbība, rezultāts parasti ir pozitīvs. Protams, ir gadījumi, kad audzēknis ir kategorisks, tad arī labs pedagogs neko palīdzēt nevar.
E.B.: Vēlme mācīties tiešām atkarīga no jaunā cilvēka. Atbirums nav liels. No 25 uzņemtajiem pavāriem šogad beigs 19, no tikpat daudz frizieriem – 21. Grūtāk ir specialitātēs, kur smagāka darba specifika. Par konditoriem zināms, ka viņi pārsvarā strādā nakts maiņās. Zinot šo specifiku, jaunieši stingri apdomā, vai konkrēto arodu izvēlēties. Sarunās ar vecākiem atklājas, ka daudzi grib, lai jaunieši iegūtu vidējo izglītību, kas savulaik valstī bija obligāta. Varbūt tāpēc vidusskolas grupu komplektēšana veicas daudz labāk. Protams, jauniešu sekmes tajās ir stipri viduvējas. Arī metālapstrādē. Tāpat atklājas, ka daudzi priekšmeti skolās nav apgūti. Piemēram, rasēšana, maz zina fiziku, ķīmiju, kas profesionālās izglītības sistēmā ir pamatlietas.
Rasēšanu jaunajā mācību gadā Jelgavas mācību iestādēs pamatskolēni sāks apgūt.
A.Z.: Arī matemātikai jāpievērš lielāka uzmanība. Visiem tehniskajiem priekšmetiem. Neatkarīgi no nozares – vai tā ir koka, vai metāla apstrāde – bez aprēķiniem neiztikt. Arī vidusskolās nekas spīdošs šajā ziņā nav.
J.R.: Lai sagatavotu speciālistu, vajadzīgs augsti kvalificēts skolotājs. Lai piesaistītu tiešām zinošu speciālistu no ražošanas, viņam jāmaksā vismaz tikpat, ja ne lielāka alga, jo jāapgūst arī pedagoģija, jāspēj ieinteresēt jaunieti apgūt profesiju. Katrs cilvēks to nespēj, jābūt zināmām dotībām. Skolotāju trūkst, tāpēc daudzi strādā ar pārslodzi. Te darba devēji varētu nākt pretī un deleģēt savus labākos speciālistus, lai viņi mūsu audzēkņiem nodotu savas zināšanas. Reģiona profesionālās izglītības un nodarbinātības padomes sēdēs esam par to runājuši. Bet kvalificēti speciālisti vajadzīgi arī ražošanā, šim jautājumam pozitīva risinājuma pagaidām nav.
E.B.: Vienas slodzes alga ir 290 lati pirms nodokļu nomaksas, diez vai par šādu naudu skola atradīs automātiskās vadības darbgaldu iestatītāju skolotāju. Ar Mašīnbūves rūpnīcas direktoru Pēteri Bilu runājām, ka uzņēmums varētu piedāvāt kādu no labākajiem speciālistiem ar pieredzi, kas vienu vai divas dienas nedēļā varētu strādāt ar audzēkņiem, pie noteiktiem darbgaldiem ierādot konkrētas operācijas. Pašvaldība abu pušu ierosmi atbalstīja. Nākamā gada budžetā šim speciālistam līdztekus rūpnīcas atalgojumam daļēju apmaksu nodrošinās arī pašvaldība. Piedāvātā sadarbība ir vērtīga. To pašu varu teikt par sadarbību ar SIA «Alis», metālapstrādes uzņēmumu «Geor», saloniem «Edīte», «Karmena», bistro «Silva», tirdzniecības uzņēmumu «Kanclers», kas nodrošina labas prakses vietas.
Agrāk darba devēji bija kritiski par vidējās profesionālās izglītības līmeni. Pēdējos gados neapmierinātība ir pierimusi. Ar ko tas saistīts?
A.Z.: Esmu izstrādājis savu taktiku – ņemu puišus jau no 1. kursa, pārliecinos, vai viņiem interesē šī lieta, piedāvāju strādāt arī vasarā, atvaļinājuma laikā un perspektīvākos cenšos pieturēt. Mācību laikā viņi izmēģina dažādas operācijas, līdz atrod to, kas labāk padodas, un ceturtā mācību gada beigās jau ir speciālisti, zina vajadzīgos procesus. Pēdējā laikā radušies zināmi sarežģījumi – 1. kursā prakse paredzēta divas dienas nedēļā, bet uzņēmumam šāds saraustīts process nav piemērots, jo jādomā arī par ražošanas plāniem.
U.S.: No skolas viedokļa šāda sadarbība ir veiksmīga. Ir sadarbības pieredze ar «Nakts mēbelēm», «Egra trans», «Jelgavas mēbelēm» un citiem uzņēmumiem. Saprotam, ka darba devēji audzēkņus vēlētos redzēt uz ilgāku laiku. Neskatoties uz to, «Jelgavas mēbelēs» pašlaik puse grupas divas dienas nedēļā ir praktiskajās mācībās. Tāpat saprotu, ka uzņēmēji ir tendēti uz peļņu un brāķa procenta samazināšanu līdz nullei, bet apmācības procesā brāķis nav izslēgts. Uzņēmumam tas nozīmē zaudējumus.
Vai turpmāk saglabāsiet līdzšinējo prakses ciklu?
U.S.: Meklēsim vidusceļu. Līdztekus savām interesēm jārēķinās ar darba devējiem. Kopumā sešās izglītības programmās piedāvājam apgūt deviņas profesijas. Kokapstrādē ar virkni uzņēmumu ir ilggadēja sadarbība. Tāpat būvdarbu izglītības programmā, ko veicināja nozares attīstība, buma laikā bija pat negatīva tendence – mēģināja audzēkņus izraut ārā no mācību procesa, piedāvājot pastāvīgu darbu un labu atalgojumu. Tagad situācija vairs nav tāda, bet prakses ir nodrošinātas. Visgrūtāk ir ar datorsistēmām. Reti kurš darba devējs praktikantu laidīs klāt informācijas tehnoloģijām, kas kontrolē uzņēmuma finansiālo vai citu darbību un maksā ļoti dārgi. Audzēkņi lielākoties praktizējas pašvaldībās, skolās, ar uzņēmumiem ir grūtāk. Meklējām iespējas Rīgā, bet tas nozīmē papildu izdevumus ceļam. Tāpat tur ir savas mācību iestādes.
Autotransporta nozarē ir vairāki sadarbības līgumi par mācību praksēm, arī ēdināšanas pakalpojumu speciālistiem nav problēmu.
Pirmajai praksei ir ļoti liela nozīme. Nereti no tās atkarīgs, vai jaunietis paliks uzticīgs profesijai. Svarīgi, lai prakse ļautu ne vien apgūt profesionālo jomu, bet augt arī cilvēciskā plāksnē.
A.Z.: Meklējam audzēkņus, kam ir interese un kas grib strādāt. Tas ir arī firmas prestiža jautājums. Praktikantus ņemam līdzi uz sporta spēlēm. Arī krēslu konkurss nozarē ir vajadzīgs. Tāpat Amatu vidusskolā franču speciālista Bruno Šaperona meistarklases pavāriem. Tas vairo skolu prestižu. Tā turpinot, būs vairāk audzēkņu, kas gribēs šeit mācīties. Tas savukārt mudina bērnus uz mācīšanos, lai izturētu konkursu. Pats savā laikā Rīgā esmu beidzis 17. Mākslas mēbeļu profesionāli tehnisko skolu, kur bija liels konkurss. Lai gan 16 – 17 gadu vecumā domas bija par ballēm un citām lietām, skolā bija jātiek, un to izdarīju. Zinot šīs skolas prestižu, stājoties Lauksaimniecības akadēmijā (tagad LLU), katedrā uzreiz piedāvāja strādāt par meistaru.
E.B.: Nākamgad pa četriem jauniešiem no konditoru un pavāru grupas būs iespēja doties uz Franciju. Tāpat pavāriem un komercdarbiniekiem ir iespēja iziet praksi Itālijā. Bet mūsu jaunieši pašlaik nav sagatavojušies iziet patstāvīgajā dzīvē. Tas jāiemāca skolai. Nesen atgriezos no Itālijas, redzēju citvalstu jauniešus, kas praktizējas. Mūsu skolās ir jāvirza starptautiskie projekti programmu «Comenius» un «Leonardo da Vinči» gaitā. Itāliešu skolā atsaucīgi uzņēma mūsu ideju par iesaistīšanos projektā, lai vesela mūsu audzēkņu grupa 15 dienas varētu doties praksē.
Abas skolas dara visu, lai būtu interesanti, dotu iespēju audzēkņiem attīstīties. Nevar apgalvot, ka visi jaunieši, kas izvēlējušies profesiju padsmit gadu vecumā, paliks tajā uz mūžu. Tomēr piedāvājums tālākai dzīvei ir pietiekami plašs. Pēdējie gadi liecina, ka apgūtajā specialitātē paliek ap 70 procenti audzēkņu. Kādi 30 procenti, iegūstot vidējo izglītību, aiziet uz augstskolu.
J.R.: Amatniecības vidusskolai ir ilgstoša sadarbība ar Vācijas nodarbinātības dienestu, kas šajā valstī piedāvā katru gadu īstenot praktiskās mācības topošajiem ēdināšanas servisa darbiniekiem. Arī tas motivē, bet strādāt lielākā daļa tomēr paliek Latvijā. Esam secinājuši – ceļot darba devēju un izglītības iestāžu prestižu, varam cerēt, ka profesionālo izglītību izvēlēsies aizvien labāk sagatavoti un motivētāki jaunieši. Ja viņi redz perspektīvu – kvalitatīvu darba vietu ar sakārtotu darba vidi, kur viņu novērtē gan profesionāli, gan kā cilvēku –, jaunietis ir motivēts apgūt profesiju.
A.Z.: Interesanti, ka tagad trešā daļa darbinieku kokapstrādē mūsu uzņēmumā ir meitenes. Agrāk nebija vispār.
S.R.: Viena meitene šogad pie mums mācās arī par automehāniķi. Puišiem tas liek mobilizēties, tas ļoti uzlabo mikroklimatu grupā.
A.Z.: Vide tiešām uzlabojas.
E.B.: Skolā labi var redzēt, kā jaunieši atdzīvojas. Esam mazāki nekā pilsētas ģimnāzijas, šeit ir mazākas grupas un audzēkņu «atvēršanas» iespējas – lielākas.
J.R.: Arī mūsu audzēkņi saka, ka te skolotāji ir pieejamāki, tuvāki, audzēkņi jūtas uzklausīti un labāk izprasti. Pie mums mācīties daudzi nāk, jo šeit mācījušies draugi, kas te jutušies labi.
Lai sasniegtu profesionālo līmeni, svarīgi, lai izglītības iestādēs būtu mūsdienīgas tehnoloģijas. Kā vērtējat to līmeni?
E.B.: Amatu vidusskolā par PHARE līdzekļiem sakārtoti pavāru un konditoru kabineti, par Integrācijas fonda projekta naudu pērn sakārtojām šuvēju kabinetu, kur šogad 15 cilvēki apgūst šo profesiju. Tagad gatavojamies nākamajam posmam – metālapstrādes centra izveidei kopā ar pašvaldību un reģionālo Pieaugušo izglītības centru. Sadarbībā ar pašvaldību startēsim uz ERAF atbalstu. Vienīgi automātiskās vadības darbgaldi noveco tikpat ātri kā datori...
U.S.: Materiāli tehniskās bāzes pilnveidošana galvenokārt notiek, īstenojot projektus. Ar ERAF atbalstu modernizējām un izveidojām laboratorijas un darbnīcas kokapstrādē un autotransporta programmā, ir projekti būvdarbu un ēdināšanas speciālistu sagatavošanā. Tomēr jūtama ir tendence ierobežot līdzekļus, lai vairāk izmantotu darba devēju esošo bāzi audzēkņu praktiskajai apmācībai. Līdzšinējie projekti mācību procesā dod lielu atspaidu. Protams, varam strādāt pie padomju laikā ražotajiem darbgaldiem, kas funkcionē, bet jaunākas iekārtas ir gluži kas cits.
Laikam tāpēc darba devēji vairs nav tik kritiski par jauno speciālistu atbilstību.
A.Z.: Vienu brīdi bija jāpiedzīvo ne viens vien kuriozs. Jo lekcija, kurā kaut ko pieraksti, un prakse, kad dabū sajust īsto garšu, ir dažādas lietas.
E.B.: Galvenais ir iemācīt jauniešus gribēt strādāt. Varbūt dažreiz piecnieks vispārizglītojošajos priekšmetos izsaka mazāk kā astoņnieks, deviņnieks kvalifikācijā. Jāiemāca arī darba kultūra, higiēna.
J.R.: Uzņēmumi šodien sagaida, lai speciālisti ikvienā jomā redz kopējo procesu.