Viens solis līdz patstāvīgai dzīvei

Daudziem varētu šķist, ka Niedru ielas 5. privātmāja daudz neatšķiras no pārējiem turīgā rajona namiem, taču tā nav. Šī māja ir īpaša, jo tā ir pirmā SOS jauniešu māja Latvijā, kurā patlaban dzīvo 11 jaunieši. Viņi tajā nokļuvuši pēc 16 gadu vecuma un beiguši pamatskolu, lai ar četru pedagogu un vadītājas palīdzību sagatavotos patstāvīgai dzīvei. Iepriekš šī nama iemītnieki dzīvojuši Īslīces SOS bērnu ciematā kopā ar SOS māti, jo Latvijas pilsētu pašvaldības šo bērnus iekārtojušas SOS Bērnu ciematu asociācijā. Māja Jelgavā atvērta pirms teju diviem gadiem. «Jelgavas Vēstnesis» šoreiz vienu dienu nolēma pavadīt jauniešu mājā, lai redzētu, kāda ir tās ikdiena.

Dzīve jauniešu mājā atšķirībā no dzīves ciematā, kur bērni mīt pie SOS mammām, ir daudz patstāvīgāka. Šeit jaunietis pats plāno, kā pavadīt brīvo laiku, kā tērēt kabatas naudu un kopīgi ar pedagogu domā, kur mācīties tālāk, izvērtē savas nākotnes iespējas un par savu rīcību uzņemas atbildību. Svarīga metode SOS aprūpes sistēmā ir individuālās attīstības plānošana - kuras laikā jaunietis izvirza sev mērķus un konkrētus uzdevumus nākotnei. 

SOS jauniešu mājā ierodamies nedaudz pēc pulksten 8 un piezvanām pie privātmājas vārtiņiem. Durvis atver viena no mājas iemītniecēm Līga, nosakot: «Jūs varat iet iekšā!» Priekšnamā mūs sagaida pedagoģe Inga, kuras darba diena bija sākusies jau iepriekšējā dienā pulksten 14, bet beigsies šorīt pulksten 9. Taču līdz tam viņai vēl jāiespēj uzrakstīt atskaite par notikumiem, kas piedzīvoti viņas maiņā. Tā jāraksta speciālā pedagogu forumā, lai nākamās maiņas pedagogs var viegli atrast to, kas tad ar katru jaunieti iepriekšējās dienas laikā noticis. Visi pedagogi kopā sanāk tikai reizi mēnesī, taču viņiem jābūt par visu informētiem. Tāpēc, lai netraucētu ierasto kārtību, dodamies līdzi pedagoģei, lai viņa varētu darīt savus darbus un reizē pastāstīt, kas tad noticis jau šorīt.

Rīts sākas pulksten 6

Mājas 1. stāvā atrodas istaba viesiem un virtuve, 2., 3. stāvā un arī pagrabstāvā ir jauniešu istabas. Galvenokārt viņi dzīvo pa vienam, tikai divās istabās pa diviem. Pagrabstāvā atrodas arī sauna, kuru jaunieši var izmantot, kamīna istaba, kur palikt viesiem pa nakti, un veļas mazgātava. Redzot iedzīvi, var teikt, ka jaunieši ir nodrošināti pat ar tādām lietām, par kurām daži var tikai sapņot, piemēram, saunu, pārsteidzoši lielu platekrāna televizoru, veļas žāvējamo skapi, dažādām elektroierīcēm, burbuļvannu un citām mantām. Visas minētās lietas ir pašu iedzīvotāju ziedotas un dāvinātas vai arī palikušas mantojumā no iepriekšējiem mājas saimniekiem. Tikai jautājums - vai jaunieši to spēj novērtēt?

Mājā valda klusums, un audzinātāja stāsta, ka šeit rosība ik rītu sākas jau pulksten 6, kad viena meitene ceļas, lai nokļūtu uz skolu Rīgā, bet otra brauc uz mācībām Saulainē. «Mums te nav tā, kā maziem bērniem - stundu saraksti, cikos jāceļas. Jaunieši paši vairāk vai mazāk koriģē, cikos un kur viņiem jādodas, lai paspētu paveikt savus darbus, un zina, cikos jābūt mājās,» stāsta pedagoģe.

Lai arī ikdienā bērni dzīvo patstāvīgi - gādā par pārtiku un ēdienreizēm, tīru veļu, izdara lietas, kas nepieciešamas, cenšas ievērot mājas iekšējās kārtības noteikumus -, katram no viņiem ir piesaistīts kāds pedagogs aprūpētājs. Var teikt, ka viņi jauniešiem ir kā palīgs vai treneris - dodas uz skolas vecāku sapulcēm, ved pie ārsta vai palīdz darba meklējumos un reizi mēnesī par saviem bērniem vadībai sniedz atskaiti, kā pa šo laiku gājis, ko paveicis un pie kā vēl jāstrādā.

Pedagoģe atzīst, ka darbs ar šiem jauniešiem neesot viegls, jo viņi esot «īstajā» pusaudžu vecumā, kad visādi dullumi prātā un «spurošanās», ja viņiem kaut ko liek darīt. Taču pedagogam jābūt tam, kas redz, ka kāds noskumis vai viņam slikti, vai kaut kas sāp, jāaprunājas, jāpalīdz un jāpamāca, ko un kā darīt. Pedagoga darbs ir uzklausīt bērnu un dot viņam padomu.

Māja pieder jauniešiem, bet tai ir savi noteikumi

Jaunieši šeit dzīvo ik dienu, taču pedagogi te strādā, tāpēc par kārtību, tīrību mājā un visu pārējo jārūpējas pašiem pusaudžiem. Katrs, protams, atbild par savu istabu, bet ar koplietošanas telpu tīrīšanu ir tā - šiem darbiem katru mēnesi izstrādāts grafiks, kurā vienas nedēļas garumā kādam jātīra pagalms, kādam koplietošanas telpas, kādam jārūpējas par tīrību virtuvē. Pedagoga darbs ir katru vakaru pārbaudīt un novērtēt, vai jaunietis savu darbu izpildījis vai ne. Par neizdarītiem pienākumiem vai noteikumu pārkāpumiem jaunietim tiek skaitīti soda punkti. Katru mēnesi jaunieši saņem finanses minimālās algas apjomā, kas paredzētas apģērbam, pārtikai, saimniecībai, skolai un ikdienas tēriņiem. Atkarībā no tā, cik daudz soda punktu sakrāts, jaunietim tiek veikti finanšu ierobežojumi. «Tas jauniešiem nepatīk un viņi jūtas kontrolēti, tomēr tas ir veids, kā jaunieti vai sabiedrību pasargāt no nelabvēlīgas uzvedības, un tas ir veids, kā jaunietim likt uzņemties atbildību pašam par savu rīcību,» saka jauniešu mājas vadītāja Baiba Blomniece-Jurāne. Par iekrāto naudiņu jauniešu mājā tiek iegādātas nepieciešamas lietas vai rīkoti bonusa pasākumi apzinīgākiem un cītīgākiem jauniešiem.

Līga vēlas tikt prom

Viesistabā vēl satiekam Līgu un jautājam, kāpēc viņa mājās? Jauniete atbild, ka nolēmusi nemācīties un arī nestrādāt. Noteikumi gan paredz - lai jaunietis šajā mājā dzīvotu un saņemtu visu, ko tā sniedz, viņam ir jādara viens vai otrs. Līga mums apgalvo, ka viņa pavisam drīz, kad būs sasniegusi 18 gadu vecumu, pametīšot šo māju un sākšot savu dzīvi. Viņa teic, ka par to ir ļoti laimīga un pat nevarot sagaidīt, kad varēs aiziet. Šeit neesot ar ko parunāt - tam, ka viņas stāstītais paliks pie pedagoga, ticības nav. Taujāta, ko tad viņa pati gatava darīt, lai mainītu kaut ko savā ikdienā, meitene atbild, ka neesot nekādas jēgas censties - labāk visu notiekošo vērot no malas.

Tā kā Līga nedz mācās, nedz strādā, tad arī viņas ikdiena ir visai ierasta: jārūpējas par trusi Mārtinu, jāskatās televizors un atlikušajā laikā, kad ir iedvesma, viņa rakstot dzejoļus. «Pēdējie dzejoļi ir ļoti pesimistiski, jo es tā uztveru dzīvi - neko dzīvespriecīgu un labu sev apkārt nesaskatu. Nevienam līdz galam neuzticos, jo ļoti bieži esmu sagaidījusi vilšanos,» tā Līga.

Ko par to saka kaimiņi?

Rīta cēliens mājā ir beidzies un līdz pēcpusdienai, kad jaunieši atkal saradīsies, iestājas klusais periods, tāpēc, izmantojot laiku, aptaujājam blakus māju iedzīvotājus, lai izzinātu, ko tad viņi domā par šādu jauniešu māju savā rajonā.

Nav noslēpums, ka sākumā, kad jauniešu māja vēl tikai tapa, kaimiņi bija visai skeptiski noskaņoti. Valdīja uzskats, ka tur mājvietu radīs virkne nedisciplinētu un neaudzinātu jauniešu, kas pamatīgi traucēs apkārtējos gan ar savu uzvedību, gan dzīvesveidu. Taču šovasar apritēs jau divi gadi, kopš māja atrodas Niedru ielā, bet par lieliem starpgadījumiem nekas vēl nav dzirdēts.

Vistuvākie kaimiņi, kas atrodas pagalma pusē, mīt Niedru ielā 3. Tā ir Silinu ģimene, kas atzīst, ka arī viņi sākumā bijuši pret ieceri šo māju veidot šeit, taču diemžēl viņu un kaimiņu protesta iesniegumi valsts iestādēs neko nav mainījuši. Tomēr, neraugoties uz personīgu nepatiku, Silinu ģimene spiesta atzīt, ka vismaz šobrīd viss esot kārtībā - jaunieši viņiem netraucējot, arī trokšņošana nav, ap māju viss vienmēr kārtīgs.

Dzīvība atgriežas pēc pulksten 14

Mājas pagalmā satiekam, pēc Ingas teiktā, vienu no kārtīgākajiem un apzinīgākajiem puišiem - Nauri. Izrādījās, viņam šī diena īpaša - 20. dzimšanas diena. Apsveikumu no pārējiem mājiniekiem viņš saņēmis jau pusnaktī, kad jaunieši ar daudziem baloniem, torti un dāvanu ieradušies pie puiša. Ieejot istabā, redzam, ka gulta un dīvāns nokrauts baloniem, sekcija - dāvanām. Tur var manīt arī kādu puiša foto kopā ar draugiem, bet uz galda stāv dators. Puisis atzīst, ka šī diena jau ne ar ko neatšķiroties no pārējām - bijis skolā, mācījies, bet tagad pārnācis mājās. Nākamajā gadā viņš iegūs pavāra diplomu. Pats gan saka, ka viņam šis arods nepatīk, bet skolu noteikti pabeigšot. Neraugoties uz to, ka mācīties aizgājis tikai mācīšanās pēc, tagad mājā viņš esot viens no trīs cilvēku komandas, kas svētdienās gatavo ēst citiem.

Riebjas mājas noteikumi

Trešajā stāvā sastopam māsas Ivetu un Antru. Istaba, kā jau meitenēm, kārtīga un pilna dažādiem mīļiem sīkumiem. Iveta, kas mācās Jelgavas Spīdolas ģimnāzijā, pilda mājas darbus, bet jaunākā māsa, kas mācās par kora diriģenti Jelgavas Mūzikas vidusskolā, Antra, klausās mūziku.

Jāteic, ka Iveta šajā dienā nogrēkojusies, jo nav aizgājusi uz skolu. Viņa vien nosmej, ka zinot, cik tas viņai izmaksās. Tagad gariem zobiem tomēr cenšas izpildīt mājas darbus nākamajai dienai. Savukārt Antra bijusi spāņu valodas nodarbībās - viņas sapnis ir dzīvot Spānijā, apprecēties un audzināt tumšas ādas krāsas bērniņu. Iveta stāsta, ka vēl līdz pavasarim mācīsies Spīdolas ģimnāzijā, taču pēc tam pāries uz Raiņa vakara maiņas vidusskolu Rīgā, jo meitene galvaspilsētā vēlas uzsākt daļēji patstāvīgu dzīvi kopā ar savu draugu. «Lai arī pedagogi man saka, ka par agru doties daļēji patstāvīgā dzīvē, uzskatu, ka esmu tam gatava. Vairāk jau tāpēc, ka man riebjas kontrole, kas valda šajā mājā. No SOS saņemšu atbalstu (jaunietis, kas mācās dienas nodaļā, saņem finansiālu atbalstu izdzīvošanai minimālās algas apmērā un atbalstu skolas mācību maksas segšanai, ja ir sekmīgs un uzcītīgs - red.),» stāsta Iveta.

«Tracinoši šie noteikumi, it sevišķi, ka visi sodi par neizdarīto balstīti uz naudu. Piemēram, pēc noteikumiem darba dienās mājās no skolas ir jāatnāk līdz pulksten 21, ja nebūsi, piezvani un pasaki, kur esi, tomēr darba dienās mājās ar pedagoga atļauju jāierodas līdz 23, ja kavē un nebrīdina, tad par to ir sods. Par iekasētajām soda naudām esam vai pusi mājas apdāvinājuši ar dažādām mantām. Viņas uzskata, ka šāda māja būtu lieliska, ja vien varētu dzīvot, neviena nepieskatītas - viņām labiekārtota dzīves vieta, viss sadzīvei nepieciešamais sagādāts, atliek vien izmantot. Tomēr jaunietēm, šķiet, nav priekšstata par to, ka arī parastā ģimenē katram bērnam ir savi pienākumi, vecāku kontrole un noteikumi, kas jāievēro.

Beigās gan meitenes piebilst - ja jau dzīve tā iegrozījusies, ka nevar dzīvot pie saviem vecākiem, tad labi, ka ir šādas mājas.

Ciemošanās iespēja pret iesniegumu

«Tas ir briesmīgi, ka te par visu ir jāatskaitās un jādomā vairākas dienas iepriekš. Nekas nevar notikt spontāni. Ja vēlamies palikt pie drauga, rakstām iesniegumu to dienu pedagogiem, kas dežurēs. Ja vēlies, lai kāds paliktu pie tevis, process ir daudzkārt grūtāks - jāraksta iesniegums gan pedagogam, gan vadītājai, kas vēlēsies iepazīties, veikt sarunas ar šo cilvēku un tikai tad pateiks, vai viņš varēs palikt. Tāpēc labprātāk izvēlamies palikt ārpus mājas,» stāsta Iveta.

Un atkal jau «pieklibo» jauniešu izpratne par to, ka arī ģimenēs bērniem parasti nepieciešama vecāka atļauja, ja viņš vēlas palikt ārpus mājas vai kādu aicināt ciemoties pie sevis.

1. mājas līmenī savs bizness

Lejas stāvā durvis pavērtas Edgara un Sandija istabai. Istaba pilna dažādām tehniskām ierīcēm un visam pa vidu vēl divas raibas žurkas. Abi puiši visu dienu noslinkojuši, jo Sandijs kādu laiku vairs nemācās, tāpēc tieši šodien no vadības saņēmis rīkojumu, ka viņam māja būs jāpamet, jo, neskatoties uz brīdinājumiem, soda mēriem un attīstības plānošanu, Sandijs negrasās neko darīt. Edgaram skola ir tikai pāris reižu nedēļā. Pašmācības ceļā abi apguvuši baneru un mājas lapas veidošanu un tagad jau izpilda pasūtījumus. Tas esot gan hobijs, gan zināms peļņas avots.

Tāda nu ir jauniešu ikdiena šajā mājā - it kā katram sava, taču tomēr visiem kopīga dzīve. To, cik katrs no viņiem ir gatavs iekļauties tajā, nosaka dažādi apstākļi, taču viņu visu kopīgais mērķis būtu citam citu atbalstīt un palīdzēt, lai tad, kad pienāks laiks pamest šo vietu, viņi būtu gatavi patstāvīgi pieņemt pareizos lēmumus. Šķiet, tas izdodas ne vienmēr, bet viņi mācās.