Viņa izvēle – profesionālā armija

Sintija Čepanone

Jelgavniekam Armandam Reinim drīz būs 33 gadi. Viņš ir karavīrs. Viens no tiem, kas izvēlējies dienēt profesionālajā armijā. Dienests nu kļuvis par darbu, un Armands ne mirkli nenožēlo, ka pirms apmēram gada izšķīries par šo soli. Savulaik viņš bijis arī obligātā militārā dienesta karavīrs, un, salīdzinot situāciju toreiz un tagad, atzīst – nu ar Latvijas armiju patiesi var lepoties.

Kā sākās tava interese par militāro jomu? Vai jau bērnībā zināji, ka vēlies būt karavīrs?
Grūti atcerēties, kad tieši sapratu, ka mani šīs lietas interesē, taču bērnībā tas laikam gan nebija. Drīzāk – kad sāku strādāt robežsardzē. Jāpiebilst gan – astoņpadsmit gadu vecumā biju pilnīgi pārliecināts, ka no obligātā militārā dienesta neizvairīšos, tādēļ aizgāju armijā. Protams, bija tādi, kas darīja visu, lai tikai nevajadzētu dienēt, taču man tiešām to gribējās. Likās – ja neesi nodienējis, tad... nu ir kaut kā tā... Arī tagad, atskatoties uz pusotru gadu, ko pavadīju armijā, pavisam noteikti varu apgalvot, ka tas nebija nelietderīgi pavadīts laiks.
Tu minēji, ka agrāk biji robežsargs.
Jā, robežsardzē sāku strādāt pāris gadu pēc armijas, un tas jau bija dienests kā darbs – nostrādāju un braucu mājās. Sākumā Meitenē biju tikai robežsargs, bet pēc kāda gada man piedāvāja kļūt par kinologu. Piekritu, robežsargu mācību centrā Rēzeknē pabeidzu attiecīgus kursus, ieguvu savu pirmo suni «vilku» Reno un turpmāk strādāju kā kinologs.
Jāatzīst, ka pirmajās reizēs izpratne par suņa psiholoģiju man bija visnotaļ niecīga. Nezināju, kas jādara, kā jātrenē. Zināju vien to, ka viņam, lai izpildītu komandas, vajadzīgs motivācijas priekšmets – vai tas būtu ēdiens, vai aports. Neierasti bija arī tas, ka Reno sāka mitināties manā dzīvoklī. Tikai pamazām, ar laiku pieradām viens pie otra, es ieguvu pieredzi un sāku saprast, kā pareizi suns jāmāca, lai iegūtu pēc iespējas labāku rezultātu. Reno bija narkotiku suns – apmācīts narkotiku meklēšanā. Diemžēl viņš nomira. Taču arī tagadējais «vilks» Rasko sākumā bija narkotiku suns, bet pašlaik viņš jau mācās meklēt sprāgstvielas.
Kopumā robežsardzē nostrādāju kādus septiņus ar pusi gadus, līdz izšķīros par labu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Tagad esmu profesionālā militārā dienesta karavīrs. Kinologs, jo, mainot darba vietu, Rasko ņēmu līdzi. Tas ir mans privātais suns.
Kā tu nokļuvi profesionālajā armijā – tā vienkārši aizgāji turp un teici, ka ļoti vēlies dienēt?
Tā varētu teikt. Darbavietas maiņa pagājušajā gadā šķiet likumsakarīgs solis: arī NBS ir kinoloģija – it kā viss tāpat kā robežsardzē, tomēr mazliet citādāk... Protams, vispirms jau bija jāiztur Rekrutēšanas un atlases centra atlase – jāizpilda zināmi fiziskie normatīvi, dažādi testi, jāiziet medicīniskās pārbaudes. Ja prasības izpildi, vari sākt dienēt profesionālajā armijā.
Kāda ir tava darbadiena?
Tāda pati kā jebkuram citā jomā strādājošajam. Darbadiena ilgst no pulksten 9 līdz pieciem pēcpusdienā un tā norit pēc iepriekš izveidota plāna. Galvenokārt diena aizrit dažādās nodarbībās, kurās es sevi sagatavoju par karavīru. Dienā gan rūpējos par savu fizisko sagatavotību, gan trenējos šaušanā, ir nodarbības topogrāfijā. Protams, strādāju arī ar savu suni. Jāpiebilst, ka šīs nodarbības ir kopā ar citiem kinologiem un dažkārt ļoti noder, ja kolēģis pakoriģē, iesaka, kā darīt, lai būtu labāks rezultāts. No malas nereti pieļautās kļūdas labāk redzamas.
Runājot par suņa dresūru – teici, ka Rasko pašlaik apgūst sprāgstvielu meklēšanu. Vai viņš ir apķērīgs skolēns?
Jā, Rasko ir diezgan apķērīgs, taču vienalga vēl jāiegulda milzīgs darbs, lai droši varētu teikt, ka viņš ir pietiekami prasmīgs sprāgstvielu meklēšanā. Pamatu sunim var iemācīt apmēram četros mēnešos, pārējais laiks aizrit, apgūto nonivelējot. Tam nepieciešami regulāri treniņi, lēns un pacietīgs darbs. Kaut gan – tāpat kā par Rīgu, arī par suni var teikt, ka viņš nekad nebūs gatavs, jo vienmēr jau vēl var piestrādāt, lai viņa prasmes uzlabotu. No vienas puses, Rasko vēl nav pietiekami labi sagatavots sprāgstvielu meklēšanā, lai mēs varētu doties, piemēram, uz Afganistānu, no otras puses – ja vajadzētu, mēs turp dotos.
Kā tu vispār vērtē Latvijas karavīru iesaistīšanos starptautiskās operācijās, piemēram, Irākā, Afganistānā?
Tas nav apspriežams: ja tevi sūta uz Irāku, tev tur ir jābrauc, un viss. Tu esi karavīrs. Ja tam neesi gatavs, tad – ko tu vispār dari dienestā?! Šajā gadījumā tās ir citas valstis, taču kas tāds var notikt arī Latvijā, un karavīram tam ir jābūt gatavam. Šodien tas ir Irākā vai Afganistānā, rīt tas var būt jau kaut kur tuvāk.
Tomēr neatbalstu, ka dienests Irākā vai Afganistānā karavīram kļūst tikai par naudas pelnīšanu. Tā tam vismaz nevajadzētu būt. Lai dienētu profesionālajā armijā, jābūt pārliecībai. Manuprāt, tā ir viena no iespējām sevi profesionāli apliecināt, pilnveidoties, mācībās apgūto pielietot reālā situācijā. Ja es nebūtu gatavs doties turp, tad jājautā, kāpēc gan es vispār trenēju savu suni?! Protams, viņš var noderēt arī tad, ja tepat Latvijā rastos nepieciešamība meklēt sprāgstvielas, tomēr tur, kur notiek karadarbība, apmēri ir pavisam citi.
Tu esi dienējis arī obligātajā militārajā dienestā, tāpēc vari salīdzināt. Kā tev šķiet, vai Latvija, izveidojot profesionālo dienestu, ir ieguvēja? 
Es domāju, ka noteikti. Profesionālais dienests neapšaubāmi ir krietni labāks par obligāto, jo to labprātīgi izvēlas cilvēki, kas grib dienēt, tie, kuriem ir pārliecība, ka tas ir vajadzīgs. Manuprāt, liekot dienēt obligāti, rezultāts bija daudzkārt sliktāks, savukārt, ja to vēlas pats un ir motivēts to darīt, tad ir citādāk. Kas tas par karavīru, kas negrib dienēt?! Es, piemēram, negribu nodarboties ar kaut ko citu. Pieļauju, ja man spiestu to darīt, drīzāk rastos pretreakcija. Turklāt pašreizējā situācija apliecina, ka vienmēr atradīsies cilvēki, kas vēlas dienēt.
Runājot par profesionalitāti – manuprāt, šī armija ir profesionāla. Latvijas armija ir krietni cēlusies, ja salīdzinu ar to laiku, kad obligātajā dienestā biju es. Mainījusies uz augšu visādā ziņā – aprīkojuma, plānošanas un arī citādi. Jāuzteic arī jaunās Latvijas armijas formas – tās, salīdzinot ar iepriekšējām, ir ļoti ērtas – nav vairs desmitiem pogu un āķīšu. Tās ir vienkāršas un parocīgas. Arī izskatās labi.
Esmu pārliecināts, ka katram cilvēkam jādara tas, ko viņš vēlas darīt. Es esmu izvēlējies būt karavīrs. Līdz šim savu izvēli neesmu nožēlojis un pat nepieļauju domu, ka pēc gadiem to varētu nožēlot. Protams, jārēķinās, ka šim darbam ir zināma specifika, bet pie tās jau esmu pieradis. Piemēram, karavīram kaut nakts vidū jābūt gatavībā. Līdzīgi bija arī tad, kad strādāju robežsardzē.
Dienests ir tavs darbs, par kuru, protams, tu saņem atalgojumu. Vai, tavuprāt, algas apjoms varētu motivēt jauniešus kļūt par karavīriem?
Ar atalgojumu, ko saņemu profesionālajā militārajā dienestā, esmu apmierināts. Kādam jau, protams, tas var šķist par mazu, taču uzskatu, ka pagaidām tas ir pietiekams. Domāju, ka jauniešiem tas noteikti varētu kalpot par vienu no motivējošiem faktoriem izvēlēties profesionālo dienestu.
Kā tev šķiet, vai uzreiz var nešaubīgi noteikt, kurš būs vai nebūs labs karavīrs?
Grūti pateikt, vai pēc izskata var spriest par piemērotību dienestam. It kā jau var noteikt, taču dažkārt iespaids var būt mānīgs. Lai pavisam droši apgalvotu, ka cilvēks būs labs karavīrs, kādu laiku jānostrādā kopā. Dzīvē var izrādīties arī otrādi. 
Kas tevi piesaista profesionālajā dienestā?
Pirmkārt, tas, ka dienestā perfekti var attīstīt savu fizisko formu – dienests, manuprāt, ir ideāla vieta, kur to darīt. Otrkārt, iespēja apgūt dažādas iemaņas un tās nemitīgi pilnveidot. Tev iemāca rīkoties ar ieročiem, šeit var perfekti apgūt šaušanu, orientēšanos. Tie, šķiet, arī ir galvenie faktori, kas mani šajā darbā piesaista.
Tieši tāpēc tos jauniešus, kuriem ir interese par armiju, es noteikti aicinu dienēt profesionālajā militārajā dienestā. Katrā ziņā – es to iesaku.

 Fakti par NBS (līdz 01.01.2008.)
• NBS dienē 4915 karavīri (1284 virsnieki, 1945 instruktori un 1686 dižkareivji un kareivji).
• NBS dienē 871 karavīrs sieviete (161 virsniece, 486 instruktores un 224 kareives vai dižkareives).
• NBS dienē 4412 latviešu, 389 krievu, 35 lietuviešu, 32 poļu, 25 baltkrievu, 18 ukraiņu un 4 citu tautību karavīri.

NBS Rekrutēšanas un atlases centra (RAC) Rekrutēšanas grupas priekšnieks Vilnis Veinbergs norāda – turpmāk profesionālajam dienestam jaunieši var pieteikties ne tikai RAC, bet arī tuvākajā Zemessardzes bataljonā.