Zalānu ģimenes adrenalīns – hokejs
28.02.2008.
«Kad būšu beidzis savu hokejista karjeru, tad arī varēšu teikt, ka esmu profesionāls spēlētājs,» prāto teju piecpadsmit gadus vecais Jelgavas 4. vidusskolas skolnieks Ainis Zalāns. Pašlaik savu nākotni viņš redz tikai saistībā ar hokeju un cer, ka kādreiz varēs spēlēt kādā pasaulē atzītā komandā. Arī tajā viņš būs vārtsargs.
Sintija Čepanone
«Kad būšu beidzis savu hokejista karjeru, tad arī varēšu teikt, ka esmu profesionāls spēlētājs,» prāto teju piecpadsmit gadus vecais Jelgavas 4. vidusskolas skolnieks Ainis Zalāns. Pašlaik savu nākotni viņš redz tikai saistībā ar hokeju un cer, ka kādreiz varēs spēlēt kādā pasaulē atzītā komandā. Arī tajā viņš būs vārtsargs.
Hokejs nu ir ne tikai Aiņa aizraušanās – tajā viņš ievilcis arī mammu Inesi un tēti Arni. Viņi ir ne tikai aktīvākie līdzjutēji un dēla sponsori – Inese kļuvusi arī par biedrības «Zemgale 1992 – 1994» valdes priekšsēdētāju un gādā par organizatorisko pusi, lai visiem komandas puišiem būtu iespēja piepildīt savu sapni – spēlēt hokeju.
«Hokejs – tas jau ir mūsu dzīvesveids. Ja kādu sestdienu vai svētdienu nenotiek spēles, kurām varam just līdzi, šķiet, kaut kas nav riktīgi,» par dēla nodarbošanos saka vecāki. Viņi ir pārliecināti: hokejs – tas Ainim jau ir nopietni. «Esam izgājuši cauri karatē, basketbolam, klavierspēlei. Taču, kad Jelgavā sāka celt Ledus halli, Ainis bija pārņemts ar hokeju un pārliecināts, ka tur būs viņa īstā vieta, un mums nācās viņu piereģistrēt treniņiem. Tagad viņš jau spēlē U-15 vecuma grupā,» stāsta Inese un atceras, ka savulaik slidotprasmi dēls apguvis, naktīs kopā ar tēti slidojot Daugavas ledus hallē Rīgā. Kāpēc naktī? Vienkārši – ledus īre naktī ir lētāka. «Ķēriens uz slidošanu viņam bija uzreiz,» dēlu paslavē Arnis, kas hokeju spēlē amatieru līmenī.
Tiesa gan – kad vecāki piekrituši atbalstīt dēla vēlēšanos spēlēt hokeju, viņiem nav bijusi pat nojausma, cik izmaksā hokejists ģimenē. Taču tagad, kad to izbaudījuši «uz savas ādas», zina gan: lai iegādātos vārtsarga ekipējumu, jārēķinās ar apmēram 1500 latiem. Forma jāmaina vidēji divās sezonās reizi – gan nolietojuma dēļ, gan tāpēc, ka puika strauji aug. Taču ar laiku vecāki iemanījušies ekipējumu nomainīt pakāpeniski. Protams, jārēķinās arī ar neparedzētiem izdevumiem – piemēram, lai nomainītu salauzto nūju, jāšķiras no 100 latiem. Inese un Arnis stāsta, ka sākumā Ainim iegādājušies spēlētāja formu, taču viņš tik ļoti vēlējies spēlēt vārtos, ka treneris A.Bērziņš «padevies». Vecākiem tas savukārt nozīmēja papildu izdevumus, jo vārtsargam nepieciešams profesionāls ekipējums, lai nejustu ripas triecienu. «Nesen pat – par 500 latiem iegādājāmies jaunus cimdus, lai gan to vajadzēja izdarīt jau agrāk,» prāto vecāki, un Ainis stāsta, ka vecais cimds bija tik izdilis, ka, ķerot ripu, viņš salauzis pirkstu.
Inese neslēpj – kad Ainis tikko sācis nodarboties ar hokeju, ģimenei līdzekļu bijis krietni par maz, tāpēc atbalstu sniedza Spruktu un Zariņu ģimenes. «Taču Aiņa panākumi mums dod stimulu pelnīt vairāk,» smej vecāki, gan neslēpjot prieku, ka pašvaldība pirmo gadu radusi iespēju segt ledus īres izdevumus un nodrošina transportu uz izbraukuma spēlēm. Starp citu, runājot par panākumiem, – pirms pāris gadiem par labāko vārtsargu Ainis atzīts Holandē, vēlāk arī Latvijā U-14 grupā. Augstus rezultātus visa komanda uzrādījusi turnīros. Par Aiņa panākumiem jāpateicas pirmajam trenerim V.Kačanovam, kurš sniedza pirmās iemaņas meistarības apgūšanā, pielietošanā un vārtsarga ampluā veidošanā. Taujāts, ko viņam nozīmē atzinība, Ainis novelk: «Tad jūtos atvieglots. Jo mani pūliņi tiek novērtēti.» Pūliņi – tie ir treniņi piecas dienas nedēļā un spēles brīvdienās. «Dažreiz jau šķiet, ka slodze ir pārāk liela, un gribas atpūsties,» saka Ainis, taču apstāties negrasās.
«Tās emocijas, kas spēles laikā valda tribīnēs, nav aprakstāmas. Vecāki ir visaizrautīgākie līdzjutēji un skaļākie piezīmju izteicēji,» Inese un Arnis prāto, ka dažkārt hokejistiem tas noteikti traucē, taču dēls apgalvo pretējo. Ainis ir lepns, ka ir viņam tāda «aizmugure», kas palīdz realizēt sapni par hokeju. Taču viņš iedrošina: ja kādam ir vēlēšanās, vajag nākt uz halli – kopīgiem spēkiem var atrasināt jebkuru problēmu.
«Kad būšu beidzis savu hokejista karjeru, tad arī varēšu teikt, ka esmu profesionāls spēlētājs,» prāto teju piecpadsmit gadus vecais Jelgavas 4. vidusskolas skolnieks Ainis Zalāns. Pašlaik savu nākotni viņš redz tikai saistībā ar hokeju un cer, ka kādreiz varēs spēlēt kādā pasaulē atzītā komandā. Arī tajā viņš būs vārtsargs.
Hokejs nu ir ne tikai Aiņa aizraušanās – tajā viņš ievilcis arī mammu Inesi un tēti Arni. Viņi ir ne tikai aktīvākie līdzjutēji un dēla sponsori – Inese kļuvusi arī par biedrības «Zemgale 1992 – 1994» valdes priekšsēdētāju un gādā par organizatorisko pusi, lai visiem komandas puišiem būtu iespēja piepildīt savu sapni – spēlēt hokeju.
«Hokejs – tas jau ir mūsu dzīvesveids. Ja kādu sestdienu vai svētdienu nenotiek spēles, kurām varam just līdzi, šķiet, kaut kas nav riktīgi,» par dēla nodarbošanos saka vecāki. Viņi ir pārliecināti: hokejs – tas Ainim jau ir nopietni. «Esam izgājuši cauri karatē, basketbolam, klavierspēlei. Taču, kad Jelgavā sāka celt Ledus halli, Ainis bija pārņemts ar hokeju un pārliecināts, ka tur būs viņa īstā vieta, un mums nācās viņu piereģistrēt treniņiem. Tagad viņš jau spēlē U-15 vecuma grupā,» stāsta Inese un atceras, ka savulaik slidotprasmi dēls apguvis, naktīs kopā ar tēti slidojot Daugavas ledus hallē Rīgā. Kāpēc naktī? Vienkārši – ledus īre naktī ir lētāka. «Ķēriens uz slidošanu viņam bija uzreiz,» dēlu paslavē Arnis, kas hokeju spēlē amatieru līmenī.
Tiesa gan – kad vecāki piekrituši atbalstīt dēla vēlēšanos spēlēt hokeju, viņiem nav bijusi pat nojausma, cik izmaksā hokejists ģimenē. Taču tagad, kad to izbaudījuši «uz savas ādas», zina gan: lai iegādātos vārtsarga ekipējumu, jārēķinās ar apmēram 1500 latiem. Forma jāmaina vidēji divās sezonās reizi – gan nolietojuma dēļ, gan tāpēc, ka puika strauji aug. Taču ar laiku vecāki iemanījušies ekipējumu nomainīt pakāpeniski. Protams, jārēķinās arī ar neparedzētiem izdevumiem – piemēram, lai nomainītu salauzto nūju, jāšķiras no 100 latiem. Inese un Arnis stāsta, ka sākumā Ainim iegādājušies spēlētāja formu, taču viņš tik ļoti vēlējies spēlēt vārtos, ka treneris A.Bērziņš «padevies». Vecākiem tas savukārt nozīmēja papildu izdevumus, jo vārtsargam nepieciešams profesionāls ekipējums, lai nejustu ripas triecienu. «Nesen pat – par 500 latiem iegādājāmies jaunus cimdus, lai gan to vajadzēja izdarīt jau agrāk,» prāto vecāki, un Ainis stāsta, ka vecais cimds bija tik izdilis, ka, ķerot ripu, viņš salauzis pirkstu.
Inese neslēpj – kad Ainis tikko sācis nodarboties ar hokeju, ģimenei līdzekļu bijis krietni par maz, tāpēc atbalstu sniedza Spruktu un Zariņu ģimenes. «Taču Aiņa panākumi mums dod stimulu pelnīt vairāk,» smej vecāki, gan neslēpjot prieku, ka pašvaldība pirmo gadu radusi iespēju segt ledus īres izdevumus un nodrošina transportu uz izbraukuma spēlēm. Starp citu, runājot par panākumiem, – pirms pāris gadiem par labāko vārtsargu Ainis atzīts Holandē, vēlāk arī Latvijā U-14 grupā. Augstus rezultātus visa komanda uzrādījusi turnīros. Par Aiņa panākumiem jāpateicas pirmajam trenerim V.Kačanovam, kurš sniedza pirmās iemaņas meistarības apgūšanā, pielietošanā un vārtsarga ampluā veidošanā. Taujāts, ko viņam nozīmē atzinība, Ainis novelk: «Tad jūtos atvieglots. Jo mani pūliņi tiek novērtēti.» Pūliņi – tie ir treniņi piecas dienas nedēļā un spēles brīvdienās. «Dažreiz jau šķiet, ka slodze ir pārāk liela, un gribas atpūsties,» saka Ainis, taču apstāties negrasās.
«Tās emocijas, kas spēles laikā valda tribīnēs, nav aprakstāmas. Vecāki ir visaizrautīgākie līdzjutēji un skaļākie piezīmju izteicēji,» Inese un Arnis prāto, ka dažkārt hokejistiem tas noteikti traucē, taču dēls apgalvo pretējo. Ainis ir lepns, ka ir viņam tāda «aizmugure», kas palīdz realizēt sapni par hokeju. Taču viņš iedrošina: ja kādam ir vēlēšanās, vajag nākt uz halli – kopīgiem spēkiem var atrasināt jebkuru problēmu.