Pilsētu, kā nacionālās ekonomikas dzinējspēka loma līdz šim netiek pietiekami saprasta

Pilsētu, kā nacionālās ekonomikas dzinējspēka loma līdz šim netiek pietiekami saprasta

Pavisam nesen valsts līmenī esam apstiprinājuši Nacionālo attīstības plānu 2007. – 2013. gadam, kurā kā viena no būtiskākajām prioritātēm iezīmēta policentriskā attīstība. Līdz ar to pilsētas tiek atzītas kā viens no būtiskākajiem „ķēdes posmiem” arī reģionu attīstībā. Ne velti Lielajās pilsētās tiek saražota lielākā daļa no IKP, tās nodrošina darba vietas un pakalpojumu pieejamību.

Arī nākotnē reģionu attīstība nav iedomājama bez dinamiskas lielo pilsētu attīstības, kuras nodrošina ekonomisko izaugsmi arī apkārtējās teritorijās. Kaut vai tikai ar darba vietām vien pilsētas nodrošina būtiskus ienākumus daudzām apkārtējām pašvaldībām. Tādēļ mūsu uzdevums ir domāt par to kā dažādot atbalsta instrumentu loku pilsētu attīstības veicināšanai.

Jāņem vērā, ka straujā valsts ekonomiskā izaugsme prasa būtiskus ieguldījumus dzīves vides uzlabošanā. Šodienas pilsētnieks vairs nav tāds pats kā desmit gadus atpakaļ. Viņš daudz ko ir redzējis un vēlas dzīvot pēc tādiem pašiem dzīves standartiem, kā citur Eiropā. Ar tām padomju laika infrastruktūras paliekām, kas daudzviet vēl saglabājušās, jaunos uzdevumus pilsētu pašvaldības nevarēs atrisināt.

Tas nav jautājums tikai par ērtību un komfortu. Tas ir jautājums arī par visu valsts iedzīvotāju labklājību, kas aug līdz ar investīcijām un jaunām labi apmaksātām darba vietām.

Pilsētām jārada tādu vidi, kurā attīstītos jaunas idejas, prasmes un tehnoloģijas. Galvenokārt tās ir rūpes par cilvēkiem pievilcīgu dzīves un darba vidi. Ja tā nebūs, cilvēki vienkārši aizbrauks uz turieni, kur iepriekš minētais ir pašsaprotams.

Pilsētām jāsaplāno zemes atļautās izmantošanas zonas. Taču tikpat nozīmīgi ir veicināt sociāli nozīmīgu objektu būvi. Šim mērķim nepieciešamas pietiekami elastīgas un daudzveidīgas rīcības iespējas. Šajā sakarībā būtu lietderīgi atcerēties Latvijai starptautiski saistošo Eiropas vietējo pašvaldību hartas 9.panta 4.paragrāfu:
„Finansu sistēmām, uz kurām ir balstīti vietējām varām pieejamie līdzekļi, ir jābūt pietiekami daudzveidīgām un elastīgām, lai tās praktiski dotu iespēju sekot izpildāmo uzdevumu izmaksu patiesajai attīstībai.”
Lai piesaistītu privātos investorus ir jāmeklē un jāatrod savstarpējs izdevīgums, gan pilsētai, gan uzņēmējam. Tikai tad tas dos labumu valstij. Ja turpināsim vadīties pēc principa, ka uzņēmējam nevar uzticēties, normāla sadarbība ar privāto sektoru nebūs iespējama.
Nopietni būtu jāpārdomā arī par nepieciešamību pievienoties pēdējam hartas paragrāfam, kuram Latvija vēl nav pievienojusies. Tas ir šā paša panta 8.paragrāfs, kas ļauj rast attīstības līdzekļus arī gadījumos, kad valsts investīcijas talkā nenāk:
„Lai varētu izdarīt aizņēmumus kapitālieguldījumu finansēšanai, vietējām varām likumā noteiktās robežās jābūt pieejamam nacionālajam kapitāla tirgum.”

Pilsētām iedzīvotāju koncentrācijas un neatrisinātu problēmu dēļ laukos rodas daudz sociālu problēmu.

Šo problēmu risināšanai vajag ne tikai naudu, bet arī labas idejas.

Statistikas datu uzrādītā pilsētu labklājība ir vidējais rādītājs. Tai pat laikā ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā mēs sastopamies ar problēmām, kurām dažkārt trūkst labu risinājumu.

Tie ir bezpajumtnieki un ubagi, ielu bērni, atkarīgie. Šīs un arī citas smagas sociālās problēmas koncentrējas pilsētās, īpaši lielajās pilsētās.

Kā nozīmīga sociālā problēma jāmin arī nabadzība. Kaut arī vidēji pilsētās ienākumi ir augstāki, arī preču un pakalpojumu (tai skaitā mājokļu) cenas pilsētā parasti ir ievērojami augstākas. Tas rada problēmas vientuļiem pensionāriem un citām sociāli mazaizsargāto iedzīvotāju grupām. Valsts vidēji sniegtā un vidēji aprēķinātā palīdzība nereti ir nepietiekama. Tādā veidā sociālajām vajadzībām tiek pārdalīti līdzekļi, kurus varētu novirzīt attīstības programmām.

Gan nacionālā valdība, gan apkārtējās pašvaldības teritoriālo reformu gaitā cenšas asimilēt pilsētas

Tā nav tikai Latvijas problēma. Lielākā vai mazākā mērā tā skar daudzas Eiropas valstis. Pirmajā acu uzmetienā liekas, ka viss ir kārtībā. Izzūd atšķirība starp pilsētām un laukiem. Bet vai tiešām tas tā notiek?

Drīzāk lauku iedzīvotāji, nekā pilsētnieki šai tēzei nepiekritīs. Lauku problēmas nesakrīt ar pilsētas problēmām. Tas, ka abos gadījumos dominē pakalpojumu sektors un arvien vairāk pieaug interneta loma nenozīmē, ka būtiskās atšķirības ir izzudušas.

Arī pilsēta var ko būtisku zaudēt. Tā ir pašvaldība. Veidojot novadu ar centru pilsētā pati pilsēta zaudē pašvaldības statusu. Vai apkārtējo teritoriju pievienošana to kompensēs?

Šādas asimilācijas rezultātā var pazaudēt to, kas kopš viduslaikiem ir pavadījis pilsētu uzplaukumu – pašu organizācijas un pašpārvaldes tiesības.
Pilsēta lielākā mērā, nekā lauku teritorija ir pašpietiekama. To, kas pilsētniekiem vajadzīgs no ārpuses, viņi prot nopirkt.

Saskaņā ar subsidiaritātes principu nevajag teritoriālajai kopienai atņemt un pārņemt augstāk stāvošas varas pārziņā to, ar ko šī teritoriālā kopiena pati sekmīgi tiek galā. Pilsētu gadījumā tas nozīmē, ka pilsētu kompetencē jāatstāj tās funkcijas, kuras tās sekmīgi veic.

No šī viedokļa iekļaušana lielākā administratīvajā teritorijā, atņemot pilsētas tiesības, nav pieņemama bez nopietnas argumentācijas. Vēl grūtāk to ir saprast lielo pilsētu gadījumā, kad tiek runāts par iekļaušanos reģiona sastāvā, zaudējot reģionālās pašvaldības kompetenci.

Arguments pret šeit izvirzītajiem jautājumiem varētu būt plānu un rīcības saskaņošana. Pilsētas ietekme nebeidzas ar pilsētas robežu. Sabiedriskais transports, lidostas, ostas un dzelzceļi mēdz būt ārpus pilsētas. Liela daļa cilvēku ierodas pilsētā uz darbu un pēc darba brauc mājās. Taču tas nenozīmē, ka pilsētas ietvaros jāzaudē pašvaldības kompetence.

Pastāv un sekmīgi darbojas plānu koordinācijas paņēmieni. Tie pilnīgāk attēlo iedzīvotāju gribu, nekā lielākas pašvaldības izveidošana. Šādas lielākas pašvaldības deputāti pārstāv visas teritorijas vidējo viedokli, taču viņi ne vienmēr pietiekami labi pārstāv atsevišķās intereses.

Tas, ko varam pazaudēt mēs visi kopā, var likties racionāli netverams. Tā ir savdabība un dažādība. Aizraujoties ar visai valstij vienotu politiku rakstīšanu un visiem vienādu tiesību normu pieņemšanu mēs nereti aizmirstam, kāds spēcīgs rosinošs faktors ir šī savdabība.

Runājot par teritoriālajām reformām lielo pilsētu loma ir acīmredzama – tās jau ir reģionālās attīstības centri un tām par tādiem arī turpmāk jāattīstās. Jo spēcīgāks un savdabīgāks šāds centrs, jo vairāk labuma būs valsts iedzīvotājiem kopumā.

Tāpēc nevajag ar varu iespiest vairākus līderus vienā reģionā. Tieši otrādi – veidojot reģionus vajag tos veidot ap potenciālo līderi. Tieši šajā gadījumā notiks darbība saskaņā ar ekonomikas likumiem.

Reģionu robežu izvēle nav jāpakļauj ne Briseles, ne Rīgas ierēdņu priekšstatiem par administrēšanas ērtībām. Reģioniem kopā ar lielajām pilsētām jāveido ekonomiskais kopums, kas darbojas attiecīgo teritoriju iedzīvotāju interesēs.

Ne lielie centri, ne mazie centri nav mākslīgi jānostāda vienus pret otriem. Tiem ir savstarpēji papildinoša loma. Tāpat kā laukiem un pilsētām. Tieši tāpēc reformu gaitā vajag rūpīgi uzklausīt pašvaldību viedokli.

Šī konference iezīmē problēmas, kas raksturīgas vidējām un arī mazām pilsētām.

Sarunu par šādiem jautājumiem būtu lietderīgi pārvērst par tradīciju. Ir vēl ļoti daudz problēmu, kas skar vidējās un mazās pilsētas visā Eiropā.

Tāpēc es aicinātu konferences dalībniekus domāt par regulāra foruma veidošanu. Pie tam tāda, kas nedublē citas pilsētu sadarbības formas.

Varbūt forums varētu notikt paralēli ar citiem pasākumiem, kas raksturīgi pilsētu sadarbībai. Zinātnieku diskusiju varētu papildināt politiķu diskusija. Uzņēmēji varētu pulcēties uz tikšanos kopā ar pašvaldību administrāciju, lai pārrunātu aktuālos jautājumus. Daudzu pilsētu un starptautiskā vidē piedāvātie risinājumi varētu būt interesantāki. Forumu varētu papildināt arī kultūras programma.

Šī ir tikai viena no iespējām. Varbūt nākamajās reizēs jāizvirza piezemētāki mērķi. Taču ja Jums, cienījamie konferences dalībnieki ir tāda pat sajūta kā man, ka sarunu vajag attīstīt un turpināt, tad es aicinātu konferences gaitā piedāvāt savus redzējumus.

Jelgavas Domes priekšsēdētājs, viens no Latvijas Lielo pilsētu asociācijas dibinātājiem Andris Rāviņš